pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

Pasākumu profesijas

Viens no visienesīgakajiem Puertovajartas darbiem neeksistē Google un Facebook profesiju izvēlnēs - pasākumu organizatori. Es pazīstu tikai vienu pasākumu organizatoru vīrieti, pārējās ir dāmas, tā ap 30-40 bez vai jau ar izaugušiem bērniem. Steidzīgas, vienmēr ar degunu Blackberry čatojot vai ar mobilo telefonu piespiestu pie vaiga dzenot vagas šurpu turpu. Par viena pasākuma rīkošanu (piemēram - kāzām) pasākuma ogranizators saņem līdz Ls 1000 no jaunā pāra un 10-15% komisijās no produktu un pakalpojumu piegādātājiem. Ja izdodas kādus pakalpojumus (piemēram, mēbeļu īri) sniegt pašam, iestājas leiputrija.

Lielisks bizness ir mēbeļu, dekorāciju un telšu īre. Piemēram, jaunā pāra galda īre pagājušajās kāzās izmaksāja Ls 100. Par to jau grēdu skaiduplašu var nopirkt.

Ziedu dekorācijas prasa talantu, bet pazīstu tikai vienu ģeniālu ziedu kārtotāju. Viņš negribīgi un sūdzoties par nabadzību, pieņem pasūtījumu sākot no Ls 2000. Pārējie pasūta ziedus no Gvadalaharas vairumtirdzniecības bāzēm, tās saliek stikla kolbās un sataisa bumbas, izmētā ziedlapas un kārtībā. Vienā dienā tā var nopelnīt sākot no Ls 200.

Vajartas klasiskās mūzikas čīgātāji ir atsevišķa lieta. Bez bērnu mūzikas skolas diploma un uzskaņotas vijoles var nopelnīt ap Ls 50 stundā. Mariači orķestri maksā apmēram USD 40 par dziesmu. Meksikāņi viņus grib redzēt ierodamies divpadsmitos naktī kopā ar tako. Tad nu liek spēlēt visas mīļākās dziesmas un neģīmī paši velk līdzi, ceļ nost šiem cepures un visādi citādi nabadziņiem krīt uz nerviem. Būt par mariači ir izdevīgi - manās šās sezonas 20 kāzās apmēram pusē bija mariači un nekad nesatiku vienu orķestri divreiz.

Par pirotehniķiem un pirotehniku neko nerakstīšu. Sagaidīšu pirmo nopietno negadījum, tad. Un tādam ir jānāk, jo pirotehnnikas statīvi tiek atslieti pret palmām, raķešu trubas ieraktas turpat pie galdiņiem un ierobežojumi drošības labad nepastāv vispār.

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Epifānijas

Pret prožektoru bildējot, pamanīju, ka mariači no mutes nāk garaiņi. No aukstuma (!!)
Pludmalē, meklējot kadru, atkāpos un iebļāvos - uzminu sakaltušam jūras ezim. Labi, ka adatu neierāvu. Tagad piekliboju.
Visi 120 kāzu viesu šķīvji un glāzes tika nomazgāti pusspainī ūdens. Brīnos tādēļ, ka ēdināja viens no vispopulārākajiem gurmet izbraukumu ēdinātājiem.
Kriša izglābtais un podā pārstādītais mango savam saimniekam par prieku dzen brīnišķīgu lapiņu.

trešdiena, 2010. gada 24. novembris

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Negadījuma protokols

Kāzu ceremonijas laikā pie altāra pieskāros milzu liliju vāzei, tā bīstami sasvērās, es to satvēru un nostabilizēju. Šī manevra laikā aiz inerces strauji sašūpojās un no rokas nospruka uz tās uzvērtais maisiņš ar maiņas objektīvu (105mm, 2.8, Nikkor). Negadījumā cietis objektīva gredzens. Nav bojāts ne trešās personas īpašums, ne arī trešās personas.

Meksikāņa gods

Šīvakara kāzas bija neierastas - precējās izglītota amerikāniete ar puisi no vienkāršas meksikāņu ģimenes. Baznīcā līgavas ģimene mēģināja izturēties toleranti pret līgavaiņa ģimeni - tēvu rūtainā kreklā un ne pirmā svaiguma džinsās, māti vienkārši ģērbtu un sandalēs. Viena baznīcas puse izskatījās kā no žurnāla (kā nu ne, ģērba Poļina), bet otra kā no Pitillal - meksikāņu strādnieku šķira ar neskaitāmām māsām un brāļiem. Līgavainim ir 20 tantes un onkuļi, katram ir vidēji pa 4-7 bērniem. Izskatījās, ka ieradusies bija lielākā daļa, mazākajam pāris mēnešu. Līgavas tēvs cēli staigāja pamīšus ar video un foto kameru, mamma lasīja psalmus un visādi piedalījās ceremonijā, bet ejas otrajā pusē klusi un pazemīgi sēdēja līgavaiņa vecāki.

Situācijas svara kausi sasvērās uz otru pusi vakarā, kad uz Kvāles upes salas restorānā kāzu viesus sagaidīja mariači. Kad jau atkal tika nospēlēts obligātais repertuārs "La Bamba", "Guadalajara, Guadalajara" un citi gabali, kurus gaida tūrists, redzot mariači orķestri, līgavaiņa tēvs par 100 peso nopirka dziesmu, kuru pats izpildīja. Dziesma bija par meksikāņa godu; par to, ka ne viens vien miljonārs vēlētos tādu dzīvi kāda ir viņam. Kvēli vicinot rokā Corona pudeli, viņš pārliecināja visus, ka ir laimīgs, priekšnesums tika sveikts ar kvēliem aplausiem.
Pēcāk izrādījās, ka Amerikas radiem pat fotogrāfēties grupās šķiet eksotiski, bet līgavaiņa tēvs kā pirmās dejas laikā ar mammu uzkāpa uz deju grīdas, tā arī nenokāpa. Viņš prot ar mariači dziedāt, savu sievu izdancināt un alus pudeli rokā noturēt (arī tostu laikā, kad visiem tika ieliets dzirkstošs vīns). Viktors teiktu, ka tas ir vīrietis, kurš spēj pats pie sevis pievilkties.

Līgavaiņa brāļuks (apmēram piecgadnieks) arī saņēmās dūšu uzlūgt līgavu. Ar cieņu un nopietnu skatienu viņš vadīja lielo, balto sievieti pa deju grīdu. Tā aug laimīgi vīrieši, es domāju.

pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Kāzu maizes garoza

Tagad, kad nofotogrāfētas 22 kāzas (šodien bildējamas 23., atkal Andale), sāku saprast, kādēļ visi saka, ka kāzu fotogrāfa darbs ir smags. Fotogrāfēt nav smagi. Līdz ceremonijas beigām fotogrāfēt ir pat patīkami un interesanti. Kaut kā var pārdzīvot arī grupu fotogrāfijas, sevišķi meksikāņu kāzās, viņiem sastāties un smaidīt ir asinīs. Tad visi dodas iedzert kokteili un drīz pēc tam pavakariņo. Šis ir viens no maniem mīļākajiem brīžiem, jo pēc tam, kad apkalpoti viesi, baro darbiniekus. Pagājušajā un aizpagājušajā nedēļā pie katliem bija Vajartas visslavenākais pavārs Thierry Bluet; zem viņa goda ir darbiniekiem dot sliktāk servētu ēdienu kā viesiem.
Tad pirmais valsis (grūti, bet joprojām patīkami un interesanti), salūts - ļoti grūti, sevišķi maza budžeta kāzās, jo ilgst tikai 1-2 minūtes un visi grūstīdamies saskrien virsū jaunajam pārim. Šajā brīdī no mūsu maiņas sākuma ir pagājušas apmēram 4-5 stundas un palikušas tikpat. Esam apmierināti, neesam noguruši, viss kārtībā.
Tad sākas dejas. Meksikāņi kāzās dejo kā traki, neaicināmi, zāles grīda stāvgrūdām, ja nepietiek vietas tur (kā, piemēram, vakardienas kāzās), tad dejo brīvākajās vietās starp galdiem. Dejo arī vecmāmiņas un vectētiņi, par mammām un tētiem nerunājot. Pie galdiem sēžot nepaliek neviens, arī grūtnieces un klibie ne. Dejo skaisti, dažādas dejas dažādos soļos. Kad uzliek rančeras, tad vispār ir ko redzēt. Bet fotogrāfa lāsts ir tas, ka tagad gan visi grib piestāties klāt jaunajam pārim un nofotogrāfēties. Atlikušās stundas paiet fotogrāfējot aizvien jautrākās pozās aizvien sarkanākiem deguniem sastājušos svinību viesus līdz līgava vai nu met pušķi un līgavainis - saucamo prievīti, vai arī sagriež torti. Tā nu vakars paiet pušķi un torti gaidot.

Amerikāņi fotogrāfam maksā pa stundām, tāpēc nav jāgaida torte, bet plkst. 11. Laiks pēc vakariņām sastingst - amerikāņi nedejo, bet ākstās uz deju grīdas, dzer ātri, bieži nenovalda smalko robežu un grib kādam pa visu varu iet virsū. Un te nu pa rokai esam mēs. Nekas briesmīgs līdz šim nav noticis, vien Toms apliets ar kādu lipīgu šķidrumu, man uzrodas pa kādam pielūdzējam vai vismaz kādam, ar kuru jārunā. Atšķirībā no Latvijas šeit reti kāds vēlas apspriest foto tehniku un apstrādes iespējas, biežāk mūsu izcelsmi, klimatu Latvijā un izteikt komplimentus.

Pirms kāpšanas mašīnā - crosscheck, un tad kluss mājupceļš. Nav spēka ne paļurkstēt.

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

Diena, kad zvanīja telefons

Braucām sauļugunī pa piecu topju ielu, kad biju spiesta taustīties pa Oahakas maisiņu, lai atrastu kur zvana telefons. Kāda patīkama sievietes balss stādījās priekšā, ka zvana no žurnāla Quien, vai es zinot tādu. VAI ES ZINOT TĀDU?  Kurš gan nezina tādu, ja vien ir bijis Meksikā? Esot noskatījuši mūsu darbus internetā, gribot, lai es nosedzam Vajartas pasākumus. Norunājām īsi par honorāriem un tikšanos nākasvētdien.

Vēl īsti nebiju paguvusi nodejot prieka deju, kad atkal zvanīja telefons. Šoreiz biju ceļā kopā ar kāzu organizatori pie histēriju pārnēsājošās līgavas, kura pilnīgā tumsā vēlējās apskatīt (nekavējoties!!!) fotosesiju vietas. Tātad, zvana telefons no tādas viesnīcas Grand Velas, vēlas  piedāvāt mūsu pakalpojumus savām līgavām. Jāpiebilst, ka es jau pasen plānoju sarunāt tikšanos ar turienes kāzu organizatoriem, lai atrādītu darbus.
Jē, jē, jē.



Jē.

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Trīs darījumu kultūras atšķirības

Plāni
Ja Meksikā kāds no rīta zvana, grib steidzami tikšanos, kuras laikā stāsta par milzu projektiem ar slavenām zvaigznēm, TV programmām, žurnāliem, zināmām markām, tad nav ko brīnīties. Tas ir parasts gadījums, ka kādam ir tik lieli sapņi, ka ir grūti nepadalīties ar citiem. Vēlamā rīcība - uzklausīt, priecāties, papildināt. Nekādā gadījumā - rādīt pārsteigtu un neticīgu seju. Ja Latvijā kādam ko jautā par plāniem, pieklājīgi ir piekāpties izvairīgās atbildes priekšā, ka plāni ir, bet pagaidām nav nekas skaidrs, līdz ar to komentāru nebūs. Jo izvairīgāka atbilde, jo vairāk tas liecina par to, ka plāni ir lieli un svarīgi.

Termiņi
Meksikā klients drīkst kavēt, viņš visticamāk arī kavēs un sagaidīs, ka arī citi kavē. Termiņš ir datums, kuru var pārcelt līdz nākamās sezonas svētkiem (parasti - Ziemassvētki-Lieldienas, Lieldienas-sezonas sākums (oktobris), sezonas sākums-Ziemassvētki) Latvijā klients drīkst kavēt, bet pēc tam izpildītājam jāskrien divtik ātri, lai kompensētu kavēšanos, jo termiņš ir termiņš. Vēlamā rīcība Meksikā - aukstasinīgi gaidīt, ziņu par termiņu pabīdīšanos uztvert ar mierīgu sapratni. Nekādā gadījumā - steidzināt, tas ir nepieklājīgi. Latvijā, ja kavējas klients, pieņemts regulāri atgādināt par kavējumu, vēlams gatavot dažādus risinājumus termiņu iespēšanai tad, kad mirstamstrīpa ir tepat degungalā.

Ja vēlies ko panākt
Meksikā nav jēgas zvanīt, tas ir dārgi, visticamāk, ka vienīgais sarunu biedrs būs dzelzs balss, kurai atstātos ziņojumus neviens neklausās, jo par to atkal jāmaksā. Vēl sliktāk, ja tiek sazvanīta sekretāre - tām šeit tiek maksāts par zvanu un ziņu apturēšanu, sevišķi gadījumā, ja priekšnieks ir vīrietis, bet ieinteresētā puse - sieviete. Sarunāt tikšanos var pēc nedēļas, turklāt tā noteiktās dienas rītā tiks pārcelta vēl par nedēļu un tā tik daudz nedēļu no vietas, kamēr tikšanās lūdzējs atmetīs ar roku. Man patīk ierasties bez brīdinājuma, lai lūgtu nozīmēt tikšanos. Parasti nolemj, ka ērtāk ir uzklausīt uzreiz. Daudz var panākt ar epastiem. Visiem ir Blackberry vai Iphone, atbildēs vai nu uzreiz, vai arī skaidrs, ka jāiet tikties.
Latvijā vislabāk ir zvanīt. Uz epastiem atbild reti, ar kavēšanos un raksta visu citu, tikai ne atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Tikšanās tiek uztverta kā galējā komunikācijas forma, kad viss cits nav palīdzējis.

Cik maksā kāzas?

Kāzas, kurās strādāju aizpagājušonedēļ (ar mariači un dziedošo 350-galvaino publiku) izmaksāja Ls 12 000 (cenā nav iekļauta viesu ierašanās notikumu vietā un izmitināšana, tērpi, gredzeni).
Kāzas, kurās strādāju šonedēļ (tās, uz kurām mācītājs un laulātājs nokavējās par trim stundām, bet bija salīdzinoši nelielas - 130 cilvēku) maksāja Ls 15 000. Ziedu dekorācijas vien - Ls 2000, bet bija to vērts, es jums saku!
Foto top, šonedēļ publicēsim.

otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Jaunais piecsimtnieks

Vienā pusē viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem Diego Riviera, otrā - viņa slavenā sieva Frīda Kalo. Apmēram Ls 20. Esmu sajūsmā.

pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

Pēkšņi atcerējos

Katram meksikānim ir divi uzvārdi - viens mammas, otrs tēva. Turklāt precoties tos parasti nemaina. Dažkārt otro uzvārdu lieto saīsinātu. Piemēram, Toma draugs, nākamais Vajartas mērs uz "Puerto Vallarta Querida" albuma vāka norāda, ka autors un dziesmas izpildītājs ir Antonio Lugo Mor. (Morales), bet mans muguras ārsts uz sava kabineta plāksnes dižojas kā Gvadalaharas universitāti absolvējušais doctor  Hdez. (Hernandez).

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

14 stundu kāzas

Krišs teica, ka ir paēdis un mani nesaprot, es viņam atbildēju, ka pati sevi sen nesaprotu. Jebkuru darbu 14 stundas bez pārtraukuma darīt ir smagi, bet fotogrāfēt - ai... nu ko tur. Labi, ka mums ir lielo fotosesiju rūdījums, pretējā gadījumā vai nu karoti noliktu vai arī pekas atstieptu.

Sagruvušā tilta dēļ kāzas aizkavējās 2,5 stundas. Tiesnesis stāvēja sastrēgumā, tādēļ nebija, kas laulā. Viņam nebija iespējas izkāpt no mašīnas un tālāk doties kājām kā man pagājušonedēļ.

Mūsu kolēģi videogrāfi ar trim kamerām, četru cilvēku sastāvā šīs kāzas neuztvēra kā sevis cienīgu izaicinājumu. Pastāstījuši Tomam, ka par viņiem interesējas lielas filmu studijas no Losandželosas (neatceros, kas tieši - XX Century Fox vai kas līdzīgs), viņi apcerīgi sēdēja ar aliņiem rokās, gumijas klikatām kājās. Vakarā viņus pieķērām vienam otru intervējot, kad gājām prom, viens no viņiem bija galvā uzlicis līgavas meitas vainadziņu, bet otra soļi bija smagi un nevarīgi. Tikai dažus īsus mirkļus atceramies redzējuši viņus filmējam jauno pāri. Nespējam vien sagaidīt nofilmēto samontētu solītajā 30 minūšu filmā.

Toties līgavas radi šodien nopirka dažas no mūsu bildēm, ar kurām bija izdekorēta ieeja viesnīcā. Sen nebiju redzējusi savas bildes lielas un pie sienas, nu gluži kā izstādē. Pēc tam cita bildēšana.

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Toms jaunās mājās

Apbraucām apkārt tenisa laukumam un aizvedām Tomu uz viņa jaunajām mājām. Tagad Toms dzīvo dzīvoklī ar skatu uz kalniem. Skaisti. Parīt kāzas, vēl vienas kāzu bildes palikušas nesagatavotas, ar jūsu atļauju atgriežos pie darba.

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Pēc tiesībām

Šorīt ar Poļinu ielēcām zilajā vabolē un gaišajiem matiem pa atvērtajiem logiem vējā plīvojot, aizlaidām uz blakus štata ceļu policiju. Uz blakus štatu tādēļ, ka Vajartā esot rindas, viss ļoti stingri, esot pat jākārto teorētiskais eksāmens un braukšana. Najaritā viss esot vienkāršāk.

Mazpilsētas iepirkšanās centrā ierīkotais policijas birojs ir diezgan patukšs. Noskaidrojam cenu - Ls 20, nepieciešamos dokumentus - pase, FM3 un dzīvesvietas pieraksts (sarunāju ar Araseli, lai nogalvo, ka dzīvoju viņas mājā Buserijās). Būšot jāraksta arī teorētiskais eksāmens. Poļina mani brīdināja, ka pirms tā uzliks kaseti, lai noklausāmies teoriju un vēlāk atbildam uz jautājumiem. Bet ūsainais policists, noskaidrojis, ka drusku protu spāniski, mani nomierināja, ka eksāmenu palīdzēs uzrakstīt. Vai būs arī jābrauc, viņam jautāju. "Es Tev uzticos", viņš man atbildēja.

Eh, būtu bijis FM3 līdzi, jau šobrīd varētu lielīties ar Meksikas tiesībām.

Luksus dzīve

Man ļoti patika vieta, kur fotogrāfēju iepriekšējās kāzas - villu komplekss netālu no Lakruzas. Izskatījās dārgi - villa piekļāvusies kalnu grēdai, tajā iekļuvu no kalna virsotnes, ieejot caur auto stāvvietu. Tad izvēlējos - lifts vai trepes? trepes un kāpu lejā pa apzaļumotām terasēm līdz nonācu kādus trīs, četrus līmeņus zemāk līdz ieejai mājā. Māja ir atturīgi majestātiska, vēl pāris līmeņus zemāk baseins un stiklota viesistaba, kam apkārt dažādos līmeņos pie kalna piekļāvušās guļamistabas ar terasēm no kurām paveras skats uz Banderas līci.
Šodien aizbraucu pakaļ naudai, vārds pa vārdam ar consierge, izrādās, ja izskatās dārgi, ir arī dārgi. Viena nakts villā maksā 2500-4000 USD. Un tādu villu tur ir 58!
Atpakaļceļā iebraucām Buserijās paēst pusdienas. Pusdienu piedāvājumā (2.40) šodien bija zupa un arbūzu dzēriens. Kad tika servēta zupa, patiešām abstulbu - jā, jūs saskatiet pareizi - tajā peld vesels krabis. Tā ir mana daļa no Vajartas luksusa dzīves.

svētdiena, 2010. gada 7. novembris

Sastrēgums

Pēc pusotras stundas pavadīšanas sastrēgumā pirms sabrukušā tilta, izkāpu no mašīnas un raitā solī apgāju apmēram vēl kilometru garo sastrēgumu. Dievs uzklausīja manas lūgšanas - pie uzbrauktuves man uzpīpināja kāda mašīna un piedāvāja palīdzību. Kāzu fotosesijas sākumu tādēļ nokavēju tikai stundu, kas salīdzinājumā ar Krišu, kas ieradās vēl pēc stundas, ir labs rādītājs.

Galu galā viss beidzās labi - kāzas nofotogrāfētas, pāris un mammas apmierinātas.

sestdiena, 2010. gada 6. novembris

Cits līmenis

Šovakar bija pirmās Andale pakas kāzas ar Paulīnu, manu Gvadalaharas draudzeni un kāzu rīkotāju. Pēc amerikāņu smagsvara kāzām gluži kā kontrastduša.
Līgava kā skaista princese ar gaisīgu Madeirā pirktu kleitu, līgavainis no Gvatemalas, 300 viesu (12 tantes un onkuļi no vienas, bet 10 no otras puses, ar ģimenēm un vēl daži tuvākie radi). Rotājumos tūkstošiem dažādu orhideju un tulpju, neprātīgi labi un daudz dejojoša publika, izsmalcinātas manieres un ēdiens. Mīlestība gaisā un pilnīga nodošanās ģimenes viesībām.
Paulīnas līdzstrādnieces mani mierināja, ka šīs vēl nav nekādas augstās kāzas. Īsti smalkas kāzas būšot nākamnedēļ, uz kurām ieradīsies arī gubernators.
Pēc gourmet vakariņām un diskotēkas ap vieniem naktī ieradās mariači un tika servēti tako. Māsa kāpa uz skatuves un dziedāja, tekilas glāze rokās, bet acīs asaras. Mūsu ciema tūristu izlutinātie mariači mēģināja atspēlēt svarīgākos gabalus, bet ģimene sasēdās apkārt skatuvei un pieprasīja pavisam vienkāršas dziesmas par Halisko skaistumu, sieviešu kaislībām un naksnīgām debesīm.

ceturtdiena, 2010. gada 4. novembris

Kam amerikāņu sapnis, kam murgs


Vakar atgriezos Las Caletas pludmalē, kur kāds pāris ar astoņiem viesiem piepildīja savu sapni - apprecēties okeāna krastā. Turpat, kur ved tūres ar kuģīšiem un gar krastu kā klimpiņas okeāna viļņos šūpojas peldvestēs tērpti tūristi, bet garām laiku pa laikam aizsoļo par indiāņiem ietērpti aktieri.

Kad iegāju bungalo, jautāju sievietei pie spoguļa, kur lai meklē līgavu. Man vajadzēja valdīt par savu sejas izteiksmi, kad viņa atbildēja, ka pati vien esot. Drīz parādījās arī stipri vecāks, bet miesasbūvē līdzīgs līgavainis, viņa padsmitgadīgais dēls, kurš izskatās, sasniegs vēl iespaidīgākus miesas apjomus. Dziļi sirdī es zināju, ka reiz man nāksies fotogrāfēt smagsvara kāzas, bet situāciju tas nekādi neatviegloja.

Un viņu dzīve ir grūta. Kalnā uzkāpt ir KalnĀ UuuZkāaapt..., divi trepju pakāpieni ir divreiz grūtāk pārvarami kā viens trepju pakāpiens. Uz tuvējajām 30m attālumā atrodošajām klintīm puse no viesiem negribēja doties... attāluma dēļ. Galu galā glīti nofotogrāfēju kāzas, kāzu organizatore mani uzsēdināja uz kāda tūres katamarāna un stundu devos tieši uz mūsu ielas galā atrodošo ostu.

Uz katamarāna bijām apmēram simts cilvēku, atvērts bārs (dzer cik lien), dīdžejs un animatori. Animatori ir kādi 3-4 jaunieši, kuri izskatās gluži kā parasti tūres apmeklētāji, bet viņu darbs ir iekustināt publiku. Dīdžejs sāka ar drošo dziesmu (ieliku, lai nu jums arī tiek), kura spēj satrakot jebkuru amerikāni. Pavisam drīz viss kuģis - jauns vai vecs leca dejas, skrēja  virtenēs, māja ar rokām un dziedāja līdzi. Kad mani sazvanīja Krišs, nācās atzīties, ka esmu ellē. Šādos brīžos man vajadzētu nevis patverties telefona spēlītē, bet fotogrāfēt. Aizvien vairāk cienu meksikāņus, kuriem ikdienā nākas izklaidēt amerikāņu tūristus. Viņus var viegli atpazīt citu meksikāņu vidū - ar balto cilvēku viņi runā kā ar garā vāju.

otrdiena, 2010. gada 2. novembris

Globalizācija

Vēl nesen savu modes izsalkušo skatienu nācās veldzēt Briseles un Rīgas veikalos.  Vakar pa ceļam mājup no kāzu Expo Gvadalaharā izkāpu pāris pieturas pirms autoostas, lai pārbaudītu Gvadalaharas Galerijas. Pat Klaipēdas Acropolis ir nenozīmīga bode. Bez Hugo Boss un MaxMara, Zegna veikaliem atradu arī japāņu dizaineru, franču kosmētikas, rokām darinātas šokolādes un visus citus iespējamos zināmo zīmolu veikalus. Daži zīmoli trūkst Spicē, daži zīmoli trūkst Galerijās, bet kopumā meksikāņi mani pārsteidz - izskatās, ka trīs dienu garās brīvdienas teju visi bija nolēmuši pavadīt šajā lielveikalu kompleksā - Gvadalaharas ielās mašīnu tikpat kā neredz, bet šeit stāvvieta stāvgrūdām pilna, pie restorānu ieejām rindas, ģimenes pārvietojas ķekariem vien - tumši mati, papīra maisiņi, augstpapēžu platformenes un ultra garas mākslīgās skropstas ir šīs sezonas musthave. Es ar savām palienētajām džinsām, dzelteno bītleni un kedām izskatījos kā lauku rads.
Sašļuku un devos uz savu autobusu. Četras stundas; kāds atvieglojums - iekāpu sauļugunī un gumijas klikatās.