Iepazīšanās pusdienas

Šorīt saņēmām vēstuli no Artura: Martinsonu/Straumju ģimenē piedzimusi meitiņa! Kādi lieliski jaunumi! Apsveicam!

Parosījāmies Latvijas darbos līdz kādiem vieniem dienā, kad mājas saimniece mūs ieaicināja pusdienās uz tuvāko restorānu. Interesanta kompānija — mūsu saimniece (ap 80 gadu veca), viņas meita — īsta skaistule — ap 60 gadu veca, viņas vīrs elzasietis, kurš kopš 25 gadu vecuma dzīvo Latīņamerikā (67 gadus vecs) un dēls Huans, fotogrāfs, kurš esot jaunāks par māsu, bet, mūsuprāt, pavisam nedaudz.
Vai kāds var iedomāties situāciju, ka nama saimniece uzsauc iemītniekiem restorānā pusdienas un pēc tam vēl kūku dārzā? Elzasietis joko melnus jokus, pavisam politnekorektus, pamanās aizskart baznīcu; dēls ik pa laikam iesnaužas, meitas domas klīst pa piramīdām, tiek pieminēti lidojošie šķīvīši, kurus pati savām acīm ir redzējusi, bet mamma slīgst savu trīs laulību atmiņās: "Katrs no vīriem man uzdāvināja māju. Tavs tēvs, Huan (Huans pamostas), uzdāvināja šo zemes gabalu," — vai arī: "Man pretējās mājas īpašniece sola 3,5 milj. USD, lai pārdodu māju. Es varēšot dzīvot ar baudu, ceļot. Bet man ir apnicis ceļot, tik daudz Eiropā būts, atceros, kā mēs lidojām no Kanādas..." Vai arī: "..kad mēs dzīvojām kādu laiku Japānā, vai jūs Japānā neesat bijuši?"
Par tiem 3,5 milj USD man šķiet tīrā krāpšana. Šodien pievērsu uzmanību mūsu smalkajam rajonam. Šeit mēdz būt privātmājas, bet tikai reta tik milzīga kā mūsējā. Šajā pārapdzīvotajā pilsētā prāvais dārzs izskatās kā ekscentriska greznība. Cauru dienu tajā rosās dārznieks, pūdelītis Džindžers (smieklīgākais suns šajā Atlantijas okeāna krastā), pilni koki dažādu putnu un pavisam prāvas ķirzakas.

Pēc pusdienām ķērāmies pie Meksikas dzīves kārtošanas, apmeklējām divas reklāmas aģentūras, mēģinot uzņemt kādus kontaktus. Tad gatavojām vēstules, izsūtījām, līdz vēlu vakarā pavisam noguruši, jo atpakaļceļā pamanījāmies apmaldīties, saļimām gultā.

Ak, jā, un mūsu Buseriju ģimene zvana un uztraucas, raksta un ilgojas. Pārbauda, kādā rajonā, pie kādiem cilvēkiem dzīvojam. Pagaidām mūsu atbildes viņus iepriecina — rajons esot labs (nu, to mēs paši zinām), gribot ciemos braukt.