Gvadalaharā mīt ap 4 000 000 cilvēku, un to var labi redzēt sestdienās pilsētas centrā, kad vismaz kāda daļa ir iznākusi špacierēt. Man kā dzimušai pāvilostniecei tās šķiet neaptverami milzīgas ļaužu masas.
Pilsētas centrā ir veikals pie veikala — telpas gala siena vaļā, un tai seko nākamais veikals. Visi kaut ko pērk, kaut ko pārdod, vienīgā mierīgā vieta ir katedrāle, kurā ieeju teju katru reizi, kad nonāku pilsētas vēsturiskajā centrā. Gaiša, saules pielietu kupolu, Gvadalupes Marijas altārīti malā — te ir šejienes miera osta, vieta, kur mierīgi apdomāties.
Ziemassvētki ir svarīgs izrotāšanas brīdis, kuru neviens nelaiž garām — izrotātas ir visas mājas, visi pagalmi, tie nami, kuri nav izrotāti, visbiežāk ir pārdošanā vai īrē. Populāri ir piepūšami sniegavīri, kurus darbina motoriņš ar nelielu sūkni, daži no tiem paši grozās, daži groza galvu, daži ir tādā kā lielā bumbā, kurā tiem virsū tiek pūsts mākslīgs sniegs.
Tā nu mēs katru dienu vairākas stundas staigājam, noejot desmit un vairāk kilometru dienā. Sākam saprast pilsētu, iejusties. Esam secinājuši, ka dzīvojam visskaistākajā no pagaidām apskatītajiem pilsētas rajoniem — te ir viszaļāk, vissolīdāk, vislabākās pastaigu vietas, garšīgākie uz oglēm ceptie tako.
Tagad gan būs kaut kas jādomā. Esmu nobriedusi nospraust mūsu Meksikas mērķus un doties tos realizēt. Ierašanās laiks ir beidzies, jāsāk iedzīvoties.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru