Māju ar rokām un mazliet kliedzu, citādi manī vispār neklausās.
Kas ir lielāka patiesība — tas, ka mums ir gigainternets (mājas īpašnieks var parādīt dokumentus, kas apliecina, ka par visu ir samaksāts un Meksikas labākā interneta vads ir pa taisno mūsu datoros), vai tas, ka šis gigainternets ir ar ātrumu 2kB sek., turklāt ik stundu apraujas vispār?
Māju ar rokām, saku "señor, por favor!", mums nav siltā ūdens. Īpašnieks var parādīt dokumentus, kas apliecina, ka vakar bija remontbrigāde un visu pieslēdza. Tātad — jābūt, bet krānā — nav.
Savukārt drošības maksu par dzīvokli viņš atdošot tikai tad, kad beigsies īres līgums, tas ir — 4. janvārī. Saku, lai sāk mūsu dzīvokli izīrēt tālāk kaut tagad un atdod drošības naudu, mēs braucam uz Puertovajartu, to nē — viņu cietumā ielikšot. Saku, abi esam eiropieši, visu varam sarunāt, viņš saka — nē, te ir Meksika. No viņa saprotu, ka visi meksikāņi vispār nekam neder, viss ir slikti, tikai viņš vien cīnās, kā var. Tā arī šķīrāmies.
Citādi viss labi — piektdien tiešām braucam uz Puertovajartu, tāds atvieglojums.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru