Augļu pārdevēja diena

Kad mēs no rīta mostamies, viņš vēl nav atnācis, kad mēs nākam mājās, viņš jau ir aizgājis. Mums ir sūdzības par mūsu stūra augļu pārdevēju, un tās ir diezgan pamatotas. Ne reizi neesmu nopirkusi augļus (Līga gan ir), bet gribējusi pirkt — neskaitāmas. Tā ir augļu pārdevēja sazvērestība.
Šodien bija īsta sazvērestību diena — jau no agra rīta mēģināju noderīgi pavadīt laiku: no 5.30 rītā strādāju, no 10.30 rītā apzvanīju pagājušajā naktī internetā un uz ielām atrastos sludinājumus. Visi vai nu izīrēti, vai nu par lielu, vai nu par dārgu. Nekā, tikai viena tikšanās pašā vakarā.
Viens kastings alus BudLight video reklāmai. Kaut kāda kinoteātra saimniecības telpās. Veca un pilnīgi aptaurēta tante mūs reģistrē. Otra tante, ar zobu breketēm — filmē, trešā, kura sver ap 450kg bez kedām, skatās portatīvajā ābolā.
Neskatoties uz to, ka atsakos no peldkostīma (man tāda nav), mani pierunā arī nofilmēties provēm. Lomām peldkostīmā maksā Ls 600 dienā, lomām apģērbā Ls 400 dienā. Par Līgu tantuki ir stāvā sajūsmā: blondie mati plīv, alus pudele rokās, un acis mirdz. Es gan mazliet uzvedos kā iesācēja, bet Līga mierina, ka tas ir prakses jautājums.
Pēc tam viss noritinājās kā gadījumā ar augļu pārdevēju — Līga gribēja paziņot aģentūras šefam Alvaro, ka dodas prom, bet viņam nebija laika; visi manis apskatītie dzīvokļi bija briesmīgi; kad gribējām nopirkt čurro, nekur tādus neatradām; kad gribējām ēst, tirdziņš bija slēgts; kad atradām ēstuvi, mums uz galda tika pasniegta karafe ar sulu, bet glāzes bija beigušās; kad vēlējos sazvanīt potenciālos klientus, tie bija vai nu fotosesijā, vai nu ēda, vai nu nebija samaksājuši par telefonu.
Tā nu diena tika nosaukta par augļu tirgotāju dienu.