ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs

Gandrīz droši

Dodoties ceļā vien ar rokas bagāžu, caur Gvadalaharu, Kankunu un Briseli, es 8. augusta agrā rītā plānoju ierasties Latvijā.

otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

Otrā dzimšanas diena Meksikā

Dienu patīkami pavadīju datora priekšā. Dažkārt ir tik jauki ignorēt faktu, ka ir taču dzimšanas diena un nedarīt neko. Saņemt apsveikumus, sarakstīties ar sen nedzirdētiem un neredzētiem draugiem. Dienas vidū neizturēju un devos uz lielveikalu nopirkt visu ko grillēšanai. Slinki pagrillējām, pasēdējām uz terases. Mūziku liku es - Mocarta koncertu klarnetei un U2 No line on the Horizon.
Vakara noslēgumā - napoleona torte Walmart izpildījumā (vai tiešām tajā ir jābūt aprikozēm un cepumiem?) un Jeeves and Wooster sērija.

pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs

Mīlas balodīši no Čikāgas Buseriju ielās

Tie, kuri ir bijuši Buserijās, zina, ka pārāk skaisti tur nav. Bet ir bardacīgi, ir krāsaini un visādu interesantu stūru pārpilns. Ar Tomu jau sen kalām plānus, ka vajadzētu pierunāt kādu klientu fotogrāfēties tradicionālā Meksikas pilsētvidē.
Andžela no Čikāgas ir kāzu fotogrāfe. Katru gadu savā kāzu jubilejā viņa dodas ceļojumā un noorganizē atkalapvienošanās fotosesiju. Mēs abas bijām vienisprātis, ka šoreiz teiksim nē pludmalei un iesim ielās.

sestdiena, 2010. gada 24. jūlijs

Uz ceļa


Sakrāmējām somā fototehniku un ar taksi devāmies aiz pilsētas lopkautuves no darbnīcas izņemt Sauļuguni. Meistars Ēriks tīri smaidīgs: ielikts jauns, no Gvadalaharas atsūtīts radiators. Pie motora atrastā klikata atbāzta vecajā vietā, lai kaut kas gar kaut ko tik dikti nestrīķējas, pāris skrūves piegrieztas stiprāk. Lai atbraucam nākamajā nedēļā, no izpūtēja notīšot dzeloņstiepli, piestiprināšot civilizētākā veidā.
Ar Tomu nosmaidījām vien, kad Ēriks iedeva savu mobilā numuru nosakot, ja kādreiz paliekam uz ceļa, lai droši zvanām. Zvanījām arī, pēc 15min. Drīz vien ieradās Ēriks un konstatēja, ka sākusi darboties signalizācija. Pēc brīža, kad ar taksi ieradās Krišs, atvezdams pulti, izrādījās, ka strādā ne tikai signalizācija, bet arī centrālā atslēga. Tavu brīnumu, ne?
Foto: Kristians Šics pa sauļuguns logu Montessori lagūna - tuvākais ceļš uz mājām slēgts

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Sauļuguns saplīsis

Šodien no klienta pārbraucām ar taksi, jo sauļuguni atstājām darbnīcā aiz pilsētas lopkautuves - radiators nomaināms. Sākumā bija domāts, ka šodien savāksim, tad zvanīja meistars Ēriks, kam poļu asinis un teica - rītdien. Ēriks man teica "cik smuka!", man šķiet, ne par mašīnu.
Nabaga sauļuguns. Nabaga mēs. Nabaga maks.

trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs

Pārsātinājums

Ir fotogrāfēts un fotogrāfēts, datorā grēdām vien krājas vēl neapstrādāti faili. Rītdien ir pirmā diena pēdējo desmit dienu laikā, kad nav ieplānota neviena (neviena pati!) fotosesija. Uz kameru skatos nelabprāt, jāatpūšas. Kārtīga siesta, izbrauciens pa upēm līdzīgajām ielām negaisa laikā mazliet palīdzēja izvēdināt galvu. Vakariņās ēdām sviesta beku mērci.
Ir pierasts dzirdēt Maijas smieklus, mazliet skumji, jo jau rītdien viņa dodas prom.

pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

Kalnā



Sestdienas vakarā ar makdonalda kartupelīšu maisu rokās pie lielveikala mani uztvēra Poļina savā zilajā vabolē. Un tad pēkšņi dzīve ieguva vecos, labos Meksikas apgriezienus. Ieradāmies pie Poļinas jaunā aplidotāja Rikardo, kurš vēl tālajā 85 gadā ir izdevis skaņu ierakstu plati ar lokainu frizūru un kļoša biksēm uz vāka. Pēc kādu divu stundu tērzēšanas uz robežas - tūliņ, tūliņ jau braucam kalnos, mēs patiešām iekāpām mašīnās un devāmies uz Sansebastian - vecu raktuvju pilsētu 50km attālumā, bet gabaliņu virs mākoņiem.
Pilsētiņa dunēja - vidusskolā izlaidums. Viss kā senāk Rucavā - svētku zāle, priekšā grupa, paši pie galdiem. Kas nav samaksājis par vietu, stutē durvis. Uz galdiem - alus, tekila, plastmasas trauki un noslēpumaini milzu grāpji. Pēc brīža atģidāmies karaoke krogū, kurā pilnā balsī fonogrammas pavadījumā ar mīlas balādēm savu iecerēto Poļinu aplenca savulaik daudzsološais dziedātājs. Gods kam gods, bez smieklu lēkmes pārlaidām priekšnesumus un devāmies uz mākoņu mitruma pievilgušo viesnīcas istabiņu. Viesnīcā neko dīvainu nemanījām, lai arī bija visas iespējas redzēt zaldātus (spokojoties vēl kopš revolūcijas laikiem).
Šodien ar kvadracikliem uzbraucām Bufā - 2800m virs jūras līmeņa, tieši pirms finiša apgāzām kvadraciklus, noorganizējot piknikojošajām meksikāņu ģimenēm nelielu šovu. Mums nekavējoties tika piedāvāta palīdzība un cepumi. Poļina tā arī pazuda pa ceļam ar savu pielūdzēju, viņus satikām pēc stundas vakariņojot itāļu restorānā.
Nupat esam atgiezušies Vajartā, sajūta kā pēc nedēļas nogales Pāvilostā - pārgurums no atpūšanās un pilna galva elpu aizraujošu skatu un notikumu.

piektdiena, 2010. gada 16. jūlijs

Tās pašas nelaimes

Meksikā viss lēnām mainās, un daudzas lietas man nemaz nepatīk. Fotosesijas laikā apbraukājot līci, acīs krīt tendence, ka aizvien mazāk kļūst publisku pieeju okeānam. Pat džungļi ir aizvilkti ar dzeloņstieplēm un tikai pāris vietās ir izeja uz sērfotāju un zvejnieku paradīzi. Aizvien mazāk viesnīcu atļauj palietot pludmali un dārzus fotosesijām, tikai rakstiski un pa epastu, beigu beigās uz kuriem neviens tā arī neatbild.
Mari Trini ar šausmām acīs stāsta, ka sākot no nākamgada tikšot sodīti visi, kas apstājas uz gājēju pārejām un gājēji, kuri šķērso ielu pirms pārejām. Civilizācija sāk iezīmēt noteiktus vaibstus Meksikas sejā, man par to skumji.
Es atceros Pāvilostu pirms modes buma - neaizbūvētas kāpas un Rozā zuti. Pēc šī skaistuma visi brauca, atklājot brīnišķīgas neskartas pludmales, bet drīz tajās sabūvējās, pilsēta sapucējās un viss kļuva gluži attīstīts un formāls.

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Nedēļas citāts

Uz fotosesijas vietu jābrauc kādu stundu. Tā tiek nočalota. Mūsu videogrāfs un vižāziste izrādās dzīvo vienā klāsterī, bet visgaršīgākie augļi ir mandarīni. Cepta gaļa nāk no Sonoras, bet tas nu liek sašust modelei argentīnietei. Vārds pa vārdam, izrādās, ka nevienam, izņemot Tomu, mašīnā nav autovadītāja apliecības.Vizāžistei ir paziņas, kuri par nelielu samaksu var tiesības nokārtot. Daniels saka, lai nokārtojot viņam arī, jo negribas visu rītu zaudēt - viņi prasot arī parādīt braukšanas prasmes un uzdodot kaut kādus jautājumus.
Mūsu smiekli un tiem sekojošie stāsti, ka četrus mēnešus autoskolā jāsēž, vispār netiek ņemti par pilnu. Drīz vien sarunas atgriežas pie ēdiena.

svētdiena, 2010. gada 11. jūlijs

Aizņemta

Jā. Esmu ieslīgusi darbos, nav laika ne paēst, ne pagulēt, kur nu vēl ko blogā ierakstīt. Vairāki milzu procesi notiek vienlaikus. Pirmkārt. Nododam katalogu uz druku. Otrkārt. Nākamnedēļ milzīga, patiešām milzīga fotosesija piecu dienu garumā. Šonakt ieradīsies viena modele, bet nākamnakt - otra.
Starp citu, gaidiet mani augusta vidū Rīgā un citur Latvijā! Un virtuālas bučas Odrijai vārda dienā!

piektdiena, 2010. gada 9. jūlijs

...nejauši atrasts




Pievienojot foto iepriekšējam bloga ierakstam pēkšņi atradu bildes, kuras Toms man bija iesūtījis laikā, kad meklējām mašīnu. Nav nejaušību, ir tikai likumsakarības.

Odziņa



Stundu pirms izbraucām uz Gvadalaharu, situācija sāka tik akūti mainīties, ka nopirkām mašīnu tepat pie saviem vārtiņiem no manas pirmās modeles Meksikā Zoe.

Nākamajā rītā ar Tomu pamodāmies Gvadalaharā tieši pie štata gubernatora mājas. Brokastojām ar keksiem kafejnīcā, devāmies pie kādas fabrikas direktora apskatīties ko varam darīt viņa reklāmas dizainu sakarā. Tad veltījām pāris stundas aksesuāru iegādei fotosesijām un pavisam drīz programma bija izpildīta un mēs sēdāmies autobusā, lai atgrieztos. Pie autoostas mums mājīgi uzspīdēja ķirsīša ugunis. Ak, es kļūstu tik romantiska! Vairāk par mašīnu Toma blogā.

Foto: Toms Čirkšis

otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Pirms ceļa

Tā, nu tagad tas ir pavisam droši - mēs rītdien braucam uz Gvadalaharu mašīnu pirkt. Es saskatu dažas nianses, kas varētu šo ceļojumu padarīt īpaši neaizmirstamu. Pirmkārt mums nav nekādu zināšanu par birokrātiju šajā sakarā. Otrkārt mums nav nekādu zināšanu par tirdzniecības vietām, kur nu vēl noskatīta mašīna. Plāns ir vienkāršs - aizbraukt uz Gvadalaharu, un tad jau redzēs.

piektdiena, 2010. gada 2. jūlijs

Gadadiena



Paldies draugiem, kuri atgādināja, ka šodien ir mūsu kāzu jubileja. Uldis paskatījās telefonā, un paziņoja, ka piektā. Šodien esmu futbola atraitne, vakarā darbs - XV gadu jubilejas ceremonija baznīcā.
Atcerieties? Garas smilgas saulrietā, uz ugunskura vārīts čilli, ceptas butes, govju kājas miglā, tekila uz baznīcas jumta un baļķa zāģēšana, kura draudēja ievilkties līdz saulrietam. Un šeit dāvana visiem kāzu viesiem - beidzot mūsu kāzu bildes vienuviet. Paldies fotogrāfiem - Lāsmai Grants, Svetlanai Feldmanei um Signei Cīrulei!

Foto: Toms Čirkšis "Ceturtdaļefināla rīts"

Atziņa par skaistumu

Meksikā radi ko radīdams, rādi ko rādīdams, bet atsauksmes skan vienas: "Que bonito!" (Cik skaisti!) Mums ar Tomu par lielām šausmām ar "Que bonito!" tiek apzīmogotas gan jēdzīgas, gan nejēdzīgas, gan pavisam šausmīgas vai pa īstam brīnišķīgas lietas. Šim fenomenam ir radies izskaidrojums.
Kad mammai vienīgais bērns atnes zīmējumu, viņai ir spēka norādīt, ka rokai četri pirksti, zālei jābūt zaļai, pār malām nedrīkst pārkrāsot. Bet, kad zīmējumu uzplijas jau septītais, ko citu teiksi kā "Que bonito!"