ceturtdiena, 2009. gada 31. decembris

Enģeļiem ir tik dažādas sejas

Šī ir mūsu kaimiņiene māksliniece Cecīlija, iepriekšējos ierakstos saukta par raganu. Nofotogrāfēju viņu izstādes katalogam. Un tieši ar viņu mēs vēlamies būt kopā gadu mijā pludmalē ar vīnu un sieru, skatoties uguņošanā.

trešdiena, 2009. gada 30. decembris

Kaķis.

Kaut kas traks, cik viens kaķis vienā pasaules malā var būt līdzīgs otram kaķim otrā pasaules malā. Maksimiljams ir ļoti līdzīgs Maksim. Tie paši niķi, tikai sportiskākā korpusā. Esmu atmetusi ideju, ka mēs viņu pievācām, skaidri redzams, ka viņš ir mūs kolonizējis.

Atkal viss no gala

Kā sākt virzīt savu vārdu tirgū ir jautājums, kas man jāatrisina. Ir nedēļa kopš aģentūrai teicu nē. Un es jūtu atšķirību - strādāt sev ir gluži kā lidot. Tā pati vieta, citas iespējas.
Šodien biju pie krievu modelētājas un viņai tiek būvētas trepes uz otro stāvu (vai nav zīmīgi?). Pēcpusdienā satikos ar šejienes smalko aprindas hronikas interneta žurnālu, strādāšu viņiem. Vakariņojām ar vizāžisti no Portlendas, strādāsim kopā. Man šķiet, ka šādi rosoties nav iespējams palikt bešā. Un es rosīšos vēl un rosīšos kā traka. Jūs redzēsiet.

otrdiena, 2009. gada 29. decembris

Kaķis. Kaķis.

Šodien apstaigājām rajonu un izlīmējām sludinājumus par atrasto kaķi. Kaķi ir uzzīmējis Krišs. Vienkāršu, bet ļoti atpazīstamu. Klusībā turu īkšķus kaut neviens neatsauktos, jo kaķis ir gudrs, ar labām manierēm un viņam piemīt visas labākās Makša rakstura iezīmes. Tā kā pēc kaķbarības nav bijis laika aiziet, tad viņš ar patiku ēd no Ziemassvētkiem pārpalikušo šķinķi, krējumu, bet tualeti ierīkojis banāna pavēnī.

pirmdiena, 2009. gada 28. decembris

Maksis atgriežas

No Soriannas Krišs ar Kristoferu atnāca ar žurku lamatām. Lamatas daudz ņaud, ēd krējumu, murrā, ir okupējušas manu klaviatūru. Ieliku Facebook ziņu, rītdien pieliksim sludinājumus rajona veikaliņos. Bet kamēr mēs tā cīnamies, kaķis ir diezgan iejuties.
Konfrontējām uz terases ar žurkām, bet viņš piemiga Kriša klēpī un palaida garām brīdi, kuru gaidīja žurkas, lai ātri pa ķieģeļa sienu notītos naktī. Mūsu viedoklis - īsts meksikāņu kaķis. Krišam, protams, alerģiskas iesnas un viss pārējais. Bet es jau šobrīd esmu sākusi skumt par to, ka viņš jāatdod īstajiem saimniekiem.

svētdiena, 2009. gada 27. decembris

Pārgājiens pretī pavasarim


Izkāpām no autobusa Bokadetomatlan (Boca de Tomatlan). Vispirms nogājām gar Trakā Augustīna māju, kurā dzīvojām dažas dienas 2001. gada novembrī, apbrīnojot Banderas līča ikdienu - lidojošās zivis, pelikānu kāšus, bēgot no krabjiem un iemēģinot roku lielo garneļu dedzināšanā uz grila.
Mūsu mērķis bija mazās Banderas līča pludmales, uz kurām nav izbūvēti ceļi, tām var piebraukt tikai ar laivu.
Gājām pa džungļainu taku, kura vijās augšā un lejā, ar kāpnēm un bez tām, gar līčiem, mazām klinšu ieskautām pludmalītēm. Lielajā pludmalē, kuru sasniedzām pēc vairāk kā stundas ilgas kāpelēšanas, bija sabraukušas teju visas Vajartas laivas. Pludmales restorāns pie restorāna, cilvēks pie cilvēka. Izdzērām glāzi auksta alus, noskaidrojām ka ceļš atpakaļ (apmēram 3km ar laivu) - maksā 50 peso no cilvēka (Ls 2), noskurinājāmies un ātri kāpām atpakaļ.
Norietēja saule, jau tumsa, kad sasniedzām Tomatlan upes tiltu, pirms doties uz pieturu sēdējām un skatījāmies kā izdziest pēdējais oranžais atspulgs. Šodien no šī skata izveidota kartiņa, kuru nosūtīt visiem šejienes sadarbības partneriem. Mazliet sāp ceļi, bet savādāk esam ļoti atpūtušies.

piektdiena, 2009. gada 25. decembris

Pēc astoņiem vakarā gatavojam deviņus ēdienus. Ziemassvētku ēdienus.


Visu rītu izsūtu Ziemassvētku apsveikumus, tas izrādās ir veids kā uz mirkli visiem nesatiktajiem tuvāk atrasties. Laba sajūta.
Ģimene Latvijā kameras priekšā plātās ar piparkūkām un karstvīnu, beidzot man patiešām kaut kā ļoti pietrūkst. Pie brokastgalda uzskaitām šeit neiespējamos Ziemassvētku ēdienus:
  • piparkūkas (puskaraļvalsti par jebkuru piparkūku!)
  • pelēkie zirņi ar speķi (nav ne pelēku zirņu, ne speķa)
  • štovēti kāposti (nav skābētu kāpostu)
  • bukstiņputra (nav grūbu un miežu putraimu)
Ir saulē nogatavojušies milzu mandarīni un Maijas vecmāmiņas sūtīti mārrutki, mmm.
Katrs izvēlamies savu Ziemassvētku ēdienu. Es - rosolu, Kristofers - siera salātus, Krišs gatavos piparkūku mīklu.

Tad dodamies uz zoodārzu ar burkāniem žirafes barot.
Atpakaļceļā riet saule, ļaužu bari dziesmas dziedādami soļo no mājas uz māju rādot Betlēmes brīnumu kūtiņā. Visapkārt šauj raķetes, bērni sit ar nūjām piņatas - tādas kā milzu krepapīru rotātas un saldumiem pildītas zvaigznes. Skan Ziemassvētku korāļi - ātri un jautri, zvana zvani. Uz ielu stūriem pārdod rūķu cepures, palmas un Betlēmes zvaigznes.

Dažas minūtes pāri astoņiem esam pie Sorianas (mana mīļākā lielveikala). Abstulbstam. Ir 8:05; un no veikala var iziet, bet tajā vairs nevar ieiet. Skrienam uz Wallmart, kurš ir slavens ar savu nejauko izturēšanos pret darbiniekiem, tas pats. Visapkārt izmisuši cilvēki, sevišķi mēs, jo mums ir tukši vēderi un tāds pat ledusskapis. Pavīd ideja skriet uz OXXO (Narvesen idejiskais brālis), bet tas ir pārāk šausmīgi.
Vaļā ir Gvadalaharas farmācija, uz ielas atrodam vienus dārzeņu ratus, blakus takērijā izdiņģējam ķiploku, piemājas šnabenē nopērkam kārbu ar speciālo Ziemassvētku alu Noche Buena.

Izkrāmējot pirkumus no maisiem klusībā sevi slavējam par attapību, bet tad man teju sejā ielec žurka, kura arī pārbīstas un aizkrīt aiz plīts. Pēc mirkļa vēl viena izskrien pa odu tīklā izgrauzto caurumu. Kristofers mēģina jautājumu risināt, aizmetot šņorus aiz plīts pa kuru nabadzītei izlīst, bet kad tā izlien, tā paslēpjas zem ledusskapja.
Visiem Ziemassvētku stāstiem ir labas beigas - mēs pagatavojām deviņus ēdienus, iztriecām žurkas, bet pēc tam, kad aizgājām gulēt, žurkas atgriezās un našķojās līdz rīta gaismai.

Ir arī sliktā ziņa - kaimiņš savam puikam uzdāvinājis elektrisko ģitāru. Tā skan kā šķībi tīģera kliedzieni džungļu naktī. Ceru, ka viņš drīz iemācīsies to uzskaņot.

ceturtdiena, 2009. gada 24. decembris

Halisko Latviešu biedrība novēl...

Saulriets pie okeāna

Milzu saule izspraucas caur plānu mākoņa maliņu un dekoratīvi iekrīt jūrā. Mēs trijatā mola galā malkojam alu. Pa labi no manis lēkā zēns, kurš atdarina savu tēvu, viņš ķer zivis. Harpūna iestutēta starp akmeņiem, tiek lietota tikai lai uz tās kāta uzvērtu auklas spoli. Kad apjautājos par krabjiem, viņš ātri vienu noķer un man rāda kā tas kož. Tepat uz akmeņiem trīcot pārģērbjas Kristofera paziņa no Gvadalaharas. Viņš par 400 peso raundā (Ls 16) boksējas Ikstapā.
Ik pa laikam uz mola uznāk pa tūristu grupiņai - pa kādam amerikānim, pa kādam japānim, pa kādam krievam - ostā piestājuši trīs prāmji vienlaikus. Uz pretējā mola trenējas pāris netalantīgi trompetisti, droši vien būs izdzīti no mājām.
Atpakaļceļā noskatāmies ziloņu parādē - tie tiek vesti uz platformām cauri visai pilsētai cirka reklāmas kampaņas ietavaros.
Pie blakus mājas stāv piepūsta mikipele un pie loga izžauts salavecis, cauru dienu mirdz bagātīgi rotāta egle. Mūsu kaimiņš nodarbojas ar ātru naudas aizdošanu.
Foto: Kristofers Šics

pirmdiena, 2009. gada 21. decembris

Pirmdiena, pati sev kungs

Kurpju kataloga epopeja nav beigusies. Taisni vai jābrīnas, cik daudz spēka cilvēki var ieguldīt, lai visas bildes novestu līdz sev vien zināmiem kanoniem. Rezultāts vairs neatgādina ticamu situāciju dabā, bet tam nav nozīmes. Tam, ka tas izskatās neglīti, arī ne.
Grāmatvedībai jābūt kārtībā - debesīm jābūt zilām, biksēm bez krunkām (pat sēžot), ādas struktūru redzēt nedrīkst. Photoshop ir gluži kā ātrums - tais aizrauj. Un ir tik viegli pazaudēt piesardzību un realitātes sajūtu.

svētdiena, 2009. gada 20. decembris

Pirmā brīvības pilnā diena

Es gulēju ilgi. Pa daļai tādēļ, ka Kristofers mums iedāvināja savu guļammmaisu, pa daļai tādēļ, ka esmu līdz nāvei nogurusi. Tad tīrījām māju. Sakārtojām veļasdienas maisus un tad ieradās koku cirtēji. Pa starpām kurpju kataloga dizainere stāsta, ka iesniegtie faili neesot korekti, lai gaidot viņas komentārus.
Esam nupat pārradušies ar Ričardu, Kristoferu un Krišu no Baltās Dzērves pludmalēm. Peldēties nevarēja, jo katrs vilnis krita kā flīģelis pie kājām. Smags un augsts. Un es sēdēju baltajās no Kankunas atvestajās smiltīs un domāju, ko es varu mācīties, vai es mācīšos un ko es darīšu ar savu brīvību.

sestdiena, 2009. gada 19. decembris

Koks

Atnāca klauni un nošķina mūsu koku. Mājas saimniece tā esot teikusi, jo esot jāveido koka forma. Man ļoti, ļoti žēl.

Neatkarības diena

Dažkārt ir labi, ja tev ir ietekmīgi nelabvēļi. Vakardien, kad piedāvājām Facetas, ka gribam strādāt neatkarīgi, Karmena jau pacēla uzacis (un es nodomāju, ka tagad sāksies). Bet nekā. Pepe, kurš pēdējā laikā mēģina uzmesties par visdirektorīgāko no direktoriem, šoreiz sadzirdēja svētku zvanus savā galvā. Viņš priecīgi sauca, ka protams, protams, tas būtu lieliski visām pusēm. Tik priecīgi un izjusti, ka Karmenai nekas cits neatlika kā piekrist.
Tā nu mēs vakar uz Mārča terases, veroties Banderas līča ugunīs, svinējām katrs savus svētkus - mēs ar Krišu neatkarības atgūšanu no Facetas, Kristofers - vārda dienu, Marko - FM3 saņemšanu, bet Mārcis - FM3 saņešanai nepieciešamo dokumentu apstiprināšanu par derīgiem.
Tagad sāksies jauni, mani patstāvīgie darba meklējumi. Es jūtos tik viegla un apmierināta kā neatceros kad.

ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris

Maiji ceļ

Saullēktā Maiju piramīdās, tpu, viesnīcā Mayan Palace. Jocīgākais ir, ka no Puertovajartas tuvākā maiju apmetne ir apmēram tikpat tālu kā no Latvijas Ēģipte, bet tas neliedz uzbūvēt vairākas piramīdu replikas. No vienas, piemēram, var nošļūkt pa trubu baseinā.

trešdiena, 2009. gada 16. decembris

Atraugas

Vakar kā filmā par Bondu (Džeimsu Bondu) ar Tomu tikāmies pie lielveikala, lai viņam atdotu atstarotāju, dāvanas, nopirktu biļetes un iesēdinātu taksī. Šodien viņš ziņo no Mehiko, ka savā istabā tvarsta skorpionu.
Rīta pusē lidmašīnā iesēdinājām Maiju, viņas vasara ziemas vidū ir beigusies - rītdien viņa izkāps Rīgas lidostā, vienlaikus piedzīvojot 8 stundu un 42 grādu temperatūras starpību.
Visu dienu kārtoju kurpju fotosesijas bildes, klausījos/Skype lasīju Karmenas pushistēriskajā vaimanāšanā par to, kā klients zvana, visu grib redzēt, bet es kavējos. Lai dodot visas bildes kādas ir, lai paši izvēlas. 10 stundu laikā nofotogrāfēti 36 apģērbu komplekti, katrs no tiem gan stāvus gan sēdus, daži no tiem dažādās vidēs. Kā lai ko tādu rāda cilvēkiem nesašķirotu? Sēžu un spītīgi atlasu, piekadrēju bildes.
Tā nu ir daudz laika domāt. Mēģinu saprast, ko man šī fotosesija ir iemācījusi. Atklāju, ka lai arī kāda steiga un psiholoģisks diskomforts, traucējošs projekta vadītājs un neiedomājami idiotiski kanoni, tomēr bildes ir normālas, dažas pat tīri tā neko. Tad ko no tā var mācīties?
Vēl gribas apsēsties pie okeāna un skatīties kā lēni planē pelikāni. Nedomāt neko, nesteigties nekur un ilgi, ilgi klusēt.
Fotosesijas rezultātus var apskatīt šeit.

otrdiena, 2009. gada 15. decembris

Profesija, māksla un pārsteigumi

Visneticamākie kurpju fotosesijas scenāriji nekādi netuvojās Meksikas kurpju kataloga fotosesijas dienā piedzīvotajam.
Pirmā kadra laikā es biju pārliecināta, ka jāizsauc taksis un jādodas prom. Bet es paliku kopā ar Kristoferu un Tomu apmēram 10 stundas 33 grādu karstumā uz steķa klausoties un skatoties viena cilvēka izrādē. (Karmena ierādīja pozas un vietas, steidzināja, runāja par modi un klientiem, pa starpām baroja bērnu). Es tiku spiesta gulēt uz zemes un fotogrāfēt modeļus ar uz augšu pavērstu kameru tā, lai tie izskatās kā stabi ar mazām galvām, kuri iestājas mākslīgi atbrīvotās pozās un koķetē ar kameru. Es mēģināju iebilst, pamatot, iedvesmot, pārliecināt. Bet beigu beigās ar varu tiku piespiesta nofotogrāfēt savu cieņu aizskarošas fotogrāfijas.
Vienu dienu man stipri sāpēja kājas un acis, tad sirds. Es nespēju saprast, ko no tā visa var mācīties.
Bet tad es pabeidzu citu, savu pirmo pašrocīgi Meksikā sarīkoto, fotosesiju un sapratu, ka apkārt ir daudz draugu, skaistu vietu un viss ir iespējams.
Izrādās, ka man nepatīk ballītes uz kurām tieku aicināta. Būs jārīko sava ballīte.
Foto: Kristofers Šics. Eva mācās fotogrāfēt.

sestdiena, 2009. gada 12. decembris

Pa vidu sprādzieniem

Esmu pamodusies naktī un nespēju sevi pierunāt doties gulēt. Pēc vakardienas mierīgās un konstruktīvās pašu fotosesijas būs jāpiedzīvo rītdienas Facetu kurpju kataloga fotosesija. Karmena jau piezvanīja un noprasīja, vai viss kārtībā, baterijas pielādētas un zibspuldzes sakrautas čupā. Kautri iebildu, ka nav gan, jo zibspuldzes nelietošu, viņa jau atkal uztraucās.
Visu nakti manā prātā konstruējās aizvien neticamāki iespējamie kurpju fotosesijas sižeti - ne tieši ko bildēšu, bet kā pārliecināšu komandu klausīt, Karmenai uzticēties un vēl pati nesajukšu prātā. Pēc fotosesijas esmu apņēmusies ar viņu aprunāties par savām un viņas interesēm, man šķiet, ar līdzsvaru nav lāgā un jau sen.
Bet mums patiešām ir ļoti laba komanda, par to pārliecinājos vakar. Tikām tricināti dažādos veidos - bija zemestrīce, pēkšņi netikām pie naudas, aizmirsu fotosesijas plānu apmēram stundas attālumā no fotosesijas vietas, Krišam mēlē iekoda spindzele, policistam devām kukuli tāpēc, ka viņš tā gribēja, bet mums nebija spēka pretoties. Naktī, uz terases ēdot ceptas olas ar kesadijām un uzdzerot laimūdeni ar ledu, pie galda valdīja patīkama gaisotne un gaumīgi joki.
Starp citu, ir Gvadalupes diena - visu nakti šauj raķetes, skan zvani, ielās gājieni.

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

Atteikumi un palīdzība

Gatavojamies fotosesijai. Jūtos kā Odrija, kura jau ir liela un pati grib staigāt pati, bet joprojām klūp un krīt, un negribot, bet akceptē mammas roku. Tā man iet ar pirmo sevis vadīto milzu fotosesiju Meksikā.
Runāju vienā laidā pa telefonu: te angliski, te latviski, te krieviski, bet galvenokārt spāniski. Interesanti, kā gan jutās Bābeles tornis?
Fotosesijas vieta izrādās tieši tāda, kādu mēs ar Tomu bijām to iedomājušies iepriekš. Modele ieradusies, uz zemes guļ rūpīgi sapakoti saiņi ar produktiem, aksesuāriem, fototehniku, atstarotājiem un tīrīšanas līdzekļiem. Rītdien būs fotosesija.

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Kastings

Šodien bija kastings vīriešu modeļiem. Kristofera portfolio tika noraidīts, tā vietā man tika atsūtīti uz kastingu šādi brašuļi. Starp citu, pēdējais no viņiem nekā cita nedarot, kā vienīgi par modeli strādājot, bet naudu saņemot no sava kazino Las Vegasā.

sestdiena, 2009. gada 5. decembris

Mans lielpilsētas brālis

Nofotogrāfētas promenādes skulptūras, apmeklētas vairākas iespējamās fotosesijas vietas, lielveikalā atrasts modelis, īss kastings veļas modelēm, ieniegti piedējie darbi jaunajam žurnāla numuram. Līdz aismakušām balsīm piediskutēta terase.
Ir ieradies mans brālis no lielpilsētas (Mehiko).
Ak jā, un to žurku Kristofers un Krišs ir piebarojuši. Viņa vairs nebaidās kāpt uz terases jumta un švitināt asti tieši virs mūsu deguniem. Vakar viņa no galda nocēla un uz jumta uztūcīja veselu tostadu.

trešdiena, 2009. gada 2. decembris

Gads Meksikā

Gvadalaharā latviešu kāzās netālu no vietas, kur nakšņojām pirmajā naktī Gvadalaharā pagājušogad, nosvinējām savu pirmo pavadīto gadu Meksikā.
Atceroties tās dienas, es daudz domāju par Pēteri un Aiju, kuri mums toreiz bija blakus. Mana mūža sarežģītākajās dienās sniegto stipro un mierīgo drauga plecu. Kaut kur dziļi sirdī tika saukauts eiropiešu mājas bērns, lai dotu vietu trauslam pasaules pilsonim. Hahahā!
Un es joprojām vēlos tikai vienu - spēt būt Meksikai tikpat noderīgai kāda tā ir man. Atrast vietu, nolikt somu un nebeigt brīnīties.

Zirgs, suns, govs, tope, bedre, autobuss, nogruvums

Pāri kalniem uz Gvadalaharu dodamies desmitos rītā: es, Krišs, Kristofers un Nissan Tsuru. Mums jābūt 16.00 svētku dārzā Eden, kurā Irēna (latviete, angļu valodas skolotāja) un Oskars (meksikāņu armijas pilots) svin kāzas.
15.30 esam uz Gvadalaharas robežas. Lai arī Mario apgalvo, ka no Puertovajartas var atbraukt 3-4h stundās, esam braukuši 5.5h. Tsuru kalnā negrib iet, uz serpentīna govis un topes.
Gvadalaharā netālu no notikuma vietas apmaldāmies. Strauji braukalējam pa vārdā nosauktām, bet nenoasfaltētām ielām. Gar sliedēm, dzīves pabērniem, noliktavām un graustiem. Izlecu no mašīnas un kādam puisim ar asarām acīs stāstu, ka sākas kāzas, esmu fotogrāfe, bet nespēju atrast adresi. Viņš kāpj mašīnā un, pa priekšu braukdams, rāda ceļu.
Kāzas ir skaistas un pāra mīlestības pilnas. Līgava staro un izskatās pēc pasaku princeses iznesīga meksikāņa skavās. Esam lūgti viesi, sēžam kopā ar ģimeni, mielojamies, fotogrāfējam un lieliski pavadām laiku.
Nākamajā rītā mums pievienojas Mārcis. Esam tieši paguvuši ar domkratu izcelt riteni no bederes, lai dotos uz modeļu aģentūru. Es - skatīties meitenes, Mārcis un Kristofers - pieteikties par modeļiem. Pēc stundas esam nākamajā aģentūrā - priekšnieks treniņtērpā, visos stūros viņa būvēti 3D puzzle arhitektūras pieminekļi, pie mājas BMW kabriolets, meitenes vienā silikonā. Nākamajā aģentūrā jau zina par pārējām aģentūrām, kurās esam ciemojušies. Gvadalahara izrādās neliela pilsēta.
Bet tas vēl nav viss - pēc tam, kad par spīti govīm, suņiem un zirgiem uz ceļa, topēm, kalnu nogruvumiem, esam iekrituši pa durvīm savā Puertovajartas mājā, zvana aģentūras Facetas īpašniece. Esot mēģinājusi mani visu dienu sazvanīt. Kādēļ es viņai neteicu, ka braucu uz Gvadalaharu modeles meklēt, viņa taču būtu palīdzējusi...
Meksika nav nemaz tik liela un katrs solis ir pamanīts.

svētdiena, 2009. gada 29. novembris

Anglis Meksikā

Vakar bildējām divus portfolio vienlaicīgi - vienai amerikāniskas izcelsmes modelei un anglim, kurš pirms astoņiem mēnešiem atbrauca paciemoties uz Meksiku un šeit palika.
Ir pagājuši astoņi mēneši, kuru laikā viņš ir pārdevis sava uzņēmuma daļas un naudu notērējis. Meklē modeļa darbu. Grādīga elpa un trīcošās rokas, maisi zem acīm: cilvēks-grausts. Ar anglisko humora izjūtu joprojām viss kārtībā. Visi četri pamatīgi izklaidējāmies, ar Kristoferu naudu nopelnījām un vēl bārā, kurā anglis savas dienas vadīja, izstādi ieplānojām (titulbilde - ar cepuri, protams).
Bet tagad krāmējam mantas - rītvakar jābūt latviešu kāzās Gvadalaharā, otrdien - kastings Gvadalaharā.

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Mēs vēlējāmies būt ļoti neuzkrītoši

Šodien atklājām Google Vajartas kartes Street view. Ievadiet meklēšanas vārdus "Montessori 220, Puerto Vallarta, Jalisco, Mexico" un uzklikšķiniet uz cilvēciņa. Jūs atrodieties teju pie mūsu mājas. Ja vēlaties, varat doties virtuālā pastaigā pa mūsu ielu, jo Google ir visu nofotogrāfējis.
Vēlējos izskaitļot datumu, kad tapušas fotogrāfijas. Un man izdevās.
Ir agrs 8. maija rīts un kāds pārītis stāv pie mūsu elektrības skaitītāja. Tie ir Mario un Aleksandra. Blakus zemē guļ barjera-ceļazīme. Uz tās iepriekšējā vakarā pakāpās puiši, slepus nozāģējot mūsu elektrības skaitītāju un savienojot vadus, lai mums nebūtu dienām jāgaida, kad pieslēgs elektrību. No rīta atbrauca Mario, lai apskatītu, vai visas nozieguma pēdas kā nākas noslēptas. Mēs esam pieķerti divkārt - visa pasaule var redzēt mūsu rosīšanos ap skaitītāju, turklāt Mario ir pieķerts agrīnā randiņā ar Aleksandru (mēs tajā laikā domājām, ka viņš ir viens kā pirksts, negrib nekādas attiecības un reizēm pazūd pie slimās mātes).
Foto Google maps.

sestdiena, 2009. gada 21. novembris

Revolūcijas gadadiena

Uz mašīnu jumtiem skaistumkaralienes, bullis sadur kāju charro, Sheraton īpašniece man stāsta savu viedokli par Latvijas vēsturi un okupāciju. Par charro un Sheraton īpašnieci nākamajā reportāžā, bet pagaidām piedāvāju iejusties Revolūcijas dienas gājienā Puertovajartas promenādē.
Pirmie no kioska (zokolo) soļo glābšanas dienesti, policija un ugunsdzēsēji, pa ceļam apstādamies un imitēdami savu rīcību nepieciešamības gadījumā. Piemēram, ātrā palīdzība nes uz nestuvēm cietušos, kurus ik pa laikam elpina. Sirēnas, protams, ieslēgtas.
Seko skolas - mazas meitenes salsas solī lēkādamas mulsinoši īsos brunčos, kliegdami un švilpdami mazie revolucionāri. Aiz katras grupas brauc mazā kravaskaste ar jaudīgām tumbām un skaņu pulti, tai blakus sēž skaņu operatori/dīdžeji ar triecienizturīgām želejas nostiprinātām frizūrām. Visbiežāk dzirdams Adelitas remikss un dažādas šīsvasaras mīļākās dziesmas. Ir skolas, kurās bērni prot veidot cilvēku piramīdas. Skaistumkaralienes (katrai skolai un aprinķim sava) uz mašīnas jumtiem lēni slīd cauri pilsētai, laiku pa laikam pūlī iemezdamas našķus. Visbeidzot - armija un jūras spēki demonstrēdami trikus gan gaisā, gan ar suņiem, gan paši no mašīnas un mašīnu rāpdamies pa virvēm un šļūkdami ar galvu pa priekšu no pacēlāja. Iespaidīgi.
Parādi noskatījāmies kopā ar tiem pašiem latviešiem - Arti un Valēriju, ar kuriem kopā sagaidījām 18. novembri. Un aizkustinājums nebija mazāks. Es atzīstos slepus notraukusi asaru. Man jau kopš bērnības patīk parādes.

piektdiena, 2009. gada 20. novembris

Kurpju kataloga skices


Lavierējot starp "kaut nu tikai neiznāktu par smalku", "kurpes var labi redzēt?", "visas ēnas prom" mēs divās stundās uzcepām 8 skices kurpju katalogam. Dažas jūs varat aplūkot šeit.
Atziņa - ir grūti bildēt kurpes, jo kājas ir tālu no galvas, ir divas un spēj kustēties lielā amplitūdā. Sausais atlikums - Mārcis ir nolīgts kurpju katalogam un modes skatei, es vienai dienai kurpju katalogam, piecas dienas uz jautājuma zīmes (es teiktu - 5%, ka darbu dabūšu, jo vidutājs ir ieinteresēts Gvadalaharas fotogrāfā, kurš bildēja iepriekšējos katalogus).
Šīsdienas jociņš - līgavas vēstule kāzu rīkotājai (kopija man) ar saturu "kur pie velna ir manas bildes?" un mana atbilde "mīļā Liliana, piebrauc pakaļ, man disks uz galda stāv". Liliana ir kāzu rīkotāja, un kā jūs varat iedomāties, viņa ne zvana, ne brauc.

ceturtdiena, 2009. gada 19. novembris

18. novembra svinības

Uz terases bijām seši latvieši. Mēs četri, Arts un Valērijs. Māra Blaubārde neatbrauca, jo bija jau nolikusies slīpi. Viss kā pie tautiešiem - joki un ceļojumu stāsti, darbu izrādīšana. Atslēgas jautājums - kur stāv Tavi ziemas zābaki? Arts un Valērijs ir lieliska sabiedrība, bet Arta stāsti par Buenosairosu ir toksiski. Ja vēl ņem vērā Santas spožās piemiegtās acis atceroties savas gaitas, tad vispār traks var palikt.
Mehiko arī esot noticis Latvijas proklamēšanas dienai veltīts pasākums, ziņo Toms trijos rītā no Indio mājas.
Krišs piebilst, ka Puertovajartā bija arī 18. novembra uguņošana, kura bija vienu dienu pēc 17. novembra uguņošanas un tieši vienu dienu pirms 19. novembra uguņošanas. Šī ir mūžīgo svētku pilsēta un vēl vieni svētki ir īsti vietā.
Foto: pasākums Montessori ielā, telefoto Kristofers Šics.

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

Kurpju katalogs - darba uzdevums


Ir jānobildē kurpju katalogs. 260 fotogrāfijas 4 dienās. Katru dienu 65 fotogrāfijas. Strādāsim katru dienu 10 stundas. Katrās 10 minūtēs nofotogrāfēsim vairāk kā vienu kadru.
Fotosesija nenotiks studijā, lietojot papīra fonu. Tā būs izbraukuma fotosesija katrai fotogrāfijai ar citu fonu.
Uz katru fotogrāfiju modelis tiks pilnībā pārģērbts. Stilistam tas nozīmē 260 apģērbu komplektus.
Es nekad nebūtu domājusi, ka tas vispār ir iespējams, bet manās rokās šodien nonāca četri katalogi, kuri ir bildēti tieši šādā veidā. Un rezultāts nemaz nebija tik slikts - tas atgādināja desmit gadus vecu Otto katalogu, bet labi. Kurpes ir lētas un domātas plašām tautas masām. Un zinot, ka Meksikā ir 105 miljoni iedzīvotāju, kuriem kaut kas kājās taču ir jāvelk, domāju, ka bizness iet uz urrā.
Fotogrāfijā: paraugs no iepriekšējā kataloga

otrdiena, 2009. gada 17. novembris

Kultūru sadursme

Kreisajā pusē jūs varat aplūkot mūsu izgatavotu reklāmu, labajā meksikāņu kolēģu veikumu. Mūsu reklāma tika nopublicēta vienā izdevumā, pārtaisītais variants - nākamajā. Mūsu attaisnojums ir, ka mēs jau nezinājām kā jābūt. Un pat ja būtu zinājuši, diez vai būtu spējuši.

sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Stāsti turpinās

Toms raksta kā viņš sarod ar Meksiku. Es, jāatzīst, vēl neesmu saradusi.
Šodien stāsti turpinās. Mana kāzu rīkotāja, par kuru jūs varat lasīt iepriekšējos ierakstos, ir iekūlusies ķibelē. Viņa ir iedevusi līgavai manu epastu, jo vēlējās atkratīties no ņemšanās ap fotogrāfijām kādas žurnāla publikācijas sakarā.
Izrādās, ka līgava jau par fotosesiju ir samaksājusi, tikai nauda nav nonākusi līdz pareizajām (manām) rokām. Būs notērēta vai nu dengves ārstēšanai, mašīnas akumulatoram, slimajai mātei vai bijušajam mīļākajam. To līdz pirmdienai viņai nāksies atrisināt, vai nu arī sanāks ļoti nesmuki. Es apsolu.
Pasākumu rīkotājs, kuram rādīju savu portfolio, savukārt man piedāvāja doties ceļā ar savu sapņu kuģi. Mirklī mēs jau strādājām blakus štata gubernatora meitas kāzās, man bija jāapkalpo trīs pasākumi vienā vakarā. Ceļojums gan ātri beidzās, jo bijām atbraukši, bet sausais atlikums ir: vai es nofotogrāfēšu viņa māsas kāzas (lēti)?
Vakarā zvanīja aģentūra, lai pajautātu cik maksās 260 apavu fotogrāfiju kataloga nofotogrāfēšana. Šis gan nav nekāds stāsts, bet patiesība. Jābildē būs tikai piecas dienas, 10 stundas katru dienu. Nav ne jausmas kā tas ir iespējams, bet šeit ir Meksika.

piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Stāsti

Par pasākumu rīkotājas nedienām (kura jau divas nedēļas neatbild uz telefona zvaniem, kur nu vēl atved naudu) viss ir smalki izstāstīts iepriekšējā dienasgrāmatas ierakstā.
Atgādinu, ka viņas mašīnai pagalam akumulators, saplīsuši divi datori, telefons nomiris, mamma Argentīnā sasilmusi, tai nosūtīta nauda, turklāt parādījies vecs mīļākais. Šodien aina jau pavisam traģiska - man pārsūtot vēstuli, viņa ir aizmirsusi izdzēst savu vēstuli līgavai, kurā vēsta, ka ir pārslimojusi dengvi, bet fotogrāfe (tas ir - es) nevarot iesniegt retušētās bildes ātrāk kā divu nedēļu laikā. Kā ar dengvi es tiešām nezinu, man viņa vakar izskatījās tīri sprauna, bet pilnīgi noteikti zinu, ka jau vairāk kā nedēļu mēģinu viņu dabūt rokās, jo līgavai domātais disks bija gatavs divu dienu laikā.
Bet tas viss nav nekas salīdzinājumā ar vietējās krievu izcelsmes līgavu kleitu šuvējas stāstiem. Saskaņā ar tiem pēc astoņiem mēnešiem mēs varēsim iepirkties viņas zīmola vīriešu apģērbu veikalā lidostā, kurā būs vīriešu apģērbi (tas nu pats par sevi), aksesuāri, kā arī virtuves piederumi, dvieļi, portatīvo datoru apvalki, kancelejas preces un vēl šādi tādi nieki. Šobrīd topot skices. Mārcis teju tika iesaukts viņas asistentu pulkā, es pieņemta par katalogu fotogrāfi un ceļojums ar sapņu kuģi varēja sākties. Kaut kur pa vidu mēs piestājām viņas vecajā (šābrīža) darbnīcā, lai uzbūvētu otro stāvu un izveidotu nelielu (desmit vienību) līgavu kleitu kolekciju. Bet pagaidām palikām pie tā, ka viņa mani ieteiks saviem, bet es viņu - saviem klientiem. Un vēl pa ceļam uz mājām viņa atzinās, ka dažkārt mēdz būt tik dziļi klusuma periodi, ka vairākas nedēļas neviens klients nezvana.
Bet Meksikas prezidents Kalderons pāris dienas atpakaļ paziņoja, ka krīze ir beigusies.

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Vajartas VIP

Nemaz nav tik grūti kļūt par uz Vajartas pasākumiem lūgtu personu. Pa ceļam uz bāra atklāšanu Peninsula Kristofers izglāba ceļa satiksmes negadījumā cietušu oposumu. Mēs paguvām uz atvērtā bāra paliekām - šnabi un brendiju, kurus saujaucām ar kolu un toniku. Bija vērts pagozēties smalko ļaužu sabiedrībā, tā piemēram satiku pasākumu rīkotāju, kura jau kādu nedēļu slapstījās un necēla klausuli. Tagad man viss ātri tapa izskaidrots: tas tikai tādēļ, ka viņas mašīnai pagalam akumulators, saplīsa abi divi datori, telefons nomira, mamma Argentīnā saslima un viņai bija jānosūta nauda. It kā nebūtu ar to gana, visam kā kronis esot parādījies sen aizmirsts mīļākais.
Šeit pat, patrāpoties fotogrāfam pa knipsim, iespējams sevi vēlāk aplūkot vietējo ielustrēto žurnālu slejās. Parasti tas izskatās kā vairāki apskāvušies pelēkzili, bet ļoti smaidīgi cilvēki, kuru pieres un vaigi spīd vien sviedru un sejās iecirsto zibspuldžu gaismas dēļ.
Jau rītdien sākšu apstaigāt pasākumu rīkotāju aģentūras ar savu šodien tapušo portfolio, kuru varat aplūkot augstāk.

trešdiena, 2009. gada 11. novembris

Brangākā modele

Šodien ar Kristoferu nofotogrāfējām dižas (izmēra ziņā) modeles portfolio. Kā trāpīgi atzīmēja Krišs, vajadzēja fotogrāfēt ar sērkociņu kastīti blakus vai vismaz avīzi rokās. Meitene no Argentīnas, kura "Me gusta Vajarta"* vietā saka "Me ušta Važarta". Vienojāmies, ka pāriesim uz angļu valodu.
Vakarā ar ceptām kartupeļu pankūkām (vai kā viesiem skaidrojām "tortillas de papa"**) mūs no peldes sagaidīja Mārcis. Šobrīd visas piņakoladas glāzes ir izmazgātas, jādodas gulēt smagiem pārēšanās izraisītiem murgiem rotātu miegu.
Ak, jā, aģentūra šodien atbildēja, un dzīve izskatās daudz skaistāka kā vakar.
*Man patīk Vajarta
** Kartupeļu tortijas

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Bronhi un miegs

Pēdējās naktīs kļuvis vēss, man jau atkal ir temperatūra un klepus. Un tieši tagad aģentūra ir nolēmusi sevi pierādīt ne no labākās puses - man ir savārgušai jātiek uz bezcerīgas modeles fotosesiju, un par to ir iespējams mani dabūt rokās vai nakts laikā, bet lai atbildētu uz manām vēstulēm, laika hroniski nepietiek.
Tik tālu žēlošanās, bet vispār gribas kaut ko skaistu pasākt, piemēram lielu un skaistu modes fotosesiju.

svētdiena, 2009. gada 8. novembris

Kristofers ieradies

Nupat uz terases iepazīstinājām žurku ar Kristoferu. Mašīnu tā arī neizdevās atrast, tā nu Kristofers no Gvadalaharas ieradās saviem spēkiem.
Bet pirms tam Mārcis kāpa uz skatuves meksikāņu lugā par sievietēm un vīriešiem, un nospēlējām divas kartītes īstā bingo.
Guna raksta, ka pēdējo dienu pavada kopā ar Tomu.

Un daudz laimes dzimšanas dienā, Signe!

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Dodamies pēc Kristofera

Kristofera balss klausulē izklausījās priecīga, ja ne sajūsmināta. Šodien astoņos vakarā viņš izkāps no avioreisa Kankūna-Gvadalahara un mēs viņu sagaidīsim Gvadalaharas lidostā. Izīrēsim mašīnu, pie viena aizvedīsim Mārča draugus atpakaļ uz mājām. Bet šobrīd sēžam Skype, jo piedalāmies kārtējā Lamatu ballē. Kolēģi un radi manā dzīvoklī ar vīna glāzēm rokās, mēs ar kafijas tasēm un putnu dziesmām fonā.

piektdiena, 2009. gada 6. novembris

Ričards šeit, bet Kristofers gaisā

Šovakar, peldoties saulrietā, mūs pamanīja Ričards, kurš sēdēja uz mola. Vārds pa vārdam, alus pēc alus, līdz ēdām lazanju no dzīva ziemeļitāļa pannas itāļu restorānā blakus ielā. Ričards ir uzrakstījis grāmatu par Teksasas vācu kolonijas vēsturi, spēlē ģitāru, ir ģitāras un bungu pasniedzējs Sanantonio, Teksasā. Viņš ilgojas pēc saviem 10, 12 un 14 gadus vecajiem bērniem un angļu draudzenes.
Mārcis izklaidē savus latviešu draugus no Gvadalaharas, šobrīd viņi noteikti dzer jau trešo margaritu kādā geju bārā vecpilsētā (vismaz tādi bija solījumi). Kaut kur starp Briseli un Kankūnu lidinās Kristofers, viņu mīļi uzņems Laura Kankūnā. Tā mēs te latvieši saticīgi dzīvojam.
Ak, jā. Krišs aplēja dārzu un visi augi priecīgi saslēja lakstus.
Foto: Brisele Kristofera acīm.

ceturtdiena, 2009. gada 5. novembris

Rudens diena

Vairs nelīst. Palmas ir nolaidušas lapas kā tādi nelaimīgi putni spārnus. Zālāji strauji izdeg saules pusē. Kādu nedēļu jau nelīst, bet pie laistīšanas ir ķēries tikai retais. Pilsētā ir aizvien vairāk tūristu. Vakaros reti kad pagūstam nopeldēties. Satumst jau ap sešiem.
No rītiem sēžu pie datora, strādāju Latvijas darbus, 11.00 no studijām pārrodas Mārcis, tad mēs vai nu dodamies ko nobildēt, vai arī nosnaužamies un turpinām darba dienu pēcpusdienā. Rītdien ierodas Mārča draugi no Gvadalaharas.

trešdiena, 2009. gada 4. novembris

No cita kontinenta

Mūziķis no Sanpančo ar marihuanas lakstu zandalēm kājās ir tuksnesī ieskaņojis savas sievas dzemdību kliedzienus (kāpēc viņa dzemdēja tuksnesī, nepajautāju, baidījos atbildes) un nu tos pārdod tūristiem paša ierakstītos diskos. Sevis pārstāvēto mūzikas stilu viņš apraksta kā progresīvu un ambientu. Starp citu, zandales labas, velosipēda riepas zole. Ļoti izturīgas.
Mākslas galerijas pārdevēja no Losandželosas man deva padomu kļūt par dzemdību fotogrāfi. Viņasprāt šeit tam varētu būt labs noiets, jo neesot konkurences. Viņai ar savu dzemdību fotogrāfu esot bijusi lieliska ķīmija, galu galā tikai vecmātei un viņam esot tikuši šie intīmie skati.
Un te nu es stāvu, acis saulē piemiegusi, un dažkārt esmu tik pārsteigta. Mierinu sevi ar domu, ka galu galā esmu gluži no cita kontinenta.

pirmdiena, 2009. gada 2. novembris

Gvadalaharas universitātes mulsināšana

Astoņos abi ar Mārci, miegu no acīm brucinādami, pildījām testu Gvadalaharas universitātes spāņu valodas kursos. No desmit līmeņiem Mārcim tiek piedāvāts 3., man 7-8. Pēc testa pasniedzēja mani sauca runāties. Viņa nesaprot, kā varu ar viņu tekoši uzturēt sarunu, lietojot darbības vārdus dažādās formās, bet testā akūti izgāzties. Mani esot jāsūta kādā 3-4 līmenī, bet ko gan es tur darīšot. Vienojāmies, ka situāciju varam glābt par privātstundām. Kursos iegūtos kredītpunktus var izmantot jebkurā pasaules augstskolā, tos pabeidzot tiek izsniegts sertifikāts.

svētdiena, 2009. gada 1. novembris

Pa īstam




Vakardien fotogrāfēju Ārona un Kesijas kāzās.
Kesija mani nolīga uz sešām ar pusi stundām. Šodien, jau divpadsmit stundas gatavojot kāzu albumu, man ir laiks domāt. Pāris ir no Kanzasas - Amerikas vidienes, kur nav ne kalnu, ne jūru. Bet viņa uzdrīkstas ierasties ar visiem astoņdesmit kāzu viesiem Meksikā, lai precētos palmu ieskautā saulrietā. Viņas ģimene un viesi ir mierīgi un atvērti cilvēki, līgavainis - šveicars ceļmalas restorānā, bet pati - matu kosmētikas pārdevēja. Un man pēkšņi ir svarīgi palīdzēt viņas lielajam sapnim īstenoties, radīt kādas ģimenes leģendu. Esmu gatava lauzīt galvu un nezaudēt modrību radot labākās kāzu bildes savā mūžā. Es zinu, kāzu fotogrāfija nav fotogrāfa agstākais kalns. Bet šodien man nav nekā svarīgāka par ģimeni, svētkiem, līgavaiņa asarām un pilnu gaisu tīras mīlestības.