trešdiena, 2008. gada 31. decembris

otrdiena, 2008. gada 30. decembris

Izlūkgājieni


Tagad dienās uz dažām stundām ejam izlūkos — meklējam vietas fotografēšanai, kas, protams, ir ļoti grūti un nogurdinoši. Attēlā redzams peldētājs, kuru izbiedējis pelikānu kāsis.
Šis ir skats no Sajulitas (Sayulita), apmēram 15 min. no mūsu mājām. Garneles restorānā maksā 180 peso, nedaudz mazāk par Ls 8 (parasti — līdz Ls 4), tīrā laupīšana! Sajulita ir gluži kā Pāvilosta — mazs, supersmalks jūrnieku miestiņš, kur jūrnieki visas savas mājas sen ir pārdevuši (māja maksā ap 600 000 USD: 2-3 guļamistabas un baseins).
Nopeldējāmies un devāmies caur lielveikalu mājās. Vakariņās garneles — par Ls 2 abiem.

piektdiena, 2008. gada 26. decembris

4 gadalaiki Ziemassvētku dienā




Šorīt devāmies uz Puntademitu (Punta de Mita) — vietu, kur Klusais okeāns satiekas ar Banderas (karogu) līci. Puntademitas (tulkojumā — viduspunkts) Klusā okeāna pusē atrodas slēgta zona — viesnīca "4 Seasons", kas ir šī kūrorta (vispār Vajartas) augstākais punkts. Augstākais punkts tādā izpratnē, ka šeit atpūšas Manhetenas un citi bagātnieki. Viesus izklaidēt savukārt ierodas Eltons Džons un tādā garā. Pārsvarā visi uz šo viesnīcu dodoties privātās lidmašīnās un tā joprojām. Kad Māra man to visu mēģināja uzburt acu priekšā, nodomāju, cik gan ilgi mums jādzīvo, lai to visu savām acīm apskatītu. Izrādās, nepilnu nedēļu.
Tātad ieradāmies Puntademitas zvejnieku ciematiņā — pludmalē restorāns pie restorāna, starp tiem — mēsli un čūkšļi. Kāda meitene jautā, vai runājam angliski, prasa, kā lai izkļūst pludmalē. Tā nu kopā aizejam līdz pludmalei, un izrādās, ka viņa ir diezgan sabiedriski noskaņota Amerikā dzīvojoša poliete. Vārds pa vārdam, viņa ir izbēgusi no viesnīcas (protams, „ 4 Seasons”) un ieradusies no Manhetenas (protams, privātā lidmašīnā). Viņa ir kāda finansu magnāta personīgā asistente, un piecas stundas viņai brīvas. Viesnīcu pamest viņai gan nebija brīv — pirmkārt, ja nu saimniekiem ievajagas palīdzību, otrkārt, ārpusē meksikāņi viņu var nolaupīt, izvarot, sagriezt gabaliņos un aprakt nezin kur (kā parasti).
Tā nu dienu pavadījām, zūdoties par amerikāņiem, stāstot stāstus par Austrumeiropas bērnību un kaļot plānus, ko iesākt tālāk. Papusdienojām un nolēmām viņu pavadīt divus kilometrus līdz viesnīcai. Un te nu mēs bijām — viesnīcas „4 Seasons” pludmalē, prātojot, kas mums ir pazīstamāks — marsieši vai cilvēki, kurus redzam šiet. Palmas un celiņi, visi vizinās golfa mašīnītēs, nelieli palmās ieslēpti baseini ar mazām privātām atpūtas kabīnēm. Neskaitot to, ka visi smaida jaudīgākos smaidus, kādus vien esmu redzējusi, pārējais izskatās tāpat kā vienmēr. Jāpatur gan prātā, ka numuriņš maksā $3900 diennaktī, bet saulriets esot visskaistākais pasaulē. Skaistāko saulrietu pasaulē pēc pārdesmit minūtēm rēcošā piepilsētas autobusā sagaidījām savā ciematā kopā ar meksikāņu ģimenēm, kas ieturēja Ziemassvētku pusdienas turpat pie okeāna. Un tas viņiem maksāja kādus 20 peso (80 santīmu), ja pieņemam, ka viņi arī atbrauca ar autobusu. Kā novēroju, zivis, ko uzmest uz grila, viņi zvejoja turpat, iemetot pie krasta nelielus tīklus.
Fotogrāfijās redzams mūsu ciemats — dzīvojamo māju dižpuduris un lielais ceļš —, kā arī meksikāņu ģimenes, kas svin Ziemassvētkus turpat pie okeāna. Pieminēto viesnīcu un tās viesus nebildēju visiem saprotamu iemeslu dēļ, bet peldkostīmu katalogu tur varētu nofotogrāfēt vienā dienā, fotogrāfam īsti neizkustoties, tikai lēnām kopā ar modelēm griežoties ap savu asi. Tas gan!

Skaistākā Ziemassvētku dāvana


Ziemassvētku rītā saņēmu šokējoši skaistu dāvanu no savas ģimenes. Kas gan var būt skaistāks par pašas zīmētu gleznu, lai arī jāatzīst, ka neko tādu zīmējusi neatceros. Jācer, ka tas nav viltojums.

trešdiena, 2008. gada 24. decembris

Ziemassvētki

Man šķiet, ka Latvija un Meksika svin divus pilnīgi atšķirīgus svētkus. Šeit nekādas "klusās nakts" nav un nevar būt — visi priecīgi dzied mums zināmās Ziemassvētku dziesmas divreiz ātrākā tempā, priecīgi kustoties salsas ritmos. Šie būs lustīgi svētki. Palmu ieskautajos dārzos spilgtajā saulē piepūšamie sniegavīri ir vienīgais, kas atgādina svētkus, kurus svin Latvijā. Bet, ja šovakar te uzkristu sniegs, varu derēt, ka neviens neizdzīvotu.
Vakardien bijām pie okeāna, Krišs saulrietā peldējās, kamēr es stūmu vēderā lielveikalā nopirktu jūras kokteili (dažādi mošķi mērcītē). Mūsu acu priekšā pāris puiši iebrida okeānā ar tīklu, kas izmēra ziņā nebija lielāks par volejbola tīklu, un izvilka zivis. Jūras ežus un kaut kādas lielās zivis atsvieda atpakaļ, mazās zivis (ap kilogramu smagās) saķēra aiz astēm un aiznesa cept uz blakus restorānu. Tas nozīmē, ka es šeit vienmēr varēšu izdzīvot. Jānopērk tīkls.

otrdiena, 2008. gada 23. decembris

Dienas kārtība Puertovajartā

Tātad dzīvojam betona jaunajā projektā — rindu māju dižpudurī (ak, cik labi šis vārds piestāv šim rajonam!) kopā ar mājas saimnieci trīsistabu mājā, kura Latvijas standartiem varētu šķist kā tāda paprāva dārza māja ar pavisam nelielu (ap 10 m2) dārzu. Domāju, ka pirmajā stāvā ir nepilni 30 m2 (dzīvojamā istaba apvienojumā ar virtuvi, lete vidū un tualete, kā arī neliels sienas skapis) un otrajā tikpat (trīs nelielas guļamistabas + 2 vannas istabas), tikai ar ļoti zemiem griestiem. Toties telpas ir omulīgas, mājas saimniece normāla, runājamies ar viņu spāniski, esam gana apmierināti.
Krišs sēž pie loga un skatās, kā nelieli papaiju kociņi zaļo minidārziņā.
No rītiem joprojām ceļamies 6.45, līdz kādiem 13.oo strādājam Latvijai, tad, kamēr gaišs, nokārtojam kādas šejienes darīšanas, es dodos pie Māras piestrādāt pie mūsu kopīgā projekta, tad pēc 5.oo atgriežamies un raujamies, kamēr miegs uzvar (ap kādiem 10.oo).
Domāju, ka būs grūti čakli strādāt projām no biroja, projām no Latvijas, bet iedzimtā vainas apziņa dara savu — apskaties palmas, pārņem vainas apziņa, kuru var nomazgāt tikai ar jaunām darba uzvarām. Aizej, iemērc pēdas okeānā, tas pats. Apēd tako, skatoties pulkstenī, vai pārāk ilgi neesi prom no datora. Latvietis ir latvietis un darbaholiķis ir darbaholiķis jebkur, pat Meksikā. Skatoties, kā Alehandro un Māra rosās, var saprast, ka tas nekad tā arī nepāries. Man viņi ir tik ļoti nepieciešami.
Starp citu, šodien saņēmu īsziņu no Aijas un Pētera, ka viņi ir atgriezušies Latvijā pēc vairāk nekā diennakti ilga ceļojuma no Meksikas.

svētdiena, 2008. gada 21. decembris

Ieradušies Puertovajartā

Kā savai mammai trāpīgi atzīmēju, Puertovajarta Meksikai ir gluži kā Palanga Lietuvai. Neliela (nu, ko nozīmē neliela — ar tūristiem un priekšpilsētām kopā kāds miljons jau salasīsies), tūristu vairāk nekā pašu, izklaižu un tūristiem domātu biznesu vairāk nekā pilsētas ikdienas dzīves, visapkārt palmas un paradīzes imitācijas zemes virsū.
Šobrīd šeit valda nekustamā īpašuma bums. Būvējas tikpat aktīvi un neglīti kā pirms pāris gadiem Rīgā, iekams sākās lielais nekustamā īpašuma mēris. Visapkārt jauno ciematu rajoni — "Debesu valstība", "Jaunā Vajarta", "Iemīlēšanās", "Delfīni", "Palmas". Latvietis ar savu viensētu dziļi sirdī šito vispār nevar sagremot.
Piemēram, mēs dzīvojam zvejnieku/tūristu pilsētiņā Buserijās (Bucerias). Otrā pusē lielajam ceļam (astoņas joslas, palmas vidū), tad nāk OXXO, tad mūsu tirdzniecības stūris (vairāki veikali rindā kā tādas krellītes), tad piebraucamais ceļš turpinās cauri palapai (te jau palmas, banāni, ziedoši apstādījumi progresē līdz vēl vienai paradīzes imitācijai), tad lieli vārti ar sargu, kurš visus neielaiž iekšā, un tad betona mājiņu rindu rindas. Mūsu jauno dzīvojamo masīvu sauc "Terra alta" (augstā zeme), un reklāmas uz šosejas jau vairākus kilometrus iepriekš vēsta, ka tuvojas "Amores" (mūsu masīva jaunā daļa), kur iemīlas uzreiz. Reklāmā uz sarkana fona ar palmu vienā malā redzams laimē mirdzot apskāvies pāris (modeļi — ap 50-60 gadu jauni amerikāņi).

ceturtdiena, 2008. gada 18. decembris

Modes lietas



Pirmkārt, suši restorāni.
Vēl pirms pusgada ar ieplestām acīm vēroju suši izkārtni Guanahuato — pirmo izkārtni, kas vēstīja par svešu zemju virtuvju esamību Meksikā (neskaitot picas, kas ir populāras). Šogad viss ir mainījies, aptuveni 10% ieskrietuvju ir suši restorāni. Nu, ko nozīmē restorāni... Drīzāk tādas pat takērijas, tikai ir arī suši.
Nekad neesmu bijusi Japānā un nezinu, kādiem jābūt suši, bet šeit tie ļoti atšķiras no Gan Bei vai citiem Rīgas suši. Jo tie pēc pagatavošanas ir apcepti mīklā un tos pasniedz ar bļodiņā šķaidītā sojā sagrieztiem mazmazītiņiem asiem pipariem. Nav ingvera, nav vasabi, bet toties ir sakapātu lociņu trauciņš ar sarkano piparu pulveri.
Starp citu, Māra stāsta, ka viņu kāds meksikānis ir pārliecinājis, ka suši ir izgudrojuši meksikāņi. Es laikam arī mēģināšu kādu izaicināt, lai izstāsta šo teoriju, un tad izstāstīšu arī jums!

Plastmasas nagi
Neatradām šejienes "Privāto dzīvi", toties atradām mākslīgo nagu dizaina žurnālu, mākslīgo nagu salonus, mākslīgo nagu ielu (ļoti centrā). Gels nav modē — ļoti gari plastmasas nagi, rotāti ar spīdumiem, dažādas krāsas fliteriem, viss, ko jūs vien varat iedomāties, turklāt viena nagu komplekta ietvaros. Spīdoši!

OXXO
Uz katra nozīmīgākā stūra ir tāds kā Narvesen Meksikas rads: žurnāli, našķi, padzeramie, telefona kartes un tualete — OXXO sērga ir pārņēmusi gan Gvadalaharu, gan Puertovajartu, mūsu paziņa stāsta, ka pa ceļam uz darbu viņai esot astoņi OXXO. Ticu.

trešdiena, 2008. gada 17. decembris

Divas taisnības

Māju ar rokām un mazliet kliedzu, citādi manī vispār neklausās.
Kas ir lielāka patiesība — tas, ka mums ir gigainternets (mājas īpašnieks var parādīt dokumentus, kas apliecina, ka par visu ir samaksāts un Meksikas labākā interneta vads ir pa taisno mūsu datoros), vai tas, ka šis gigainternets ir ar ātrumu 2kB sek., turklāt ik stundu apraujas vispār?
Māju ar rokām, saku "señor, por favor!", mums nav siltā ūdens. Īpašnieks var parādīt dokumentus, kas apliecina, ka vakar bija remontbrigāde un visu pieslēdza. Tātad — jābūt, bet krānā — nav.
Savukārt drošības maksu par dzīvokli viņš atdošot tikai tad, kad beigsies īres līgums, tas ir — 4. janvārī. Saku, lai sāk mūsu dzīvokli izīrēt tālāk kaut tagad un atdod drošības naudu, mēs braucam uz Puertovajartu, to nē — viņu cietumā ielikšot. Saku, abi esam eiropieši, visu varam sarunāt, viņš saka — nē, te ir Meksika. No viņa saprotu, ka visi meksikāņi vispār nekam neder, viss ir slikti, tikai viņš vien cīnās, kā var. Tā arī šķīrāmies.
Citādi viss labi — piektdien tiešām braucam uz Puertovajartu, tāds atvieglojums.

pirmdiena, 2008. gada 15. decembris

Ap kvartālu



Blakus rajonu sauc par "Strūklakām" (Fuentes), šodien sapratām, kāpēc.
Atceļam dižošanos par to, ka mūsu rajons ir skaistākais Gvadalaharā, blakus rajons ir vēl skaistāks! Ar strūklaku gatvēm, nelielu parciņu un ielām, kuru galā vīd kalni.

svētdiena, 2008. gada 14. decembris

Nedēļas nogales izklaides

Gvadalaharā mīt ap 4 000 000 cilvēku, un to var labi redzēt sestdienās pilsētas centrā, kad vismaz kāda daļa ir iznākusi špacierēt. Man kā dzimušai pāvilostniecei tās šķiet neaptverami milzīgas ļaužu masas.
Pilsētas centrā ir veikals pie veikala — telpas gala siena vaļā, un tai seko nākamais veikals. Visi kaut ko pērk, kaut ko pārdod, vienīgā mierīgā vieta ir katedrāle, kurā ieeju teju katru reizi, kad nonāku pilsētas vēsturiskajā centrā. Gaiša, saules pielietu kupolu, Gvadalupes Marijas altārīti malā — te ir šejienes miera osta, vieta, kur mierīgi apdomāties.
Ziemassvētki ir svarīgs izrotāšanas brīdis, kuru neviens nelaiž garām — izrotātas ir visas mājas, visi pagalmi, tie nami, kuri nav izrotāti, visbiežāk ir pārdošanā vai īrē. Populāri ir piepūšami sniegavīri, kurus darbina motoriņš ar nelielu sūkni, daži no tiem paši grozās, daži groza galvu, daži ir tādā kā lielā bumbā, kurā tiem virsū tiek pūsts mākslīgs sniegs.
Tā nu mēs katru dienu vairākas stundas staigājam, noejot desmit un vairāk kilometru dienā. Sākam saprast pilsētu, iejusties. Esam secinājuši, ka dzīvojam visskaistākajā no pagaidām apskatītajiem pilsētas rajoniem — te ir viszaļāk, vissolīdāk, vislabākās pastaigu vietas, garšīgākie uz oglēm ceptie tako.
Tagad gan būs kaut kas jādomā. Esmu nobriedusi nospraust mūsu Meksikas mērķus un doties tos realizēt. Ierašanās laiks ir beidzies, jāsāk iedzīvoties.

sestdiena, 2008. gada 13. decembris

Gvadalupes diena


Vakar gājām uz Sapopanas baziliku skatīties Gvadalupes Marijas dzimšanas dienu, bet nokļuvām 1. Lucha Libre (brīvās cīņas) festivālā Gvadalaharā.

ceturtdiena, 2008. gada 11. decembris

Dienaskārtība

Mostamies ap septiņiem rītā. Ķeramies pie darba. Tā kā Rīgā tad jau ir 15.oo, parasti kaut kas ir noticis. Izlasām pastu. Atbildam.

Ap kādiem 12.oo dienā visi liekas mierā un mēs dodamies pusdienās.

Pusdienas —
  • tako restorāns "Sarape". Īpašnieks mūs zina, tako ļoti garšīgi, ir arī ar mēli, pusdienas diviem maksā ap Ls 3-4;
  • jūras dzīvnieku tako, bet tur mēs neesam bijuši, darba laiks ļoti īss;
  • kukurūzas un churros pārdevējs uz stūra, diviem kukurūza un čurro maksā Ls 1,20;
  • lielisks jūras restorāns ar spožām pannām, milzīgu palapu (palmu jumtu), plakanajiem ekrāniem un smalku ēdienu - vakariņas diviem ar alu Ls 8,5;
  • blakus arī Starbucks, MacDonald, suši, bet tur mēs vēl neesam bijuši.
Tad nākam mājās un klusumā čakli strādājam. Istabiņā ir televizors ar kabeli un 1ooo programmām, bet to mums negribas ieslēgt. Iztiekam ar rāmām sarunām un lādēšanos par interneta ātrumu.
Šodien varam sākt lādēties arī par silto ūdeni, kura vairs nav. Neviens nezina, kad būs, vainīgs esot ar gāzi darbināmais boileris uz jumta.
Šobrīd gatavojam Kriša portfolio un bēgšanu uz Puertovajartu.

pirmdiena, 2008. gada 8. decembris

Puertovajartas un Māras ietekme



Nedēļas nogalē Puertovajarta un Māra (Blaubārde) mums sajauca galvu.

Pelikāni lidinās virs galvas, apkārt paradīzes pludmales, naktīs salūti un dziesmas. Atgriezties Gvadalaharā — pagrūti. Turklāt ar Māru un Alehandro viegli rosās galva un veidojas plāni. Māra mums meklē dzīvesvietu, iespējams, pavisam drīz dosimies turp. Pagaidām čakli strādājam mājās (kad ir internets).

Tad nu par internetu.
Šorīt pamodāmies, lai laikus sāktu darba dienu, bet interneta nav. Noejam lejā, rūteris tumšs un kluss. Skatāmies, vads ar visu dakšu nodedzis. Meklējam donu Arturo, neviena nav, dodamies uz veikalu pēc vada, atpakaļceļā apmaldāmies. Tad ņemam līmlenti (kancelejas) un mēģinām satīt vadus, nezinot, kurš no tiem ir zemējums. Rūteris atdzīvojas. Dons Arturo atsūta interneta cilvēku, kurš uzklausa mūsu vaimanas par to, kāpēc internets tik lēns. Runā gudri, apgalvo, ka šis ir īsts ātrgaitas internets, tikai rūteris slikts. Prasa naudu, iešot pēc jauna rūtera. Tas, protams, viss notiks rīt vai kādu citu dienu, bet pagaidām vecais rūteris stāv uz galda ar tādu kā strāvas pārveidotāju, bet pa vidu — Kriša tītais vadu kumšķis.

Elektrība noraustās ik reizi, kad kāds ieslēdz veļasmašīnu. Dažkārt izslēdzas dators. Ja tā turpināsies, pa gaisu aizies vairs ne tikai Kriša nervi, bet arī cietais disks vai kas cits. Būs jārunā ar donu Arturo vai jāpērk pašiem savs UPSis.

Citādi viss labi — saule spīd, cilvēki smaida, mājinieki skaipo.

sestdiena, 2008. gada 6. decembris

Savs internets

Beidzot guļu ar datoru uz vēdera divguļamā gultā (protu to novērtēt) un priecājos, ka šis jumts virs galvas par 125 latiem sagādāts uz mēnesi (internets, apkopēja, ūdens, elektrība, apsardze ir cenā), nekas vairs neliekas par grūtu. Bet tagad konspektīvs atskats uz Meksikā pavadītajām dienām.

30. novembris (svētdiena) — 18.3o ierodamies, robežsargs iesit 180 uzturēšanos dienu atļauju pieļaujamo 90 vietā, muitnieks cenšas iekasēt muitu no ievestā Apple datora kā par diviem (divas kastes tomēr!) no jaunu šo datoru cenas. Paldies dievam, viņiem nav ne jausmas, cik tie varētu maksāt, tāpēc tie tiek augstsirdīgi novērtēti par 300 USD, muita — 30 USD apmērā. Neviens no Sokratesa drauga numuriem nedarbojas, izlemjam ar visu iedzīvi ceļot uz viesnīcu. Pilsētas svētki (Coca-Cola atver lielāko atklāto slidotavu pasaulē Sokalo) aizsprosto ielu, pa kuru piekļūt viesnīcai. Tomēr kāds taksometrs ir gatavs vest, ierodamies ar visām mantām, datorus ievietojam glabātuvē. Bez spēka velkoties uz numuriņu, aiz muguras dzirdu, ka tieku novērtēta kā baltiete, pagriežos un paslavēju novērotāju. Izrādās, krievu mākslinieks, kas tagad dzīvo Bostonā. Grib draudzēties, pēc dažām minūtēm mūs gaida koridorā ar pudeli spirtota dzēriena, atsakām viņam, jo dodamies ēst. Viss jau ir slēgts, tikai kāds VIP's ķēdes restorāns ir vaļā. Aijai un Pēterim pirmais iespaids par Meksikas virtuvi tāds pavājš.

1. decembris (pirmdiena) Naktī pamodos ar augstumslimību pakrūtē. No rīta jau gāja vaļā nepieteikti, bet ļoti steidzami tualetes apmeklējumi, pilnīgs nespēks, tirpstošas kājas, galvassāpes, sāpes krūtīs, citas sūdzības, kuru dēļ parasta nāve būtu tīrais prieks. Aijas augstumzāles no Tibetas ceļojuma mazliet atviegloja situāciju, bet tikai tik daudz, lai būtu spēka iziet mazu aplīti un noskatīties kā laimīgie ceļotāji brokasto galvenajā Mehiko kafejnīcā. Dienas laikā nekas nemainās, guļu, vakarā vēl viens aplītis, kā rezultātā atstāju Krišu dzertuvē, kur viņš kā vienmēr ieguva daudz draugu uz mūžu un gotiņkonfektei līdzīgu saldumiņu, ko nolikt uz aizmigušās sievas spilvena.

2. decembris (otrdiena) Tā kā izlemjam naktī doties uz Gvadalaharu (7h), mums ir diena, kuru veltīt Mehiko apskatei. Izmantojot metro, dodamies uz ziemeļu autoostu, tad ar autobusu, kurā kāds dziedonis ar zagtu ģitāru mēģināja Krišam pagalam aizkliegt ausis, devāmies uz piramīdām. Piramīdas kā jau piramīdas. Vakarā pārguruši kā suņi no viesnīcas mantu glabātuves saņemam savas 10 bagāžas vienības — divas datorkastes, melno somu, kuru Krišs svara dēļ dēvē par gabalos sagriezto vecenīti, vienu lielo plastmasas kasti, koferi, ceļa somu, citas mazākas bagāžas vienības. Tad to visu iznesam uz ielas un iestumjam taksometra busiņā (bagāžas dēļ lietojam tikai tādus). Tad to visu uzkrāmējam autoostas mantu vedējam (dzeramnauda), viņš aiziet, saprotam, ka ne tur stāvam, meklējam kādu, kas aizvedīs citur (dzeramnauda), tad iekrāmējamies autobusā un uzreiz aizmiegam.

3. decembris (trešdiena) 4:3o rītā ierodamies Gvadalaharas autoostā, rādām visiem taksometristiem Sokratesa mammas adresi, neviens nezina, kur tas ir. Beidzot atrodas viens, kurš ir gatavs meklēt (kartes nav nevienam no viņiem!). Izrādās, ka visu mūsu iedzīvi kopā ar mums var iebāzt Nissan Tsuru, piesienot lielākās vienības uz jumta. Tumsā atrodam ieliņu strādnieku guļamrajonā aptuveni 50 min. brauciena attālumā no centra. Ieliņa nav braucama, tai ir trepes, tomēr atrodam piebrauktuvi no otras puses. Nupat pārguruma robeža ir sen pārkāpta, visi stingi smaida. Mājiņā kāds ir (iepriekš nevarēju nevienu sazvanīt, nezināju, vai viņi mūs gaida), paver aizkaru, bet durvis vaļā ne. Sazvanām viņu, durvis atver mazā divstāvu namiņā dzīvojoša maza, smaidīga Sokratesa māmiņa. Namiņa viesistabā mūsu mantas izskatās kā milzu kalns, uzstūķējam otrajā stāvā, kur tās aizņem visu Sokratesa bijušo istabu. Paši klusēdami apsēžamies uz gultas un mēģinām mirklīti atpūsties, kamēr lejā sāk smaržot brokastis. Sokratesa mamma ir gluži kā manējā — viņa visu laiku rūpējas, lai viesi būtu paēduši. Viņas māja ir mūsu māja, esam viņas sirsnības varā.
Tad dodamies izpētīt Gvadalaharu. Vispirms Tonala — priekšpilsēta, kurā ražo visas tās lietas, ar kurām ir pazīstama Meksikas māksla, sevišķi stikls, keramika, papīra rotājumi, citi nieki. Tonala ir putekļaina, bet ļoti skaista, gluži kā kāda mazpilsēta tuksneša vidū. Tad dodamies uz Tlakepaki (Tlaque Paque) — otru priekšpilsētu, kas novērtēta kā mākslu un mākslinieku vieta. Ļoti smalks centriņš ar visu, ko zinām par Meksikas augsto dzīvi, — plašos pagalmos atrodas rotāti restorāni, galerijas, strūklakas un apstādījumi. Teju Eiropas cenas. Izlemjam Aijai un Pēterim šeit naktsmājas negādāt, bet braukt pa taisno uz Gvadalaharas centru. Esam tā pārguruši, negulējuši, katrs ar savām ķermeņa problēmām nositušies, ka prāts sācis atslēgties, lūpas jēlas un sasprēgājušas. Ik pa brīdim kāds no mums aizmieg. Jebkur aizmieg. Nopērkam avīzi un pieņemam lēmumu negaidīt uz Sokratesa brālēnu, kuram padomā liela māja, bet cīnīties saviem spēkiem. Sākam meklēt dzīvokli Gvadalaharā, mērķis — rītnakt gulēt savā dzīvoklī. Kad atgriežamies pie Sokratesa mammas, nogurumam pievienojusies nolemtība, man pēkšņi liekas, ka nekas nav tā, kā vajag, gribu mājās, redzēt ģimeni, savu gultu, savus darbus, klientus, kaķi. Eh. Kauns atzīties.

4. decembris (ceturtdiena) No rīta saskaipojos ar visiem Rīgā no Sokratesa datora, palika mazliet vieglāk. Tad Sokratesa mammas brokastis. Tad jauna avīze, Gvadalaharas karte, telefona karte, kafija Gvadalaharas centrā, ģimenes sapulce. Nolemjam, ka pārkāpsim vidējā latvieša bausli „tev nebūs”. Mums būs.
Atrodam vienu dzīvokli Bēthovena ielā. Be-be-be-bē, saka Krišs un dodamies tur ar autobusu. Ļoti skaists rajons. Man patīk. Tomēr izrādās, ka Gvadalaharā ir divas Bēthovena ielas un šī, raugi, nav īstā. Te parādās mūsu šīsdienas eņģelis automazgātāja izskatā un mums beidzot apskaidro, kas ir kas rajonu izpratnē Gvadalaharā. Dodamies uzreiz uz smalkāko rajonu, pa ceļam apskatot citas izīrējamas mājas. Smalkākais rajons ir ļoti skaists, ļoti, ļoti, ļoti smalks. Tik tāds, ka nezinu, ar ko salīdzināt. Nāksies kādu dienu aizbraukt tur un visu safotografēt. Tad izejam (tas viss notiek kājām, un nupat būs ap 25 km) uz jauno debesskrāpju rajonu, pēc stundas satumsīs, dzīvokļa nav. Izlemjam kāpt autobusā un doties pēc sludinājuma uz to pirmo rajonu, kas mums patika, tur bija vēl viens dzīvoklis pieejams. Atrodam māju, kurā tiek izīrētas garāžā iebūvētas istabeles. Saviebjamies, saimnieks (spānis, kurš pamīšus zelē divus cigāra galus) prasa, ko tad mēs meklējam. Stāstam, ka gatavojamies strādāt mājās, tāpēc nepieciešama plaša istaba ar logu labā rajonā. Viņam ir vēl viena māja. Tiek izsaukta meita ar busiņu, lai mūs aizved parādīt. Liela māja skaistā, tīrā guļamrajonā ar plašām ielām, mājā ar skaistu žogu. Tiek izīrēta istaba ar tualeti un dušu. Istaba samērīga, internets ievilkts. Nolemjam palikt. Meita mūs aizved ar busiņu pakaļ mantām, atgriežamies, visu ienesam iekšā. Meita sazvanīs savu draudzeni, šejienes augstās dzīves žurnāla nodaļas redaktori, pirmdien mēģināšu sarunāt tikšanos un atrādīt savus darbus.
Naktī ejam uz lielveikalu pēc nepieciešamākajām saimniecības lietām. Neko nenojaušot, speram soli un nonākam pārpilnības raga ekvivalentā Soriana. Te ir viss, un no katra tāda vismaz pa desmit. Man tagad ir pārpilnības raga klienta karte, sava gulta un internets uz vēdera. Labi.