Nedēļas nogalē Puertovajarta un Māra (Blaubārde) mums sajauca galvu.
Pelikāni lidinās virs galvas, apkārt paradīzes pludmales, naktīs salūti un dziesmas. Atgriezties Gvadalaharā — pagrūti. Turklāt ar Māru un Alehandro viegli rosās galva un veidojas plāni. Māra mums meklē dzīvesvietu, iespējams, pavisam drīz dosimies turp. Pagaidām čakli strādājam mājās (kad ir internets).
Tad nu par internetu.
Šorīt pamodāmies, lai laikus sāktu darba dienu, bet interneta nav. Noejam lejā, rūteris tumšs un kluss. Skatāmies, vads ar visu dakšu nodedzis. Meklējam donu Arturo, neviena nav, dodamies uz veikalu pēc vada, atpakaļceļā apmaldāmies. Tad ņemam līmlenti (kancelejas) un mēģinām satīt vadus, nezinot, kurš no tiem ir zemējums. Rūteris atdzīvojas. Dons Arturo atsūta interneta cilvēku, kurš uzklausa mūsu vaimanas par to, kāpēc internets tik lēns. Runā gudri, apgalvo, ka šis ir īsts ātrgaitas internets, tikai rūteris slikts. Prasa naudu, iešot pēc jauna rūtera. Tas, protams, viss notiks rīt vai kādu citu dienu, bet pagaidām vecais rūteris stāv uz galda ar tādu kā strāvas pārveidotāju, bet pa vidu — Kriša tītais vadu kumšķis.
Elektrība noraustās ik reizi, kad kāds ieslēdz veļasmašīnu. Dažkārt izslēdzas dators. Ja tā turpināsies, pa gaisu aizies vairs ne tikai Kriša nervi, bet arī cietais disks vai kas cits. Būs jārunā ar donu Arturo vai jāpērk pašiem savs UPSis.
Citādi viss labi — saule spīd, cilvēki smaida, mājinieki skaipo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru