sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis

Jā, mēs būsim!

Jā, mēs būsim tie, kas fotogrāfēs Puerto Vallartas mēra kāzas. Kā un kāpēc mēs šo darbu dabūjām, ir nebūtiski, jo darbs ir mūsu.
Paldies visiem, kas turēja īkšķus. Es nevaru iedomāties neko citu kā brīnumu kas mums ir palīdzējis.
Tikai viena lieta... maza nianse... es reizi jau šo cilvēku esmu fotogrāfējusi. Lasiet arhīvā!

piektdiena, 2011. gada 29. aprīlis

Šauj, dur, galvas griež. Kas vēl nāk prātā dzirdot vārdu Meksika?

Pieņemu, ka Latvijā ir daudz kritiskāka attieksme pret mediju piedāvāto realitāti kā ASV, tomēr pēdējā laikā arī mani paziņas Latvijā aizvien bažīgāk raugās uz Meksiku. Un to var saprast: līdz ziņām regulāri nonāk narko kari, nogrieztas galvas ceļmalās, vien dažkārt Karloss Slims ar savu nepārspēto bagātību. Vairākas līgavas pagājušajā gadā atcēla Meksikā plānotās kāzas ģimeņu bažu dēļ. Meksika un drošība ir aizvien vairāk un vairāk cilāts jautājums, radot sajūtu, ka nekad Meksikā nav bijis tik nedroši kā tagad.

Šodien atradu lielisku rakstu, kurā autors rotaļājas ar vardarbīgu nāvju skaitļiem, mēģinot radoši zīmēt situāciju Meksikā, līdz nonāk pie secinājuma, ka Meksikā ir drošāk kā pārējās Latīņamerikas valstīs un... ASV. Iesaku, raksts ir šeit.

Bet kas tad rada drāmas sajūtu?
Pirmkārt meksikāņu drāmas mīlestība. Šeit nebūs iespējams pārdot avīzi ar jaunu municipalitātes ēku, diviem vadoņiem, kas spiež rokas uz vāka. Nē. Uz vāka ir jābūt asinīm, pat ja tās ir aiz ausīm pievilktas. Lielākoties laikrakstus tirgo sastrēgumos sēdošiem šoferiem un ielu malās, un, jo šausminošāks būs virsraksts, jo briesmīgāks foto, jo vairāk pārdotu eksemplāru.

Otrkārt ASV bēdīgā iekšpolitika. Joprojām amerikāņi jūtas kā seski slazdā iestrēguši ekonomiskās problēmās, nav priecīgu ziņu. Ziņas, ka bezbēdīgajiem un kārtību nemīlošajiem kaimiņiem iet briesmīgi, ļauj saprast cik priviliģēti viņi ir savā zemē.

Treškārt deklarētais karš pret narko karteļiem. Un karš ir visur, pat Vajartā apmēram reizi dienā redzu līdz zobiem bruņotus vīrus. Starp štatiem ir armijas kontroles, reižu pa reizēm viņi pārbauda bārus. Bet pats mulsinošākais - viņi ēd ēstuvēs, pastaigājas pa ielām, un dara to automātiem laiski šūpojoties. Tā ir veca patiesība - jo lielāki ir drošības pasākumi, jo nedrošāka šķiet pasaule.

Ceturtkārt žogu, restu un dzeloņdrāšu kultūra. Restes var izskaidrot ar to, ka mājas lielākoties ir vienstāva, bet cauru gadu gribas turēt visus logus vaļā. Žogus var izskaidrot ar to, ka pār augstākiem žogiem putekļi tik viegli neiekļūst pagalmā. Bet kā lai izskaidro mīlestību visus kaktus aizvilkt ar dzeloņdrātīm, patiešām nezinu, jo vairāk tādēļ, ka ar dzeloņdrātīm parasti tiek aizžogotas nelietotās teritorijas.

Mana ikdiena nav nedrošāka kā Rīgā - es naktīs varu atļauties doties viena pa ielu, fotosoma pār plecu. Sauļuguns laiku pa laikam paliek neaizslēgts, logiem vaļā. Šad un tad, bet ne biežāk kā Rīgā dzirdams ka kādam kas nozagts, kāds ielauzies mājā. Atsevišķs stāsts ir naudas izspiešana imitējot cilvēka nolaupīšanu, kas tikai vienā reizē no desmit izrādās patiesība. Turklāt laupīšanas gadījumi visbiežāk saistāmi ar narko biznesā iekļuvušām ģimenēm, netīriem darījumiem un neatrisinātiem konfliktiem.

Es jau nestāstu, ka Meksika ir drošākā valsts pasaulē. Gribēju pateikt, ka šeit ir gana droši, lai justos komfortabli.

Noteikti jāapmeklē!

Spiediet uz nosaukuma un saite jūs aizvedīs uz ziņu par to, ko var iesākt, ja ir visvairāk naudas pasaulē un mirusi sieva, lai būtu kādam ko skaistu veltīt. Ceram apmeklēt vēl maijā!

ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis

Spars

Viņš izskatās tik attīstīts - muskuļi, seja, acis, prāts, es nodomāju, satiekot Čārliju. Viņš ir fotogrāfs. No Londonas. Mērķtiecīgi un pašpārliecināti ieradies iekarot Vajartas līgavu tirgu. Tikko esam apsēdušies Vajartas jaunākajā restorānā (viņa izvēle, ne mana, ierosināju tikties itāļu saldējuma veikala priekšā), viņš pasūta steiku un burtiski metas man virsū:
"Es zinu, tev ir brīnišķīgi panākumi biznesā. Kā tev tas izdodas?" (Nu, apmēram tā).
Es samulstu un atbildu, ka kāzu fotogrāfija nav nekāds bizness, bet iespēja nopelnīt dzīvošanai.
"Un kādi biznesi vēl Tev ir?"
Ak dievs, es nodomāju, nu gan turas vērsim pie ragiem un neiet nost. Te iejaucas mūsu kopējā draudzene Abi un saka: "Eva fotogrāfē arī modes un veļas katalogus, pāris reižu gadā dodas uz Eiropu izpildīt pasūtījumus tur."
"Bet kā jūs viens otru pazīstat?" vēlos pārtraukt mērķtiecīgo lietu bīdīšanu un draudzīgi pačalot. Izjaukuši manu diendusas laiku un ālējas, prātoju, dzerot bezalkoholisku mohito. Pjērs blakus krēslā laiski atlaidies, ir dienas vidus, karsti. Patate (viņa suns) guļ.
"Mēs iepazināmies deviņus gadus atpakaļ, Ziemeļanglijā".
Te es vēršos pie Abi: "Klau, Tev zvanīs Poļina Pantjušina, es tevi ieteicu viņas jaunajam apģērbu katalogam kā modeli, fotosesija ir plānota svētdien."
"Vai viņa maksās labi un daudz?" Abi atnests karpačo, "Es svētdien nevaru, jo mēs dodamies.... mēs saderinājāmies!"
Es izplūstu smieklos un priecīgi saucu: "Bet draugi, tas ir jaunums! Ar to taču vajadzēja sākt sarunu! Vai jums jau ir kāzu fotogrāfs?"
Mēs visi izsmejamies, viņi pieņem apsveikumus un komplimentus, bet te:
"Cik kāzas tu mēnesī nobildē?" jautā Abi.
"Ar kādu kameru tu strādā?" tincina Čārlijs.
"Te taču ir daudz kāzu? Daudz? Ļoti daudz amerikāņu kāzu?" abi reizē.
Īsi un vispārīgi atbildu, izstāstu pāris kāzu jokus, tad nolemju mesties pretuzbrukumā:
"Un kādi ir tavi personīgie projekti? Pie kā tu pašreiz strādā?"
"Abi ir mans personīgais projekts. Haha.
Hmm. Godīgi sakot, Londonā esmu bijis tik aizņemts, TIK aizņemts.... man sen nav bijis laika savai fotogrāfijai."
"Vajartā tev būs daudz laika. Tas ir vērtīgākais, kas iegūstams Vajartā. Laika tev pietiks visam."

Šodien mūsu pilsētas mērs iepazinās ar mūsu cenu lapām un portfolio. Viņa kāzas ir pēc divām nedēļām, bet fotogrāfa vēl nav. Ja viņš mūs izvēlēsies, tad tas lielākoties būs tādēļ, ka visā pilsētā nav ne viena, ne viena paša kaut cik godājama kāzu fotogrāfa, kuram 14. maijs vēl būtu brīvs. Rīt zināsim atbildi. Jūs, lūdzu, turat īkšķus.

trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Diēta

Sakarā ar jauno zivju veikalu uz stūra (drīzāk stūra leti), varu apēst un apēdu vairāk kā puskilo tunča dienā. Katru reizi kā noejam garām mūsu mango, paceļam kādu mazu un apstulbinoši saldu augli. Peninsula ir atvēries itāļu saldējuma veikals, kas savukārt ir iemesls doties saulrietu uz Zelta pludmali lūkoties.

otrdiena, 2011. gada 26. aprīlis

Eva atgriežas... bankā

Sakarā ar kļūdu pārskaitījumā man šodien nācās atgriezties bankā kurā vēl trešdien nespēja piedarbināt internetbanku līdz to atslēdza vispār.
Cita filiāle, cita īpašo klientu apkalpošanas speciāliste, kura priecīgi iesaucās: "Ā, Eva, Tu esi tā Poļinas draudzene kura ceturtdien Peninslulā nespēja pieslēgt internetbanku! Kāda sakritība, ka Poļina bija šeit kad zvanīja Katja, lai lūgtu padomu šajā jautājumā!"
Anna pieiet procesam daudz radošāk - pēc mirkļa internetbanka ir atvērta, pārskaitījums paveikts, varu doties izņemt naudu. To 4-5 minūšu laikā, kamēr veicām maģiskās darbības, zvanīja no blakus bankas filiāles tā pati neveiksminiece, kura tagad nesaprot kā lai manam kontam pievieno kredītkarti. Viss tomēr ir atkarīgs no darbinieka.

pirmdiena, 2011. gada 25. aprīlis

Nogurums

Foto: Edvīns Lukaševičs
No rīta bijām Pitillal katedrālē uz Lieldienu dievkalpojumu. Ieradāmies brīdī, kad mācītājs klāstīja spiedīgākās vajadzības - saremontēt pulksteni, uzstādīt tualetes, apgaismot Jēzu un uzlikt neona krustus, jo tiem jārāda ceļotājiem ceļu.

Pa vidu Alise un Krišs karkādes tējā nokrāsoja Lieldienu olas. Šeit neviens olas ne krāso, ne sit, bet ēd omletē.

Acīmredzami Vajarta ir nogurusi no Lieldienu svinēšanas. Jau pirmdien visiem jābūt darbā, bet šodien ar pēdējiem spēkiem un sarkanām acīm tie, kas jau nedrūzmējās uz ceļa Gvadalaharas virzienā (5-6 stundas), Bucerias pludmalē vēlēja miss. Tie, kas drūzmējās ceļā uz Gvadalaharas serpentīnu (apmēram 40km bez apdzīšanas iespējām un tad atkal apmēram 40km), būs amizēti, jo tajā devās arī ceļu policijas eksortēts lāpu skrējiens.

Amerikāņi ir pabēguši kur nu kurais. Likās, ka pilsētā vairs nav neviena, bet tad palmu un izrakstītu keramikas trauku pilnā restorāna dārzā atradām tos grēdām vien.

Pludmales izskatās kā pēc Līvu alus dziesmu svētkiem vai bīčpārtija, nu jūs apmēram varat iedomāties.
Oi. Es tik ļoti ilgojos pēc pīsfullaif.

ceturtdiena, 2011. gada 21. aprīlis

Ciešanas paradīzes pludmalēs

Ja mēs vadāmies tikai pēc manas Meksikas Facebook ziņu lentes, tad ir skaidrs, ka visa Meksika ir plika un pludmalē. Fotogrāfijās dominē sarkanas sejas, peldkostīmu detaļas un alus pudeļu tuvplāni. Pjērs pagājušo nedēļu sludināja, ka šonedēļ no mājas vispār neizies. Viņš dzīvo centrā un tur aizstumties uz veikalu vai izgrūstīties līdz pludmalei vien ir sasniegums. Toms naktīs strādā, filmē Coronas klipu, dienās brauc tūrēs ar laivām, arī filmē. Alise ir pazudusi Ņujorkas virzienā, rītdien pie mums ierodas viņas draugs Luiss. Vien es neko nevaru un neko negribu - ne izkasīties uz baseinu, ne uz pludmali, slābeni cīnos ar nežēlīgu slinkumu un piedatora sindromu.  Akurāti guļu dienasvidu, no rītiem un vakaros situ tenisu, ēdu pirmos mango un skatos labus kolēģu darbus.

otrdiena, 2011. gada 19. aprīlis

Svarīgi cipari

1777 - punktu skaits pārsteidzošās Magnum kampaņas reklāmas spēlē.
4 - atlikušie zefīri ledusskapī
1 - cieša apņemšanās savas fotogrāfijas sakarā. Vairāk informācijas šeit.

Uz banku

Vakar pārbaudījām visas slēptuves un konstatējām, ka skaidrā nauda ir beigusies. Mums abiem ir pa Meksikas kontam. Mēģinājām piekļūt internerbankām, tas neizdevās. Devāmies uz bankomātu, kas rādīja dīvainus paziņojumus. Peninsula abas nepieciešamās bankas ir blakus. Nolēmām laiku īsinot viens otram doties līdzi.

13.20-14.50 Mana banka.
Piešķirtā darbiniece runā pa telefonu vairāk kā desmit minūtes, ar pirkstu norādot man lūdz pagaidīt. Krišs atrod reklāmas žurnālā kur atrodas Nahui (The life you always imagined, the place you always dreamed...). Izrādās, tuvu.
Darbiniecei paskaidroju savu vajadzību - gribu jaunu karti ar ko var norēķināties internetā un lai man parāda kā iekļūt internetbankā.
Pirmais - jaunā karte. Nav iespējams šim pašam kontam piešķirt vēl vienu karti, jāatver jauns konts. Tas paņem laiku, jo sistēma negrib saprast manu adresi, meitene zvana savai priekšniecei uz citu bankas filiāli, tajā laikā pie viņas atrodas Poļina. Poļina atsūta īsziņu kurā norāda uz sakritību.
Beidzot kilograms papīru ir izdrukāti, iedota jauna karte.
Nākamais jautājums - internetbanka. Internetbankā varot iekļūt ar manas debitkartes numuru. Tā kā divas reizes karti esmu pazaudējusi, bet katra jaunā karte nav piesaistīta internetbankai, jo neesmu to pajautājusi, tad neviena no kartēm vairs nedarbojas. Internetbanka tādēļ esot nobloķējusies, bet atbloķēt neizdodas, jo internetbanka negrib akceptēt nevienu no karšu numuriem. Norādu, ka, neskatoties uz to, katru mēnesi no mana konta tiek noņemti Ls 1.20 par pakalpojumu. Nogurusī meitene (katra darbība paņem vismaz 30sek, jo sistēma ir lēna, briesmīga paskata logi) man piedāvā atteikties no internetbankas vispār. Ar prieku piekrītu.
Parakstu grēdu ar papīriem, palūdzu konta izrakstu. Konta izraksts maksā Ls 1.20, bet to nevaru apskatīties pati, jo nav jau internetbankas. Beidzot priecīgi atvados un palūdzu, lai iedodod manu konta numuru. Man iedod trīs jaunā konta numurus (pēc centīgas meklēšanas un dažādu kodu daļu kopēšanas no citiem līgumiem) - vienu bankas iekšējo kontu, otru Meksikas starpbanku pārskaitījumiem saprotamu kontu un vienu starptautiskiem pārskaitījumiem.

14.50-15.26 Kriša banka
Piešķirtā darbiniece nervozi, teju histēriski runā pa telefonu, lūdz pārzvanīt uz savu mobilo telefonu pēc 15min. Viņas sarunu biedrs grib, lai viņa nekavējoties pārskaita Ls 20, viņa skaidro, ka nevar, saruna pāraug apspiestā strīdā. Ar trīcošām rokām viņa nomet klausuli un ar izklīdušu skatienu jautā, kā lai mums palīdz.
Mums vajadzīga karte, ar kuru var maksāt internetā un parādīt kā iekļūst internetbankā - neliela izmēra štrunts, kurš ražo cipariņus, Krišam iedots jau pagājušo reizi kā arī parole, kas nedarbojas.
Darbiniece nevar ieiet sistēmā, jo aizmirsusi savu paroli. Lai atjaunotu paroli, sistēma lūdz viņas meitas vārdu, kuru arī mēs tagad zinām. Darbiniece paņem Kriša pasi un aiziet pie kases lodziņiem kādam palūgt lai nokopē. Atpakaļceļā viņa satiek draugu ar kuru kādu laiku zālē runājas (es to zinu, jo gāju iedot Irmai mašīnas atslēgas), atgriežoties viņa ir smaidīgāka, bet tad attopas, ka aizmirsusi kopiju. Dodas atkaļ uz zāli, kur paliek mierinot kādu kliedzošu amerikānieti, kurai bankomāts nav izdrukājis darījuma čeku. Gaidām.
Darbiniece atgriežas, sākam lauzt internetbanku ar iepriekš iedotajām parolēm. Nekā. Iepriekšējās paroles nedarbojas, banka bloķēta. Darbiniece atbloķēt nevar, jāzvana uz Mehiko. Krišs zvana, internetbanku atbloķē. Tagad Krišam jāizvēlas savs lietotājvārds, parole, dzīvnieks no attēlu galerijas (viņš izvēlas krupi) un visbeidzot jāievada cipars, kuru ražo mazais priekšmets. Internetbankā tiekam, kas par laimi.
Kamēr Krišs joprojām runā pa telefonu ar internetbankas guru Mehiko, uz mobilo darbiniecei piezvana onkulis. Viņa stāsta, ka viņas māte ir slima Gvanahuato, bet viņa nekur aizbraukt nevar, māsai Leonā ir jāpieskata viņu ģimenes restorāns, viņa arī nevar. Onkulis neko nesaprot, viņa pažēlojas, ka varētu gribēt labāku ģimeni. Viņa apjautājas, vai Latvija ir tuvu Itālijai, un, nometot klausuli, nolādējas stronzo.
Tad ar Kriša veco karti un darbinieci dodamies uz bankomātu. Izrādās pēc kartes saņemšanas tā bija jāaktivizē. Aktivizēšana nozīmē bankas iedotā PIN aizstāšanu ar jaunu. Viņi ātri aktivizē veco karti un dodas atpakaļ, lai pasūtītu jaunu karti.
Šajā bankā vienam kontam var būt divas kartes. Meitene valšķīgi iesaka otru karti atdot man. Kad esam tikuši jau līdz kartes pieprasījuma ievadīšanai sistēmā, meitene atkal aizmirsusi pirms pusstundas sevis atjaunoto sistēmas paroli un lādējoties to nomaina. Drošības jautājums joprojām ir meitas vārds, kuru zinām arī mēs.
Pirms atvadīšanās viņa valsirdīgi atzīst, ka ienīst datorus.
Ir pagājušas divas stundas un sešas minūtes. Ai.

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

Loča māja ir kļuvusi par Puriņu māju

Apsveicam jaunos Halisko latviešus - Puriņu ģimeni! Locis šodien parakstīja līgumu, gaidām jūs Vallartā!
Šeit skatiet bildes.

piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis

Zefīrs

Irma ar Edvīnu virzās ar ātrumu viens līdz divi biznesa plāni dienā. Uz jautājumu: "Tu dzirdēji mūsu pēdējo ideju?" nekad nevar atbildēt pavisam droši. Zefīri esot bijis Kriša pienesums. Pamatkapitāls - mikseris, izejmateriāli - želatīns, daži apkaltuši apelsīni un piloncillo (nerafinēts niedru cukurs).
Lai saskaņotu maija kāzas, ar Pierre runājām īpaši skaļi un skaidri. Bija jāpārspēj miksera rūkoņa, kā arī Kriša un Edvīna gaviles zefīru kuļot.
Nupat nogaršoju rezultātu, salīdzināju ar oriģinālu. Lai arī ne tik glīts, tomēr garšām bagātāks. Tik atšķirīgs, ka vajadzētu šai ķēpai jaunu nosaukumu dot.
Krišs izklāsta recepti:
No piloncillo un svaigi spiestas apelsīnu sulas uzvāram sīrupu un uzbriedinām želatīnu.
40-50 minūtes iekuļam gaisu. 
Mēģinām izspiest ko līdzīgu zefīra pusītei. Es zinu, nav līdzīga.
Paciešamies kamēr želatīns sacietē. Tad jānober ar pūdercukuru un jāsalipina pusītes kopā.

ceturtdiena, 2011. gada 14. aprīlis

Vasaru gaidot

Dienas paliek aizvien karstākas, baseini iesilst. Vakar saulē izžūt izliktais džemperis šodien tika atrsts sauss. Pilsētā, kurā aizvien ir ļoti mitrs, tas ir kas pārsteidzošs.
Šodien ar Pierre apbraukājām četras viesnīcas, piedāvājot fotogrāfa pakalpojumus. Pārbraucot mājās, sajutos kā vasarā - steigšus nometu drēbes, ilgi skalojos remdenā dušā un pa māju vazājos lakatā. Mango kokus aizvien zemāk liec augļu svars, izskatās, ka būs izcils mango gads. Pilsēta ļoti gaida lietu - viss izkaltis un apputējis, lekni zaļo vien dāsni laistīti mauriņi. Nav lijis kopš lietus sezonas beigām oktobra sākumā. Mūsu banāns nīkuļo. Lēnām no pilsētas aizplūst Amerikas un Kanādas tūristi un sezonālie iedzīvotāji.
Nākamajā nedēļā ar ledus kastēm un bērniem apkrāvušies ieradīsies meksikāņi pludmalēs sagaidīt Svēto nedēļu pirms Lieldienām. Būs sastrēgumi, vairāk kā 90% viesnīcu noslogojums.
Mums ir savi plāni - ieradīsies Līga atpūsties no lielpilsētas trokšņa un domājam par kārtējo Poļinas apģērbu fotosesiju.

sestdiena, 2011. gada 9. aprīlis

Kāzas

Manā kāzu fotogrāfa dzīvē ir divi priecīgi brīži - kad kādas kāzas tiek apstiprinātas un kad kādas kāzas tiek atdotas pasūtītājam. Šajā dzīvē ir arī divi nervozi brīži - rīts pirms kāzām un diena pēc tam, kad iesniegtas bildes.
Piemēram, šorīt stāsta kāzu rīkotāja, ka novembrī ir klients ar 500 galvu pasākumu. Priecājos. Diez kā jutīšos attiecīgā pasākuma rītā. Un, nedod dievs, ka klientam kas nepatiks, par to zinās vēl vismaz 500 cilvēki.
Nu jau kādu laiku Meksikā paļaujos tikai uz kāzu ienākumiem - tas ir datums, kas laikus tiek plānots, reti tiek mainīts. Pārējie pasākumi kā reklāmas vai privātas fotosesijas parasti tiek atliktas vai nenotiek vispār. Par tām reti samaksā pilnībā un tie ir projekti nenoteiksmes izteiksmē no viena līdz otram galam.
Šobrīd beidzam iepriekšējo un rezervējam nākamo kāzu sezonu (tas uzticēts tikai un vienīgi Pierre). Tālākās rezervētās kāzas ir nākamā gada marta vidus, gada beigās ir palikušas tikai dažas brīvas sestdienas.
Ar jūsu atļauju pievienoju pēdējās izteiksmīgākās kāzas.

Rea un Maikls


Britanija un Kails
Viņu kāzas rīkoja slavenākā Vajartas kāzu dekorētāju brigāde Dazzling Details.

svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis

Svētdien uzspīdēšot saule un kļūšot siltāks, raksta Apollo..

... un ceļā no Mehiko uz Latviju dosies Odrija ar svītu. Meksika mazliet rinķī apgriezta - visapkārt grābeklīši, spainīši, spīdīgas nūjiņas, piepūšami rīki, šokopops dažādos agregātstāvokļos, uz mašīnas paneļa - zila pantera, bet uz aizmugurējā sēdekļa, grīdas un visur citur - fragmentāri mikipeļu piedzīvojumi bildēs. Uz datoriem - sastingušas multenes un viss gaiss vēl virmo no Odrijas sprogu enerģijas.

Es, protams, lidostā apraudājos, tad pagulēju skaistuma miedziņu, iesmaržojos un dodos uz 41. kāzām.