sestdiena, 2017. gada 20. maijs

Pasaules labākie mariači

Mans dēls visžēlākajā balstiņā  lūdzas, lai beidzam klausīties Mariachi Nuevo Continental (neapšaubāmi vislabākos mariači Puertovajartā) un dodamies mājās blenzt sunīšu patruļu. Uz mariači bandas 11 dzimšanas dienu mūsu mājai blakus esošajā salonā "Real de Oro" ir atbraukuši Maskotas mariači "Navidad", kas ir visīstākie mariači visā Meksikā. Mēs arī dabūnam galdiņu (12 personām, bet esam 4), visi mariači mūs pazīst un nāk sveicināt, jo tik daudz kāzu kopā nolauzts. Uz galda atstatā dzērienkarte ir ļoti īsa - apmēram 6 dažādi tekilu veidi tikai pudelēs) no dārgākās uz  letāko un 200 g alus pudelītes. Otrā galā tirgo tako un kapkeikus. Vēl pirms pusnakts bijām mājās, pilna galva vijoļu un trompešu.

piektdiena, 2017. gada 19. maijs

Pazudušais dārznieks un pistācijas

Mūsu augļu kociņus lēja smuks dārznieks, kurš labi zināja manu smuko asistenti Džesiku, kura viņu gan nepazīstot. Pēkšņi dārznieks mums paziņo, ka vairs palīdzēt nevarēšot, jo viņa tēvs, mans kaimiņš, ir zemi pārdevis otram manam kaimiņam. Un viņa brālis, zemes īstais īpašnieks, ir nomiris.

Šodien braucām ar jauno kaimiņu iepazīties. Viņa skaistā sieva Anna (apmēram manā vecumā) ir vecmāmiņa meitēnam Kārļa vecumā. Viņas māsa mums liešot dārzu (viņi par to esot uzreiz iedomājušies!). Māsai mobilā telefona nav, esot viņas dēlam. Zemes gabalu no mana bijušā kaimiņa nopirkuši, jo viņiem esot liela ģimene un nedēļas nogalēs vajagot kur atpūsties. Tas nozīmē, ka nedēļas nogalēs klausīsimies līksmu buc-buc-buc.

Krišs novāca pirmo pistāciju ražu. Šobrīd gūglē kā traks, jo izrādās, tās nav pistācijas.

ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis

Skats no drona lidojuma

Tas, ar lielo koku un iebrauktajām sliedēm. 27.10 × 41.40 m

trešdiena, 2017. gada 19. aprīlis

Prelūdija mājai uz 1111.11m zemes gabala

Pilošs ūdens, gaismēnās grimstošs dārzs, vai ir iespējams atrisināt Meksikas kolonnu iekšpagalmu metāla konstrukcijās ar ģeometrisku flīžu rakstiem? Soliņi un miera oāzes dārzā, bezdelīgu flīzītes, bet ja nepieciešama atelpa no pārlieka antuanetisma, var patverties industriālā stilā būvētā ēkā - stilkls, ķieģelis un metāla kāpnes, atsegtas komunikācijas. Tas mazliet atgādina vecā fabrikā iekārtotu loftu ar skarbu meksikānisku piesitienu. Un noteikti jau neaizbēgsim no Blaumaņielas dzīvokļa.

Aiz mājas vakaros dramatiski šalc lielais koks, kurā jebkurā laikā var iet pašūpoties. Vai pakāpties augstāk un pasēdēt zarā. Naktī koku var iedegt un tas šķiet kā milzu skulptūra.
Es redzu smalkiem vīteņiem noaugušas sienas, bet iekštelpas ēnainas un plašas, mēbeles modernas un minimālistiskas. Skats aizķeras tikai aiz dažiem emocināli nozīmīgiem niekiem, Alises zivju gleznas.

Es domāju,
Alhambra (vannasistaba kā templis ūdenim un pagalmā Generalife dienvidu puses galerija)
Zaigas Gailes mājīgā tīrība (kāpnes, guļamistaba un darbistaba)
Gvadalaharas bārs vai aptieka? virtuvē un dzīvojamajā istabā.

Dārzā Oahakas casa Golondrina kur pie košas sienas var ieramsties ar grāmatu Akapulko krēslā zem augļu koka.
Un noteikti terese ēšanai kā lauku mājās Francijā, kuras jumtam pāri veļas un vējā šūpojas vīnstīgas, uz galdauta zīmējot sajauktus rakstus.

Aiz visu krāsu buganvilejās grimstoša žoga ganās divas cukurvistiņas un viens gailītis.

ceturtdiena, 2015. gada 23. jūlijs

Latvijā. Konkursā par gada labāko oktobri uzvarējis jūlijs

Krišs domā, ka Kārlis mūs visu laiku vedina uz vārtiem tādēļ, lai aizvedam atpakaļ saulītē, kur palmas šalc un nav jāvelk viena jaka virsū otrai jakai un vēl jāuzliek kapuce: "izskatīsies kā Teletūbijs, tas tik būs vareni!”
Izrādās, ka Līgas dāvātais un nekad nelietotais lietussargs ir ierūsējis un dabūnams vaļā plēšot ar spēku. Kārlis bija sajūsmā par staigājamā jumta konceptu un nebija norunājams noņemt to kad lietus jau sen bija beidzies.
Kopumā mēs jūtamies labi, bet vietuļi, no pasaules nošķirti: mans tālrunis ir sabojājies, interneta nav. Dienas rit ļoti lēni. Ja vēlaties pamēģināt sev atgādināt kā dienas vilkās tad, kad tās vēl varēja ne tikai baudīt, bet arī apnikt, tad šis ir tas veids - mums nav nekādu sakaru vai pārvietošanās ierīču. Es spēlēju klavieres, Krišs zīmē, mēs ejam vannā, mīļojam (Kārļa gadījumā plēšam) kaķi un ēdam našķus (rupjmaizi, plombīra saldējumu, skābu krējumu, pelmeņus, kukurūzas nūjiņas un skābos ķiršus).

Mūsu drēbes ir izmazgātas, bet neizžuvušas, izguļam iekrāto miegu. Mēs esam Rīgā un izsalkuši draugu.

sestdiena, 2015. gada 11. jūlijs

Ceļā uz Latviju ar stand by biļetēm no Mehiko

Izrādās, ka šajos datumos ar atvērtajām biļetēm lidot ir kā rīkot kāzas trešajā novembra sestdienā Puerto Vallartā. Ziemassvētki, Lieldienas un pirmās skolu brīvdienu dienas.  Mēs esam ieradušies uz pēdējām.

Pirmajā dienā pēc ierašanās uzreiz skrējām stāties rindā. Iečekotājs rādīja tādu pokera spēlētāja seju, ka pat nepajautāju cik ir brīvu vietu un kuri mēs esam pēc kārtas. Tika izsaukti kādi astoņi cilvēki, mums priekšā stāvēja redzami nabadzīga ģimene ar bērniem, tie lūdza Dievu, lai šovakar tiktu lidmašīnā. Kas notika ar viņiem, mēs nezinām, bet ar tik pat muļķīgu sejas izteiksmi visā notiekošajā, tai skaitā apvaldītajās aizbraucošo vīru asarās un karstajos apskāvienos ar palicējiem veroties, mūsu skati krustojās ar Rozu. Viņa ir māksliniece no Seviļas, un arī viņai šī ir deguna apsildīšana situācijā.
Pēc pēdējā pasažiera nosaukšanas man acīs paskatās pokera sejas īpašnieks AeroMehiko darbinieks un paziņo: “Nākamā reģistrācija rindai sākas trijos rītā. Ja būsiet no rīta, jums ir izredzes." Es tajā saskatu teju solījumu, bet vēl drošs paliek nedrošs pārjautāju “cikos no rīta būtu labi?” “Trijos”, viņš apmulsis noskalda.

Brīvprātīgajos pieteicās Krišs. Mannu brālis arī šādi pat ir lidojis un sakās zinām to cilvēku, kas reģistrē pierakstu, zvanām viņam. Bet tas cilvēks neatbild un vispār tas bijis sen.

Tad nu Mannu brālis piesakās vest Krišu uz lidostu. Krišs ierodas mazliet pirms trijiem rītā, ieiet reģistrācijas zālē un konstatē, ka ir pirmais. Tūdaļ gan viņam kā satracinātu lapseņu bars drāžas pakaļ kādi trīsdesmit cilvēki no noformētās rindas ārpusē. Krišs tiek aizraidīts glīti rindas galā un pēc stundas stāvēšanas tiek piereģistrēts kā astotais un devītais uz Madridi. Atgriežas puspiecos rītā, pamodina susi. Susis sāk šķirot Bruno mantas, līdz atrod virtuvē zilo gumijas smagoviku, kas izdveš maigas izkraušanas un iekraušanas skaņas. Mašīna tiek uzlikta uz krūtīm un apskauta (ķieģeļa svarā tas verķis) un visi klausāmies mašīnas murrāšanu labu laiku. No rīta mēģinām turēties kā vīri, dodamies staigāt, konstatējam, ka susim ir pilnīgi savas idejas par maršrutu un gulēt peļķē nav problēma, ja vien ir cerība panākt savu. Pēcpusdienā dodamies uz lidostu. Sakrāmējam koferus, saklājam gultas, mēģinām nolikt vietā Bruno mantas, bet tas nav iespējams, jo Bruno pieder rotaļlietu paradīze un Kārlis ir mēģinājis iekost visos ābolos, tas ir izskatīt visas kastes, burkas un atvilktnes. Lidostā izsauc kādus četrus pasažierus. Roza paliek tieši aiz strīpas. Viņa izskatās izsista no līdzsvara. Jautāju viņai, vai viņa nāks šovakar atkal, viņa atbild, ka laikam gan.

Dodamies mājās, izsaucam Bruno aukli Irmu, paši dodamies vienreiz mierīgi pavakariņot. Krišs pāris stundas paguļ, un šoreiz jau 11 dodas stāvēt rindā. Rindā pati pirmā ir Roza. Aiz viņas ķīniešu pulks, burvju triku meistars, grupa, kas dodas uz bērnu invalīdu skaistumkonkursu Prāgā, bet Krišs ir rindas galā aiz staba, pie miskastes. Salst. Uz tualeti viņš neiet, jo bail pazaudēt vietu. Es mājās neguļu, jo man ir lielo nepatikšanu sajūta. Tāda sajūta, ka piemetas gan caureja, gan slikta dūša, gan bezmiegs, gan murgi. Puspiecos pamostos, jau aust rīts, gulta tukša. Zvanu, neceļ. Lokalizēju iPhone, tas joprojām atrodas 2. terminālā. Izrādās darbiniece nogulējusi darbu un reģistrācijas sākusies tikai ap četriem. Mēs esam 4. un 5. Nav slikts rādītājs.

Krišs pārbrauc mājās, mēginām gulēt. Es vizualizēju savas laimes asaras lidmašīnā iekāpjot. Iedomājos mūsu atvieglojumu, apskurbušos smaidus, kurus veltām stjuartēm, mierīgo pieeju Kārļa izgājieniem jo “tas viss ir aiz muguras”. No rīta Kārlis šausmīgi raud, var teikt psiho, izskatās, ka zobi. Ir pusseptiņi, kādas divas stundas kopš iegājām gulēt. Ārā staigāt iet vēl nevaram, jāpagaida kad iesils diena. Mēģinu viņu neitralizēt ar Teletubijiem. Kādu pusotru stundu tas izdodas. Tad ierodas apkopēja, piesakās Irma, ka mums arī drusku palīdzēs. Izejam līdz baznīcai, palūdzamies, atpakaļceļā nopērkam maltīti bezpajumtniekam. Ierodas Irma, es iemiegu, viņai pārsteidzošā kārtā izdodas nolauzt arī Kārli. Vien Krišs nav gulējis un neguļ.

Vakarā atkal dodamies uz lidostu.
Priekšā grozās Roza. Viņa ir pirmā. Viņas draudzenes dēls ir skatījies kaut kādā programmā, esot astoņas vietas. Mēs teju uzgavilējam. Kas vēl trakāk, Rozas draudzene mums stāsta, ka pirmdien bijusi ar 43. kārtas numuru un pat nav atnākusi uz iekāpšanu, uzskatot, ka lieta ir bezjēdzīga. Bet savu lidojumu ir atcēlusi 50 cilvēku grupa, viņas vārds ir izsaukts, bet viņas nav bijis. Šis stāsts vēl vairāk šokē un iedvesmo. Esam spārnos.
Tieši pussešos AeroMehiko tantuks cieti noskalda, ka reiss uz Madridi ir pilnībā pilns. Roza atkal izskatās šokā. Kamēr viņa un Krišs šokējas, es izskrienu ārā un apsēžos vietā, kur parasti formējoties rindas sākums. Esmu pirmā. Krišs grib doties beidzot mājās. Iznāk Roza un pārējās dāmas, vēlāk arī parējie. Krišam ir līdz kaklam, bet man ir kaut kādi optimistiski apņēmības uzplūdi. Pārdodam Krišam ideju, ka paņemsim tepat viesnīcu (un paņemam tādu smalku, tepat terminālī ar brokastu bufeti un gultu Kārlim). Pārvērtīsim visu šo par patīkamu piedzīvojumu. Stigri sēžu pirmajā vietā, gaidu kad saformēsies rinda. Roza tieši aiz mums. Sastādām sarakstu. Padraudzējamies. Nakts paskrien nemanot runājot par diezgan gudrām lietām, beigu beigās mums apkārt bija salasījies pulciņš interesantu ļaužu.

Tā nu kā pirmā piereģistrējos uz pilnu reisu rītdien uz Madridi. Aiz manis palika cilvēki, kuri stāv jau nedēļu, bet vissliktāk klājās ķīniešu grupai, kuri burtiski guļ lidostā jau trešo nakti. Kopumā rindā bija vairāk kā pussimts cilvēku, kuri neredz citu izeju kā trijos rītā stāvēt rindā uz principā zaudētu lietu.
Un jums noteikti ienāca prātā jautājums, vai mums atpakaļceļā tāds pat liktens gaidāms. Noteikti, un vēl trakāk, ja lidosim pirms 25. augusta. Es šaubos, ka mums jebkad pietiks spēka kaut vai atcerēties vien šos lidostas piedzīvojumus (Kārlis nopat pievēma visu, ko vien var pievemt, Krišs dušā mazgā segu.) Jāpaguļ vēl stunda šajā smalkajā viesnīcā un tad jādodas atpakaļ Mehiko lidostas skaļajā drūzmā. Lai arī esam pirmie rindā uz reisu, manī nav cerību. Tā vietā meklēju alternatīvus ceļus. Ir viens, caur Briseli.

svētdiena, 2015. gada 8. februāris

Fotosesija apkārt mūsmājas kvartālam


Dzintrastante (Evas Ikstenas Strapcānes draudzene dizainere Amber Pryor no Teksasas) strādā pie projekta INDAH - no ceļa nogājušu un uz ielas nonākušu indonēziešu atgriešanas pie pieklājīga darba un normālas dzīves. Ar Evu, Amber un Krišu nolēmām apiet mūsmājas kvartālam un nofotogrāfēt pirmo viņas kolekcijas kleitu.
Meksika pēkšņi mūs atkal stipri apskāva: bija rozā vabole, balts zirgs, divi jokaini šuneļi, uz ielas izžauti palagi, un pēc stundas, kad Kārlītis bija jau pamodies no miedziņa, lādējām bildes datorā un elsdamas pūzdamas izvēlējāmies labākos kadrus.
Ar Amber ir tik viegli strādāt - viņu viss sajūsmina un pasaulei tas patīk - tā viņu lutina ar brīnišķīgām dāvanām, tai skaitā draugiem. Eva savukārt ir kā ūdens, viņa vizuāli mainās ar tik nepiespiestu vieglumu, vienbrīd esot glancēta dīva, tad pasaules apceļotāja un pat ideālā tautumeita. Īsts fotogrāfa sapnis. Pēc fotosesijas jutos pacilāta, jo šis ir tas, ko man patiešām, patiešām patīk redzēt kadrā.
Vasarā Amber būšot Rīgā un viņas modes arī, tad es varētu iegādāties INDAH zelta kleitu ar ko kāzās iet.
Zīmols:  INDAH
Modele: Eva Ikstena Strapcāne
Fotogrāfe: Eva Šica
Vieta: Meksika, Puerto Vallarta, Coapinole


svētdiena, 2013. gada 29. septembris

Pirmās pašu audzētās papaijas

Zaļās papaijas salātu recepte: sūtiet vīru uz dārzu pēc pirmās papaijas, to sarīvējiet, pievienojiet sarkanu čili piparu, samīciet ar nedaudz sojas mērces, pievienojiet laima sulu, riekstus un mazliet tomātus! Tik garšīgi!

otrdiena, 2013. gada 17. septembris

Vai nedzīvojam sapnī?

Mana pēdējā fotosesija bija tikai aizvakar - nobildēju kādu privātmāju.
Mūsu draugi mūs lutina ar avakado, gurķiem un laimu no pašu dārziem. Tūliņ, tūliņ savā dārzā varēsim ievākt papaijas.
Rīta peldei okeānā pievienojās delfīni. Vasara nav pārāk karsta. Viss ir brīnišķīgi, patiešām!