Man šķiet, ka Latvija un Meksika svin divus pilnīgi atšķirīgus svētkus. Šeit nekādas "klusās nakts" nav un nevar būt — visi priecīgi dzied mums zināmās Ziemassvētku dziesmas divreiz ātrākā tempā, priecīgi kustoties salsas ritmos. Šie būs lustīgi svētki. Palmu ieskautajos dārzos spilgtajā saulē piepūšamie sniegavīri ir vienīgais, kas atgādina svētkus, kurus svin Latvijā. Bet, ja šovakar te uzkristu sniegs, varu derēt, ka neviens neizdzīvotu.
Vakardien bijām pie okeāna, Krišs saulrietā peldējās, kamēr es stūmu vēderā lielveikalā nopirktu jūras kokteili (dažādi mošķi mērcītē). Mūsu acu priekšā pāris puiši iebrida okeānā ar tīklu, kas izmēra ziņā nebija lielāks par volejbola tīklu, un izvilka zivis. Jūras ežus un kaut kādas lielās zivis atsvieda atpakaļ, mazās zivis (ap kilogramu smagās) saķēra aiz astēm un aiznesa cept uz blakus restorānu. Tas nozīmē, ka es šeit vienmēr varēšu izdzīvot. Jānopērk tīkls.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru