pirmdiena, 2012. gada 25. jūnijs

Aizlīgojot

Vajarta ir kūrorts, tas nozīmē īsus dzīves nogriežņus ceļotājiem un garākus - darba meklētājiem. Vajartas pamatiedzīvotāju ir ļoti maz, viņus sauc pata salada (sāļā pēda), un varu derēt, ka viņi viens otru pazīst kaut vai pēc skatiena vien.


Mūsu trīs gadu garā Vajartas dzīve ir drīzāk gara kā īsa šajā kontekstā. Šonedēļ no Vajartas aizbrauca mana draudzene un Four Seasons projektu vadītāja Klaudija strādāt uz golfa luksusa resortu Nikaragvā (ja viss noritēs pēc plāna, tad drīz viņai sekosim arī mēs fotosesijas sakarā). Aizvakar ar mašīnu ASV virzienā devās mani klienti - skolotāju pāris, aiz sevis atstājot saldējuma mašīnu (par to plānots ieraksts ar receptēm), divstāvu māju Odrijas lellēm un klēpi Ziemassvētku gaismu virteņu.


Ir klusā sezona, tā ilgs līdz oktobrim. Šogad gan nevienu restorānu neesam pieķēruši aizvērtu un satiksme joprojām ir ļoti intensīva. Visiem par lielu pārsteigumu viss jūlijs aizplānots darbos. Mēs paliekam. Arī vasarā. 

sestdiena, 2012. gada 23. jūnijs

Ko pierādīja neiespējamās misijas

Man apkārt ir daudz ļoti, ļoti labu cilvēku.

otrdiena, 2012. gada 19. jūnijs

Meksikāņi

Miniatūra, bet manuprāt trāpīga skicīte. 

pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

Vēstule kaimiņiem

Mīļie kaimiņi!

Kopš jūsu aizbraukšanas jau pagājušas trīs dienas.

Jūsu dārzs, kas juridiski pieder visai Vallartas sabiedrībai, jo galu galā ir publiska parka stūris, ir lieliski aplaistīts. Pirmo dienu cīnījos es, mēģinot iedurt cik dziļi zemē vien iespējams to sasodīto smidzinātāju, bet tas laiku pa laikam izrāvās, tā izraisot plūdus bedrēs, kas palikušas no kvartāla samesto mēslu aizvākšanas. Mana cīņa ar šļūteni bija sabiedrībā novērtēta - iespējams, ka palīdzēja tenisa svārciņi un slapjais Tkrekls, jo visi, kas vien brauca garām, ilgi skatījās, tai skaitā skolasbērnu mammas mājās vedamajā laikā.

Vakar nolēmām parka daļu nelaistīt, vien puķu podus. Un labi vien bija. Mēs paši bijām 12 stundu garās kāzās Sayulita, un tajā laikā rūpēšanos uzņēmās Kriša māmiņa. Viņai mugura esot bijusi slapja jau laistot trešā stāva terases podus, bet ne tik daudz no piepūles kā no lietus. Jā, vakar pēc 9 vakarā ar zibeņiem un dārdieniem sākās lietus sezona. Šobrīd arī gāž vien.

Lietusgāzes mūs nostādīja neparedzēta scenārija priekšā - ap pusvieniem naktī mēs sapratām, ka ceļš, pa kuru kalnā uzbraucām, dubļu, slidenu akmeņu un ūdensstraumju dēļ vairs nav lietojams. Kāzu organizatore mūs veda pa otru pusi, un galu galā ap trijiem naktī pārkūlāmies mājās. Jūsu (juridiski Kriša) mašīnai viss kārtībā, pašiem arī. Mūsu (juridiski mana), mašīna no darbnīcas mājās būs rītdien.

Morāliski mūsu, juridiski jūsu, faktiski viņa paša kaķis kopumā jūtas labi. Mēs esam mazliet nomocījušies, rūpējoties par svaigas gaļas nepārtrauktām piegādēm. Šodien pārgājām uz vistu, tomēr lētāk. Stāv pie ledusskapja un ķērc, šķīvis tukšs, tad jau laikam garšo.

Jūsu putniņi dzīvojas pie Kriša māmiņas. Sūdzību nav, un ja arī būtu, diez vai mēs tās pamanītu.

Jūsu bazilika plantāciju mazliet ēdam, tomātus arī. Mango nāk par 40 santīmiem 3kg, Sayulita pārdod līčes un milzīgus firziķus, sākušās arī tunas, bet tās tādas švakas. Mūsu mango beidzis ražot, bet jūsu banānam ir mini augļi!

Guna stāsta, ka jūs esat ieradušies mūsu dzīvoklī Rīgā. Jācer, ka jums tas kalpos tikpat labi kā man jūsu pagājušogad.

I miss you and I don't know how.

piektdiena, 2012. gada 1. jūnijs

Mazi pārsteigumi

Biznesa plānošanas sakarā
Mulsinoši, bet fakts: divas stundas pēc tam, kad no Rīgas klienta saņēmu dizana darbu pieprasījumu Jāņu dāvanām (skices vajagot jau rītdien!), pienāca izsmeļošs brīfs no Meksikas aģentūras ar lūgumu piedāvāt Pirmās skolas dienas un  Ziemassvētku materiālu ilustrācijas.

Identitātes sakarā
Lidostā, gaidot viesus, tērzēju ar kādu patīkamu amerikānieti. Sarunas vidū apjautājās no kurienes esmu. Kā vienmēr mazliet saērcināti atbildēju, ka no Latvijas, sagaidot, ka viņa novilks vai nu neko neizsakošu "ak tā" vai arī pajautās vai es protu krieviski. Bet nekā!
Viņa paskatījās manī pavisam cieši: "Jūs dziedat?"
"Dziedu????" pacēlu uzacis.
Viņa smaida vien.
"Bet kā jūs zināt?"
"Vai arī korī arī dziedājāt?" turpināja viņa.
Mazlietiņ triumfēju: "Korī dziedāju, turklāt mana mamma diriģēja!"