pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

Joka pēc


Šo dziesmu pēc Latvijas apciemojuma dungoju joprojām. Un Tavas sprogas, Odrija!

Cecīlijas pusdienas

Sabiedrība bija interesanta - Tete, Koko, Cecīlija (mīļi saukta par Sesi) un mēs. Mērķis - paēst iksvētdienas pusdienas, kuras esot jau tradicionālas, jo norisinoties septīto reizi. Es atceros piedalījusies vienās, tad atstājusi vīru vienu trīs nedēļas nogales un tagad piedalos atkal.
Ēdiens - šmorēti kartupeļi ar vistu (gatavoja Sesis), plaucēti tomāti ar balzamiko/medus, karkādes marmelādi, saldajā kviešu miltu tortijas ar kahetu (vārītu, dedzinātu iebiezināto pienu). Dzēriens - katram divas glāzes sangrijas (mūsu atnests sarkanvīns, ledus, limpene, laims, stiprāks malks).

Tātad sēžam un ēdam. Un runājamies. Par ceļojumu uz Ņujorku, kuru apmaksā Seša brālis, bet mēs pieskatīsim rudo runci Dūmu, par manu Latvijas braucienu "vai tur ir auksti" līmenī.

Un tad sākas. Es zināju, ka sāksies, bet runu apmērs mani pārsteidza - tās lija un brāzās pār mums kā ūdens straumes pa Montessori ielu lietus sezonas laikā. Sākās ar plaucēto tomātu recepti, kurus ēdām, tad turpinājās ar iepriekšējo svētdienu ēdienu recepšu atstāstu, tad pārgāja citu recepšu pārstāstījumā, tad savijās ar lielākajiem dzīves piedzīvojumiem (atbrauca dēls, aizbrauca dēls) un kas tika ēsts šajos gadījumos. Tad Kubas ēdienkartes iztirzājums (zaļi banāni, kuri tiek sacepti pirkstu biezās šķēlēs un sasisti bija spilgtākais stāsts, kā arī īpaši ķiplokainā ķiploku mērce). Argentīniešu restorāns Gvadalaharā, kurā gaļa esot tik mīksta, ka varot ar dakšiņu nokniebt, Mehiko restorāns, kam sekoja arī vecpilsētas apraksts un dažu kultūras mantojumu apjūsmošana, bet tad atgriezāmies pie gastronomijas. Ar kliegšanu uz debesīm ar paplēstām rokām: "Cik garšīgi, cik g a a a aršī i i i igi! Ar ekstātiskām vaimanām, nu jau restorānu un ēdienu vārdi bira kā MTV klipā - apmēram viens sekundē, līdz kulmināciju pārtrauca Seša māsu un brāļu dēli, kuri varēja aizvest pa ceļam pārējās viešņas uz mājām, jo vakardienas lietavas noslīcinājušas Tetes mašīnu.
Es uzelpoju, atvadījos un uz karstām pēdām skrēju pierakstīt cik nu spēju atcerēties.

svētdiena, 2011. gada 28. augusts

Atgriešanās

Pamodos ar ierasto jautājumu prātā: "Kur es esmu?" Atbildēju ierasti: "Vienalga." Tad pagriezos un sapratu,  ka man blakus ir vēl kāds gulētājs. Mans vīrs!

Tirdziņš. Es gribu uz tirdziņu! Kur zivju vīrs pārdod mahi-mahi (ēdu jēlu, ar sojas mērci un pipariem), kur ķīnieši taisa suši (20 gabalus, lūdzu), kur dārzeņu veikala pārpilnība (banānus nepirkām, jo šķiet, ka pēc tiem beidzot jāiet uz dārzu).

Puriņu ģimene savu balto māju un tās apkārtni piekrāvuši ar augiem podos. Ir neliels sakņu dārzs (arī podos) un nīkuļojošs banāns (milzu podā).

Devāmies uz baseinu. Kad to sasniedzām, sāka apmākties. Vančkājāmies pa silto ūdeni un priecājāmies, ja izdevās sasniegt kādu ne tik ļoti sasilušu ūdens masu. Matilde mācīja tīģeri peldēt un iemēģināja jauno snorkelēšanas inventāru. Mēs zvalstījāmies pa gultiņām pie baseina un rāmi peldējām līdz bija apmācies pavisam.

Kad ienācām pa mājas vārtiņiem, sāka līt. Tad gāzt. Gāza visu nakti, vēl pirms dažām minūtēm pilināja (šobrīd dzeru brokastu kafiju). Tagad jākrāmē soma un jādodas uz pirmo fotosesiju - kāds pāris gatavojas precēties un šī būs saucamā saderināšanās fotosesija.

sestdiena, 2011. gada 27. augusts

Mājās

Mehiko lidostā šķita, ka pasaule nostājusies pret maniem plāniem mājās atlidot vēl šonakt: migrācija gribēja tuvāk iepazīties ar maniem dokumentiem, soma atslīdēja pēdējā, muitas dokumenti bija jāpārraksta, bet autobuss uz otro termināli nenāca labas 10 minūtes.
Vajadzēja vien braukt ar gaisa tramvaju, domāju, stāvot uz ielas neapzīmētā autobusa pieturā (te tiešām ir pietura? paguvu pajautāt pāris reizes), bet mantu stūmējam bija slinkums stumties uz otro stāvu un vēl pāri tiltiņam uz tramvaja pieturu. Viņš pārliecinoši stāstīja, ka gaisa tramvajs nupat aizgāja, bet autobuss tikai nāks. Bija palikusi stunda līdz reisam, kad autobuss uzbrauca kalnā, un skatam pavērās nebeidzama blīva bremžu lampiņu virtene - sastrēgums līdz otrajam terminālim. Teju apraudājos. Blakus kliedza amerikā audzināta trīsgadniece, kurai mamma sejā mēģināja iestūķēt frī kartupelīšus un nagetus vienlaikus, manai somai notrūkuši visi rokturi, nāk miegs, viss sāp.
Bija 50 minūtes līdz reisam, kad autobuss mani izvēma otrā termināla nezināmā galā. Nekādu norāžu. Izsaucu ratiņu stūmēju, tas izrādījās attapīgs vecs vīrs - zināja tuvāko online reģistrācijas vietu, kurā mani reģistrēja lidojumam. Lidojums kavējās 40 minūtes - vēl desmit minūtes pirms izlidošanas tablo rinda vēstīja, ka lidojums būs laikā, bet koridors uz kuru iet vēl nav piešķirts. Galu galā piešķīra 70. izeju - diemžēl to izeju, kādas dabā neeksistē. Gudri ļaudis teica, ka jāstāv pie 69. izejas, jo tā esot tā pati 70. "Esperamos a Eva Sica!" teica balss mikrofonā. Es sēdēju runātājai tieši pretī, izrādās viss Vallartas reiss jau bija klusiņām pa 69. izeju izlavījies un sasēdies vismazākajā reaktīvajā lidmašīnā kādā esmu vien braukusi.
Pēc divām stundām Krišs nodzina ūsas.
Uz galda mani gaida milzīgs šķīvis ar svaigiem avakado, quesadillas, olām un kafiju manā mīļajā tasītē.

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Atvadu ballīte: laiks un vieta

Nākamceturtdien es dzeršu alu un dejošu no 8 vakarā Vecrīgā, jaunajā Brīvdabas atpūtas parkā “Egle” Kaļķu un Tirgoņu ielas stūrī Vecrīgā, spēlēs grupa Iļģi. Atnāksiet? Būšu ļoooti priecīga.

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Kūrortdiena un atpūšanās

Gluži kā konfeti sprādziens, tik ātra un krāšņa bija peldkostīmu fotosesijas diena Jūrmalā, pludmales bārā Havana. Havana mūs pārsteidza ar ārkārtīgi fotogēnisku vidi, sakārtotību un kafijas cenām (Ls 3). Noslogotajā Dzintaru pludmalē, norobežotā zonā sauļojoties, ir ērtas kūrorta dienas sajūta.  Pēdējā skatā sākās lietus, un mirklī, kad kamera jau bija aizgādāta drošībā, sāka gāzt baltu. Vēl pēc mirkļa bijām Rīgā.

Vakarā ar Jēkabsoni un kompāniju devāmies ielās. Piebļāvām restorānu Garage, atklājām Birojnīcu, pavadījām Britas draudzeni uz lidostu. Es musināju visus dejot, manuprāt ceturtdienas vakarā Vecrīgā būtu jābūt izvēles iespējām. Sākām ar 4 baltiem krekliem, bet tikām tikai līdz tualetēm, aizbēgām. Tad bijām uz pasaules mūzikas krogu ar biz-biz mārīti logo, noklausījāmies pāris dziesmas kādas vietējas grupas izpildījumā. Nedejojamas diemžēl. Pie Pētergaiļa spēlēja ielu muzikanti. Mēģinājām dejot, bet pārtraucām, jo izskatījās, ka vācu tūristi ar acīm meklē cepuri, kur arī mums iemest kādu santīmu.

Aiz stūra skanēja Iļģi. Beidzot lecām dejas un pieņēmām lēmumu arī nākamceturtdien \ manu atvadu ballīti svinēt turpat.

Pēc Iļģiem iegājām Kubā un Aptiekā, nekādu deju. Pēc pusnakts atradām sevi maķītī dzerot piena kokteiļus un ēdot  visu ko labi nofritētu.

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

Atpakaļ no Kurzemes

Pirmās trīs dienas pavadītas darba nometnē Kurzemē, Pedvālē.
Sapratu ka ir svarīgi, bildējot meiteni ābelē, just, ka kāds japāņu izcelsmes amerikāņu mākslinieks turpat kaļ svētā figūriņu.
Ka mēs esam mazi laika apstākļu priekšā un ar mums kā ar rotaļlietām spēlējas lietusvecis (droši vien arī kurzemnieks).
Ka mums ir vislīdzsvarotākā darba grupa šaipus Ventas.
Runājot par kaimiņu Ventu - tomēr vajadzēja aiziet aiz viņa kūts apskatīties kas tad tur tāds interesants varētu būt.
Dzimšanas dienas rupjmaizes kārtojums ir garšīgākais našķis pasaulē sevišķi tāpēc, ka ir pārsteigums.
Šodien fotosesija Jūrmalā popsīga kūrorta noskaņās.

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

Ar lietussargu uz čemodāna

Fotosesijas plānošanai Latvijā visnozīmīgākais posms ir laika veča pierunāšana. Tā nu es apstrādāju bildes, bažīgi pētu windguru.com un  kārtoju koferus. Nopirku avio biļetes no Mehiko uz Vajartu, vismaz par vienu soli tuvāk vīram. Gaidiet mani atpakaļ ceturtdien. Turiet īkšķus, piesauciet mūzu, lai izdodas mazliet palidot.

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

Tu esi mana Guna

Esmu atgriezusies no visskaistākajām kāzām manā dzīvē.
Līgavainis līgavu sagaidīja kādā nomaļā lauku baznīcā. Šķindinot zvaniņu pa priekšu līgavai nāca viņu sprogu galva - meitiņa. Tuvākie radinieki iegrimuši puķu pušķos centās aizturēt asaras. Cauri priedēm baznīcā ielauzās saule, mirdzēja simtiem sveču un sākās ceremonija.

Vēlāk apbārstīti ar rīsiem un rožlapiņām, apsveikti un nofotogrāfēti viņi sēdās Alekseja vadītā žigulī. Izpušķotie zābaki uz meža ceļa vēstīja nevis par goda vārtiem, bet par pikniku noriņā divatā. Līgava zem saulessarga zābakos un pledā izskatījās kā meža feja. Radio skanēja Noras Bumbieres balss. Mēs atstājām jaunlaulātos divatā.

Pēc brīža viņi pievienojās kāzu viesiem un dejoja pie līgavaiņa brāļa uz akardeona spēlētas dziesmas no filmas Amēlija. Pāris pēc pāra lēnām griezās viņiem līdzi. Sprogu galva, protams, tētim uz pleciem.

Aiz mājas zem ābelēm sarīkotiem dīvāniem un plediem notika pikniks. Līgavaiņa tēvs rīkojās ap lenšu magnetafonu, līgavaiņa mamma un brāļa sieva ar māsu ap garaiņiem un katliem.

Līgavainis vizināja līgavu laivā pa dīķi līdz apstājās pretējā krastā. Garajā zālē viņiem pievienojās brālis ar ģitāru un līgavainis dziedāja savai sievai: "Guna, tu esi mana Guna."

Pēc saldumu galda notiesāšanas saģērbāmies silti un devāmies uz jūrmalu. Laiciņš vijās kā zīda lakats. Debesis bija gaiši zilas un rozā, mūsu gaisā palaistie lukturi bija spilgti zili un rozā. Turpat pludmalē uz metāla mežģīņu galda, starp lāpām un svecēm tika sagriezta kāzu torte. Notverts līgavas pušķis, līdz meita palūdza opā un aizmiga.

Naktī dārzs pārvērtās brīvdabas kinoteātrī, daži sildījās virtuvē. Un visiem bija skaidrs, ka ir pieredzējuši visbrīnšķīgākās kāzas. Un esmu tik laimīga, ka tās bija manas māsas kāzas.

otrdiena, 2011. gada 2. augusts

Esmu Rīgā!

Rīga ir tik skaista! Tiiiik skaista!
Nopirku rozā Gucci somiņu un trakotas zandales vintage veikalā, Ieva piebrauca ar antīku divriteni un mēs ielas kafejnīcā dzērām kafiju no dažādu laiku un stilu krūzītēm. Manuprāt tas labi raksturo Rīgu šobrīd - vintage, ielu kafejnīcas un velosipēdi. Aizmetušies kastaņi, spīd saule un tajā veras aizsapņojušies tūristi.

Nupat pieslēdzu telefonu 29115694, zvaniet!