Dvēseļu ielokā

Rīta pusē (līdz četriem pēcpusdienā) namiņā valdīja rosīga murdoņa. Araseli ir atgriezusies no Gvadalaharas, viņai līdzi runājošās vecītes, kuras lieto tikai deminutīvus. Mana spāņu valoda ir tiktāl progresējusi, ka spēju izsekot līdzi tematiem, un tie ir nemainīgi: ēdiens, slimības, bērni, radinieki. Kamēr viena aizrautīgi stāsta, tikmēr otra pārņemta klausās, iestarpinot "nestāsti man šito!", "klausies", "jā, jā, tā tas vienādiņ ir bijis" utt.

Araseli Gvadalaharas mājā pazudis pulkstenis. Tāpēc pēc brokastīm uz galda tika nolikta bļoda, tajā ielikta resna baznīcas svece, uz papīra gabaliņiem uzrakstīti visu vārdi un, lēni maisot ūdeni, gaidīts, kad kāds no papīrīšiem nogrims. Bet šie negrima ne sitami. Tad nogrima divi reizē. Procedūru atkārtoja ar šiem nogrimušajiem vārdiem. Man uz īsu mirkli zuda uzmanība, un es palaidu garām mirkli, kad tika noskaidrots vainīgais. Krišs blakus izpalīdzīgi ironizēja, apjautājoties, vai policijā ir istabas speciāli šai izmeklēšanai, vai netraucē, ka durvis atvērtas, un tādā garā...

Beidzot piecos Araseli devās uz pilsētu, un mēs viņai parādījām savu jauno dzīvokli.

Araseli ir apņēmusies izīrēt mirušā kolumbieša māju. Pirmdien ierodas klients. Tomēr pirms tam vajadzētu izsaukt mācītāju, viņa prāto.

Mūsu jaunais dzīvoklis spīd un laistās. Zeltaina vakara saule izspraucas starp platajām koka žalūzijām un palmu lapām. Joprojām nav ne elektrības, ne gāzes, ne interneta, par mēbelēm nerunājot. Nokāpu pie kaimņienes gleznotājas, kura ir īpaši nelaipna un negrib, ka viņu traucē. Viņa staigāja pa iekšu, bet pie durvīm nepienāca. Kad ielūkojos namiņā, mans acu skats sastapās ar izbāzta truša sarkanām acīm.