Somā klusi džinskst 200g smags atslēgu saišķis no mūsu dzīvokļa Mehiko. Tā ir labākā skaņa pasaulē, vēl labāka par to ir tikai Kriša sūtītas īsziņas skaņa telefonā: viņš raksta, ka ierodas un mīl savu mazo pelīti (tas ir, mani).
Visu nedēļu pilnu darba dienu meklēju mums dzīvokli, tas izrādījās neiespējami; tad istabu, tas izrādījās pagrūti; tad viesnīcu, kas izrādījās padārgi. Galu galā šorīt atradu kompromisu (un nebija jau citas iespējas, jo Krišs nopircis biļetes un ierodas jau rīt no rīta) — divas istabas, balkons un vannas istaba tikai dažus kvartālus no šejienes centra virzienā milzīgā, baltā mājā.
Māja aizņem vai pusi kvartāla, tai ir prāvs dārzs un 8 vannas istabas, nez cik istabu. Mums ir atsevišķa ieeja ar vēl vienu īrnieci — Pepi, ar kuru mūsu saimniece draudzējas jau 40 gadu. Abas viņas ir señoras uz goda, vēl mājā dzīvo saimnieces sirmais dēls Huans, kurš arī esot fotogrāfs, fotografējot visu ko. Darbus rādīt izvairās, bet man šķiet, ka gan jau saraksta augšgalā ir kāzas un 15 gadu svinības.
Bet citādi visu dievs ir salicis savā kārtībā — šonakt ir mana pēdējā diena šajā dzīvoklī, rītdien Līgas pēdējā diena gan šajā dzīvoklī, gan šajā valstī. Viņa atgriežas Latvijā, lai ātri nomainītu drēbes un lidmašīnu un dotos uz Āfriku pie sava vīra. Šovakar mūsu dzīvoklis vai mirdz no divu laimīgu meiteņu smaidiem — mēs abas visdrīzākajā laikā varēsim atrasties tieši tur, kur visvairāk vēlamies: pie savu vīru sāniem.
Vairāk nekam nav nozīmes. Izņemot tam, ka mans fotogrāfes profils nopublicēts FOTO.LV.
Un vēl, daudz laimes vārda dienā, mammu!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru