Četras dienas nav gulēts skaistuma miedziņš, mājās esam bijuši tikai tik daudz, lai apkristu un aizmigtu. Pārgurums neļauj pat pirkstus uz klaviatūras novaldīt, notikumu daudz.
Ceturtdien paņemam autonomā mašīnu (Ls 12 diennaktī), apmeklējam mūsu piecpadsmitgadnieci. Vispirms viņa mūs aizved uz divstāvu dzīvokli (ap 300 2) + terase un balkons uz okeāna krastā jaunuzceltu dzīvokli ar peldbaseinu sistēmu tā priekšā. Tad izrādījās, ka dzīvoklis ir paredzēts, lai ģimenei būtu, kur atpūsties. Ģimene dzīvo turpat 10 min. tālāk prāvā mājā ar skatu uz jahtu ostu un mākslīgo klinti pie sava baseina. Ģimene brauc ar Cadillac Escalade, kas ir lielāks par Lincoln Navigator un citām diezgan iespaidīgām mašīnām, ar kurām aizņemta iela mājas sētas garumā. Izskatās, būs jautri.
Jau naktī iebraucam kalnu ciematā Maskotā. Pēc īsa viesnīcu konkursa atrodam senu iebraucamo sētu ar plašu, vīteņiem aizaugušu iekšpagalmu. No rīta, izejot uz terases, pārņem sajūta, ka staigājam pa pasaku grāmatas ilustrācijām. Steigšus paķeram somas un dodamies Gvadalaharas virzienā. Ak, jā, aizmirsu piebilst: mūsu mērķis ir Tonala — Meksikas tautas mākslas Meka. Ceļā redzējām baznīcu, kuras fasāde izlikta no šķīvju lauskām, krāsainu ezeru, piramīdas, kuras ir apaļas kā tortes, ēdnīcu, kuras vienīgais dekors ir traktors. Tonalā iebraucām tā, it kā visu mūžu neko citu nebūtu darījuši kā vien braukalējuši pa Gvadalaharu (7 milj. iedzīvotāju). Apskatījām preces, izpētījām cenas. Dzima ideja par Meksikas tautas mākslas (artesanías) veikalu internetā. Sāksim ar ebay. Mūsu krūzītes, kuras priecīgi nopirkām par Ls 1,20 pludmalē, šeit atradām par Ls 0,40.
Vakarā iebraucām Tekilas pilsētā, bet mana augstumslimība pie Tekilas vulkāna sāka ņemt virsroku pār gribu, tādēļ nolēmām naktī braukt no kalna lejā un doties mājās. Pēc 4h brauciena pakritām paši uz saviem spilveniem.
Sestdien piepildījām mazo Kriša leduskasti un braucām uz vientuļajām paradīzes pludmalēm. Apstākļi mūs ieveda vientuļajās meksikāņu pludmalēs (aptuveni ģimene uz kvadrātpēdu, rateļi, našķi, rokassprādzes, piepūšamās mantas, leduskastes un saulessargi, plastmasas krēsli utt.) Toms jau tā kā gribēja doties prom, kad sapratām, cik jauki ir būt ņudzeklim tieši vidū. Lielāko dienas daļu pavadījām ūdenī, no okeāna izlīdām vien 16.00, jo 17.oo bija jādodas uz fotosesiju. Kad 12 naktī atgriezāmies no fotosesijas, pietrūka spēka un skaidrā saprāta, lai par piedzīvoto izstāstītu Tomam, kurš mūs izsalcis gaidīja mājās.
Šodien no rīta braucām skatīties neticami skaisto Najaritas galvaspilsētu Tepiku. Man nosaukums Tepika nekad nav paticis. Arī pilsēta pilnīgi nesaprotama — daudz betona namu, pārsvarā nošņurkuši, bet citi pēkšņi ar kolonnām, izraktas ielas, neviena cilvēka. Nobraucām lejā pie okeāna pavisam tuvu Sanblasai, ielīdām nopeldēties, ar mašīnu kārtīgi izbraukājāmies pa pludmali (vispāratzīta trase, nesaprotu, kas tie par cilvēkiem, kas lieto šiem mērķiem paralēlo šoseju). Apskatījām krabju, austeru, jaka tirgotavas, nopirkām visādus augļus un 6kg banānu (tepat no koka norautus).
Krišs gāja savai agavītei zemi pierakt, bet atgriezās ar nozagtu kaktusu un laimiem (attēlā).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru