Šorīt devāmies uz Puntademitu (Punta de Mita) — vietu, kur Klusais okeāns satiekas ar Banderas (karogu) līci. Puntademitas (tulkojumā — viduspunkts) Klusā okeāna pusē atrodas slēgta zona — viesnīca "4 Seasons", kas ir šī kūrorta (vispār Vajartas) augstākais punkts. Augstākais punkts tādā izpratnē, ka šeit atpūšas Manhetenas un citi bagātnieki. Viesus izklaidēt savukārt ierodas Eltons Džons un tādā garā. Pārsvarā visi uz šo viesnīcu dodoties privātās lidmašīnās un tā joprojām. Kad Māra man to visu mēģināja uzburt acu priekšā, nodomāju, cik gan ilgi mums jādzīvo, lai to visu savām acīm apskatītu. Izrādās, nepilnu nedēļu.
Tātad ieradāmies Puntademitas zvejnieku ciematiņā — pludmalē restorāns pie restorāna, starp tiem — mēsli un čūkšļi. Kāda meitene jautā, vai runājam angliski, prasa, kā lai izkļūst pludmalē. Tā nu kopā aizejam līdz pludmalei, un izrādās, ka viņa ir diezgan sabiedriski noskaņota Amerikā dzīvojoša poliete. Vārds pa vārdam, viņa ir izbēgusi no viesnīcas (protams, „ 4 Seasons”) un ieradusies no Manhetenas (protams, privātā lidmašīnā). Viņa ir kāda finansu magnāta personīgā asistente, un piecas stundas viņai brīvas. Viesnīcu pamest viņai gan nebija brīv — pirmkārt, ja nu saimniekiem ievajagas palīdzību, otrkārt, ārpusē meksikāņi viņu var nolaupīt, izvarot, sagriezt gabaliņos un aprakt nezin kur (kā parasti).
Tā nu dienu pavadījām, zūdoties par amerikāņiem, stāstot stāstus par Austrumeiropas bērnību un kaļot plānus, ko iesākt tālāk. Papusdienojām un nolēmām viņu pavadīt divus kilometrus līdz viesnīcai. Un te nu mēs bijām — viesnīcas „4 Seasons” pludmalē, prātojot, kas mums ir pazīstamāks — marsieši vai cilvēki, kurus redzam šiet. Palmas un celiņi, visi vizinās golfa mašīnītēs, nelieli palmās ieslēpti baseini ar mazām privātām atpūtas kabīnēm. Neskaitot to, ka visi smaida jaudīgākos smaidus, kādus vien esmu redzējusi, pārējais izskatās tāpat kā vienmēr. Jāpatur gan prātā, ka numuriņš maksā $3900 diennaktī, bet saulriets esot visskaistākais pasaulē. Skaistāko saulrietu pasaulē pēc pārdesmit minūtēm rēcošā piepilsētas autobusā sagaidījām savā ciematā kopā ar meksikāņu ģimenēm, kas ieturēja Ziemassvētku pusdienas turpat pie okeāna. Un tas viņiem maksāja kādus 20 peso (80 santīmu), ja pieņemam, ka viņi arī atbrauca ar autobusu. Kā novēroju, zivis, ko uzmest uz grila, viņi zvejoja turpat, iemetot pie krasta nelielus tīklus.
Fotogrāfijās redzams mūsu ciemats — dzīvojamo māju dižpuduris un lielais ceļš —, kā arī meksikāņu ģimenes, kas svin Ziemassvētkus turpat pie okeāna. Pieminēto viesnīcu un tās viesus nebildēju visiem saprotamu iemeslu dēļ, bet peldkostīmu katalogu tur varētu nofotogrāfēt vienā dienā, fotogrāfam īsti neizkustoties, tikai lēnām kopā ar modelēm griežoties ap savu asi. Tas gan!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru