Tātad dzīvojam betona jaunajā projektā — rindu māju dižpudurī (ak, cik labi šis vārds piestāv šim rajonam!) kopā ar mājas saimnieci trīsistabu mājā, kura Latvijas standartiem varētu šķist kā tāda paprāva dārza māja ar pavisam nelielu (ap 10 m2) dārzu. Domāju, ka pirmajā stāvā ir nepilni 30 m2 (dzīvojamā istaba apvienojumā ar virtuvi, lete vidū un tualete, kā arī neliels sienas skapis) un otrajā tikpat (trīs nelielas guļamistabas + 2 vannas istabas), tikai ar ļoti zemiem griestiem. Toties telpas ir omulīgas, mājas saimniece normāla, runājamies ar viņu spāniski, esam gana apmierināti.
Krišs sēž pie loga un skatās, kā nelieli papaiju kociņi zaļo minidārziņā.
No rītiem joprojām ceļamies 6.45, līdz kādiem 13.oo strādājam Latvijai, tad, kamēr gaišs, nokārtojam kādas šejienes darīšanas, es dodos pie Māras piestrādāt pie mūsu kopīgā projekta, tad pēc 5.oo atgriežamies un raujamies, kamēr miegs uzvar (ap kādiem 10.oo).
Domāju, ka būs grūti čakli strādāt projām no biroja, projām no Latvijas, bet iedzimtā vainas apziņa dara savu — apskaties palmas, pārņem vainas apziņa, kuru var nomazgāt tikai ar jaunām darba uzvarām. Aizej, iemērc pēdas okeānā, tas pats. Apēd tako, skatoties pulkstenī, vai pārāk ilgi neesi prom no datora. Latvietis ir latvietis un darbaholiķis ir darbaholiķis jebkur, pat Meksikā. Skatoties, kā Alehandro un Māra rosās, var saprast, ka tas nekad tā arī nepāries. Man viņi ir tik ļoti nepieciešami.
Starp citu, šodien saņēmu īsziņu no Aijas un Pētera, ka viņi ir atgriezušies Latvijā pēc vairāk nekā diennakti ilga ceļojuma no Meksikas.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru