Dārzs

Dārza vērtība strauji manās acīs cēlās, kad kādu rītu sapratu, ka tās neizteiksmīgās lapas viņā stūrī ir banānkoks. Pusnokaltusī bugambīlija zied nopūrušiem baltiem ziediem. Tad ir vēl kādi augi, kam nav nekā cita kā tikai pāris zaļas lapas, ar ko lepoties.

Un palma. Un laima koks (milzīgs, Toms mēģināja noplēst laimus, bet tie cieši turas pie zara augsti virs mūsu galvām). Un mango koks, kurš nupat pārtrauc ražot (ir sācies milzu paradadīzes mango laiks). Un nokaltusi ērkšķu plūme (tā nezied, bet no tās stumbra izaug plūmes, saldas kā atriebība). Un guayaba koks (garšīgi mazi augļi, kuri ir populāri kā garšas uzlabotāji dažādiem jogurtiem un sulām). Un tā smukā puķe, kura vijās gar manas omammas sienu Liepājas dzīvoklī, bet šeit tas ir liels koks ar manām rokām neapskaujamu stumbru.

Zeme ir melna, cieta, sausa smilts. Divas reizes dienā — no rīta un vakarā — pieņemts dārzu aplaistīt. Mūsu dārzs tiek aplaistīts tad, kad kādam no mums ir laistāmais noskaņojums. Tagad kādu laiku laistāmais noskaņojums diez vai kādam būs, jo vakardien, dārzu laistot un kāpnes slaukot, aizslaucījām čūsku, kura iebēga celiņam pretējā dobē.

Ar visiem spēkiem izkārpītā bedrē ir divas Santas sētas jaka sēklas. Ojalá!