sestdiena, 2011. gada 31. decembris

Finiša taisne

Pēc pēdējām gada kāzām izrādās, ka rītdien ir vēl kāzas un fotosesija. Ak, dievs dod izturēt.

trešdiena, 2011. gada 28. decembris

Vai tā var būt nostaļģija?

Daži Vajartas latvieši šogad sūdzējās par Ziemassvētku noskaņas trūkumu. Kā lai tādu dabūn, ja apkārt vien palmas un bērni priecīgi kliedz korāļus? Vajagot baltus un skaistus.

Es gan saskatu divkosību, kuru nespēj noslēpt ne skābēti gurķi, ne pašceptas piparkūkas un rosola bļodas. Šonakt gaisa temperatūra noslīdēja līdz +17 (dienā +27) un lielākā daļa Vajartas latviešu punķojas, klepo, dzer groku, ārstē aukstumpumpas un staigā, ietinušies segās. Sniegu šeit neviens nepārciestu, ticiet man.

otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Sezonas vidus, gada beigas. Nogurums.

Rindojas dāvanas mūsu servisa pārdevējiem. Rindojas faili foto galerijās. Plakstiņus aizvien spēcīgāk spiež nogurums, bet vēl ir nedēļa aktīvajā kāzu sezonā. Februārī tā atsāksies ar jaunu sparu, bet tagad ir jāiztur līdz decembra beigām. Nāk talkā gan Krišs, gan Guna, un Kriša vecāki. Varu galvot, viss tiks iesniegts laikā.

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Dāvanas no dzimtenēm

Francija ir lielisks zīmols, kas Pierre un līdz ar to arī mūsu komandai pievieno vērtību. Par Latviju dzirdējis ir retais, un pēc atbildes saņemšanas no kurienes es esmu, mani klienti visbiežāk pārsviežas uz kādu tēmu, kurā visi labāk orientējas, piemēram, laika prognozi (saulains, protams, bez nokrišņiem).

Costco atradu trifeles no Francijas, kuras Ziemassvētkos dāvināsim sev lojālajām kāzu organizētājām. Lai pārstāvētu abas valstis, vajadzēja vēl piepirkt klāt vodku Stolichnaja, kura pildīta Latvijā. Tā ir vienīgā prece, kura jebkad redzēta Vallartā no Latvijas. Lai nu kā, kāzu organizatorēm dāvanas no manas dzimtenes šogad izpaliks. (Kad gaidāmas šprotes, zefīrs un īsti laba Latvijā ražota šokolāde? Nu, kad?!?)

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Viesmīlība

Naktīs, braucot mājās no vēliem darbiem, viesnīcu rajonos autobusu gaida pulki ar baltos apģērbos tērptiem ļaudīm. Viņi visu dienu ir smaidījuši, pasnieguši atspirdzinājumus, klājuši gultas, vārījuši un cepuši, teikuši neskaitāmus "lūdzu" un "paldies". Kāds no viņiem ir staigājis pārģērbts par dinozauru un izklaidējis bērnus, kāds no viņiem ir desmit stundas elles karstumā ir cepis un šmorējis, vēl kāds baltos zābakos un gumijas cimdos nomazgājis tik daudz trauku kā vidēji vecpuisis dzīves laikā. Naktīs viņas izpin no matiem ziedus un noģērbj tautas tērpus, viņi uzvelk klikatas kurpju vietā, un tur nu viņi visi ir - saliedēta ģimene, kas rada iespējamu bezbēdīgu atpūtu tūkstošiem tūristu. Un viņi smaidīs arī rīt no rīta - cits no septiņiem, cits no deviņiem; sešas dienas nedēļā, nerunājot darba laikā pa telefonu, neradot lieku troksni, ievērojot simtiem korporāciju izstrādātus norādījumus, beidzot darbu kad prom devušies pēdējie klienti.

Mūsu līcī ir vairāk kā 250 viesnīcu, tajās nodarbināti tūkstošiem cilvēku. Manās acīs viņi ir varoņi. Es nekad viņus neredzu īgnus un apnikušus. Tā esmu es, kas pieļauj šādu iespējamību, ne viesmīlības nozarē strādājošie.



ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

Subpasaule

Jau četras dienas no 7 rītā līdz 9 vakarā ar trīs stundu garu siestu pavadu fotogrāfējot "viss iekļauts" viesnīcu. Ģimenēm ar bērniem ir paredzētas istabas ar dvielīšiem salocītiem zvēru veidolā un mazs benķītis uz kura pakāpties, lai aizsniegtu izlietni, mantas vannai, bet minibārā piens un cepumi. Meksikas konceptā ir eļļas lampiņa, šūpuļtīkls un kafijas automāts. Dārzā dzīvo iguanas, putni un zivis, skan austrumu mūzika un palapās masē viesus. Vakaros teātrī rāda šovus, alejās atveras tirdziņš, bet otrā stāva bārā ansamblis spēlē Kubas mūziku. Var kāpt mākslīgā klintī, spēlēt minigolfu, trenēies beisbolā vai tenisā, piedalīties talantu šovā vai dzīvoties ar Flinstoniem.
Dzīvo, ēd un dzer cik gribi par Ls 40 no personas diennaktī. Mēs ar Pierre vienojāmies, ka tā ir subpasaule, kurā viss ir, bet nekas nav īsts un līdz galam. Tepat aiz vārtiem ir īsta Meksika, ar restorāniem un ceļojošu cirku, mūziku un salsu naktīs, īstiem tirgiem un notikumiem. Bet apmēram tūkstots cilvēku izvēlas dzīvot īstās pasaules atstāstījumā, kuru ar reālo Vallartu saista tikai okeāns aiz loga.

ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Kadafi dēls izvēlas mūsu līci

Šo gan vajadzētu izmantot Vajartas reklāmas kampaņai!

Meksikas varas iestādes atmaskojušas Kadafi dēlu (Saadi Gaddafi) un viņa ģimeni par gatavošanos nelegāli iekļūt un dzīvot Meksikā. Plāns esot bijis dzīvot Banderas līcī, kurā ar falsificētiem vārdiem esot jau nopirkts vairāku miljonu vērts īpašums eksluzīvā attīstības projektā.


Krišs domā, ka viņš ir sūtīts Nahui un sapratis to burtiski.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Trīs laimīgi gadi

30. novembra naktī apritēja trīs gadi kopš ieradāmies Meksikā. Esmu ļoti pateicīga sev un savam vīram par mūsu lēmumu, Dievam par saprāta piešķiršanu tik nelielos apjomos, kas ļāva mums darīt un pēc tam domāt. Meksikai esmu pateicīga par mātišķo uzņemšanu un sargāšanu.

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Mūsu (maz)pilsētas leģendas

Kāds man zināms fotogrāfs esot žigolo. Viņš pārguļot ar kāzu organizatorēm un līgavām (!!!), lai tikai dabūtu darbu kāzās.

Kāda man zināma 130kg smaga sieviete esot izdarījusi kunģa operāciju. Viņa tagad sverot 65kg (gluži kā es), un esot turpinājusi kristies svarā arī pēc bērna ieņemšanas. Mainījies esot ne tikai izskats, bet arī žesti un balss.

Mūsu ciema man zināmais melnādainais dziedonis pametis ģimeni un piedāvājis roku un sirdi kādai man zināmai tērpu māksliniecei, kurai ar viņu esot tikai platoniska mīla.

Kā jau jūs saprotat, pēc trīs mēnešu ilgas neredzēšanās satiku Poļinu.

Bet tikmēr visā promenādē pilsēta uzsaukusi bezmaksas bezdrāts internetu. Nupat beidzās gourmet festivāls, kuru strauji nomainīs Ziemassvētku histērija. Visur, izņemot mūsu namiņu, ir izrotātas egles.

piektdiena, 2011. gada 25. novembris

Odrijas )ne(dienas

"Mammu, viņi mani kaitina!"
Tie viņi esam mēs ar Krišu. Un nelīdz nekāda spēlēšanās un lutināšanās, ne vešana uz smalkām viesnīcām un restorāniem. Lūpa kvadrātā.
Pa ceļam no Four Seasons atradām pievilcīgu pludmales bāru vēlai brokastošanai. 
Slavenais: "Mammu, mani kaitina!"

Stoiskā mamma.

Skaistais koks.

Lūpa kvadrātā.

Tāda maza jubileja

Tieši pirms desmit gadiem Pateicības dienas naktī es lūkojos pa Greyhound autobusa logu kā garām slīd Corpus Christi pilsēta un ļoti, ļoti vēlējos atgriezties Meksikā.

Šorīt es pamodos Four Seasons viesnīcā un saņēmu pirmo apstiprinājumu kāzām Francijā vēl šovasar. Esmu ļoti, ļoti pateicīga.

svētdiena, 2011. gada 20. novembris

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Latvieši nāk



Šodien ir lielā diena, kad ierodas latvieši. Rozā istabā dzīvos Odrija ar behemotiņu un mammu, blakus mājā - Kriša vecāki, bet aiz stūra - pilna Puriņu māja. Ēdu šprotes un gaidu.

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

Lielākās kāzas līdz šim

Viņš - pašvaldības jurists, viņa - arhitekte. Pārpratuma dēļ šajā laikā baznīcā bija nozīmētas divas kāzu ceremonijas. Divreiz vairāk viesu, divreiz vairāk fotogrāfu (videogrāfs tikai vēlāk noskaidroja, ka nofilmējis nepareizās kāzas), divreiz vairāk... mūziķu. Līgava kavējās 40min., bet viņas koris ieradās pēc stundas, kad svarīgākās vietas jau bija nospēlējuši uz otrām kāzām aicinātie vijolnieki. 
Pēc mises notika civilā laulību ceremonija jūras krastā (baznīcai nav tiesības slēgt laulības). Laulāja pilsētas mērs.
Tiek parakstīti dokumenti (katrs no jaunlaulātajiem parakstām apmēram septiņas reizes), turklāt parakstiem blakus arī tiek likti īkšķa nospiedumi.
Laulāja pilsētas mērs (pa labi). Viesi bija ieradušies zelta un smilšu krāsas tērpos, daži violetā un sarkanā.
Tik daudz grieztu ziedu es redzējusi nebiju (droši avoti vēsta, ka tām iztērēti Ls 4000). 

Vakariņas 500 viesiem tika servētas 12 minūtēs. Tās gatavoja viens no slavenākajiem Meksikas pavāriem. Mēs mielojāmies ar baltu zivi, kura bija noklāta ar plānām tikko apceptām kartupeļu zvīņām. Garšīgi. Pēc tam ilgi, ilgi uguņoja.
Apbrīnojami bija balles mūziķi no Guanahuato apmēram 20 cilvēku sastāvā. Sāka viņi ar Cosmos cienīgām a capella dziesmu versijām, beidza ar Gipsy Kings rēcieniem. Pa vidu viss ko vien varat iedomāties - saldās balsīs 70to un 80to gadu mūzika, mūsdienu ASV deju grupu repertuārs un arī dažas tautas dziesmas. No deviņiem līdz vieniem naktī ar pāris īsām pauzēm un nepārtrauktu 100% atdevi pasākumam. Iespaidīgi.

Bildes sagatavotas preses vajadzībām. 

piektdiena, 2011. gada 4. novembris

Drudzis

Drudzis, īsts drudzis; meksikāņu santehniķis; uzlauzta siena; radu ierašanās pēc nedēļas, nē, piecām dienām, nē, četrām dienām....; Four Seasons fotosesija; dullas līgavas; laimīgas līgavas-miljonāres, reitingi un atsauksmes, cīņa par darbiem Francijā; pusdienās austeres. Apmēram tā no iekšienes izskatās augstās sezonas drudzis.

ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

Samteņu laiks

Pirms desmit gadiem šajā dienā bijām Real de catorce pilsētā. Es mocījos ar pirmo augstumslimību savā dzīvē, bet Krišs atrada brīnišķīgus kapiņus. Šodien visa Meksika smaržo pēc samtenēm, visapkārt cukura galvaskausiņi, krāšņi papīra vaiņagi, ir Visu mirušo diena.

svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Brokastīs skaista aplidošana

Pēc fotosesijas kādā villā, iegāju tirgū. Iznesīgais señors pievērsa manu uzmanību. Es apsēdos.
Viņš izvēlējās dziesmu, es omleti.
Banda gaida señora izvēli.
Gribot dzirdēt dziesmu par nāvi.
Pēc tās viņš dāvā dziesmu man. Lai izvēloties, kuru.
Lūdzu, lai banda spēlē dziesmu, kuru domā, ka vajadzētu veltīt man. 
Saimniece plaukšķina, solists dejo. Gaidīju saldkaisli sērīgu, bet izrādās traki jautra ir mana dziesma.
Paēdusi omleti devos uz jogas bungalo viesnīcu džungļu vidū (numuriņš ap 250USD naktī). Vajartas centrs par to ir daudz necivilizētāks, man tā šķiet.

piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

Kam tas viss bija vajadzīgs?

Oi. Kamēr Cecīlija Ņujorkā, mūsu māju vajā likstas. Vispirms nomira viņas rudais kaķis Dūms. To apglabāja zem mājas notekas viņas draudzene/uzraudze Tete. To izskaloja Jova pavadošās lietavas, bet apēda nezināmi meža dzīvnieki. Cecīlijas prombūtnē Tetes neciešamās dabas dēļ aizbēga istabene.

Šodien izrādījās, ka visām nelaimēm par kroni plīsusi truba zem mūsu vannasistabas grīdas, nopludinot Cecīlijas guļamistabu kurā pirms tam bija iemitinājušies termīti. Visšausmīgākais šajā stāstā ir tas, ka rīt manu vannasistabu labot ieradīsies ābolītis, kurš jau šodien bijis novērtēt postījumu apjomus un par kuru Krišs bez smaida runāt nespēj. Tātad ieradīsies meistariņš, staigās pa manu guļamistabu, uzlauzīs vannasistabas grīdu, mētās apkārt savas mantas (noteikti dziedot) un neļaus gulēt diendusu. Pēcpusdienā situāciju novērtēt ieradīsies mājas saimnieks, kurš vēl nezina, ka guļamistabu esam izkrāsojuši tumšā tirkīzkrāsā, bet viesistabu - rosa mexicana krāsā.
Kaut līdz radu atbraukšanai viss būtu kārtībā, par ko gan sapņot nozīmētu nerespektēt Meksikā notiekošo lietu kārtību.

svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Baltā kleita

Mūsu labklājība slēpjas apstāklī, ka amerikāņu līgavas balto kleitu grib vilkt trīs reizes. Vienu reizi apprecoties ASV, vienu - pludmalē ar draugiem, un vēl vienu - vārtoties pa smiltīm un mērcējoties okeānā Trash The Dress fotosesijas laikā.

Vakardienas līgava bija cits gadījums - kleita ar rokām darinātām mežģīnēm šūta ateljē ar itālisku vārdu (eh, neatceros kādu), Dolce Gabbana kurpes, Tiffany gredzens ar vienu lielu un neskaitāmiem maziem briljantiem. Līgavai noīrēts viens smalkas viesnīcas pēdējais stāvs ar terasi un baseinu, līgavainim - pretējā ēkā savs. Pierre čukstēja, ka viņš vēlētos kaut visas mūsu līgavas būtu tik smalkas. No bilžu viedokļa spriežot tas nebūtu labi, jo skaistākās bildes man izdodas no vidusmēra budžeta kāzām ar traki bučīgiem pārīšiem. Šiet viss bija tik elegants un izturēts, ka nebija kur pieķerties. Ja nu vienīgi pateicībai un prestižam ierakstam paradīto darbu sarakstā.

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Līgavām un viņas pavadošiem līgavaiņiem

Piecas  minūtes pirms ceremonijas pie baznīcas nav neviena - ne līgavaiņa, ne kāda viesa. Fotogrāfam tas nav nekāds uztraukums, jo zinu, ka ieradīsieties ar pusstundas nokavēšanos, lai turpat pie baznīcas nesteidzīgi ar visiem sasveicinātos un piespraustu pie pogas puķīti. Ir jau labi.

Uz viesu namu jādodas kalnup. Neviens gan neteica, ka ceļā jāšķērso kalnu upe, kāpumi ir mālaini un slideni, bet kritumi - bedraini un akmeņaini. Nabaga Sauļuguns.

Nav nekādas vainas, ja tikšanās sākumā pāris vēlas uztaisīt "vienu smuku bildīti", tad pusstundu nojoņo pa pludmali, bet, kad beidzot varētu nodarboties ar tikšanos, izrādās, ieplānotas vakariņas divatā.

Lūdzu, kāzu sezona, sācies ar atveldzējošām budžetu straumēm. Šī lēnā un nevienmērīgā pilināšana ir jāizbeidz!

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Orkāns, kurš būs mañana

Pamodos 4 rītā ar tādu kā Jaunā Gada sajūtu. Pēkšņi sapratu, kas mājas iekārtojumā jāmaina, kas - karjerā, kā pareizāk dzīvot, kādi darbi būtu steidzami. Turkāt tas viss mijās ar tādu kā rosola un svētku pēcgaršu, negulētu nakti un rītu nelaikā. Un tas viss par godu Jovam.

Jova vēsture
Ceturtdiena.
Gači stāsta, ka orkāns veidojas, izrādās, ka pat divi. Viens Irwins, otrs Jova. Tie ir patālu okeānā un izskatās, ka Irwins nāks tieši iekšā Vajartas līcī.
Mēs: ar Maiju pārrunājam pārtikas sagādi, secinām, ka nemaz nezinām, kas ir orkāns un kas - tropiskā vētra. Gaidām ar nepacietību šo piedzīvojumu.

Piektdiena.
Jova: mērķē pa Manzanillo ostu un Barra de Navidad. Pēc kartēm spriežot, ar 1. pakāpes niknumu. (5. punktu līmenī) pie mums tas būs svētdien.
Mēs: iepērkam dārzeņus un prātojam kas būtu jādara orkāna laikā.


Sestdiena. 
Jova: atcēlis ierašanos uz svētdienas vakaru/pirmdienas rītu no Manzanillo ostas ar 1. pakāpes niknumu.
Mēs: tiekam izbiedēti no mācību trauksmes. Tā kā neko saprast nevar, sanesam visus puķpodus iekšā, piesienam šūpuļtīklus, novācam viegli lidojošus priekšmetus apkārt mājai.
Amerikāņu mediji: sāk ziņot par orkāna iespējamību.

Svētdiena. 
Jova: atcēlis ierašanos uz pirmdienas vakaru/otrdienas rītu no Barra de Navidad, tiek lēsts 2. pakāpes niknums.
Mēs: nostiprinām logu ar kartonu, saņemam uztraukuma pilnus epastus no Cecīlijas Ņujorkā un mūsu amerikāņu izcelsmes mājas saimniekiem. Ceturtdienas līgava atceļ kāzas: "Mēs esam ļoti apbēdināti par laika prognozi", viņi raksta.
ASV mediji: sāk publicēt pamācības, piemēram, tagad ir laiks piepūst laivu.

Pirmdiena. 
Jova: sola ietriekties mañana 13.00 Barra de Navidad to noslaukot no zemes virsas ar 3. pakāpes niknumu. Barra de Navidad ir piespiedu evakuācija, Vajartā ievesta armija un smagā tehnika civiliedzīvotāju glābšanai. Vakarā ir saulriets neticamā krāsā, kas kļūst par Jova simbolu Facebook galerijās.
Mēs: lasām visu, ko vien var izlasīt par orkānu, braucam vairākas reizes pēc pārtikas. Nevar saprast ko jāpērk, tādēļ pērkam visu to un tādos daudzumos kā parasti.
ASV mediji: šī nebūs tikai dabas katastrofa, tā būs nacionāla nelaime. Starp rindām jaušama nesapratne, kādēļ visa piekraste nav evakuēta. Tikšot sagrauta Manzanillo osta (vissvarīgākā osta Klusā okeāna piekrastē). Iepriekšējo reizi orkāns ar 2. pakāpes niknumu šeit bijis pirms apmēram 50 gadiem.

Otrdiena. 
Jova: Sola ietriekties 13.00 Barra de Navidad ar 2. pakāpes niknumu, stāv pie krasta, nekustas un lēnām novirzās no kursa. Sola 30-50cm plūdus. Visu, ko nenopūtīs vējš, aiznesīs ūdens un pārējo dubļu nogruvumi. Iedzīvotājiem lūdz rēķināties ar elektrības un ūdens pārrāvumiem, lūdz atslēgt gāzi un sagatavoties neiziet no mājas vairākas dienas.

Mediji: jau rēķinās ar notikušu katastrofu, komentāros Maija lasa: "Vajarta bija skaista vieta, ar Dievu, Vajarta!" Facebook tie, kam draugi Vajartā sūta sveicienus, lūdz būt stipriem un solās lūgt Dievu. Mana māsa pamāca, lai piesienamies pie palmām, lai kad viņa atbrauktu mēs tepat vien būtu.
Mūsu kaimiņi: stāda puķes un smēķē uz balkona.
Mēs: Nopietni tiek apspriests plāns ar mašīnu doties prom, bet ir skaidrs, ka nepagūsim šķērsot kalnus.  Atmetam visam ar roku un dodamies spēlēt tenisu.
Nolemjam turēties kopā - gulēt pie Maijas. Maija no Edgara saņem 12 punktu sarakstu kā jāsagatavojas orkānam. Ar pirmajām lietus lāsēm nolemjam aizbraukt uz lielveikalu papildināt ūdens, alkohola un našķu krājumus.

Nekustas ne lapiņas.

Lielveikala logi aizsisti ar finieri, durvis aizbarikādētas ar smilšu maisiem. Dārzeņi un augļi izmesti par smieklīgām cenām - kāposti 4 sant./kg, banāni - 12 sant., gaļa uz pusi lētāka, piena produkti arī. Skaidri redzams, ka lielveikals mēģina tikt vaļā no preces, kura nevarētu stāvēt 5 dienas bez elektrības. Pie kasēm garas rindas, visiem rati ar kaudzi. Nopērkam visu ko - neprātīgos daudzumos dārzeņus un augļus, gaļas gabalus, cepumus, rumu, baterijas radio, papīru, sveces. Pie kasēm par zemākām cenām tirgo arī matu krāsu. Mums priekšā stāvošā sieviete nopērk: sak', būs vismaz ko trīs, četras dienas sadarīt.

Atgriežamies no veikala, ar pa ceļam dabūtām kastēm aizbarikādējam vēl pāris logus, es aiz uztraukuma uztaisu rosolu. Edgars ziņo, ka orkāns mazinājis niknumu, un pagājis garām Barra Navidad un Manzanillo to vispār neskarot. Ejam pie Maijas, pasēžam ģimenes saliedējošā pasākumā, kuru nosaucam "Laivu brauciens". Kad naktī ejam mājās, joprojām nekust ne lapiņa, smīlā.

Trešdiena
Pamostos četros rītā. Orkāns (nu jau tikai tropiskā vētra) vairs ir tikai 30km no Vajartas. Gaidu austam rītu. Liekas, ka tālumā ducina. Joprojām ne vēja pūsmiņas. Ir vēss, mazliet smīlā. Vēderā smags rosols un neizgulētas domas. Vienos dienā orkāns būs vistuvākajā punktā Vajartai.

Ap vieniem zvana Guna jautā, kādēļ izskatos tik nomākta. Man grūti viņai paskaidrot kādas vien domas no ceturtdienas nav izdomātas, kā jutāmies vakar, kraujot ratos sausiņus un sausās zupas. Taisot ciet logus, drošā vietā slēpjot cietos diskus, kameras un pases, plānojot datoru glābšanas akciju, pārbaudot nezkuro reizi pagalmus un viens otru mierinot. Kad vienos dienā beidzot tas, kas bija palicis no Jova, iet garām Vajartai, vienu mirkli iežūžojās palmu lapas. Pēc mirkļa Jova ir prom, izčākstot tepat kalnos. Atstājot mūs ar aizejošu sasprindzinājumu, aizklātiem logiem, negulētām naktīm un Jaungada dienas vērtām pārdomām.

otrdiena, 2011. gada 11. oktobris

Jova trajektorija

Lūk, kā virzas Jova. Esam nopirkuši pārtiku, aizbarikādējuši visvējaināko un citādi neaizveramo logu, un sekojam līdzi orkānam. Solījis ierasties svētdien, tad pirmdien, nu ir atlicis viesošanos uz trešdienu, un vēja nebūšot, tikai lietusgāzes. Gaidām, Jova!

Irvina trajektorija:
http://www.stormpulse.com/pacific

sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Tveice. Ierodas Irvins un Jova.

Vēja stiprums. Mēs esam zaļajā zonā, pašā līča viducī. 

Trajektorija. Pavisam maz trūkst, lai Irvins tieši ar degunu ienāktu Banderas līcī.
Sasniegti un tā arī turās mūsu Meksikas dzīvē iepriekš nepieredzēti karstuma rekordi - dienās +35-36, naktīs ap +25. Pagājušajā gadā oktobrī jau sākās sauss, saulains rudens (+28-30).

Tveice ir nogurdinoša, sevišķi grūtas ir naktis; es nespēju gulēt. Daudz nelīdz arī ventilatori, jo sienas tā uzkarsušas, ka arī naktī turpina sildīt. Vēja nav vispār. Vakarnakt paklāju palagu uz flīzēm un, rokas un kājas izstiepusi uz plikām flīzēm, mēģināju aizmigt. Nakts vidū pamodos ar nospiestiem sāniem, bet pagulējusi.

Tam ir skaidrojums. Mūsu virzienā dodas orkāns. Turklāt nevis viens, bet divi - Irvins un Jova. Irvins sasniedzis orkāna pirmo līmeni (visvājāko), tuvākajās dienās pieņemsies spēkā, bet rimsies otrdien. Pirmdienas rītā viņš sasniegs Vajartu.

Ko darīt? Gaidāmas stipras lietavas un vējš. Jānovāc ap māju viss kas var uzgāzties vai aizlidot, jānopērk pārtika un ūdens, jāaizver logi (kam ir - slēģi) un jābūt gataviem uz elektrības pārrāvumiem. Mēs dzīvojam līča viducī (zaļā zona attēlā), mūs aizsargā kalni, pie mums būs vismierīgāk. Ļoti gaidām pēdējos šāssezonas orkānus, lai sākas brīnišķīgā rudens un ziema, kas šogad būs pavisam jauka, jo pie mums ierodas Kriša vecāki un mana māsa ar Odriju. Svītroju dienas kalendārā, šodien tieši mēnesis.

ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris

Dūms atgriežas

Tete šodien pabāza galvu durvīs un jautāja, vai Krišam nav kāda salātu karote, ar ko Dūmam bedri izrakt. Tā nu viņa paraka Dūmu tieši zem mūsu terases, kur ūdens lietus laikā no jumta gāžas. Pirmās lietavas un es esmu droša, ka mēs beigto kaķi redzēsim gluži kā tajā korejiešu filmā par moteli, kuru bija apsēduši pašnāvnieki.

Manas pirmās tiesības, Meksikas tiesības

Beidzot es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks. Tāds, kurš izcīnījis tiesības uz darbu, tiesības vēlēt, un nu arī tiesības vadīt auto.

Rīgā mēģināju divas reizes. Pirmajā mani gandrīz kapā ieveda monotonā un stieptā teorijas pasniedzēja balss. Stundu pēc stundas es klanījos pāri burtnīcai, un, kad jau likās, ka esam pavirzījušies uz priekšu, pirmajā solā čigāniete pusmūžā sāka jautājumu: "Es tomēr nesaprotu..."  Mācības pārtraucu ne garlaicības, bet pazemojuma dēļ. Es vienmēr atcerēšos sarkano audi un viņa sintētisko ādas jaku, odekalona un lētu cigarešu smaku, kas jaucas ar auto gāzīti. Prasto runāšanos, sišanu pa celi, raustīšanu aiz rokas un uzmākšanos. Neizturēju, izkāpu no mašīnas un aizgāju, asaras slaucīdama.

Otreiz sāku mācīties kopā ar Arturu. Sev nosolījos, ka vairs nesēdīšos mašīnā ar svešu vīrieti, kurš var rīkoties kā vien tīk. Diemžēl vienīgā skolas piedāvātā instruktore lika gaidīt mēnesi, tad vēl vienu mēnesi, tad vēl vienu, līdz kādu dienu viņa paziņoja, ka vairs nestrādās vispār.

Mari Trini arī nav tiesības, un to nav ļoti daudz meksikāņu. Mari Trini saka, ka tā jau visu rītu varot sabojāt, un viņai it tikai daļa taisnības. Jā, tas aizņēma visu rītu, bet tik labi izklaidējusies nebiju sen.

Ar pasi, FM3 un dzīvesvietas pierādījumu ieradāmies CSDD. Kondicionēts gaiss, plašas telpas, slīdošas durvis, viss kā civilizētā vietā. Iesniedzām dokumentus, samaksājām Ls 16, reģistrējāmies eksāmeniem, nofotogrāfējāmies (ar copi piespiežot plīvojošās A4 lapas, kuras kalpo balta fona radīšanai) un gaidījām kad sāksies kurss.

Mūs ieveda telpā, apsēdināja pie milzu plazmas TV, un ar "Queen" dziesmu "I want to break free" sākās prezentācija/filma. Īsts festivālu gabals. Radīts ar mīlestību pret satiksmi, noteikumiem un negadījumiem. Likuma panti atslīdēja kā Zvaigžņu karu titri un aizvirpuļoja kā Word apsveikumu animācija . Katrs teksts bija animēts, foni mainījās, fotogrāfijām par policistu pozām bija kalpojuši kolēģi un īss gabals ar mājas video kameru filmēts tepat netālu. Dārdoša vīrieša balss (skapī? mucā? garažiņā?) dažus no pantiem (droši vien mīļākos) lasīja. Dažus (garākos) bija slinkums gan lasīt, gan animēt. Bet tad bija  nolemts ielikt kādu gabalu tautas sapurināšanai - klipiņš kurā 4 Saabi drifto, tad atkal animētie noteikumi, bet tad sākās mīļākā autoru daļa - asiņaināko un lielāko avārīju parāde ar daudz svešu valstu reklāmām par piesprādzēšanās nozīmību. Kad sākās titri, teju cēlāmies kājās applaudēt. Neviens no apmēram 50 klausītājiem 40 minūšu laikā neizskatījās ne mazākā mērā garlaikots.

Krišs turpat tika apsēdināts pie datora, lai izpildītu teorētisko testu. 100% pareizu atbilžu! Viņš uzreiz arī saņem tiesības. Tā kā man nav citas valsts tiesību, jāliek praktiskais eksāmens. Pēc brīža apmierināts ceļu policists (tāds varētu arī Latvijā būt ceļu policists, pilnīgi saplūstu ar pārējiem) sauc manu vārdu. Placī jāierodas ar savu mašīnu. Sauļuguns iztīrīts, atpakaļskata spogulīts pieskrūvēts, apsolos braukt tikai ar vienu kāju (parasti turu vienu uz bremzes, bet otru uz gāzes pedāļa). Tā nu raustīdamās un par katru manevru baidīdamās, piebraucu pie instruktora. Šis, neiekāpdams mašīnā: "Jaunkundz, apbrauciet apli, ievērojot satiksmes noteikumus un noparkojieties starp šiem strīpainajiem konusiem, nepieskaroties un neapgāžot tos." Apmēram ar 5km/h, raustīdamās, jo bail uzbraukt uz gājēju pārejas un pirmo reizi mēģinu braukt ar vienu kāju, nonāku līdz cilindriem un.... noparkojos ar pirmo reizi. Pienāk instruktors, saka "Kārtībā!", eju kārtot teorētisko eksāmenu.

Pirmais jautājums man liek samulst spāņu valodas dēļ, turklāt šis jautājums nebija manā konspektā, kuru mācījos mājās. Instruktors pamana, ka esmu samulsusi, un teju Krišam uzbrūk - lai taču viņš nāk palīgā! Krišs atnāk, uz jautājumu atbildam kopā, tad Krišs aiziet, sakot, ka noteikumi jāzin pašai. 98% pareizu atbilžu, tiesības ir manas.

Un te mana pārliecība - neskatoties uz formālajām pārbaudēm, gan Latvijā, gan Meksikā ir satiksme, cilvēki nonāk no punkta A punktā B. Dažkārt notiek satiksmes negadījumi, dažkārt kāds pārsniedz ātrumu, brauc dzēris, nemāk novietot mašīnu, bet tas nav nekādā veidā saistīts ar grūtībām saņemt tiesības.

otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

Piemiedzu acis... palmas

Vajartas ikdiena atgriezusies vecajās labajās tūrisma sezonas sliedēs. Tā gan sākas tikai ap 15-30. oktobri,  bet šobrīd sāk ierasties atlaižu tīkotāji, kuri vēl iespēs atpūsties divreiz lētāk kā pūļi, kas būs klāt pēc divām nedēļām. Šiem sviestmaižniekiem gan diezko smalki neies, jo pirmo reizi mūsu Vajartas pieredzē sola +36! Un tagad ir +35, kas nozīmē dzīvot bez drēbēm, bez palagiem, un visu laiku svīst.

Piektdien pilsētā ieradās smalko kāzu rīkotāja un mana draudzene no Gvadalaharas Paulīna. Kā vienmēr, ar ļoti īsām kokteiļkleitām, kuras neatkārtojas, neprātīgi augstiem papēžiem klabinādama rinķī, ka žib vien. Te tiekamies ar Dulce Rosa īpašniekiem visvisvissmalkākajā pilsētas restorānā (iedomājieties, ja jūs gribētu nolīgt kāds kam uzvārdā Snickers!), te ar citu pāri, degustējam verdošu zupu no izgrebta ķirbja, kuru pārlej pāri langustam, grauzdētas sēkliņas ar trim pilieniem dažādu mērču uz melna tēsta akmens un tādā garā. Dodamies smalkās vakariņās, pieklājīgās brokastīs, pusdienās kondicionētā restorānā. Beidzot atguļos tumšzilā dzesētā baseinā, nokususi no visām tikšanām, piemiedzu acis... palmas.... saule...

Mana kāzu sezona sāksies sestdien. Divas stundas baznīcā, bet tad jau darbi uzņems apgriezienus, un visi nākamie trīs mēneši būs vienās kāzās.


piektdiena, 2011. gada 30. septembris

Piezīmes lasot Meksikas satiksmes noteikumus


  • Ja samaksā sodu pirmajās piecās darba dienās, saņem 50% atlaidi. 
  • Atpakaļgaitā drīkst braukt vien 10 metru.
  • Ceļu policists nedrīkst apstādināt mašīnu, lai pārbaudītu dokumentus, ja nav konstatēts satiksmes pārkāpums.
  • Ir atļauts nogriezties pa kreisi pie sarkanās gaismas, ja iegriezies vienvirziena ielā, kam plūsma ir uz kreiso pusi, bet pa labi vienmēr, ja vien netraucē gājējus un citus satiksmes dalībniekus. 
  • Labās rokas likums noteikumos eksistē, bet lūdzu, uz savas ādas to nepārbaudiet; nav manīts, ka tas jebkad darbotos!
  • Ja ar vēderu pret tevi krustojumā stāv policists un mahājās ar plaukstām, kas attālinātas no ķermeņa, jānogriežas pa kreisi. 
  • Ja šoferis ieslēdz mirkšķus un izkar pa logu roku, jāapstājas. (Sanāk, ka pie mūsu tuneļa visi šoferi, kuriem nav kondicioniera, rāda pārējiem, ka jāstājas).
  • Katras 2-5 sekundes jāiemet acis atpakaļskata spogulītī.



Zaudēju ticību Meksikas birokrātijai - reģistrējam mašīnu

Meksikas birokrātija ir kā rotaļa, kā tauriņu deja. Tu aizej pie lodziņa, kur pasaka kas jādara, iedod lapiņu, aizej pie kopētāja (kā likums pāri ielai vai kvartālam) sakopēt vajadzīgos dokumentus, tad ej pie cita lodziņa (protams, pirms jebkura lodziņa būs rinda ne vienas vien pacietības apmērā), tur pasaka cik jāmaksā un tu ej uz banku maksāt, atgriezies pēc dienas, jo darba laiks visās iestādēs ar lodziņiem ir līdz 14.30, kas nozīmē, ka jau no 13.00 jaunus numuriņus neisniedz. Dažkārt esmu rakstījusi iesniegumu četros eksemplāros, lai tikai nevajadzētu kātot uz kvartāla attālumā atrodošos kopētavu. Citreiz gadās tā, ka tu ienes dokumentus, meitene saka, ka šos nevajag, tos nepieņem, bet pēc nedēļas lūgums tiek atteikts šo trūkstošo dokumentu dēļ. Citreiz paprasa dokumentu, kuru kārto nedēļu, bet tad izrādās, ka tas nav bijis diez ko nepieciešams, nepieciešams ir cits dokuments, kurš kā nevajadzīgs ir atstāts mājās. Un fotogrāfijās ir jāredz ausis, bet uz bankas izraksta nevar būt reklāma, bet pie adreses apstiprinājuma klāt ir jānāk dzīvokļa īpašnieku derīgiem FM3, un tādā garā.

Šodien ar Maiju devāmies izlūkos uz vietējo CSDD. Mērķis - uz Kriša vārda piereģistrēt Puriņu mašīnu. Pirms tam lasīju draudzenes Treisijas seju grāmatā publicētu garu ironijas un rūgtuma pilnu atskaiti kā viņai ir šis process mūsu pilsētā ir prasījis mēnesi. Edgars saka - jāīrē advokāts (samaksā kādam, kas gan dokumentus iesniegt, gan atļaujas dabūt var pa sētas durvīm), es saku - jāaizbrauc apskatīties cik briesmīgi tas ir. Vecajā CSDD (kuru Krišs atceras ar nopūtām) uz loga uzlīmēta lapiņa, ka birojs pārcēlies uz jaunām telpām netālu no Costco. Īsta gaismas pils - atgādina centrāltirgus paviljonu vai prāvu iepirkšanās centru. Milzīgas stāvvietas, slīdošas durvis, ejam iekšā. Nez kā ātri atrodam lodziņu, pieejam (rindas nav), mums paskaidro kādus dokumentus un cik kopijas vajag, tad pie kopētāja (10 soļi, rindas nav), tad atpakaļ pie lodziņa (10 soļi, rindas nav), viņš atklāj, ka vajag uz viena dokumenta uzrakstīt rezolūciju un tad atkal nokopēt 4 eksemplārus, bet Krišam kājas garas - kamēr mēs ar Maiju pie lodziņa, Krišs ir atpakaļ ar kopijām, visi dokumenti iesniegti, lai gaidām pie cita lodziņa un sakām, ka gribam samaksāt par 20. kārtas numuru.
Arī tur tikai pāris cilvēku. Sieviete iekasē Ls 60, pēc īsa mirkļa atgriežas ar jauniem numuriem. Man šķiet, nebija pagājusi pusstunda kopš bikli pabāzām degunus pa CSDD durvīm!

Mums visiem trim acis lielas kā pogas. Maija klusiņām iebāž numurus somā un vēl pirms došanās prom noskaidrojam, kas vajadzīgs, lai pirmdien dotos nokārtot tiesības.

Izrādās, mums trūkst tikai izziņa par asins grupu (tā tiek atzīmēta tiesībās) un teorētiskas zināšanas (apmēram 100 jautājumi, bez bildēm). Bez mācīšanās atbildēju uz 60, 11 kļūdas. Šādu valodu man ne kursos, ne dzīvē nemācīja - neesmu pareizi sapratusi samežģītos jautājumus. Bet tas nav īsti svarīgi - šodien redzēju kā meitenei pie eksāmenu datora pusis gāja talkā un eksaminētājs tik noskatījās. Tad jau manīs.

trešdiena, 2011. gada 28. septembris

Nav jau diez ko

Izrādās, ka kaķim uz klīniku nav jābrauc pakaļ. Ir pieņemts lēmums viņu nošpricēt. "Kaķis ir vājš, viņam nav spēka pretoties, viņš turpina vemt un neēd", man mīksti klausulē vēstīja dakteris. Ja cilvēkam nav spēka pretoties un viņš cieš, to sauc par eitanāziju, un līdz tam tik viegli gan nenonāk.
Bet te - telefona saruna ar kādu, kas kaķi nav atvedis, bet konsultējas ar kādu, kam kaķis it kā pieder, un tā pati ārsta balss, kas vakar teica, ka kaķim ir plašas izredzes izķepuroties, vēsta, ka humānu apsvērumu dēļ to iemidzinās. Un mani mulsina pašas priekšnojautas - tajā vakarā, kad Cecīlija uzticēja mums savu Dumu man gribējās teikt, "Vai tu neredzi, ka viņu pamet vēlme dzīvot?"

Vakar kādam manam zobam izrāva nervu. Pusotru stundu gulēju ar atvērtu muti, nozāļotu vaigu, kamēr ārsts ar izveicīgām rokām rosījās kašņādams zobu, pāri maskai pa reizei pašķielēdams man acīs. Ļoti patīkams gvadalaharietis, zina trīs Baltijas valstis un slavē manu spāņu valodu, kas gan ir vecs triks.

Otrs ārsts, kuram esmu uzticējusi savas ieilgušās vēdera problēmas, man raksta vēstules. Vai esmu bijusi uz aptieku un vai izpildu viņa norādījumus. "Neizpildu viss", atbildēju vakar, viņš man atpakaļ - "vajag gan, jo tās ir jādzer tikai divas dienas un palīdz imūnsistēmas nostiprināšanai." Elektrolītus (saldu sālsūdeni ar apelsīnu garšu) ir riebīgi dzert, daudz labāk dzert ir glāzi vīna ar puslaima sulas un daudz ledus, ko, kā jau jūs nojaušat, es šobrīd arī daru.

Kaķa žēl.


sestdiena, 2011. gada 24. septembris

Aktuāls jautājums

Diezgan bieži meksikāņiem ienāk prātā pajautāt cik stundās var ar auto šķērsot Latviju. Parastā atbilde iekļāva joku - četrās, no kurām divas pavada šķērsojot Rīgu, no kuras vienu - sēžot uz tilta sastrēgumā pāri Daugavai.
Bet mums nebija taisnības, izrādās 9h. Pētījums par īsāko un garāko Latvijas asi lasāms šeit.

piektdiena, 2011. gada 23. septembris

Darbs, pakalpošana, nē neteikšana un klientu iepriecināšana=premium tirgus


Lēnām tuvojas tūrisma sezona, tā sāksies pirmajās oktobra dienās un ilgs līdz maija beigām. Paldies, mums viss ir kārtībā - sarezervēti datumi, Pierre nodarbojas ar detaļu un vēlmju izdibināšanu. Mēs gatavojamies fotogrāfēt daudz un skaisti, bet mūsu darbs prasa arī citas prasmes, pirmkārt un galvenokārt pakalpot.

Pavisam mazas palīdzības, kuras tiek sniegtas tādēļ vien, ka esat mūsu klients - mēs sakārtojam tērpu, noņemam birkas, pasniedzam kādu nepieciešamu lietu, mazliet pasteidzinām vai nomierinām, patulkojam un nokārtojam. Mums dažkārt ir našķi ar ko pacienāt badīgākos un ūdens ko padzerties.

Mūsu klientiem vienmēr jāsaņem vairāk kā viņi ir cerējuši. Šajā sezonā līgavām pasniegsim dāvaniņas (šobrīd meklējam), TTD (trash the dress) fotosesijas pārvēršas bezmaksas tūrēs pa skaistākajām vietām, atdodot bildes, pasniedzam tradicionālu papīra ziedu un izmaksājam kafejnīcu.

Pierre ir iemācījies un man iemācījis nekad klientam neteikt nē. Mēs darām visu, lai līdz tam nenonāktu. Ja mēs kavējamies, mēs brīdinām, un vienmēr atvainojamies, pat tad, ja klientam nav taisnības un sarunāts bija savādāk. Mūsu darbību vada pārskatāmi un skaisti noformēti līgumi. Mēs atbildam zibenīgi, un ierodamies ātrāk kā nepieciešams, bet strādājam mazliet izlgāk kā norunāts.

Mēs nekad nebeidzam domāt par to kā iepriecināt mūsu klientus. Tāpat, arī savam priekam. Skaistām bildēm ir jābūt pašsaprotamai parādībai, bet mērķim ir jābūt ne tikai profesionālam, bet arī cilvēciskam gandarījumam. To man ir iemācījusi Meksika.

Un visa šī rezultātā mēs šajā sezonā esam iegājuši premium tirgū, bet darbu nav kļuvis mazāk.

P.s. Nu, protams palīdz pirmās publikācijas - divas bestdestinationwedding.com un viena stylemepretty.com/.

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Cuidad de Mexico un Taxco

Taxco. Pēc pirmās margaritas, kurai sekoja vairākas. Bildes autors - apmeklētājs no blakus galdiņa, kurš izjusti dziedāja līdzi visām romantiskajām dziesmām.
Taxco. Skats pa mūsu numuriņa logu uz galveno laukumu. 
Taxco katedrāle. Vispār Taxco pa šiem 10 gadiem kopš pēdējo reizi šeit bijām, nav daudz mainījies. Krišs toreiz nopirka par Ls 2 saderināšanās gredzentiņu. Manuprāt esmu lētākā līgava pasaules moderno laiku vēsturē. (Salīdzinājumam - Pierre līgava saņēma gredzenu par Ls 1000).


Taxco. Oi, beidzot laimīgi uz jumta, pie katedrāles un oficianti tikai nesīs ko prasīsim.  
Taxco. Visas mājas baltas un ar dakstiņu jumtiem. Visi takši baltas vabolītes. Visapkārt karodziņi Meksikas karoga krāsās. Un vairāk kā 700 sudraba veikali! 
Taxco no skatu laukuma.
Mehiko no terases Kondesā. Kā mani valdzina betona džungļi! 
Mehiko. Zaļie taksīši ir pārvērtušies par zelta/sarkanajiem taksīšiem. Tikai pa retam redzama kāda vabolīte.
Mehiko. Joprojām jumtu betona džungļi. Vajadzētu fotogrāfēt. 
Mehiko. Skatāmies gaisa spēku parādi.
Mehiko. Līga un Manu kopā ar Krišu uz jumta terases.
Mehiko. Gaisa spēku parāde par godu Meksikas neatkarības dienai. Uz Grito (saucienu) gan naktī neaizgājām, nogulējām. Bet raķetes šāva visu nakti.

trešdiena, 2011. gada 21. septembris

Pēc atvaļinājuma

Labs atvaļinājums ir tāds, kura pēdējā dienā gribas atgriezties mājās. Bijām Mehiko un sudraba pilsētā Taxco. Ēdām un svinējām, satikām draugus un Mehiko latviešus.

Mūsu guļamistabā ir viesuļvētra - esam ieslēguši abus ventilatorus uz pilnu jaudu. Troksnis diezgan pamatīgs, teju spilveni cilājas, bet vismaz jācer, ka izgulēsimies. Visu nedēļu pieturas +34, piektdien sola +35. Cik vien atceros, šis ir karstākais laiks kādu vien Vajartā esmu piedzīvojusi.

sestdiena, 2011. gada 10. septembris

Pie jūras

Pirmajā gadā uz saulrietu mēs devāmies katru vakaru. Ūdens šļaksti un krāsu gammas straujā maiņa mani nomierināja un piepildīja. Katru vakaru kā zosis ar pāris aliņiem šķērsojām lielo šoseju, lai atcerētos kādēļ esam šeit.

Šovakar sēdāmies sauļugunī un devāmies uz Zelta pludmali. Sēdējām un skatījāmies kā nekas nav mainījies - zvejnieki met tīklus, pārīši bučojas, tantes apspīlētos treniņtērpos skrien un Pitillal upe izrāvusi plašu muti pa kuru mutuļodama nesas jūrā.

Klusībā pārliku visu, kas pēdējā laikā tirda - mans jaunais Cecīlijas vecais kaķis, kurš neēd, bet kuram zem kakla siksnas atklājās nobrāzumi un iekaisumi; Poļinas dēls, kurš dažu minūšu laikā spēj izsist lampu, valkāt kaķi aiz astes un brist Kriša tenisa kārtu; mana banānu raža, kura neienācās tik daudz kā varēja (kas tie par kaitēkļiem, kas viņus apēda?), par savu diētu un izturību; par darījumiem un radošo piepildījumu; par tiem, kas slimo; par tiem, kas ļoti strādā; par draugiem Latvijā un Mehiko (uz kuru dosimies nākamnedēļ lielpilsētas brīvdienās).

Pēdējo reizi pie jūras saulrietu skatīties iespējams bijām ar Edvīnu un Irmu, iespējams, pirms apmēram 5 mēnešiem.

otrdiena, 2011. gada 6. septembris

Mana spāņu valoda

Caur Europass prizmu lūkojoties, mana valodas situācija ir šāda:
Klausīšanās B2*
Es varu saprast garāku runu un lekcijas, sekot līdzi pat sarežģītai argumentācijai, ja temats ir pietiekami pazīstams. Es saprotu gandrīz visu televīzijas ziņās un reportāžās par jaunākajiem notikumiem. Es saprotu gandrīz visas filmas literārā runā.
Līdz C1 trūkst: es nesaprotu tekstu tad, ja nav skaidras uzbūves un vāji izteiktas loģiskas sakritības. Bet tādā gadījumā es negribu saprast tekstu nekādā valodā.

Lasīšana B1*
Es saprotu tekstus, kuros izmantota ikdienā bieži lietota vai ar manu darbu saistīta valoda. Es varu saprast privātajās vēstulēs aprakstītos notikumus, izjūtas un vēlmes.
Par tām privātajām vēlmēm ir skaidrs, man tikai traku padara meksikāņu mode VISAS VĒSTULES RAKSTĪT AR VERZĀLAJIEM BURTIEM. B2 - nu netieku galā es ar mūsdienas prozas gabaliem, ar klasiku vēl kaut kā.

Dialogs C1*

Es varu veikli un brīvi izteikties, piemērotus vārdus un izteicienus īpaši nemeklējot. Es protu prasmīgi lietot valodu gan ikdienas situācijās, gan darba vajadzībām.
Varētu jau pat domāt, ka man ir C2, jo patiešām "es varu bez grūtībām piedalīties jebkurā sarunā vai
diskusijā, labi pārzinu idiomātiskos izteicienus un sarunvalodas vārdus". Nu sevišķi jau sarunvalodas vārdus. Bet tā kā mēdzu aizsvilties un tad sāku runāt ļoti juceklīgi, putrojos gramatikā un dažkārt izvēlos nepiemērotus vārdus, tad C2 ir pārdrošs vērtējums.

Monologs B1* (vai A2?*)

Es protu veidot un saistīt kopā izteikumus, lai pastāstītu par pieredzēto un dažādiem notikumiem, saviem sapņiem, cerībām un vēlmēm. Es varu īsi pamatot un paskaidrot savus uzskatus un nodomus. Es varu izstāstīt stāstu, izklāstīt grāmatas vai filmas saturu un izteikt par to savu attieksmi.

Meksikāņiem par laimi es nespēju pārāk ilgi viena pati uzturēt sarunu. Dzīve Meksikā man ir iemācījusi uzmanīgi klausīties un ar monologiem neaizrauties.

Rakstīšana B1*

Es protu uzrakstīt vienkāršu, saistītu tekstu par jautājumiem, kas man ir zināmi vai mani interesē. Es varu uzrakstīt vēstuli, aprakstot tajā savus pārdzīvojumus un iespaidus.
Kopš manas vēstules raksta Pierre, es vispār esmu atkritusi atpakaļ čatošanas līmenī. Turklāt tā kā meksikāņi lepojas ar gramatikas ignorēšanu, tad jau šobrīd es rakstu par viņiem gramatiski pareizāk (bet nestilīgāk).

Kopsavilkums? Man (un droši vien arī Krišam) nenāktu par ļaunu kāds spāņu valodas skolotājs ar plašu valodas redzesloku, kurš mūs no bauriem par tīras valodas lietotājiem izmācītu. Būtu Rīgā, ietu pie Rossi, bet tagad nekā - jāmeklē pa Vallartu.

*Pamatlīmenis apzīmēts ar A1 un A2, Vidējais līmenis - ar B1 un B2, Augstākais līmenis - ar C1 un C2.

sestdiena, 2011. gada 3. septembris

Meksikas kaimiņš izīrē dzīvokli, kurā dzīvoju pēdējā Rīgas apmeklējuma laikā

Izcils dzīvoklis pasēdēšanai, parakstīšanai un padomāšanai.

Apskatieties, lūdzu, grāmatiņu - bildēju, sakārtoju un rakstīju pati. Kriša fonts "Salaca".

pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

Joka pēc


Šo dziesmu pēc Latvijas apciemojuma dungoju joprojām. Un Tavas sprogas, Odrija!

Cecīlijas pusdienas

Sabiedrība bija interesanta - Tete, Koko, Cecīlija (mīļi saukta par Sesi) un mēs. Mērķis - paēst iksvētdienas pusdienas, kuras esot jau tradicionālas, jo norisinoties septīto reizi. Es atceros piedalījusies vienās, tad atstājusi vīru vienu trīs nedēļas nogales un tagad piedalos atkal.
Ēdiens - šmorēti kartupeļi ar vistu (gatavoja Sesis), plaucēti tomāti ar balzamiko/medus, karkādes marmelādi, saldajā kviešu miltu tortijas ar kahetu (vārītu, dedzinātu iebiezināto pienu). Dzēriens - katram divas glāzes sangrijas (mūsu atnests sarkanvīns, ledus, limpene, laims, stiprāks malks).

Tātad sēžam un ēdam. Un runājamies. Par ceļojumu uz Ņujorku, kuru apmaksā Seša brālis, bet mēs pieskatīsim rudo runci Dūmu, par manu Latvijas braucienu "vai tur ir auksti" līmenī.

Un tad sākas. Es zināju, ka sāksies, bet runu apmērs mani pārsteidza - tās lija un brāzās pār mums kā ūdens straumes pa Montessori ielu lietus sezonas laikā. Sākās ar plaucēto tomātu recepti, kurus ēdām, tad turpinājās ar iepriekšējo svētdienu ēdienu recepšu atstāstu, tad pārgāja citu recepšu pārstāstījumā, tad savijās ar lielākajiem dzīves piedzīvojumiem (atbrauca dēls, aizbrauca dēls) un kas tika ēsts šajos gadījumos. Tad Kubas ēdienkartes iztirzājums (zaļi banāni, kuri tiek sacepti pirkstu biezās šķēlēs un sasisti bija spilgtākais stāsts, kā arī īpaši ķiplokainā ķiploku mērce). Argentīniešu restorāns Gvadalaharā, kurā gaļa esot tik mīksta, ka varot ar dakšiņu nokniebt, Mehiko restorāns, kam sekoja arī vecpilsētas apraksts un dažu kultūras mantojumu apjūsmošana, bet tad atgriezāmies pie gastronomijas. Ar kliegšanu uz debesīm ar paplēstām rokām: "Cik garšīgi, cik g a a a aršī i i i igi! Ar ekstātiskām vaimanām, nu jau restorānu un ēdienu vārdi bira kā MTV klipā - apmēram viens sekundē, līdz kulmināciju pārtrauca Seša māsu un brāļu dēli, kuri varēja aizvest pa ceļam pārējās viešņas uz mājām, jo vakardienas lietavas noslīcinājušas Tetes mašīnu.
Es uzelpoju, atvadījos un uz karstām pēdām skrēju pierakstīt cik nu spēju atcerēties.

svētdiena, 2011. gada 28. augusts

Atgriešanās

Pamodos ar ierasto jautājumu prātā: "Kur es esmu?" Atbildēju ierasti: "Vienalga." Tad pagriezos un sapratu,  ka man blakus ir vēl kāds gulētājs. Mans vīrs!

Tirdziņš. Es gribu uz tirdziņu! Kur zivju vīrs pārdod mahi-mahi (ēdu jēlu, ar sojas mērci un pipariem), kur ķīnieši taisa suši (20 gabalus, lūdzu), kur dārzeņu veikala pārpilnība (banānus nepirkām, jo šķiet, ka pēc tiem beidzot jāiet uz dārzu).

Puriņu ģimene savu balto māju un tās apkārtni piekrāvuši ar augiem podos. Ir neliels sakņu dārzs (arī podos) un nīkuļojošs banāns (milzu podā).

Devāmies uz baseinu. Kad to sasniedzām, sāka apmākties. Vančkājāmies pa silto ūdeni un priecājāmies, ja izdevās sasniegt kādu ne tik ļoti sasilušu ūdens masu. Matilde mācīja tīģeri peldēt un iemēģināja jauno snorkelēšanas inventāru. Mēs zvalstījāmies pa gultiņām pie baseina un rāmi peldējām līdz bija apmācies pavisam.

Kad ienācām pa mājas vārtiņiem, sāka līt. Tad gāzt. Gāza visu nakti, vēl pirms dažām minūtēm pilināja (šobrīd dzeru brokastu kafiju). Tagad jākrāmē soma un jādodas uz pirmo fotosesiju - kāds pāris gatavojas precēties un šī būs saucamā saderināšanās fotosesija.

sestdiena, 2011. gada 27. augusts

Mājās

Mehiko lidostā šķita, ka pasaule nostājusies pret maniem plāniem mājās atlidot vēl šonakt: migrācija gribēja tuvāk iepazīties ar maniem dokumentiem, soma atslīdēja pēdējā, muitas dokumenti bija jāpārraksta, bet autobuss uz otro termināli nenāca labas 10 minūtes.
Vajadzēja vien braukt ar gaisa tramvaju, domāju, stāvot uz ielas neapzīmētā autobusa pieturā (te tiešām ir pietura? paguvu pajautāt pāris reizes), bet mantu stūmējam bija slinkums stumties uz otro stāvu un vēl pāri tiltiņam uz tramvaja pieturu. Viņš pārliecinoši stāstīja, ka gaisa tramvajs nupat aizgāja, bet autobuss tikai nāks. Bija palikusi stunda līdz reisam, kad autobuss uzbrauca kalnā, un skatam pavērās nebeidzama blīva bremžu lampiņu virtene - sastrēgums līdz otrajam terminālim. Teju apraudājos. Blakus kliedza amerikā audzināta trīsgadniece, kurai mamma sejā mēģināja iestūķēt frī kartupelīšus un nagetus vienlaikus, manai somai notrūkuši visi rokturi, nāk miegs, viss sāp.
Bija 50 minūtes līdz reisam, kad autobuss mani izvēma otrā termināla nezināmā galā. Nekādu norāžu. Izsaucu ratiņu stūmēju, tas izrādījās attapīgs vecs vīrs - zināja tuvāko online reģistrācijas vietu, kurā mani reģistrēja lidojumam. Lidojums kavējās 40 minūtes - vēl desmit minūtes pirms izlidošanas tablo rinda vēstīja, ka lidojums būs laikā, bet koridors uz kuru iet vēl nav piešķirts. Galu galā piešķīra 70. izeju - diemžēl to izeju, kādas dabā neeksistē. Gudri ļaudis teica, ka jāstāv pie 69. izejas, jo tā esot tā pati 70. "Esperamos a Eva Sica!" teica balss mikrofonā. Es sēdēju runātājai tieši pretī, izrādās viss Vallartas reiss jau bija klusiņām pa 69. izeju izlavījies un sasēdies vismazākajā reaktīvajā lidmašīnā kādā esmu vien braukusi.
Pēc divām stundām Krišs nodzina ūsas.
Uz galda mani gaida milzīgs šķīvis ar svaigiem avakado, quesadillas, olām un kafiju manā mīļajā tasītē.

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Atvadu ballīte: laiks un vieta

Nākamceturtdien es dzeršu alu un dejošu no 8 vakarā Vecrīgā, jaunajā Brīvdabas atpūtas parkā “Egle” Kaļķu un Tirgoņu ielas stūrī Vecrīgā, spēlēs grupa Iļģi. Atnāksiet? Būšu ļoooti priecīga.

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Kūrortdiena un atpūšanās

Gluži kā konfeti sprādziens, tik ātra un krāšņa bija peldkostīmu fotosesijas diena Jūrmalā, pludmales bārā Havana. Havana mūs pārsteidza ar ārkārtīgi fotogēnisku vidi, sakārtotību un kafijas cenām (Ls 3). Noslogotajā Dzintaru pludmalē, norobežotā zonā sauļojoties, ir ērtas kūrorta dienas sajūta.  Pēdējā skatā sākās lietus, un mirklī, kad kamera jau bija aizgādāta drošībā, sāka gāzt baltu. Vēl pēc mirkļa bijām Rīgā.

Vakarā ar Jēkabsoni un kompāniju devāmies ielās. Piebļāvām restorānu Garage, atklājām Birojnīcu, pavadījām Britas draudzeni uz lidostu. Es musināju visus dejot, manuprāt ceturtdienas vakarā Vecrīgā būtu jābūt izvēles iespējām. Sākām ar 4 baltiem krekliem, bet tikām tikai līdz tualetēm, aizbēgām. Tad bijām uz pasaules mūzikas krogu ar biz-biz mārīti logo, noklausījāmies pāris dziesmas kādas vietējas grupas izpildījumā. Nedejojamas diemžēl. Pie Pētergaiļa spēlēja ielu muzikanti. Mēģinājām dejot, bet pārtraucām, jo izskatījās, ka vācu tūristi ar acīm meklē cepuri, kur arī mums iemest kādu santīmu.

Aiz stūra skanēja Iļģi. Beidzot lecām dejas un pieņēmām lēmumu arī nākamceturtdien \ manu atvadu ballīti svinēt turpat.

Pēc Iļģiem iegājām Kubā un Aptiekā, nekādu deju. Pēc pusnakts atradām sevi maķītī dzerot piena kokteiļus un ēdot  visu ko labi nofritētu.

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

Atpakaļ no Kurzemes

Pirmās trīs dienas pavadītas darba nometnē Kurzemē, Pedvālē.
Sapratu ka ir svarīgi, bildējot meiteni ābelē, just, ka kāds japāņu izcelsmes amerikāņu mākslinieks turpat kaļ svētā figūriņu.
Ka mēs esam mazi laika apstākļu priekšā un ar mums kā ar rotaļlietām spēlējas lietusvecis (droši vien arī kurzemnieks).
Ka mums ir vislīdzsvarotākā darba grupa šaipus Ventas.
Runājot par kaimiņu Ventu - tomēr vajadzēja aiziet aiz viņa kūts apskatīties kas tad tur tāds interesants varētu būt.
Dzimšanas dienas rupjmaizes kārtojums ir garšīgākais našķis pasaulē sevišķi tāpēc, ka ir pārsteigums.
Šodien fotosesija Jūrmalā popsīga kūrorta noskaņās.

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

Ar lietussargu uz čemodāna

Fotosesijas plānošanai Latvijā visnozīmīgākais posms ir laika veča pierunāšana. Tā nu es apstrādāju bildes, bažīgi pētu windguru.com un  kārtoju koferus. Nopirku avio biļetes no Mehiko uz Vajartu, vismaz par vienu soli tuvāk vīram. Gaidiet mani atpakaļ ceturtdien. Turiet īkšķus, piesauciet mūzu, lai izdodas mazliet palidot.

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

Tu esi mana Guna

Esmu atgriezusies no visskaistākajām kāzām manā dzīvē.
Līgavainis līgavu sagaidīja kādā nomaļā lauku baznīcā. Šķindinot zvaniņu pa priekšu līgavai nāca viņu sprogu galva - meitiņa. Tuvākie radinieki iegrimuši puķu pušķos centās aizturēt asaras. Cauri priedēm baznīcā ielauzās saule, mirdzēja simtiem sveču un sākās ceremonija.

Vēlāk apbārstīti ar rīsiem un rožlapiņām, apsveikti un nofotogrāfēti viņi sēdās Alekseja vadītā žigulī. Izpušķotie zābaki uz meža ceļa vēstīja nevis par goda vārtiem, bet par pikniku noriņā divatā. Līgava zem saulessarga zābakos un pledā izskatījās kā meža feja. Radio skanēja Noras Bumbieres balss. Mēs atstājām jaunlaulātos divatā.

Pēc brīža viņi pievienojās kāzu viesiem un dejoja pie līgavaiņa brāļa uz akardeona spēlētas dziesmas no filmas Amēlija. Pāris pēc pāra lēnām griezās viņiem līdzi. Sprogu galva, protams, tētim uz pleciem.

Aiz mājas zem ābelēm sarīkotiem dīvāniem un plediem notika pikniks. Līgavaiņa tēvs rīkojās ap lenšu magnetafonu, līgavaiņa mamma un brāļa sieva ar māsu ap garaiņiem un katliem.

Līgavainis vizināja līgavu laivā pa dīķi līdz apstājās pretējā krastā. Garajā zālē viņiem pievienojās brālis ar ģitāru un līgavainis dziedāja savai sievai: "Guna, tu esi mana Guna."

Pēc saldumu galda notiesāšanas saģērbāmies silti un devāmies uz jūrmalu. Laiciņš vijās kā zīda lakats. Debesis bija gaiši zilas un rozā, mūsu gaisā palaistie lukturi bija spilgti zili un rozā. Turpat pludmalē uz metāla mežģīņu galda, starp lāpām un svecēm tika sagriezta kāzu torte. Notverts līgavas pušķis, līdz meita palūdza opā un aizmiga.

Naktī dārzs pārvērtās brīvdabas kinoteātrī, daži sildījās virtuvē. Un visiem bija skaidrs, ka ir pieredzējuši visbrīnšķīgākās kāzas. Un esmu tik laimīga, ka tās bija manas māsas kāzas.

otrdiena, 2011. gada 2. augusts

Esmu Rīgā!

Rīga ir tik skaista! Tiiiik skaista!
Nopirku rozā Gucci somiņu un trakotas zandales vintage veikalā, Ieva piebrauca ar antīku divriteni un mēs ielas kafejnīcā dzērām kafiju no dažādu laiku un stilu krūzītēm. Manuprāt tas labi raksturo Rīgu šobrīd - vintage, ielu kafejnīcas un velosipēdi. Aizmetušies kastaņi, spīd saule un tajā veras aizsapņojušies tūristi.

Nupat pieslēdzu telefonu 29115694, zvaniet!

svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

Paradīze

Un tā mēs mierīgi dzīvojām nezinādami, ka tepat pārdesmit kilometru attālumā ir paradīze. Marietu salas, uz kurām var nonākt ar laivu no Punta Mitas, mani pārsteidza nesagatavotu. Es īsti nezinu vai esmu dzīvē kādas skaistākas pludmales redzējusi. Kristālskaidrs ūdens ar zivju bariem, garām peld delfīni, bet pašas salas ir kā akmens plātnes ar neskaitāmām plakanām alām, tādiem kā dobumiem, slēptām pludmalēm un daudz, daudz putniem. Iespaidīgi.

Bet nu gan jāķeras pie somu kārtošanas. Rīt jau 7 jābūt lidostā sākt ceļu uz Latviju.

piektdiena, 2011. gada 29. jūlijs

Vai ir līdzīgs?

Paldies dievam, mūsu mājās ir beigusies Gundara Āboliņa apspriešana - vai vaigi un ausis ir īstajā izmērā un tādā garā. Latvijā gan jūs šo plakātu neredzēsiet, jo ir šaubas vai latvieši atpazīst franču karoga krāsas un galvenais varonis neesot zils, bet visur citur Eiropā, kur vien tiks rādīta filma "Monsieur Tauriņš", oficiālais būs Kriša veidotais plakāts.

Izskatās, ka šis darbs ir padarījis mana vīra vasaru laimīgu. 25. augustā plānota filmas pirmizrāde. Man vispār ļoti patīk skatīties uz Gundaru Āboliņu un Džoniju Depu (otro reiz es sapnī kopā ar šīs filmas režisoru uzņēmu ciemos),  tāpēc vēl jo vairāk ļoti gaidu filmu.

ceturtdiena, 2011. gada 28. jūlijs

Skatoties savā Meksikas Facebook profilā

Skaistumkopšanas salona reklāma pirms/pēc manierē. Bet kā tomēr bija labāk?
Jauniešu vidū izplatītā jaunā spāņu valodas rakstība,
Spāniski: "Ah, ok que bueno y que bueno que seas fotografa".
Latviski: "Cik labi, ka esi fotogrāfe."