Mums ar Krišu šķiet, ka māja būvēta 30.-40. gados, bet pēdējais remonts bijis kaut kad ap manu dzimšanas gadu. Tai ir plaša kāpņutelpa, ar vorsalīnu izklātas grīdas (arī vannas istabā), pieputējuši aizkari, un visi tālāk aizsniedzamie kakti melnu sodrēju klāti. Pēc tam, kad atgriezāmies no pastaigas pa Kojoakanu (Coyoacán), savācām mantas no Līgas jaukā dzīvoklīša un devāmies uz jauno mājokli gatavot salātus un izsaiņot mantas.
Vispirms norāvu aizkarus un iemērcu izlietnē, pēc piektās ūdens maiņas metu mieru — ūdens joprojām piķa melnumā, aizkari tumšpelēki, dabūt tos baltus nav cerību. Logi ir līdz zemei, bet mūs var redzēt tikai putni dārzā (žogs tik augsts, ka no ielas nav cerību mūs saskatīt), vienā malā uz restēm uzklāju savu krāsaino lakatu, pagaidām tas būs mūsu vienīgais aizkars. Pa logu var redzēt 50 stāvu augsto Pasaules Tirdzniecības ēku un zemu lidojošas lidmašīnas, kuras gatavojas nosēsties Mehiko lidostā.
Zem vorsalīna atklājās koka grīda. Jautājums ir — saskaņot ar tanti un tad raut nost vai raut nost un paziņot pēc tam par to tantei? Var arī vienkārši raut nost un skatīties, kas notiek. Vienīgās bailes ir, vai vorsalīns nav pieķerts ar līmīti kā Kristofera dzīvoklī. Tādus spēkus mēs šeit ieguldīt negribam, bet nokrāsot sienas ar drošu otu un košu krāsu gan varētu.
Mums ir beidzot savs ātrgaitas internets — tas ļauj palielināt mūsu produktivitāti kādas 465 reizes. Jē!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru