ceturtdiena, 2010. gada 29. aprīlis

Mīļajai māsiņai


Guna! Daudz laimes dzimšanas dienā! Tava digitālā ģimene.
(Kad beidzot būsi Skype?)
Augšā - Halisko Latviešu biedrības apsveikumu kartīte, dizaina autors švāgeris Krišs.

Gaidīta


Mājas spīd un laistās, vīrs uzaudzējis ūsas, kuras pēc manas lūgšanās nodzina... daļēji. Grūti pateikt vai palika labāk vai kļuva vēl sliktāk.
KLM atsūtīja vienu somu un datoru. No Mehiko ir izsūtītas trīs, ieradušās divas. Kur ir trešā, nezinām: KLM tālrunis Mehiko neatbild. Būs jāsūdzas kādai augstākstāvošai KLM instancei.
Radoši liekot lietā eiropietes pievilcību, neaizsargātību un pacietību, kas apvienota ar spāņu valodas zināšanām, panācu, ka Toma dators ir legāls, bet 26% ievadmuita nav jāmaksā. Pat kūpinātās desas vetdienests ļāva ievest.
Šodien zvanīja visa Vajarta it kā viņu plānotājos būtu ierakstīts, ka esmu atpakaļ. Jūtos laimīga un ļoti gaidīta.
Bildes - mēs ar Tomu smaidām.
Foto: mamma Dagmāra

otrdiena, 2010. gada 27. aprīlis

Atpakaļ Meksikā





Lai arī bez somām (kur tās ir, KLM pagaidam nekomentē), esam ieradušies Meksikā. Guļam tajā pašā vecajā labajā viesnīcā Isabel, vakar brokastojām Berlīnē pie Brandenburgas vārtiem.

Izgājām dažādas drošības pārbaudes, mūsu pases ir apskatītas tik reižu, cik visā to vesturē ir kādam bijis slinkums tas vaļā vērt. Secinājums - Meksika ir apaugusi ar birokrātiju, kuras noteiktās procedūras pašiem slinkums izpildīt, tāpēc tiek imitēta aktīva darbība, bet nekas tāds nenotiek.

Mamma un Viktors ļoti priecīgi.
Foto: Dagmāra Čirkše.
Augšā - Mehiko centru vislabāk izstaigāt no 6-9 rītā, no desmitiem ielās ir iespējams tikai lēni stumties.
Vidū - mans mīļais zanķītis Isabel, tā pati istaba, cita gulta.
Apakšā - vai jums ir tāda omlete, kurā būtu gan šķinķis, gan ola? Cik liela ir karafe svaigas mango sulas?

sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Odrija šonedēļ


Vispār jau es atbraucu nevis dienu pēc dienas fotogrāfēt, bet Odriju apciemot. Viņa pret mani izturas rezervēti - manuprāt tas ir gana godīgi, ja runājam par cilvēku, kurš ir izkāpis no Skype ekrāna. 
Odrijai garšo sieriņi Kārums, patīk žampāties pa izlietni un no vissmagākās pēcmiega asaru krīzes viņu var vienā mirklī izsvest dziedāšana un klavieru spēlēšana. Viņa nezina, ka šī ir pirmā reize pēc teju desmit gadu pārtraukuma, kad kādam spēlēju un dziedu, tādēļ par katru šķību noti un nomaldījušos akordu tieku sodīta ar nosodošu skatienu.

piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis

P e l n i

Es sēžu un nevaru izlemt - gaidīt pirmdienu vai braukt uz Berlīni pašu spēkiem. Pirmkārt, nav sakārtotas somas un paveikti darbi. Otrkārt man nav spēka. Man ir nepieciešama kaut viena diena atpūtas. Bet pelni ir nepielūdzami. Un gaidīt ir grūti. 

pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis

svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis

Lidot!

Mīļo vulkān, lūdzu, lūdzu!

piektdiena, 2010. gada 16. aprīlis

Fonā Odrijas izvēlēta mūzika


Odrija klausās mīļākās dziesmas youtube. Mamma noraizējusies par vulkāna izvirdumiem. Mani interesē tikai špices, Jāni tikai gaismas. Gunu tikai laiks un vietas. Esmu darba nometnē Latvijā.

Photo | Fotogrāfe Eva Šica
Style | Stils Ilona Pagrode
Assistaint | Asistents Jānis Klimanovs
Make-up | Vizāžs Māra Baltmane-Rimicāne
Hair style | Matu sakārtojums Ilmārs Eglītis
Producer | Projekta vadītāja Guna Čirkše
Client | Klients Rosme lingerie

ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

Rīgas ātrums nomierina

Es Rīgu redzu skaistāku, nudien. Gatavojoties fotosesijai apskatīju divas jaunas viesnīcas, biju izmeklētos veikalos. Patiešām glīti, smalki un izsapņoti. Pēc tam vēl kaut kur aizgāju, šo to izdarīju un te nu mājās pārnācu. Īsi pirms desmitiem vakarā. Negulējusi diendusu, ēdusi tikai reizi. Kaut kas tajā visā ir; Rīgas ātrums nomierina.
Bet es jau atbraucu mierīga. Nu jā.

trešdiena, 2010. gada 14. aprīlis

4 pārlidojumi un dzeltenu tulpju pušķis

Lidoju, lidoju un beidzot atlidoju. 
Pašas izgudrots maršruts caur Briseli ar tik vien kā vienas, augstākais divu stundu gaidīšanu lidostā bija mierīgs un patīkams. 
Ir puspieci rītā. Odrija raudāja, pamodos, vairs neizdodas iemigt. Nolēmu pārsteigt Valentīnu un izēst viņa Kārumu sieriņu kārbu. Tas nu tagad būtu darīts. Tagad esmu ķērusies pie pārsteiguma Gunai - šobrīd pazūd viņas kanēļmaizītes. Lai pārsteigtu Inetu un Oskaru, ir jāiet uz ledusskapi pāri pagalmam. To atlikšu uz citu reizi, bet tagad mēģināšu iemigt.

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Mi ranchito Vol1

fotostudija Lamatas un slazdi.
Modeļi: Mārcis Trautmanis, Cynthia Meza Facetas,
Projekta vadība Eva Šica (atbildīga par kazas un Džeimsa neierašanos).
Grimms, frizūras: Mari Trini Meza Facetas.

Rančo pie Zoe vecmāmiņas

Zoe uz rančo pie vecmāmiņas paņem līdzi arī mūs. Starp kalniem iegūlis smalks meksikāņu ciematiņš, visas mājas apjoztas ar akmens žogiem, ielas rotā koptas laternas un dārzi.
Apstājamies pie upītes un es pieķeru ar acīm meklējam kādu būdiņu kurā dzīvo Zoe vecmāmiņa. Bet nekā.

Pāri upei aiz kalta metāla žoga vīd smalks nams. Satieku Zoe vecmāmiņu - smalku senjoru ar gudrām acīm un žiglām rokām. Protams, pilna māja ciemiņu. Viņa mani pasveicina ar recepeti un kesadijām, es atbildu ar recepti. Zoe vedina kalnā. Ceļš ved gar jaku audzi, gan fazānu un emu būriem, pa labi paliek avakado birzs, pa kreisi - banānu audze, ananasu dārzs, bet ceļš tikai turpinās cauri vecmāmiņas zemēm taisni kalnā.

Kalna galā mājā ar baseinu, diviem stāviem, orhidejām un kolonnām dzīvo dēls ar sievu un vismaz trim bērniem. Batuts, orhidejas, milzu papagaiļu būris. Resnā ar meitu un dēlu apkopj plašumus. Fazāns savu sievu saknābis - gribējis savu, bet vecene - neko, tikai olas perēt. Kādu brīdi nodarbojāmies ar ievainojumu apkopšanu un fazāna lokalizēšanu, tad kāpjam no kalna lejup.

Pagalmā sastopam ciemiņus ar vecmāmiņu pusdienām mizojot nopaļus (ēdamos kaktusus). Vecmāmiņa mūs sagaida ar recepti.

Vēl loks gar vaniļas orhidejām, kur sastopam vectētiņu, kurš aplaista paparžveidīgas palmas un nelielus aronijām līdzīgus krūmiņus, tad sēžamies mašīnā un atstājam Meksikas Alpus.

Šausmīgs kauns, ka bilžu nav. Bija kaut kā neērti bildēt ko vairāk kā orhidejas.

ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

Fotogrāfu paradīze

Kā buldozers stumj sniegu, Toms sastūma fotosesiju. Tad tā pagruva, tad vēl vienu. Tad neatnāca Džeimss (I'm sorry honey...), neatradām āzi, visu nācās pārdomāt.

Un brīdī, kad teju jau gājām no mājas ārā, modele pavēra krekliņu un mums pavērās skats uz džinsu bikini, kurā viņa bija ielikusi lielāko daļu savu mākslīgo krūšu. Mārcim rūpīgi ieveidojām matus un laidām uz putekļaino Ikstapas piepilsētu. Bet tur... čarro un zirgi, suņi un ķieģeļu ceplis. Eh, te taču ir fotogrāfu paradīze!

trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

Toms un viņa "otro tipo de animales"

Ko darīt, ja brālim vajag āzi?

Tīģeri atradām, 1969. gada Mustang sarunājām, 60. gadu GMC kravaskastnieku sarunājām, pat vistas būtu dabūjuši. Bet kā lai sagādā āzi?

Esam izbraukājuši ar zaļo autobusu nomales, publicējuši Facebook ziņu, pārsteiguši visus manus Vajartas paziņas ar dīvaina satura telefona zvaniem. Pagaidām nekā, bet fotosesija rītvakar. Šajā pašā laikā.

pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

Poļina


Iepazīstieties - Poļina savā studijā!

sestdiena, 2010. gada 3. aprīlis

Izvēlos siltās drēbes


Uzvarēja pelēkais džemperis ar strīpiņām.

Tāda sajūta, ka gluži vai lidoju

... jo nopirku biļetes lidojumiem uz Latviju! Ramtairīdi!

Ierodos 14. aprīlī, izlidoju 26. aprīļa rītā. Plānotas sešas dažādas fotosesijas. Būšu ļoti safotogrāfējusies, bet vakaros zilajā virtuvē spīdēs gaisma. Pats skaistākais, ka atpakaļceļā došos ar mammu un Viktoru. Visus šos gadus esmu viņai vēlējusies parādīt Meksiku, lai saprot, kādēļ esam šeit. Ramtairīdi-rallalā!

piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis

Poļina un zilā vabole

Nēsāties ar Poļinas zilo vaboli ir jautri. Aizrautīgi kaļam plānus, apspriežam biznesu, modi un fotogrāfiju. Mēs ar Tomu lēkājam pa topēm (meksikāņu izpratne par guļošajiem policistiem, parasti tiek uzmūrētas arī uz šosejām), kūļājamies turpu šurpu dažādu amizantu manevru ietvaros. Visi logi vaļā. Tā mēs šaudāmies pa Vajartu un Banderas līcim piegulošajām pilsētām.

No malas grūti iedomāties, ka mazajā tankā tiek kalti plāni vairāku apģērbu kolekciju sakarā, apspriesti fotosesiju stili, iekarots Vogue Mexico un tādā garā.

Toms aizmugurējā sēdeklī izskatās kā lācis, kas saēdies medu - atradis fotosesijas vietu, kurai nekas iepriekšredzēts nudien nelīdzinās. Bloga galviņā viņa foto no noskatītās vietas. Vairāk bilžu - Toma blogā.

Ir pagājis tieši gads kopš manām pirmajām Meksikas fotosesijām. Kā es to zinu? Mexkode - mans pirmais Meksikas klients - pasūtīja fotosesiju nākamā gada reklāmas kampaņai.