sestdiena, 2009. gada 30. maijs

Window shopping

Pēc kārtējās fotosesijas (vissmieklīgākā un vissmukākā māja Vajartā + arhitekta portrets) mūsu vīrieši ir tik noguruši, ka nav pierunājami izkustēties no mājas. Mēs ar Santu nolemjam doties uz Liverpool (Stockmann brāli — meksikāni). Pārliecinoši, ar 80 santīmu vērtām klikatām kājās, augsti paceltām galvām un, kad iepūš brīze, arī svārkiem, šķērsojam Walmart autostāvvietu (beidzot atgriežas tūristi — stāvvietā nevienas brīvas vietas).
Naudas, lai pirktu kādu apģērbu, nav bijis jau teju pusgadu. Lai sevi nekārdinātu, visu šo laiku no veikaliem esmu izvairījusies. Un, izrādās, velti. Abas ar Santu pārliecinoši iesoļojam lielveikalā. Plunčājamies atzinīgu skatienu straumē, smaidām, sasveicināmies, lūdzu, paldies, ar dievu un tādā garā. Atklājam Santas un tagad arī manu mīļāko apģērbu veikalu Sfera. Tikko kādu gaisīgu kleitiņu ilgāk paturi rokās, tā to uz mūsu laikošanas kabīni aiznes izpalīdzīga asistente. Negausīgi laikojam visu ko, pat kreļļu virtenes, kuras uzlieku kādās sešās kārtās, un, kad noņemu, tās ir pārvērtušās mudzeklī, kuru mēs ar pārdevēju cenšamies atšķetināt paprāvu laika sprīdi.
Dīvaini, vai nu ieilgušā iepirkšanās celibāta, vai lieliskā veikala ietekmē man patīk teju 30% no apģērba un aksesuāriem, atrodu iemīlamu baltu kleitu, krītu grēkā ar sarkanām šļūcenītēm ar banti un ilgi gumzu smalkas trikotāžas jaku, kura caur plaukstām līst gluži kā zīds.
Pēc tam, ejot garām spēļu zālei, nolemjam uzspēlēt bingo. Ieguldām 80 santīmus, pacietīga asistenta pavadībā laimējam Ls 4 un priecīgas caur lielveikalu dodamies mājās.
Ananass, saldētas zemenes, kaheta saldējums, kaheta pati (vārīts iebiezinātais kazas piens), flans, kafija un cigaretes. Mūsu apakšējā kaimiņiene, iepriekšējos blogos dēvēta arī par raganu, svin jubileju. Ciemojas ģimene. Pirmo reizi mēneša laikā viņu pa īstam nopētām. No raganas ne vēsts, tiesa, nedaudz spocīgu viņu padara rudā parūka un rudais angoras kaķis, kurš pie katras izdevības mēģina izvārtīties lapu kaudzē.

ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs

Dārzs

Dārza vērtība strauji manās acīs cēlās, kad kādu rītu sapratu, ka tās neizteiksmīgās lapas viņā stūrī ir banānkoks. Pusnokaltusī bugambīlija zied nopūrušiem baltiem ziediem. Tad ir vēl kādi augi, kam nav nekā cita kā tikai pāris zaļas lapas, ar ko lepoties.
Un palma. Un laima koks (milzīgs, Toms mēģināja noplēst laimus, bet tie cieši turas pie zara augsti virs mūsu galvām). Un mango koks, kurš nupat pārtrauc ražot (ir sācies milzu paradadīzes mango laiks). Un nokaltusi ērkšķu plūme (tā nezied, bet no tās stumbra izaug plūmes, saldas kā atriebība). Un guayaba koks (garšīgi mazi augļi, kuri ir populāri kā garšas uzlabotāji dažādiem jogurtiem un sulām). Un tā smukā puķe, kura vijās gar manas omammas sienu Liepājas dzīvoklī, bet šeit tas ir liels koks ar manām rokām neapskaujamu stumbru.
Zeme ir melna, cieta, sausa smilts. Divas reizes dienā — no rīta un vakarā — pieņemts dārzu aplaistīt. Mūsu dārzs tiek aplaistīts tad, kad kādam no mums ir laistāmais noskaņojums. Tagad kādu laiku laistāmais noskaņojums diez vai kādam būs, jo vakardien, dārzu laistot un kāpnes slaukot, aizslaucījām čūsku, kura iebēga celiņam pretējā dobē.
Ar visiem spēkiem izkārpītā bedrē ir divas Santas sētas jaka sēklas. Ojalá!

trešdiena, 2009. gada 27. maijs

Fotosesijas

Fotografēt man patīk, un tā nu ir viena lieta, ko pieprotu vislabāk šajā mūžīgo svētku pilsētā. Klienti ir šādi: Mexkode — trīs māsas, kuras atvērušas patiešām dārgu un labu meksikāņu dizaineru veikalu, vairāki restorāni (nezinu, kāpēc, bet visu laiku bildējam pārtiku, kuru nedod nogaršot), Vajartas personības, piecpadsmit gadu jubilāre, žurnāls Maxwell.
Vajartas personības man patīk fotografēt vislabāk. Mēs ierodamies, žurnālists uzdod jautājumus, kurus nolasa no lapiņas, tad mēs fotografējamies (aptuveni 7 minūtes). Esam fotografējuši vietējo uzņēmēju, pavāru no Francijas Tjerī Bluē (Thierry Blouet), kurš teju visu dzīvi nodzīvojis Meksikā. Pēc fotosesijas spīdēju kā spuldzīte — lūk cilvēks, kurš apvieno visu, ko vien var iedomāties, — ir lielisks pavārs (pasaules pavāru konkursā Francijā ieguvis 3. vietu 22 gadu vecumā), ir lielisks uzņēmējs un stratēģis (izveidojis uzņēmumu, kurā tagad strādā ap 400 cilvēku), ir dāsns sabiedrības balsts (ziedo prāvas naudas summas organizācijai, kas rūpējas, lai smagi slimi cilvēki tiktu aprūpēti).
Vakardien bildēju gleznotāju, kura glezno notikumus: cilvēkus, dzīvniekus un aizgājušās dvēselītes. Intervētāja uzdotais jautājums par viņas mākslas filosofisko ievirzi šķita nevietā. Atskanēja klusa atbilde: "Es dzīvesprieku gleznoju."

pirmdiena, 2009. gada 25. maijs

Lielais brauciens


Četras dienas nav gulēts skaistuma miedziņš, mājās esam bijuši tikai tik daudz, lai apkristu un aizmigtu. Pārgurums neļauj pat pirkstus uz klaviatūras novaldīt, notikumu daudz.

Ceturtdien paņemam autonomā mašīnu (Ls 12 diennaktī), apmeklējam mūsu piecpadsmitgadnieci. Vispirms viņa mūs aizved uz divstāvu dzīvokli (ap 300 2) + terase un balkons uz okeāna krastā jaunuzceltu dzīvokli ar peldbaseinu sistēmu tā priekšā. Tad izrādījās, ka dzīvoklis ir paredzēts, lai ģimenei būtu, kur atpūsties. Ģimene dzīvo turpat 10 min. tālāk prāvā mājā ar skatu uz jahtu ostu un mākslīgo klinti pie sava baseina. Ģimene brauc ar Cadillac Escalade, kas ir lielāks par Lincoln Navigator un citām diezgan iespaidīgām mašīnām, ar kurām aizņemta iela mājas sētas garumā. Izskatās, būs jautri.
Jau naktī iebraucam kalnu ciematā Maskotā. Pēc īsa viesnīcu konkursa atrodam senu iebraucamo sētu ar plašu, vīteņiem aizaugušu iekšpagalmu. No rīta, izejot uz terases, pārņem sajūta, ka staigājam pa pasaku grāmatas ilustrācijām. Steigšus paķeram somas un dodamies Gvadalaharas virzienā. Ak, jā, aizmirsu piebilst: mūsu mērķis ir Tonala — Meksikas tautas mākslas Meka. Ceļā redzējām baznīcu, kuras fasāde izlikta no šķīvju lauskām, krāsainu ezeru, piramīdas, kuras ir apaļas kā tortes, ēdnīcu, kuras vienīgais dekors ir traktors. Tonalā iebraucām tā, it kā visu mūžu neko citu nebūtu darījuši kā vien braukalējuši pa Gvadalaharu (7 milj. iedzīvotāju). Apskatījām preces, izpētījām cenas. Dzima ideja par Meksikas tautas mākslas (artesanías) veikalu internetā. Sāksim ar ebay. Mūsu krūzītes, kuras priecīgi nopirkām par Ls 1,20 pludmalē, šeit atradām par Ls 0,40.
Vakarā iebraucām Tekilas pilsētā, bet mana augstumslimība pie Tekilas vulkāna sāka ņemt virsroku pār gribu, tādēļ nolēmām naktī braukt no kalna lejā un doties mājās. Pēc 4h brauciena pakritām paši uz saviem spilveniem.
Sestdien piepildījām mazo Kriša leduskasti un braucām uz vientuļajām paradīzes pludmalēm. Apstākļi mūs ieveda vientuļajās meksikāņu pludmalēs (aptuveni ģimene uz kvadrātpēdu, rateļi, našķi, rokassprādzes, piepūšamās mantas, leduskastes un saulessargi, plastmasas krēsli utt.) Toms jau tā kā gribēja doties prom, kad sapratām, cik jauki ir būt ņudzeklim tieši vidū. Lielāko dienas daļu pavadījām ūdenī, no okeāna izlīdām vien 16.00, jo 17.oo bija jādodas uz fotosesiju. Kad 12 naktī atgriezāmies no fotosesijas, pietrūka spēka un skaidrā saprāta, lai par piedzīvoto izstāstītu Tomam, kurš mūs izsalcis gaidīja mājās.
Šodien no rīta braucām skatīties neticami skaisto Najaritas galvaspilsētu Tepiku. Man nosaukums Tepika nekad nav paticis. Arī pilsēta pilnīgi nesaprotama — daudz betona namu, pārsvarā nošņurkuši, bet citi pēkšņi ar kolonnām, izraktas ielas, neviena cilvēka. Nobraucām lejā pie okeāna pavisam tuvu Sanblasai, ielīdām nopeldēties, ar mašīnu kārtīgi izbraukājāmies pa pludmali (vispāratzīta trase, nesaprotu, kas tie par cilvēkiem, kas lieto šiem mērķiem paralēlo šoseju). Apskatījām krabju, austeru, jaka tirgotavas, nopirkām visādus augļus un 6kg banānu (tepat no koka norautus).
Krišs gāja savai agavītei zemi pierakt, bet atgriezās ar nozagtu kaktusu un laimiem (attēlā).

ceturtdiena, 2009. gada 21. maijs

Suši un citi smalki restorāni

Pēc skaistuma miedziņa dienvidū ielienu aukstā dušā, savācam reflektorus un porolonu, kas kalpo par gaismas kliedētāju, dodamies bildēt suši. Divi brāļi meksikāņi jūtas kā brāļi japāņi — pirms fotografēšanās veic rituālu, vingro, trin nažus un galu galā smaida, ka acis un zobi spīd vien. Uz lielveikala terases gaiss sakarsis līdz vēlīniem 40 grādiem. Sviedri līst, acīs kozdami, skatu meklētājā lūkojoties, acis žilbst. Siekalas tek, skatoties uz krāšņi servētiem suši. Pēc fotosesijas pavāri pazūd un nav neviena, kas mums piedāvātu suši. Pārskaitušies un izsalkuši ne pa jokam, galvas nodūruši, dodamies mājās.
Nav tālu no saulesdūriena vai karstumdūriena, atūdeņošanās un akluma, kuru izraisījusi pārāk daudz saules. Ielienu dušā (jau nez kuro reizi šodien).
Diezgan nikni dodamies pārtikas meklējumos tepat pa rajonu, nolemjam atļauties paēst restorānā. Un te nu mēs esam — iebraucamajā sētā, kurā mūsu rajona strādnieki savācas vakaros, lai, sievu un līgavu netraucēti, sūktu aliņu un no lieliem šķīvjiem liktu iekšā jūras dzīvniekus. Pēc mirkļa pamanām, ka pie mūsu galdiņa tiek novietotas bungas, tad vēl vienas, blakus galdiņu ielenc vai puse Liepājas simfoniskā orķestra. Troksnis apstulbinošs, vēl trakāks nekā pilsētas mēra vēlēšanu kampaņas gājiena laikā. Vienu no dziesmām noteikti sauc "apjukušais alnis" tūbas pavadījuma dēļ, viena dziesma ir speciāli, lai jubilāram liktu ātri kustināt dibenu savu galdiņa biedru priekšā. Cik ātri sāka, tik ātri beidza — pēc kādām piecām dziesmām spēlmaņi ir prom, paliek vien nu jau diezgan stipri iereibušie viesi. Mēs ar Santu esam vienīgās sievietes restorāna apmeklētājas. Uz sienām salasām uzrakstus, ka šis ir ģimenes restorāns — slikti runāt, staigāt puspliks, uz grīdas špļaut nedrīkst.

trešdiena, 2009. gada 20. maijs

Zemestrīce, medūzas un skorpions

Toms un Krišs bija sajūsmā, kad mēs abas, satinušās palagos, katra no savas istabas iedrāzāmies zālē, lai paziņotu, ka mūsu skaistuma miedziņu iztraucējusi zemestrīce. Trīcināja kādas 15 sekundes. Santa, kurai ir plaša zemestrīču pieredze no Japānas, vērtēja uz kādām 4 ballēm. Santa lasa zemestrīču mājaslapu — šīsdienas zemestrīce bija 3,9 balles stipra. Meksikā katru dienu ir aptuveni četras, piecas zemestrīces, parasti ap 4 ballēm. 17. maijā 300km no Puertovajartas bijusi 4,3 baļļu zemestrīce.
Vakarā, pēc tikšanās ar klientu, nācām, gumijas klikatas švitinādami, gar okeāna krastu mājās. Uzkāpām uz mola apskatīt tuvāk viļņu muguras, kad starp akmeņiem pamanījām bēgošus krabjus. Starp akmeņiem parādījās viens Toma pēdas izmērā, lecu un spiedzu. Pēc mirkļa leca un spiedza arī Toms, esot redzējis skorpionu. Neko nezinu par jūras skorpioniem, un pēc vairākreižu pārjautāšanas arī Toms nebija pārliecināts, ka redzējis tieši skorpionu, nevis krabi. Santa nekliedza, kad viņai kāju sadzēla zila medūza (vai medūzas mēdz būt zilas?)

otrdiena, 2009. gada 19. maijs

Sutoņa

Skaistuma miedziņš dienas vidū ir obligāts. Dienas ir kļuvušas diezgan karstas un sutīgas, tas darba ražīgumu nekādā ziņā neveicina. Drīzāk laupa jebkādu sparu, rada pateicīgu vidi miegapeles uzvarām it visur gan gultā, gan pie datora, pat autobusā. Vakarā duka atgriežas un tai līdzi vainas apziņa, kas iedzen darbus dziļi naktīs. Šķiet, ka vasarā strādāšu pēc Latvijas laika, dienās gulēšu.

pirmdiena, 2009. gada 18. maijs

Caur Mājdzīvnieku uz Labo zāli un Ziemassvētkiem



Vakardien noīrējām mašīnu un braucām kalnos uz Sansebastianas ciematu pa Maskotas (Mascota tulk. mājdzīvnieks) ceļu. Maskota esot Meksikas Šveice tajā ir koloniālas mājas lieliem iekšpagalmiem, smalkām kafejnīcām, parkiem un baznīcām. Pēc Puertovajartas nepiespiestās okeāna piekrastes dzīves Maskota ir kā nostaļģisks sapnis par īsto Meksiku. Hasiendas saimnieks mums ieteica doties tālāk kalnos uz Jerbabuenu (Yerba Buena tulk. labā zālīte). Tās centrālais laukums lepojas ar baltu, kalumiem rotātu lapeni un katedrāli - zilu, ar mozaīkā izliktu jumtu. Sēdējām un skatījāmies, kā uzkarsušajā pilsētiņā iet laiks. 20km kalnu ceļš uz Navidadu (Navidad tulk. Ziemassvētki) bija skaists piedzīvojums ausis krita ciet, vienā pusē klints, kaktusi, priedes, otrā krauja un nekas. Sākās zibens un lietus. Uz ceļa sakritušās lapas kļuva slidenas, un mēs nolēmām braucienu uz 20 km attālo kalnu ezeru atlikt.

Toms saka, ka vajadzēja bērnībā vairāk grāmatu lasīt viss ir tik skaisti, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu.

Atpakaļceļā mums kaut kas iekoda, nolēmām meklēt vulkānus, kurus Krišs atcerējās tepat vien esam. Braucām vēl 40km pa Maskotas ceļu, līdz atradām norādes uz Volcanos. Izrādās, ka nekādu vulkānu vairs nav, tie palikuši tikai pilsētiņas nosaukumā. Paēdām īsti latviskas pusdienas (šmorētu gaļu), devāmies atpakaļceļā. Kalnos rietēja saule, kļuva tumšs, un kādā ceļa līkumā iebraucām mākoņos. Izkāpām skatuvietā, fotografējām, stāstījām jokus, līdz piestāja mašīna ar indiāņu pilnu kravaskasti, kuri izlēkuši visi kā viens nočurāja no kraujas.

Jau dziļā tumsā sasniedzām Puertovajartas nomali. Toms ceļa malā ievēroja čareadas (charreadas) sacensības, kuras arī apmeklējām. Nokavējām autonomas slēgšanu un mašīnu aizvedām atpakaļ tikai šorīt pa ceļam uz Sanpančo pludmalēm. Sanpančo visu dienu šāva raķetes baznīcas dārzā bija inaugurācija "trešajam vecumam": ekvivalents pensionēšanās ballei. Popgrupa ieraksta pavadījumā dziedāja salsas, señori dejoja. Vakarā iegriezās Araseli ar draugu no Vācijas, kurš meklē iespējas meksikāņiem tirgot iekārtas, ar kurām var ražot plastmasas logus. Tagad sēžam, paēduši garneles, sarkanām sejām, rakstām vēstules, gatavojamies darba nedēļai.

Ieteicamā literatūra — Santas blogs.

piektdiena, 2009. gada 15. maijs

Ja es būtu Darels...

...tad gan man būtu plaši dienasgrāmatas ieraksti.
Nu, piemēram, mūsu aplūkoto un mūs aplūkojušo zvēru saraksts papildinās katru dienu. Tas saistīts ar: māju netālu no upes, tumšo mājupceļu pa bruģēto ielu naktīs, pļavu mūsu kvartālā un fotosesijām pie okeāna.
Īsumā:
  • delfīni noskatījās Mexkode fotosesiju
  • pelikāni kāšiem vien mūs lenca Sajulitas ragā
  • iguānas tepat gulšņā uz mūsu žoga
  • sikspārņi naktīs plivinās ap terasi
  • čūska aiz bailēm stāvus uzrāpās uz sienas, Toms leca, es kliedzu
  • skudriņas izveidojušas vismaz trīs prāvas kolonijas mūsu dzīvoklī. Šodien indēju ar dihlofosu tik ilgi, līdz Santa paziņoja, ka esmu kukū
  • oposums rosās pa mūsu ielai pieguļošajiem džungļiem
  • tepat ganās zirgs — gan pa mūsu miskasti, gan pļavā, gan pa blakusmāju smalko zālāju
  • dārzā mīt ap desmit dažādu kaķu. Resnākais un pūkainākais, kā arī rudākais pieder mūsu kaimiņienei māksliniecei
  • milzu jāņtārpiņi attīsta atzīstamu ātrumu kokos
  • mājā dzīvo vairākas ķirzakas, naktī rūpēdamās gan par dziesmām, gan par to, lai mums nekostu dažādi knišļi.
Bet ar to mums nav gana, tādēļ apmeklējām cirku. Par cirkus apmeklējumu blakus čakli raksta Santa. Esmu pārsmējusies līka, izkliegusi balsi, bučojusi 13 gadīgu zvaigzni, slepus apmainījusies ar klusiem "hola" ar spēkavīru.

ceturtdiena, 2009. gada 14. maijs

Internets un cirks


Mūsu mājās meksikāņu montieru pāris (vissmieklīgākais montieru pāris, kāds vien redzēts) no staba pāri trīs māju jumtiem ievilka internetu. Tagad mūsu datoros līgani šalko augstākās raudzes Meksikas internets. Stabils un pašiem savs. Pakalpojuma nosaukums "uzņēmuma internets".
Internets izmainījis visu mūsu dzīvi. Krišs no datora šodien tā arī neatkāpās — visu dienu būra mājaslapas dizainu arhitektu portālam. Es čakli strādāju. Santa čakli strādāja. Toms staigāja apkārt un vedināja laukā.
Pēcpusdienā Tomam paklausījām — devāmies pastaigā ar mērķi atdot mūsu dokumentus darba vīzu nokārtošanai un nopirkt ko ēdamu. Pēc tam, kad nejauši pabijām uz pilsētas skaistās salas, pēkšņi atradāmies mirgojošas cirkus telts priekšā. Iepazināmies ar Luisu no Čīles — viņš rītdien Santai un Tomam ļaušot fotografēt cirkū.
Mans klients Mexkode no laimes gluži vai mēms. Ja paveiksies, mums būs iespēja nofotografēt kādas meitenes 15 gadu svinības — tā ir svarīgākā diena Meksikas meitenes dzīvē.

trešdiena, 2009. gada 13. maijs

Santas dzimšanas diena

Nopirkām torti, plānojām slepus atsaukt dziedoņus, kas uz mūsu terasītes svinību laikā rautu vaļā vismaz 10 dziesmas pēc kārtas.
Viss izvērtās citādi. 16.oo mums bija jābūt Sajulitas pludmalē fotografēt restorānu Don Pedro. Mums deguna priekšā mijās dažādi smalki servēti ēdieni, siekalas lija, bet pavārs neattapās uzcienāt. Tad saulrieta laikā kāpām pretējā kalnā un gaidījām pareizo gaismu, lai nofotografētu restorāna fasādi. Pludmalē bija sakurti ugunskuri, oranža gaisma glāstīja klintis, no okeāna laivās krastā devās zvejnieki, šurpu turpu šaudījās pelikānu un kaiju bari. Bet mēs jutāmies gluži kā uzrāpušies uz skatu kartītes malas.
Pēc smagā darba jau pilnīgā tumsā svinējām Santas dzimšanas dienu turpat restorānā. Turpat pludmalē. Turpat starp lāpām un svecēm. Kad bijām pasūtījuši ēdienu, oficiants paskaidroja, ka pēdējais autobuss ir prom. Vienīgā iespēja — pasūtīt taksometru par 500 peso (Ls 20). Tas nu mums vienai dienai šķita par daudz. Devāmies kājām uz Puertovajartu. Ar savu žēlabaināko skatienu apstādinājām kādu dārznieku, kurš steidzās mums vēlamajā virzienā. Mašīna ceļu zinot, katru dienu to braucot, viņš teica, spiežot pedāli grīdā pa līkumaino kalnu ceļu. Brīdī, kad viņš pasniedzās pēc jaunas alus budžas, mašīna, riteņiem skrapstot, nobrauca uz uzbēruma. Katrs līkums pierādīja, ka dieviņš stāv mums klāt. Kad izkāpām no vāģa, ceļgali ļima, prasījās cigarete, steidzami pateicos visiem enģeļiem. Torti ēdām nakts vidū pilnīgā klusumā (ja neskaita džungļu skaņas, kuras nāk no mūsu milzu koka).

Un vispār: lasiet Santas blogu — viņa čakli man blakus raksta!

otrdiena, 2009. gada 12. maijs

Dzīve rit uz prieksu

Atnāca puikas ar lauzni, nolauza skaitītāju, savienoja vadus. Tagad mums ir elektrība.
Piezvanīja Alberto uz Telecable, un jau sestdien mums atzvanīja, ka pirmdien tiks ievilkts internets. Internetu gan neievilka, jo kaut kur tālāk tas vads ir pārrauts, rītdien ievilks no jauna internetu no Lielā Staba. Sēžam uz terases, nervozi kūkojam, jo labāk dzīvot bez dušas nekā bez interneta.
Vakardien bijām kalnos uz kādu pavisam vienkāršu vidusmēra indiāņu ciemu. Ciemā viss bija pavisam kā jau parasti — parastas meksikāņu mājiņas ar parastiem meksikāņu šoferiem, kuri dzied, meksikāņu ciematu visiem (kapiem), parastu avāriju — taksis vs pirmais puisis ciemā, parastu autobusa gaidīšanu divas stundas pašā mākoņa vēderā. Mātes dienas svinētāji apkārt kulstījās ar puķēm, bet mēs pavērtu muti dzīvojām šajā pilnīgi paralēlajā pasaulē un vēlējāmies, kaut būtu acis kā videokameras. Pamanījāmies ar Santu pat kapos apraudāties no aizkustinājuma.

piektdiena, 2009. gada 8. maijs

Pilnīgi nomocīti

Toms ar Santu lieliski izklaidējas, vācot mango, staigājot pa jūru un mirkstot baseinā.
Mūsu saimniecības lietu jomā lielu izmaiņu nav — elektrības nav (ir aizzāģēts elektrības skaitītājs, lai var pieslēgt ar spēku, jo mums patiešām nav laika gaidīt), interneta firma paziņoja, ka internetu var pieslēgt 15 dienu laikā. Mums tas neder. Interneta firmas ir divas, līdz ar to nekādas lūgšanās nestrādā. Toties ir gāze, ir mājās gatavota kafija un siltais ūdens.
Šovakar došos meklēt pie kaimiņiem palīdzību interneta sakarā.

otrdiena, 2009. gada 5. maijs

Sagaidīti

Vakardien aizrūktām ausīm, zaļām sejām, sarkanām acīm ieradās Toms un Santa. Sveču gaismā sēdējām uz terases, mazliet baidījāmies, tas ir, es baidījos no milzu sikspārņiem, no skaļiem trokšņiem un nopūtām dārzā. Mūsu apakšējā kaimiņiene esot īsta ragana. Viņa nenāk pie durvīm, aiz loga šad tad redzama viņas ēna.
Šodien bija fotosesija Mexkode. Gāja labi — mūs pavadīja delfīnu bari un smejoši klienti.

pirmdiena, 2009. gada 4. maijs

Dzīve sit augstu vilni

Nupat no mājām izbrauca Krišs ar mantu kravu. Ir guļamie visiem (viens gulēs milzu Oahakas šūpuļtīklā), ir pannas un daži trauki.
Es dodos uz savu Svarīgo Tikšanos ar Luksusa Klientu.
Pa to laiku Krišs uz Buserijām pēc jaunas kravas. Tad es uz jauno māju iekārtoties. Pa vidu jāsagaida vakardienas pirkumu ierašanās. Jānopērk kāda pārtika, lai viesi nenomirst badu, jāsazvana visi rītdienas fotosesijas sakarā. Labi, eju krāmēties. Būs jautra diena.

Progress

Ir matracis, ledusskapis, plīts, neliels, ļoti nolietots grāmatplaukts. Divi plastmasas krēsli, kuri nekad šādā stāvoklī Eiropā netiktu cēli novietoti uz terases.
Nav elektrības, gāzes, interneta.
Toms un Santa jau ir ceļā. Man deniņi sirmo.

svētdiena, 2009. gada 3. maijs

Dvēseļu ielokā

Rīta pusē (līdz četriem pēcpusdienā) namiņā valdīja rosīga murdoņa. Araseli ir atgriezusies no Gvadalaharas, viņai līdzi runājošās vecītes, kuras lieto tikai deminutīvus. Mana spāņu valoda ir tiktāl progresējusi, ka spēju izsekot līdzi tematiem, un tie ir nemainīgi: ēdiens, slimības, bērni, radinieki. Kamēr viena aizrautīgi stāsta, tikmēr otra pārņemta klausās, iestarpinot "nestāsti man šito!", "klausies", "jā, jā, tā tas vienādiņ ir bijis" utt.
Araseli Gvadalaharas mājā pazudis pulkstenis. Tāpēc pēc brokastīm uz galda tika nolikta bļoda, tajā ielikta resna baznīcas svece, uz papīra gabaliņiem uzrakstīti visu vārdi un, lēni maisot ūdeni, gaidīts, kad kāds no papīrīšiem nogrims. Bet šie negrima ne sitami. Tad nogrima divi reizē. Procedūru atkārtoja ar šiem nogrimušajiem vārdiem. Man uz īsu mirkli zuda uzmanība, un es palaidu garām mirkli, kad tika noskaidrots vainīgais. Krišs blakus izpalīdzīgi ironizēja, apjautājoties, vai policijā ir istabas speciāli šai izmeklēšanai, vai netraucē, ka durvis atvērtas, un tādā garā...
Beidzot piecos Araseli devās uz pilsētu, un mēs viņai parādījām savu jauno dzīvokli.
Araseli ir apņēmusies izīrēt mirušā kolumbieša māju. Pirmdien ierodas klients. Tomēr pirms tam vajadzētu izsaukt mācītāju, viņa prāto.
Mūsu jaunais dzīvoklis spīd un laistās. Zeltaina vakara saule izspraucas starp platajām koka žalūzijām un palmu lapām. Joprojām nav ne elektrības, ne gāzes, ne interneta, par mēbelēm nerunājot. Nokāpu pie kaimņienes gleznotājas, kura ir īpaši nelaipna un negrib, ka viņu traucē. Viņa staigāja pa iekšu, bet pie durvīm nepienāca. Kad ielūkojos namiņā, mans acu skats sastapās ar izbāzta truša sarkanām acīm.

sestdiena, 2009. gada 2. maijs

Mēs visu izdarām laikā

Dienu, pirms Līga aizbrauca uz mājām, Mehiko ieradās Krišs.
Dienu, pirms sākās lielā gripas šūme, izvācām mantas no Mehiko.
Dienu, pirms ieradās slimās vecītes, mēs noīrējām jaunu dzīvokli.
Mums vienkārši veicas.

Tagad viņas sēž pie galda un ēd Krišiņa pagatavotos salātiņus, viss ir tik labiņi, tikai mērcītes trūkst.

Mājas uzkopšana

Šodien rosījāmies pa jaunajām mājām. Bijām sarunājuši sākt jau ap 11.oo, bet, kad ieradāmies 14.00, bijām gluži laikā, lai noliktu mantas un sagaidītu Mario. No četriem uzdāvinātajiem krēsliem nav salauzti divi. Milzu kāpnes, kuras palūdzām, lai nomazgātu jumta logus, tika salauztas, pirms uzsākām tajās kāpt. Koks, kas apēno mūsu māju, izrādās, ir mango. Plūmju izmēra nelielie augļi ir saldi kā medus un tieši šobrīd paukšķēdami krīt dārzā. Pirmdien ierodas Toms un Santa. Joprojām nav guļamo, elektrības, gāzes un interneta. Toties mūsu četras sienas ir ļoti mūsu, ļoti tīras un romantiskas bez gala.
Amerikāņi ziņu raidījumos pieķerti prātojam, vai gripas histērija nav mazliet pārspīlēta. Mazgāt rokas, nebučoties ar slimu un, ja kas slikts, jautāt ārstam. Turklāt gripas šausmu ēnā ASV tiek piemirsti citkārt gari apspriežami jautājumi. Medikamentu un mutessargu ražotāji svin ražas svētkus.

piektdiena, 2009. gada 1. maijs

Meksikas sapņa atslēgas

Kamēr Araseli ir Gvadalaharā, lai atkoptos no Lieldienu nekustamā īpašuma īres histērijas un izjukušajām attiecībām ar Mario, mēs, sargājoties no gripas , pārsvarā dzīvojāmies pa māju.
Vakardien mūs sazvanīja Mario, norunājām izdzert kafiju pilsētā. Kafijas dzeršana pārvērtās tako kaislībās, pēc tām devāmies pastaigā. Vārds pa vārdam, stāstam, ka meklējam dzīvokli Vajartā, jo es nevaru izbraukāt katru dienu uz darbu aģentūrā no Buserijām (vairāk nekā stunda katrā virzienā). Arī Mario meklē dzīvokli. Sastiķējam, ka esam gatavi maksāt 3000 peso (Ls 115) par dzīvokli. Kādu māju vēlamies? Skaistu. Ar dārzu, augstiem griestiem, koka grīdām un logiem, balkonu, baseinu. "Un to visu par 6000 peso?" smejas Mario. Tā tērzēdami un uzjautrinādamies, nonācām pie milzu dārza aiz balta žoga un baltām mājām tajā. Krišs pavēstīja, ka te nebūtu slikti dzīvot. Es piebalsoju, Mario tikai smējās.
Un tā šodien mums kabatā ir atslēgas no dzīvokļa, kas atrodas dārzā, kam pašam ir dārza daļa (Krišs plāno stādīt un sēt), ar koka durvīm un logiem, plašām istabām, milzu halli (ap 10m garu, ap 6m platu), balkonu, verandu un vannu (pirmo vannu, kuru zinu Meksikā) mūsu vannasistabā. Dzīvoklis ir apmēram 120 m2 liels.
Ir tikai viena lieta — šajā dzīvoklī ir tikai sienas, nevienas mēbeles, ne sadzīves tehnikas, nekā. Rītdien mēs ievācamies. Tātad mani šobrīd uztrauc šādi jautājumi: elektrība, kas jāievelk, internets un Araseli. Pēdējais jautājums, protams, visvairāk.