Sals

-18, pēc divpadsmitiem naktī, ceļš Liepāja-Rīga.

Tumšzilās debesīs strīpām vien kā stingras baltas putas kāpj dūmi no Latvijas namiem. Uzlec sierveidīgs milzu mēness tik tuvu, ka jābrauc vai apskatīt. Kā spožas takas mēness celiņi laistās sērsnas klātajās pļavās. Braucošas mašīnas logā izaug pa leduspuķes stīgai. Guna pagrabina sasalušo ūdens pudeli, silda un dzer.
Odrija palika Liepājā Viktoru un mammu pieskatīt. Mamma sola bērnu izlaist un atdot, bet man šķiet, ka viss būs otrādi - Odrija viņus par zirgiem un hokejistiem izaudzinās, dziesmas par zaķiem kuri neguļ iemācīs, un pilnas ausis ar stūrīti piespēlēs.
Stāstām sen dzirdētus stāstus un atklājam, ka tomēr varam atrast pa kādam vēl neizstāstītam jokam.  Māsiņu vakars.

Neieplānoju

Plānoju visus savus vakarus, tikai sestdienas vakaru neieplānoju. Tā arī paliku mājās bildes taisot un ar māsu plēšoties. Siļķu rolmopsis ar rjaženku uz nakti ir dikti garšīgs.

Mana Rīga

Pēdējo dienu amplitūda ir bezgalīga - no īsām vasaras kleitiņām līdz palienētām tuntuļdrēbēm, no sprādzienu pārcietuša pagraba līdz arhitektūras meistarstiķa penthausā (kas nu tie vairs par bēniņiem).

 Pusdienās pelmeņi un marinētas reņģes, vakariņās krāsnī cepti kartupeļi ar biezpienu. Aiz vaiga šnabis (Edīte lika).
Taksometru sarunas naktī, īss flirts ar dispičeri: "24. - zarečka!" (domāta Pārdaugava).

Būs tikai labāk

-20 un saslimšana pirmajā dienā Rīgā manu optimismu nesagrāva. Šodien pamodos vesela, bet jau vakarā man izrāva mīļāko zobu, kurš tagad, kad viņa nav, sāp stiprāk kā jebkad viņa dzīves laikā.

Rīgas jaunumi:
Šausmas - galerija Rīga, kuras interjers atgādina manu pirmo došanos uz kooperatīva restorānu Liepājā pie 1. vidusskolas Baltā roze (lūdzu labojiet, ja nav pareizs nosaukums)!
Nepietrūkst zilās virtuves, ja ir kafejnīcas Bonaire (Blaumaņa ielā) un Fazenda (Baznīcas un Lāčplēša stūrī).
Laikmeta iezīme - rindas izejot no veikaliem, jo pirms došanās ielās jāpapaunājas.

Rīgā

Tā vietā lai ēstu pelmeņus un biezpienu un mārrutkus un krējumu un siļķes un piparkūkas, es guļu mājās slima. Esmu pieslēgusi telefonu, 29115694. Priecāšos dzirdēt.

Sauļugunis | Šici - 2:0

Pāris nedēļas pirms izbraukšanas uz Gavadaharu sākās diezgan saspringtas debates par to, vai tik tālā ceļā ar Sauļuguni viņa cienījamos Meksikā nolauztos 16 gados vajadzētu doties. Stingrs nē bija mans un Toma viedoklis. Krišs  iebilda, ka Sauļguns pēdējā laikā ir tik dārga mašīna, ka noteikti līdz lielpilsētai mūs jāaizved.
Kad Antonio piebrauca pie mājas nupat jau otro motora remonta pārcietušo vāģi un pieprasīja Ls 160 vietā Ls 200 (vēl pāris vainas esot atrastas), arī manī ierunājās spīts. Pajautājām, cik maksās savest kārtībā ritošo daļu, lai varam doties uz Gvadalaharu. Vēl apmēram Ls 80, piemeta Antonio un mēs palikām domājot.
No Puerto Vallartas uz Gvadaharu ir 360km, šķērsojot Sierra Madre kalnu grēdu. Ja mēs brauktu, mēs stūrētu pa Maskotas bezmaksas ceļu - vieni vienīgi serpentīni un elpu aizraujošs skats, pusceļā koloniālā Maskotas kafejnīca. Apmēram 5h no pilsētas robežas līdz pilsētas robežai rēķinot.

Otrdien devāmies uz COSTCO bildes izdrukāt. Kad iznācām no lielveikala, pamanījām, ka Sauļuguns  pagrieziena lukturi mirkšķina. Kad piegājām vēl tuvāk - ka atslēga aizdedzē un motors darbojas. Paraustīju durvis. Aizslēgtas.
Pēc brīža Antonio ar puišiem bija klāt. Viens tāds īsti matains tips ar skrūvgriezi palauza durvis vaļā un ar garu, cietu drāti atmūķēja Sauļuguni. Šis gadījums Kriša pacietībai pielika punktu. Viņš palūdza Antonio savākt mašīnu, lai sagatavotu braucienam uz Gvadalaharu.

Ceturtdienas rītā pie mājas Antonio piestūrēja Sauļuguni, kuram no jaunajiem amortizatoriem dibens gaisā. Stāstīja, ka pie datora pielicis (pie kāda datora?) un bremzes sataisījis. Visas brīdinājuma lampiņas panelī nodzisušas. Būs vai lampiņas izskrūvējis, nodomāju.

Piektdienas agrā rītā izstūrējām ceļā. Apmēram 50km no Vajartas sajutām deguma smaku. Izkāpām. Tiešām - Sauļuguns! Kaut kas pie riepām nabagam rīvējas. Antonio brīdinājuma lampiņas no paneļa nebija izskrūvējis - tās viena pēc otras iedegās, signalizējot, ka ne ar bremzēm, ne ar motoru nekas nav kārtībā.

Lai nu kā, bet Sauļuguns mūs uz Gvadalaharu aizveda, un Krišu arī mājās pārveda. Toties mums pietrūka drosmes pa Gvadalaharu naktī braukt. Ņēmām taksi.

Gluži kā sīpoliņš

Kārtu pēc kārtas ceļā ģērbu līdzpaņemtās drēbes. Pirms Parīzes - šalli un Kriša žaketi, Poļinas bītleni, pirms Berlīnes - vilnas zeķes un džemperi, bet pirms Rīgas - cimdus un zeķubikses. Lidostā Guna un Ieva vēl uzģērba Valenīna zābakus un Gunas cepuri, šitāds tuntulis ierados mājās, kur Valentīns svētkus svin.

Lai neiedzīvotos bezmiegā, Guna ir noteikusi man gulētiešanas laiku, kas iestāsies pēc 5 min.

Gvadalahara, Gvadalahara!

... un Rīga, es nāku! Pagājušajā nedēļā saņēmu kultūras šoku Gvadalaharā. Viss tik civilizēts, tik smalks. Dāmas tik pucētas, vienīgi es kā lauku bērns. Divas reizes no sākuma līdz beigām izstaigāju iespaidīgo Andares iepirkšanās centru, tur ziemas apgērbam atlaides. Protams, neko -30 vai -20, pat nu vēl -10 grādiem neatradu. Nopirku džinsus (tādus neesmu pirkusi divus gadus, nevajadzēja) un cimdus, kā arī vieglu vasaras kleitiņu - tās nekad nav par daudz.

Rīt no rīta jūgsim sauļuguni un ceļosim uz Gvadalaharu kāzas bildēt, svētdienas rītā ar autobusu došos uz Mehiko, lai sēstos lidmašīnā uz Parīzi. Pirmdienas vēlā vakarā ielidošu Rīgā. Ceļa somas nekrāmētas, jāsāk rosīties. Līdz izbraukšanai vien dažas stundas.

Mana vaina, mana vislielākā vaina

Aizpagājušā gada jūlija dienā, braucot iekārtot manu fotoizstādi Ķīpsalas Bumbierī, man ne prātā nenāca, ka kur vienam foto mākslas ceļa sākums, tur otram gals. Jā, tā biju es, kas nejauši uz Vanšu tilta pa mašīnas logu izmeta Kriša mobilo telefonu/fotokameru. Godīgi sakot FOTOKAMERU un MP3 Vāgnera atskaņotāju, kā arī to daiktu, kas ik pa laikam spēlē "Ēriku" vienā personā. Fotogrāfijas pirms ceļojuma Krišs bija izglābis no manām ķetnām. Jūsu uzmanībai Kriša aizgājušajam draugam veltīta grāmata: