otrdiena, 2009. gada 31. marts

Seriāla cienīgi

Buserijas visādos veidos ir kļuvušas par mūsu mājām. Atgriežoties pēc lielās pilsētas, viss ir tik mīļš un pazīstams, zvana cilvēki, ir tikšanās, visu pazīstam, daži pazīst mūs.
Un tā nu pilnīgi negaidīti izdevās noturēt četras tikšanās dienā (Meksikā!!!). Vienu no tām daudzsološu. Rītdien 12.30 tikšanās ar modeļu aģentūras priekšnieci, esot kaut kādas žurnāla stila lapas jābildē. Nu, tā.
Mājās seriāla kulminācija. Tik tālu nu ir, ka Lācītis izmests no mājas. Rītdien pirmais Kriša darbs iet slēdzeni nomainīt. Man gan šķiet dīvaini, ka, vīrieti izmetot no mājas, vispirms viņa drēbes izmazgā un saliek rūpīgā kaudzītē. Manuprāt, tās izmet no trešā stāva ar visu koferi, kas lidojuma vidū atveras.
Blakus mājā nomiris cilvēks, pašnāvība. Mūsu saimniece un viņas viešņa naktīs jūt, ka kāds saķer aiz kājām, nav elpas, mājās staigā rēgs. Tieši šobrīd Araseli stāsta, kā viņai kaimiņa nāves dienā esot rādījies viņa tēls un tieši kurās mūsu namiņa vietās tas noticis. Krišs viņu apskauj un mierina. Nezinu, mani tas mirušais skorpions burciņā uztrauc daudz vairāk. Un vispār, jāsavāc savs vīrs un jādodas gulēt, citādi Araseli būs pieraudājusi visu Kriša T-krekla priekšu.

pirmdiena, 2009. gada 30. marts

Diena pie baseina. Atkal

No rīta pastrādājām, tad devāmies uz baseinu. Pamirkām, pasnaudām Araseli izīrējamajā dzīvoklī, palasījām New Yorker, pierijāmies līdz nemaņai.
Rītdien jāsāk čakli skraidīt pa Puertovajartu, jākārtojas fotosesijai. Tas šoreiz ir grūtāk nekā citas reizes: esmu Mehiko aizmirsusi baterijas lādētāju (baterijai palikušas divas iedaļas) un tāpat arī nolādējamo vadu, kā arī nolādējamo programmu. Nu, kā lai es iztieku bez Toma? Turklāt esmu joprojām bez grimētāja un friziera — modeļu aģentūra Facetas neatbild. Ceru, ka visi vēl nav aizlaidušies Lieldienās.

svētdiena, 2009. gada 29. marts

Sirreāla vieta

Patiešām, jo dienas, jo sirreālāk.
Uz rančo neaizbraucām, bet devāmies uz kādu kārtējo jaunā projekta prezentāciju, kurā pie bāra varēja lūgt visu, ko vien vēlas un cik vien vēlas. Tad ar Araseli un Lupitu (kura neesot nekāda radiniece, bet jau 25 gadus draudzene — restorāna īpašniece Masatlanasā) vakariņās. Lācītis neparādījās, bet uz mana datora klaviatūras parādījās viņa rakstīta vēstule, kurā viņš atzīstas Krišam bez maz vai mīlestībā un paskaidro, ka viņam nekas neesot jāpaskaidro. Savukārt Araseli biroja īpašniece teica, ka atceroties mani ar Krišu redzējusi polo spēlē (uz kuru es nebiju, jo biju Latvijā). Interesanti gan, ko viņa atceras?
Vakariņu dēļ ar Araseli atteicu ielūgumu uz pludmales ballīti, ar kuru Krista nosvin savu gadu, kas pavadīts Puertovajartā.
Tagad visi četri sēžam pie Youtube un rindas kārtībā izvēlamies dziesmas. Mikslis diezgan smieklīgs: vispirms izvēlos es, tad Araseli, tad Lupita, tad Krišs. Jautrība garantēta, nopietni!
Araseli savukārt gatavojas doties pasaules apceļošanā ar jahtu, viņu ielūdz kāds Abrahams no Tihuanas. Ja nebrauks ar jahtu, tad rīkos skaistumkonkursu, kurā viņš izvēlēsies dzīvesbiedreni, kurai atstāt savus miljonus.

sestdiena, 2009. gada 28. marts

Ciemos pie ģimenes

Vakardien ar kompi, fotoaparātu, statīvu un drēbju somu rokās sabiedriskajā transportā aizpērāmies uz autoostu pilsētas ziemeļos. Šodien no rīta pamodāmies pēc autobusā nomīcītas nakts.
Buserijās gandrīz nekā jauna nav — Araseli un Mario neliela krīzīte. Mājās noķerts skorpions, visa māja smird pēc indes, ar ko indēti citi iespējamie skorpioni. Kriša papaija izaugusi stipri lielāka par Krišu. Mājā jau atkal dzīvo kāda radiniece, atkal pilnīgi jokaina. Stāsta, ka mēs braukšot uz rančo, bet varbūt vēlāk, bet varbūt rītdien. Esot sācies mango laiks. Araseli pārdzīvo, ka, kamēr citur pasaulē nav ko ēst, šeit zemnieki mango atstāj zem koka sapūšanai. Pie lielceļa stāvot godprātīgākie zemnieki ar mango maisiem, varot atstāt tik daudz naudas, cik nav žēl.
Izsūtītie epasti darbu sakarā: 0
Saņemtie epasti darbu sakarā: 1 (saturs: sazvanīsimies kaut kad maijā).

piektdiena, 2009. gada 27. marts

Lieldienas

Ticiet vai ne, visi riktējas Lieldienu svinībām. Mūsu mājas saimniece stāsta, ka tās ilgšot apmēram līdz 20. aprīlim. Tas nozīmē, ka darbā visi atgriezīsies ap kādu 22. aprīli.
Šodien iemetīsim somā klikatas, šortus un pelkostīmus, paņemsim fototehniku un laidīsim uz Puertovajartu. Ģimene jau gaida. 30. aprīlī būs fotosesijas sapulce, 1. aprīlī fotosesija tai amerikāņu modelei. Slazdu lapu tagad skatās visādas Amerikas adreses. Izskatās, ka interneta mārketingam tomēr kaut kāds spēks piemīt.

Kāzu sezona būšot aprīlī un maijā
Šodien nostaigāju apkārtnes kāzu salonus. Vienā mani glauni uzņēma, jo arī pats salons bija glauns. Otrajā neviena nebija, tikai apkopēja, kura ieteica ienākt vai nu vēlāk, vai nu citu dienu. Trešajā es neticēju savām acīm — topošo līgavu bija vairāk nekā kleitu. Pie durvīm pieraksts, līgavai piešķir savu pārdevēju, otrajā zālē, kurā aizliegts ieiet vīriešiem un bērniem, — milzīgas laikošanas kabīnes. Ģimenes stumdās un grūstās pa priekštelpu, mammas šturmē rindu pie laikošanas kabīnēm. Daļa apmeklētāju ģimeņu dzīvi sarunājas improvizētajā dārzā pie ieejas durvīm. Kādu brīdi pastāvēju kā sālsstabs, tad lēnām devos mājup.

Izsūtītie epasti darbu sakarā: 4
Ievietotie sludinājumi: 2
Saņemtās atbildes: 0

ceturtdiena, 2009. gada 26. marts

Nē!

KLM atrakstīja: mīļais klient, tā un tā. No 29. jūnija mēs vairs uz Rīgu nelidojam. 

Labi sēžam

Izsūtītie epasti šodien darbu sakarā: 20
Saņemtie: 0
Uzaicinājumi doties uz kādu bāru pilsētā: 1
Tie, kas uzaicināja, ieradās? Nē.
Ārā lietus un vējš, tas labi: vismaz aplej manus pupu sējumus balkona dobītē. Lidmašīnas paceļas no otras puses, tas varētu būs izskaidrojams vai nu ar brāzmaino vēju, vai arī ar Hilarijas Klintones ierašanos. Sarunu biedra nav: Krišs čukstus tamborē mājaslapu. Uz jebkuru uzdotu jautājumu atbilde jāgaida minūtes trīs, tad atskan iztraucēts: "Tu ko teici?"

otrdiena, 2009. gada 24. marts

Salīdzinoši rādītāji


Šodien valstī notika akcija pret dīzeļa cenām — Sokalo ieņēmuši autobusi. Ziņās redzami izmisuši cilvēki, kuri, par akciju neko nenojauzdami, iebraukuši centrā un tur arī palikuši. Protams, ka par taisnību ir jācīnās, kur tas redzēts, ka dīzelis maksātu 28 santīmus litrā?!?
Vakariņas paēdām pie mūsu kvartāla tako rateļiem. Divi milzu tako katram ar maltu gaļu, karbonādi, kaktusiem un mērcēm, limonāde maksā Ls 2,12.
Šodien biju uz tikšanos ar vienu no lielākajiem kāzu rīkotāju portāliem. Kāzu fotogrāfa reklāmas portfelis sākas no 15 ooo peso (Ls 600). Reklāma šajā portālā maksā 5000 peso (Ls 200) pusgadā.
Joprojām par naudu turpinot — 30 miljonu peso tiek solīts par informāciju, kas saistīta ar šiem sešiem vīriem, tas ir, ja vien pareizi nulles spēju saskaitīt, ap 1 200 000 latu par katru.
Vakardien savu modeles portfolio izsūtīju divām aģentūrām. Šodien savu fotogrāfes portfolio esmu izsūtījus divām filmu studijām. Nevienas atbildes.
Toties radi un draugi slavē. 21 cilvēks ir apskatījies manu Draugiem.lv profilu. Tā nav bijis nekad, pat manā dzimšanas dienā ne.

pirmdiena, 2009. gada 23. marts

Portfolio




No rīta nez kas iešāvās galvā, laikam spīts taču. Nolēmu sev izgatavot modeles portfolio. Jau nedēļu briedu, bija bailes no izgāšanās. Tagad kautrējos ievietot blogā.
Nu, kas tas ir?! Veselais saprāts, kas liedz uzsākt modeles karjeru 30 gadu vecumā? Krišs mierina, ka Luiss de Finess arī esot sācis vēlu. Interesanti, vai šitā jūtas Edīte, kad pati sev labo zobus? Vai Edīte labo sev zobus?

svētdiena, 2009. gada 22. marts

Kurpītes

Tās mīkstās, melnās brazīļu ražojuma smalkādas baletkurpītes ir kaut kādi moku apavi. No pusdienām mājās nācu basām kājām.
Pa ceļam (turpceļā, vēl ar kurpēm kājās) iegājām blakus viesnīcā, kur notika Kāzu Expo 2009. Vai jūs zinājāt, ka ir šokolādes strūklakas? Uz kāzu bufetes galda tām blakus bija arī zaļās salsas strūklaka, un uz maliņām — skaisti noformēti grauzdēti tako un halapenjo.

sestdiena, 2009. gada 21. marts

Legālis

Advokāts gribēja 4000 peso (Ls 160) par manas tūrista vīzas pagarināšanu — 1500 esot valsts nodeva, 2500 viņš gribot par darbu. Vakardien Luiss izstāstīja, kur jāiet, šodien aizcilpoju, samaksāju 268 peso un atkal esmu legālis, vismaz uz 135 dienām.
Sev par balvu nopirku tādas kā melnas ādas baletkurpītes par 399 peso.

piektdiena, 2009. gada 20. marts

Alise pilsētā



Lidostā ievērojām vēl kādu puisi, kurš tāpat kā mēs jau stundu knosījās pie starptautisko lidojumu durvīm. Tas izrādījās Alises draugs Luiss, kurš dzīvo pāris kvartālus no Sokalo. Pie viņa devāmies nolikt Alises mantas (ar taksometru, kas tika noķerts ārpus lidostas teritorijas — salīdzinājumam 50, nevis 180 peso, kā prasa licencētie lidostas taksometri).
Luiss ierosināja doties uz džeza klubu, kurā tovakar spēlēja viens no izcilākajiem Meksikas ģitāristiem. Klubs atrodas bijušajā Meksikas bankas ēkā, to rotā seifi un sarkani samta aizkari. Visi krēsli un prožektori pagriezti nelielas skatuves virzienā. Publika aizturētu elpu gluži vai sakampj katru noti, kura nāk no ārkārtīgi skaistas kakla līnijas, smalka profila un niansētas, virtuozas balss īpašnieces krūtīm. Skaistākais džeza koncerts, kādu esmu dzirdējusi. Turklāt meksikāņi prot klausīties tā, ka mūziķis jūtas pagodināts un aizkustināts vienlaikus.
Pēc koncerta dodamies meklēt ko ēdamu. Luiss mūs ved Mehiko tūristu atrakcijas — Mariači laukuma virzienā. Iepriekš ne reizi tur neesam bijuši. Par Mariači laukuma tuvošanos var spriest pēc aizvien kuplāka mariači skaita, kuri ielas malās gluži kā tādas ielasmeitas mēģina apstādināt mašīnas. Mariači laukums mazs, bet iespaidīgs: ap divsimt mariači — gan pa vienam, gan pa četriem, pat veseli orķestri — mēģina atrast klientus. Spēlē un dzied visi tie, kuri nav aizmiguši; kuri ir aizmiguši, tie guļ turpat, laukuma vidū. Aiz laukuma atrodas liela telts, kurā pat šajā nakts stundā strādā neskaitāmas "siles" — tako virtuves. Paēdam, izdzeram pa alum, ilgi ķeram taksi un braucam mājās. Pa ceļam arī redzam īstas ielasmeitas — tikai dažus kvartālus no mūsu mājām visa iela stāv ģērbta īsos svārkos un blondās parūkās.
Aizmiegam četros — 12.oo pēc Latvijas laika —, pamostamies pēc piecām stundām un atkal dodamies satikt Alisi un Luisu. Paēdam brokastis, apskatām galveno pasta ēku un tad dodamies dzert pulki uz Luisam zināmu tradicionālu pulkes dzertuvi. Luiss mums ir parādījis vēl vienu Mehiko dimensiju — viņam blakus Mehiko ir kļuvusi vēl pārsteidzošāka, ja tas vien vispār ir iespējams.
Pēc pulkes apskatām Deivida Lašapela (David LaChapelle) fotoizstādi, apmeklējam zilo flīzīšu namiņa kafejnīcu. Un tā nu divu dienu laikā esam saņēmuši augstvērtīgas kultūras trieciendevu, turklāt Krišs staro no Alises klātbūtnes vien.

trešdiena, 2009. gada 18. marts

Pa celmiem

Brīdinājums. Tiem, kas nevar ciest žēlošanos vispār un sevis žēlošanu jo sevišķi, šis lasāmgabals nav ieteicams.

No rīta vēl ātri uzpucēju fotostudijas mājaslapu, apģērbu Krišu smukākajā kostīmā, sakārtoju labo darbu paraugus un skrēju uz tikšanos ar svarīgo klientu, kuram pieder džinsu rūpnīca, veļas rūpnīca, žurnāls "Maxim" un vēl daudz kas svarīgs. Vismaz tā teica Zurry. Neizdevās pārsēsties, kā bija iecerēts, sajaucām ielas galu, tāpēc 20. Novembra 196. numurā nonācām aizelsušies un ar 3 minūšu nokavēšanos. Tā kā arī nezinājām, kas jādara tālāk, ieskrējām pirmā stāva veikalā un jautājām, vai kāds zina Havjera kungu, ar kuru mums norunāta tikšanās.
Havjers izrādījās jaunietis, kas stāvēja aiz letes. Nepieklājīgi blenzu un jautāju, vai tiešām viņš ir tas, ar kuru man ir tikšanās 10.00. Lai situāciju padarītu vēl nožēlojamāku, pajautāju, vai tad viņš ir tas, kas atbild šajā uzņēmumā par fotosesijām. Viņš atbildēja apstiprinoši. Un es būtu?... Fotogrāfe, fotogrāfe....
Pats muļķīgākais, ka es biju apģērbusies žaketē un kurpēs, mati copītē. Meksikāņu Diesel variantā ģērbtajā Havjera priekšā izskatījāmies pēc mantas aprakstītājiem vai vismaz akcionāriem. Havjers izstāstīja, ka jau ilgi strādā ar kādu fotogrāfu un fotografē gaužām maz — tikai divus katalogus gadā. Un kas galu galā mūs ir ieteicis? Neko par džinsu ražotājiem viņš nezināja, žurnāls "Maxim" viņam nepiederēja un vispār — kā mēs te nokļuvām?
Gājām mājās. Metrobusi nekursēja — Insurgentes iela ciet: milzīga demonstrācija. Gandrīz pusceļu nācās iet kājām izejamajās kurpēs.
Mājās mūs sagaidīja Skype atstāts ziņojums no ģimenes Buserijās — man zvanīts no Puertovajartas kāda darba sakarā. Protams, kad mēģināju atzvanīt, neviena vairs ofisā nebija. Jāmēģina rītdien. Iespējams, rītdien būs labāka diena.
Vakarā atrakstīja modele, kura mani nolīgst fotosesijai Puertovajartā, — viņa raksta, cik ļoti es esmu talantīga, cik ļoti vēloties ar mani strādāt, kā gaidot fotosesiju. Es pret šādām vēstulēm izturos ļoti piesardzīgi. Varbūt amerikāņu kultūra un jāpierod? Starp citu, par fotosesiju esmu sanervozējusies. Nekad neesmu strādājusi angļu valodā, nekad neesmu veidojusi modelei portfolio. Bet to jau viņa nezina.

Rītdien liela diena — ierodas Alise, vakarā vakariņas ar Silveru (to franču modeli), pa dienu jāiet uz vienu modeļu aģentūru sevi atrādīt, vakarā jāiet uz vienu fotostudiju šos apskatīties.

Kā lai iemācās runāt normālā spāņu valodā? Kamēr esam bez ģimenes un čivinām tikai savā starpā, valoda neprogresē. Taisni vai neērti runāt.

pirmdiena, 2009. gada 16. marts

Dīgst!

Atceraties, es stāstīju, ka Buserijās rakstīju sludinājumus un izliku savu fotogrāfes profilu dažādās interneta vietnēs? Nu tad lūk, ir pagājis nepilns mēnesis, un sāk pienākt vēstules. Viena kāzu rīkotāja mani grib satikt Puertovajartā, viena modele grib fotosesiju turpat mēneša beigās.
Vēl dīgst pirms mēnešiem diviem iesēts grauds — žurnāls Gvadalaharā. Kā arī otrdien man ir tikšanās ar džinsu ražotāju galveno atbildīgo pašā pilsētas centrā. Lietas virzās, tikai pavisam lēnām. Bet Meksikā steidzināt neklājas.
Aiz loga jau otro vakaru ģitāru pavadījumā dzied. Vakardien šķita, ka desmit cilvēku ballīte saviem spēkiem mēģina kompensēt magnetofona trūkumu, bet šovakar šķiet, ka divas paģiru nomocītas fado dziedātājas spīdzina ģitāristu. Vispār jau skan tīri tā nekas, bet ir vēls. Pa vidu smejas bērni. Ir jau teju divpadsmit naktī pirms jaunas nedēļas sākuma, lūdzu!

svētdiena, 2009. gada 15. marts

Antropoloģijas muzeja diena

Nostaigāti ap 15 km, 4,5 h pavadītas starp māla figūriņām, seniem galvaskausiem. Jūtos kā indiāņu vēstures grāmatā izgatavots herbārijs. Sēžu un gaidu Krišu Antropoloģijas muzeja pompozajā pagalmā zem milzu jumta, kuru balsta tikai viena kolonna, un prātoju, ko par to teiktu Normunds. Pēkšņi pamanu, ka no galvenās ejas ātri iznāk un atpakaļ ieiet Krišs. Metos skriešus, velku no muzeja ārā — izslāpusi, nogurusi, izkarsusi, neēdusi, lūdzu, ejam nu! Bet Krišs ir apskatījis tikai pusi indiāņu mākslas. Tiek panākta vienošanās, ka nāksim otru reizi, lai apskatītu otru ekspozīcijas daļu. Krišs stāvā sajūsmā, plāno uz neilgu laiku pieteikties darbā par zāļu sargu.
Galeriju var skatīt te.

sestdiena, 2009. gada 14. marts

Negaiss

Ilona teica, ka pilsēta kaut ko gaida. Viņasprāt, lietu.
Lietus sezona sāksies tikai pēc mēneša, bet vakarā sarietēja debesis, un ap kādiem četriem sākās. Milzīga izmēra zibeņu tīkli, spērieni, grāvieni, visapkārt tumšs. Mana tikšanās ar advokātu nolikta 19.30 netālu aiz Čapultepeku meža (mūsu kartē ar vairāk nekā 100 mazajām kartēm tā ir blakus karte mūsu rajona kartei). Pavisam tuvu, spriež Krišs. Ar metro braukt nav jēgas — trīs pārsēšanās un tāpat jāņem taksometrs; ir negaiss, līst, brauksim no mājām ar taksometru.
Šoferis, dzirdot mūsu nosaukto adresi, nostenas. Tikai pēc 2h, ko pavadām viņa mašīnā, es sāku saprast, ko nozīmē braukt pa avēniju Reforma negaisa laikā šajā pilsētā, kurai, šķiet, nav robežu. Tā pa īstam sāk līt tikai 21.45, kad iznākam no tikšanās ar advokātu. Ielecam vienā autobusā, tad metro (pārpildīts šajā stundā), tad otrā metro (tā spiežamies, ka salaužam durvis), tad trešajā metro. Blakus rajonā Alises draugs spēlē elektroniskā džeza koncertu. Bārs gluži kā no Deivida Linča filmām: sarkana samta dīvāni, viss tāds svinīgi noskrutis. Mūzika ir lieliska, bet galva bīstami smagi balstās pret Kriša plecu, acis līp ciet. Kad pusdivos naktī ierodamies mājās, jūtos kā jau pēc pirmās balles lielpilsētā.

ceturtdiena, 2009. gada 12. marts

trešdiena, 2009. gada 11. marts

Kur tad mēs esam?


Iepazīšanās pusdienas




Šorīt saņēmām vēstuli no Artura: Martinsonu/Straumju ģimenē piedzimusi meitiņa! Kādi lieliski jaunumi! Apsveicam!

Parosījāmies Latvijas darbos līdz kādiem vieniem dienā, kad mājas saimniece mūs ieaicināja pusdienās uz tuvāko restorānu. Interesanta kompānija — mūsu saimniece (ap 80 gadu veca), viņas meita — īsta skaistule — ap 60 gadu veca, viņas vīrs elzasietis, kurš kopš 25 gadu vecuma dzīvo Latīņamerikā (67 gadus vecs) un dēls Huans, fotogrāfs, kurš esot jaunāks par māsu, bet, mūsuprāt, pavisam nedaudz.
Vai kāds var iedomāties situāciju, ka nama saimniece uzsauc iemītniekiem restorānā pusdienas un pēc tam vēl kūku dārzā? Elzasietis joko melnus jokus, pavisam politnekorektus, pamanās aizskart baznīcu; dēls ik pa laikam iesnaužas, meitas domas klīst pa piramīdām, tiek pieminēti lidojošie šķīvīši, kurus pati savām acīm ir redzējusi, bet mamma slīgst savu trīs laulību atmiņās: "Katrs no vīriem man uzdāvināja māju. Tavs tēvs, Huan (Huans pamostas), uzdāvināja šo zemes gabalu," — vai arī: "Man pretējās mājas īpašniece sola 3,5 milj. USD, lai pārdodu māju. Es varēšot dzīvot ar baudu, ceļot. Bet man ir apnicis ceļot, tik daudz Eiropā būts, atceros, kā mēs lidojām no Kanādas..." Vai arī: "..kad mēs dzīvojām kādu laiku Japānā, vai jūs Japānā neesat bijuši?"
Par tiem 3,5 milj USD man šķiet tīrā krāpšana. Šodien pievērsu uzmanību mūsu smalkajam rajonam. Šeit mēdz būt privātmājas, bet tikai reta tik milzīga kā mūsējā. Šajā pārapdzīvotajā pilsētā prāvais dārzs izskatās kā ekscentriska greznība. Cauru dienu tajā rosās dārznieks, pūdelītis Džindžers (smieklīgākais suns šajā Atlantijas okeāna krastā), pilni koki dažādu putnu un pavisam prāvas ķirzakas.

Pēc pusdienām ķērāmies pie Meksikas dzīves kārtošanas, apmeklējām divas reklāmas aģentūras, mēģinot uzņemt kādus kontaktus. Tad gatavojām vēstules, izsūtījām, līdz vēlu vakarā pavisam noguruši, jo atpakaļceļā pamanījāmies apmaldīties, saļimām gultā.

Ak, jā, un mūsu Buseriju ģimene zvana un uztraucas, raksta un ilgojas. Pārbauda, kādā rajonā, pie kādiem cilvēkiem dzīvojam. Pagaidām mūsu atbildes viņus iepriecina — rajons esot labs (nu, to mēs paši zinām), gribot ciemos braukt.

pirmdiena, 2009. gada 9. marts

Pirmā nakts jaunajā dzīvoklī

Mums ar Krišu šķiet, ka māja būvēta 30.-40. gados, bet pēdējais remonts bijis kaut kad ap manu dzimšanas gadu. Tai ir plaša kāpņutelpa, ar vorsalīnu izklātas grīdas (arī vannas istabā), pieputējuši aizkari, un visi tālāk aizsniedzamie kakti melnu sodrēju klāti. Pēc tam, kad atgriezāmies no pastaigas pa Kojoakanu (Coyoacán), savācām mantas no Līgas jaukā dzīvoklīša un devāmies uz jauno mājokli gatavot salātus un izsaiņot mantas.
Vispirms norāvu aizkarus un iemērcu izlietnē, pēc piektās ūdens maiņas metu mieru — ūdens joprojām piķa melnumā, aizkari tumšpelēki, dabūt tos baltus nav cerību. Logi ir līdz zemei, bet mūs var redzēt tikai putni dārzā (žogs tik augsts, ka no ielas nav cerību mūs saskatīt), vienā malā uz restēm uzklāju savu krāsaino lakatu, pagaidām tas būs mūsu vienīgais aizkars. Pa logu var redzēt 50 stāvu augsto Pasaules Tirdzniecības ēku un zemu lidojošas lidmašīnas, kuras gatavojas nosēsties Mehiko lidostā.
Zem vorsalīna atklājās koka grīda. Jautājums ir — saskaņot ar tanti un tad raut nost vai raut nost un paziņot pēc tam par to tantei? Var arī vienkārši raut nost un skatīties, kas notiek. Vienīgās bailes ir, vai vorsalīns nav pieķerts ar līmīti kā Kristofera dzīvoklī. Tādus spēkus mēs šeit ieguldīt negribam, bet nokrāsot sienas ar drošu otu un košu krāsu gan varētu.
Mums ir beidzot savs ātrgaitas internets — tas ļauj palielināt mūsu produktivitāti kādas 465 reizes. Jē!

svētdiena, 2009. gada 8. marts

Vieta zem Mehiko saules

Somā klusi džinskst 200g smags atslēgu saišķis no mūsu dzīvokļa Mehiko. Tā ir labākā skaņa pasaulē, vēl labāka par to ir tikai Kriša sūtītas īsziņas skaņa telefonā: viņš raksta, ka ierodas un mīl savu mazo pelīti (tas ir, mani).
Visu nedēļu pilnu darba dienu meklēju mums dzīvokli, tas izrādījās neiespējami; tad istabu, tas izrādījās pagrūti; tad viesnīcu, kas izrādījās padārgi. Galu galā šorīt atradu kompromisu (un nebija jau citas iespējas, jo Krišs nopircis biļetes un ierodas jau rīt no rīta) — divas istabas, balkons un vannas istaba tikai dažus kvartālus no šejienes centra virzienā milzīgā, baltā mājā.
Māja aizņem vai pusi kvartāla, tai ir prāvs dārzs un 8 vannas istabas, nez cik istabu. Mums ir atsevišķa ieeja ar vēl vienu īrnieci — Pepi, ar kuru mūsu saimniece draudzējas jau 40 gadu. Abas viņas ir señoras uz goda, vēl mājā dzīvo saimnieces sirmais dēls Huans, kurš arī esot fotogrāfs, fotografējot visu ko. Darbus rādīt izvairās, bet man šķiet, ka gan jau saraksta augšgalā ir kāzas un 15 gadu svinības.
Bet citādi visu dievs ir salicis savā kārtībā — šonakt ir mana pēdējā diena šajā dzīvoklī, rītdien Līgas pēdējā diena gan šajā dzīvoklī, gan šajā valstī. Viņa atgriežas Latvijā, lai ātri nomainītu drēbes un lidmašīnu un dotos uz Āfriku pie sava vīra. Šovakar mūsu dzīvoklis vai mirdz no divu laimīgu meiteņu smaidiem — mēs abas visdrīzākajā laikā varēsim atrasties tieši tur, kur visvairāk vēlamies: pie savu vīru sāniem.
Vairāk nekam nav nozīmes. Izņemot tam, ka mans fotogrāfes profils nopublicēts FOTO.LV.
Un vēl, daudz laimes vārda dienā, mammu!

otrdiena, 2009. gada 3. marts

Augļu pārdevēja diena

Kad mēs no rīta mostamies, viņš vēl nav atnācis, kad mēs nākam mājās, viņš jau ir aizgājis. Mums ir sūdzības par mūsu stūra augļu pārdevēju, un tās ir diezgan pamatotas. Ne reizi neesmu nopirkusi augļus (Līga gan ir), bet gribējusi pirkt — neskaitāmas. Tā ir augļu pārdevēja sazvērestība.
Šodien bija īsta sazvērestību diena — jau no agra rīta mēģināju noderīgi pavadīt laiku: no 5.30 rītā strādāju, no 10.30 rītā apzvanīju pagājušajā naktī internetā un uz ielām atrastos sludinājumus. Visi vai nu izīrēti, vai nu par lielu, vai nu par dārgu. Nekā, tikai viena tikšanās pašā vakarā.
Viens kastings alus BudLight video reklāmai. Kaut kāda kinoteātra saimniecības telpās. Veca un pilnīgi aptaurēta tante mūs reģistrē. Otra tante, ar zobu breketēm — filmē, trešā, kura sver ap 450kg bez kedām, skatās portatīvajā ābolā.
Neskatoties uz to, ka atsakos no peldkostīma (man tāda nav), mani pierunā arī nofilmēties provēm. Lomām peldkostīmā maksā Ls 600 dienā, lomām apģērbā Ls 400 dienā. Par Līgu tantuki ir stāvā sajūsmā: blondie mati plīv, alus pudele rokās, un acis mirdz. Es gan mazliet uzvedos kā iesācēja, bet Līga mierina, ka tas ir prakses jautājums.
Pēc tam viss noritinājās kā gadījumā ar augļu pārdevēju — Līga gribēja paziņot aģentūras šefam Alvaro, ka dodas prom, bet viņam nebija laika; visi manis apskatītie dzīvokļi bija briesmīgi; kad gribējām nopirkt čurro, nekur tādus neatradām; kad gribējām ēst, tirdziņš bija slēgts; kad atradām ēstuvi, mums uz galda tika pasniegta karafe ar sulu, bet glāzes bija beigušās; kad vēlējos sazvanīt potenciālos klientus, tie bija vai nu fotosesijā, vai nu ēda, vai nu nebija samaksājuši par telefonu.
Tā nu diena tika nosaukta par augļu tirgotāju dienu.

pirmdiena, 2009. gada 2. marts

Vientuļā nedēļas nogale

Sestdienas rītā pamostos ar tik sliktu garastāvokli, ka sadzīvot ar tādu nav iespējams. Vienīgās zāles — kilometriem gara pastaiga. Dodamies uz tuvāko metro pieturu kādu 20 kvartālu attālumā, lai tālāk dotos uz pilsētas centru. Pilsētas centrā ir miljoniem cilvēku, kuri stumjas pa parkiem, pa ielām, pa trotuāriem un zaļajām zonām. Ieejam pastā nosūtīt atklātnes — pasta nama iekštelpas rotā zelta krāsas dzelzs mežģīnes un tik greznas kāpnes, ka acis žilbst.
Djego Rivjeras sienu gleznojumus neredzam, jo Izglītības ministrija ir slēgta. Kādā ļoti tradicionālā virtuvē apēdam tako, dodamies mājās. Sabrūkam gultās, paskatāmies Sekss un lielpilsēta sērijas, viss.
Svētdienai nav plānu, bet tā pati risinās kā skaists stāsts. No rīta mūs sazvana Silvers (37 g.v. franču modelis) un izved pastaigā pa parku. Es beidzot atļaujos uzvilkt kleitu un zelta iešļūcenītes. Džinsi un kedas ir līdz kaklam. Parkā apēdam tako, Līga un Silvers daudz runā par darbu un dara to tik dzīvi, gribu rakstīt grāmatu par modeļiem. Pa ceļam fotogrāfēju visus sludinājumus namu logos — pirmdien jāmēģina izīrēt kāds dzīvoklis. Nevaru bez Kriša nevienu dienu pavadīt, un man ir pamatotas aizdomas, ka viņš bez manis arī ne.
Tad dodamies uz divu galveno pilsētas ielu krustojumu, kur dzīvo Silvers, apskatīt viesnīcas tipa dzīvokļus, kuros mitinās arī viņš. Ir svētdiena, parkā mākslas un pārtikas tirdziņš. Nopērkam salātus, dažādus nezināmus augļus un garneles, ejam pie Silvera gatavot vakariņas. Diena pagājusi nemanot, un bijusi jauka — laba sabiedrība, garšīga pārtika un ciešams vīns ir paveicis brīnumus. Kad dodamies mājās, ir jau tumšs. Saritināmies gultā un aizmiegam. I nekāda seriāla nevajag.