sestdiena, 2011. gada 31. decembris

Finiša taisne

Pēc pēdējām gada kāzām izrādās, ka rītdien ir vēl kāzas un fotosesija. Ak, dievs dod izturēt.

trešdiena, 2011. gada 28. decembris

Vai tā var būt nostaļģija?

Daži Vajartas latvieši šogad sūdzējās par Ziemassvētku noskaņas trūkumu. Kā lai tādu dabūn, ja apkārt vien palmas un bērni priecīgi kliedz korāļus? Vajagot baltus un skaistus.

Es gan saskatu divkosību, kuru nespēj noslēpt ne skābēti gurķi, ne pašceptas piparkūkas un rosola bļodas. Šonakt gaisa temperatūra noslīdēja līdz +17 (dienā +27) un lielākā daļa Vajartas latviešu punķojas, klepo, dzer groku, ārstē aukstumpumpas un staigā, ietinušies segās. Sniegu šeit neviens nepārciestu, ticiet man.

otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Sezonas vidus, gada beigas. Nogurums.

Rindojas dāvanas mūsu servisa pārdevējiem. Rindojas faili foto galerijās. Plakstiņus aizvien spēcīgāk spiež nogurums, bet vēl ir nedēļa aktīvajā kāzu sezonā. Februārī tā atsāksies ar jaunu sparu, bet tagad ir jāiztur līdz decembra beigām. Nāk talkā gan Krišs, gan Guna, un Kriša vecāki. Varu galvot, viss tiks iesniegts laikā.

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Dāvanas no dzimtenēm

Francija ir lielisks zīmols, kas Pierre un līdz ar to arī mūsu komandai pievieno vērtību. Par Latviju dzirdējis ir retais, un pēc atbildes saņemšanas no kurienes es esmu, mani klienti visbiežāk pārsviežas uz kādu tēmu, kurā visi labāk orientējas, piemēram, laika prognozi (saulains, protams, bez nokrišņiem).

Costco atradu trifeles no Francijas, kuras Ziemassvētkos dāvināsim sev lojālajām kāzu organizētājām. Lai pārstāvētu abas valstis, vajadzēja vēl piepirkt klāt vodku Stolichnaja, kura pildīta Latvijā. Tā ir vienīgā prece, kura jebkad redzēta Vallartā no Latvijas. Lai nu kā, kāzu organizatorēm dāvanas no manas dzimtenes šogad izpaliks. (Kad gaidāmas šprotes, zefīrs un īsti laba Latvijā ražota šokolāde? Nu, kad?!?)

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Viesmīlība

Naktīs, braucot mājās no vēliem darbiem, viesnīcu rajonos autobusu gaida pulki ar baltos apģērbos tērptiem ļaudīm. Viņi visu dienu ir smaidījuši, pasnieguši atspirdzinājumus, klājuši gultas, vārījuši un cepuši, teikuši neskaitāmus "lūdzu" un "paldies". Kāds no viņiem ir staigājis pārģērbts par dinozauru un izklaidējis bērnus, kāds no viņiem ir desmit stundas elles karstumā ir cepis un šmorējis, vēl kāds baltos zābakos un gumijas cimdos nomazgājis tik daudz trauku kā vidēji vecpuisis dzīves laikā. Naktīs viņas izpin no matiem ziedus un noģērbj tautas tērpus, viņi uzvelk klikatas kurpju vietā, un tur nu viņi visi ir - saliedēta ģimene, kas rada iespējamu bezbēdīgu atpūtu tūkstošiem tūristu. Un viņi smaidīs arī rīt no rīta - cits no septiņiem, cits no deviņiem; sešas dienas nedēļā, nerunājot darba laikā pa telefonu, neradot lieku troksni, ievērojot simtiem korporāciju izstrādātus norādījumus, beidzot darbu kad prom devušies pēdējie klienti.

Mūsu līcī ir vairāk kā 250 viesnīcu, tajās nodarbināti tūkstošiem cilvēku. Manās acīs viņi ir varoņi. Es nekad viņus neredzu īgnus un apnikušus. Tā esmu es, kas pieļauj šādu iespējamību, ne viesmīlības nozarē strādājošie.



ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

Subpasaule

Jau četras dienas no 7 rītā līdz 9 vakarā ar trīs stundu garu siestu pavadu fotogrāfējot "viss iekļauts" viesnīcu. Ģimenēm ar bērniem ir paredzētas istabas ar dvielīšiem salocītiem zvēru veidolā un mazs benķītis uz kura pakāpties, lai aizsniegtu izlietni, mantas vannai, bet minibārā piens un cepumi. Meksikas konceptā ir eļļas lampiņa, šūpuļtīkls un kafijas automāts. Dārzā dzīvo iguanas, putni un zivis, skan austrumu mūzika un palapās masē viesus. Vakaros teātrī rāda šovus, alejās atveras tirdziņš, bet otrā stāva bārā ansamblis spēlē Kubas mūziku. Var kāpt mākslīgā klintī, spēlēt minigolfu, trenēies beisbolā vai tenisā, piedalīties talantu šovā vai dzīvoties ar Flinstoniem.
Dzīvo, ēd un dzer cik gribi par Ls 40 no personas diennaktī. Mēs ar Pierre vienojāmies, ka tā ir subpasaule, kurā viss ir, bet nekas nav īsts un līdz galam. Tepat aiz vārtiem ir īsta Meksika, ar restorāniem un ceļojošu cirku, mūziku un salsu naktīs, īstiem tirgiem un notikumiem. Bet apmēram tūkstots cilvēku izvēlas dzīvot īstās pasaules atstāstījumā, kuru ar reālo Vallartu saista tikai okeāns aiz loga.

ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Kadafi dēls izvēlas mūsu līci

Šo gan vajadzētu izmantot Vajartas reklāmas kampaņai!

Meksikas varas iestādes atmaskojušas Kadafi dēlu (Saadi Gaddafi) un viņa ģimeni par gatavošanos nelegāli iekļūt un dzīvot Meksikā. Plāns esot bijis dzīvot Banderas līcī, kurā ar falsificētiem vārdiem esot jau nopirkts vairāku miljonu vērts īpašums eksluzīvā attīstības projektā.


Krišs domā, ka viņš ir sūtīts Nahui un sapratis to burtiski.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Trīs laimīgi gadi

30. novembra naktī apritēja trīs gadi kopš ieradāmies Meksikā. Esmu ļoti pateicīga sev un savam vīram par mūsu lēmumu, Dievam par saprāta piešķiršanu tik nelielos apjomos, kas ļāva mums darīt un pēc tam domāt. Meksikai esmu pateicīga par mātišķo uzņemšanu un sargāšanu.

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Mūsu (maz)pilsētas leģendas

Kāds man zināms fotogrāfs esot žigolo. Viņš pārguļot ar kāzu organizatorēm un līgavām (!!!), lai tikai dabūtu darbu kāzās.

Kāda man zināma 130kg smaga sieviete esot izdarījusi kunģa operāciju. Viņa tagad sverot 65kg (gluži kā es), un esot turpinājusi kristies svarā arī pēc bērna ieņemšanas. Mainījies esot ne tikai izskats, bet arī žesti un balss.

Mūsu ciema man zināmais melnādainais dziedonis pametis ģimeni un piedāvājis roku un sirdi kādai man zināmai tērpu māksliniecei, kurai ar viņu esot tikai platoniska mīla.

Kā jau jūs saprotat, pēc trīs mēnešu ilgas neredzēšanās satiku Poļinu.

Bet tikmēr visā promenādē pilsēta uzsaukusi bezmaksas bezdrāts internetu. Nupat beidzās gourmet festivāls, kuru strauji nomainīs Ziemassvētku histērija. Visur, izņemot mūsu namiņu, ir izrotātas egles.