Savs internets

Beidzot guļu ar datoru uz vēdera divguļamā gultā (protu to novērtēt) un priecājos, ka šis jumts virs galvas par 125 latiem sagādāts uz mēnesi (internets, apkopēja, ūdens, elektrība, apsardze ir cenā), nekas vairs neliekas par grūtu. Bet tagad konspektīvs atskats uz Meksikā pavadītajām dienām.

30. novembris (svētdiena) — 18.3o ierodamies, robežsargs iesit 180 uzturēšanos dienu atļauju pieļaujamo 90 vietā, muitnieks cenšas iekasēt muitu no ievestā Apple datora kā par diviem (divas kastes tomēr!) no jaunu šo datoru cenas. Paldies dievam, viņiem nav ne jausmas, cik tie varētu maksāt, tāpēc tie tiek augstsirdīgi novērtēti par 300 USD, muita — 30 USD apmērā. Neviens no Sokratesa drauga numuriem nedarbojas, izlemjam ar visu iedzīvi ceļot uz viesnīcu. Pilsētas svētki (Coca-Cola atver lielāko atklāto slidotavu pasaulē Sokalo) aizsprosto ielu, pa kuru piekļūt viesnīcai. Tomēr kāds taksometrs ir gatavs vest, ierodamies ar visām mantām, datorus ievietojam glabātuvē. Bez spēka velkoties uz numuriņu, aiz muguras dzirdu, ka tieku novērtēta kā baltiete, pagriežos un paslavēju novērotāju. Izrādās, krievu mākslinieks, kas tagad dzīvo Bostonā. Grib draudzēties, pēc dažām minūtēm mūs gaida koridorā ar pudeli spirtota dzēriena, atsakām viņam, jo dodamies ēst. Viss jau ir slēgts, tikai kāds VIP's ķēdes restorāns ir vaļā. Aijai un Pēterim pirmais iespaids par Meksikas virtuvi tāds pavājš.

1. decembris (pirmdiena) Naktī pamodos ar augstumslimību pakrūtē. No rīta jau gāja vaļā nepieteikti, bet ļoti steidzami tualetes apmeklējumi, pilnīgs nespēks, tirpstošas kājas, galvassāpes, sāpes krūtīs, citas sūdzības, kuru dēļ parasta nāve būtu tīrais prieks. Aijas augstumzāles no Tibetas ceļojuma mazliet atviegloja situāciju, bet tikai tik daudz, lai būtu spēka iziet mazu aplīti un noskatīties kā laimīgie ceļotāji brokasto galvenajā Mehiko kafejnīcā. Dienas laikā nekas nemainās, guļu, vakarā vēl viens aplītis, kā rezultātā atstāju Krišu dzertuvē, kur viņš kā vienmēr ieguva daudz draugu uz mūžu un gotiņkonfektei līdzīgu saldumiņu, ko nolikt uz aizmigušās sievas spilvena.

2. decembris (otrdiena) Tā kā izlemjam naktī doties uz Gvadalaharu (7h), mums ir diena, kuru veltīt Mehiko apskatei. Izmantojot metro, dodamies uz ziemeļu autoostu, tad ar autobusu, kurā kāds dziedonis ar zagtu ģitāru mēģināja Krišam pagalam aizkliegt ausis, devāmies uz piramīdām. Piramīdas kā jau piramīdas. Vakarā pārguruši kā suņi no viesnīcas mantu glabātuves saņemam savas 10 bagāžas vienības — divas datorkastes, melno somu, kuru Krišs svara dēļ dēvē par gabalos sagriezto vecenīti, vienu lielo plastmasas kasti, koferi, ceļa somu, citas mazākas bagāžas vienības. Tad to visu iznesam uz ielas un iestumjam taksometra busiņā (bagāžas dēļ lietojam tikai tādus). Tad to visu uzkrāmējam autoostas mantu vedējam (dzeramnauda), viņš aiziet, saprotam, ka ne tur stāvam, meklējam kādu, kas aizvedīs citur (dzeramnauda), tad iekrāmējamies autobusā un uzreiz aizmiegam.

3. decembris (trešdiena) 4:3o rītā ierodamies Gvadalaharas autoostā, rādām visiem taksometristiem Sokratesa mammas adresi, neviens nezina, kur tas ir. Beidzot atrodas viens, kurš ir gatavs meklēt (kartes nav nevienam no viņiem!). Izrādās, ka visu mūsu iedzīvi kopā ar mums var iebāzt Nissan Tsuru, piesienot lielākās vienības uz jumta. Tumsā atrodam ieliņu strādnieku guļamrajonā aptuveni 50 min. brauciena attālumā no centra. Ieliņa nav braucama, tai ir trepes, tomēr atrodam piebrauktuvi no otras puses. Nupat pārguruma robeža ir sen pārkāpta, visi stingi smaida. Mājiņā kāds ir (iepriekš nevarēju nevienu sazvanīt, nezināju, vai viņi mūs gaida), paver aizkaru, bet durvis vaļā ne. Sazvanām viņu, durvis atver mazā divstāvu namiņā dzīvojoša maza, smaidīga Sokratesa māmiņa. Namiņa viesistabā mūsu mantas izskatās kā milzu kalns, uzstūķējam otrajā stāvā, kur tās aizņem visu Sokratesa bijušo istabu. Paši klusēdami apsēžamies uz gultas un mēģinām mirklīti atpūsties, kamēr lejā sāk smaržot brokastis. Sokratesa mamma ir gluži kā manējā — viņa visu laiku rūpējas, lai viesi būtu paēduši. Viņas māja ir mūsu māja, esam viņas sirsnības varā.
Tad dodamies izpētīt Gvadalaharu. Vispirms Tonala — priekšpilsēta, kurā ražo visas tās lietas, ar kurām ir pazīstama Meksikas māksla, sevišķi stikls, keramika, papīra rotājumi, citi nieki. Tonala ir putekļaina, bet ļoti skaista, gluži kā kāda mazpilsēta tuksneša vidū. Tad dodamies uz Tlakepaki (Tlaque Paque) — otru priekšpilsētu, kas novērtēta kā mākslu un mākslinieku vieta. Ļoti smalks centriņš ar visu, ko zinām par Meksikas augsto dzīvi, — plašos pagalmos atrodas rotāti restorāni, galerijas, strūklakas un apstādījumi. Teju Eiropas cenas. Izlemjam Aijai un Pēterim šeit naktsmājas negādāt, bet braukt pa taisno uz Gvadalaharas centru. Esam tā pārguruši, negulējuši, katrs ar savām ķermeņa problēmām nositušies, ka prāts sācis atslēgties, lūpas jēlas un sasprēgājušas. Ik pa brīdim kāds no mums aizmieg. Jebkur aizmieg. Nopērkam avīzi un pieņemam lēmumu negaidīt uz Sokratesa brālēnu, kuram padomā liela māja, bet cīnīties saviem spēkiem. Sākam meklēt dzīvokli Gvadalaharā, mērķis — rītnakt gulēt savā dzīvoklī. Kad atgriežamies pie Sokratesa mammas, nogurumam pievienojusies nolemtība, man pēkšņi liekas, ka nekas nav tā, kā vajag, gribu mājās, redzēt ģimeni, savu gultu, savus darbus, klientus, kaķi. Eh. Kauns atzīties.

4. decembris (ceturtdiena) No rīta saskaipojos ar visiem Rīgā no Sokratesa datora, palika mazliet vieglāk. Tad Sokratesa mammas brokastis. Tad jauna avīze, Gvadalaharas karte, telefona karte, kafija Gvadalaharas centrā, ģimenes sapulce. Nolemjam, ka pārkāpsim vidējā latvieša bausli „tev nebūs”. Mums būs.
Atrodam vienu dzīvokli Bēthovena ielā. Be-be-be-bē, saka Krišs un dodamies tur ar autobusu. Ļoti skaists rajons. Man patīk. Tomēr izrādās, ka Gvadalaharā ir divas Bēthovena ielas un šī, raugi, nav īstā. Te parādās mūsu šīsdienas eņģelis automazgātāja izskatā un mums beidzot apskaidro, kas ir kas rajonu izpratnē Gvadalaharā. Dodamies uzreiz uz smalkāko rajonu, pa ceļam apskatot citas izīrējamas mājas. Smalkākais rajons ir ļoti skaists, ļoti, ļoti, ļoti smalks. Tik tāds, ka nezinu, ar ko salīdzināt. Nāksies kādu dienu aizbraukt tur un visu safotografēt. Tad izejam (tas viss notiek kājām, un nupat būs ap 25 km) uz jauno debesskrāpju rajonu, pēc stundas satumsīs, dzīvokļa nav. Izlemjam kāpt autobusā un doties pēc sludinājuma uz to pirmo rajonu, kas mums patika, tur bija vēl viens dzīvoklis pieejams. Atrodam māju, kurā tiek izīrētas garāžā iebūvētas istabeles. Saviebjamies, saimnieks (spānis, kurš pamīšus zelē divus cigāra galus) prasa, ko tad mēs meklējam. Stāstam, ka gatavojamies strādāt mājās, tāpēc nepieciešama plaša istaba ar logu labā rajonā. Viņam ir vēl viena māja. Tiek izsaukta meita ar busiņu, lai mūs aizved parādīt. Liela māja skaistā, tīrā guļamrajonā ar plašām ielām, mājā ar skaistu žogu. Tiek izīrēta istaba ar tualeti un dušu. Istaba samērīga, internets ievilkts. Nolemjam palikt. Meita mūs aizved ar busiņu pakaļ mantām, atgriežamies, visu ienesam iekšā. Meita sazvanīs savu draudzeni, šejienes augstās dzīves žurnāla nodaļas redaktori, pirmdien mēģināšu sarunāt tikšanos un atrādīt savus darbus.
Naktī ejam uz lielveikalu pēc nepieciešamākajām saimniecības lietām. Neko nenojaušot, speram soli un nonākam pārpilnības raga ekvivalentā Soriana. Te ir viss, un no katra tāda vismaz pa desmit. Man tagad ir pārpilnības raga klienta karte, sava gulta un internets uz vēdera. Labi.