Uz atvadām

Skanēja džezs, mēs ēdām lobsterus un dzērām baltvīnu, trūka tikai sveču gaismas — atvadu vakariņas bija karaliskas. Ēdam mājās, darām to kopīgi un svinīgi. Esam iemācījuši Araseli un Mario dažus vārdus latviski, izskatās, ka viņi mācīšanos sāk uztvert aizvien nopietnāk — motivācija ir spēja vajadzīgajā brīdī to izmantot koda vietā (abi strādā ar nekustamajiem īpašumiem).
No rīta sāpēja galva neproporcionāli vienai izdzertajai vīna glāzei, skumjas mijās ar niknumu un bezpalīdzību. Iedzēru pretsāpju ripu, nopirku biļetes atpakaļceļam (9. februārī), ielaidu mājkalpotāju, kura izgludinās visu Araseli garderobi.
Aizgājām uz centru — vispār nav īstais laiks Buseriju iemītniekam dauzīties apkārt — šonedēļ visu nedēļu ir šīs baznīcas svētā aizstāvja svētki. Šaurās, neasfaltētās ieliņas piebāztas ar apputējušām atrakcijām, teltīs pārdod dažādas noderīgas lietas. Ir arī veiklības spēles un loterijas — laimestos ir našķu un saimniecības preču pilni spaiņi. Piemēram, vienā tādā spainī ir cūku ādas, čipsi, balodīši (pazīstams arī kā popkorns), čili mērce un kāda limpene. Mīksto mantiņu nav.
Veikalos stāv izrotātas ziedojumu kārbiņas ar pavisam jaunu meiteņu bildēm, cik es saprotu, tiek aicināts ar naudu balsot par ciema karalieni. Pa vienai vien baznīcas dārzā naktīs un dienās tiek izšautas raķetes. Jau kuro nakti raķešu un zaļumbaļļu dēļ saraustīts miegs.
Ciema centrālajā ielā turpu šurpu ģimeņu ielenkumā staigā 7-9 gadu vecas meitenes tādos kā mini līgavas tērpos — šodien bijusi pirmā komūnija. Baznīcai pretī ir jūras dzīvnieku ēstuve, ēdu pēdējās pusdienas pirms ceļojuma un skatos, kā ģimenes sastājas grupu fotogrāfijām.