ceturtdiena, 2021. gada 11. februāris

Dzīvnieki, zvēri un zvērības

Meksikā ir milzu tarakāni. Es atceros kā es spiedzu un lēcu kad pirmo reizi tos ieraudzīju. Tagad es uzminu ar kāju ka nočaukst vien un pametu tos vistām. 

Ar šausmām atceros kā virtuvē ar aerosolu indēju skudru takas. Tagad mēs nelietojam nekādas indes un vispār esmu pesticīdu ienaidniece. Skudrām tiek pabērtas sakapātas citrusu mizas. 

Ir pagājuši 12 gadi Meksikā un, kad skatos spogulī, manī veras rūdīts skatiens. Mēs esam atraduši un nobeiguši apmēram 500 skorpionu mūsu rančo vien. No tiem es kādus desmit, sakodis mani ir viens. 

Milzu krupji vakarā tiek saukti par ciemiņiem. Dārznieks nedrīkst cirst čūskas gabalos pirms esmu pavērusies grāmatā un noskaidrojusi vai tiešām tā ir tik briesmīga kā visi stāsta. Neviena līdz šim nav bijusi indīga un tā nu tām ir ļauts te dzīvoties. Pagājušajā nedēļā pāri grāvim sastapām žņaudzējčūsku. Žņaudzējčūsku diapazonā nemaz ne tik lielu, ap 2-2.5m. Tuvojos iedomātajai astei, kad tā pacēlās un izrādījās dusmu konvulsijās raustoša galva. Dārznieks jau atkal rokās apņēmīgi svārstīja mačeti, bet ar manu skatienu vien viņam pietika lai šīs domas un ieroci liktu pie miera. 

Krupis kā apakštasīte
Žņaudzējčūskas fragments.
Četras naktis rēja suņi. Mostoties biežāk kā reizi stundā nekāda gulēšana nesanāk. Staigāju kā zombijs. Mūsu Džeina ne riedama, bet kliegdama, bļaudama nesās tumsā kā bulta. Dažreiz man likās, ka viņa kādam uzbrūk. Vakarrīt, kad atvērām vārtus, pāri grāvim mūsos vērās divi zeltaini, izkāmējuši, dubļaini suņi. Džeina iebļāvās un metās viņus trenkt. Tie majestātiski skrēja, viņu akots saullēktā zaigoja. Man šķita, ka esmu atklājusi noslēpumu — kāds ir izmetis suņus uz mūsu ceļa un tagad tie naktīs pie mājām meklē pārtiku. Stāstīju kaimiņam. Viņš pārjautāja vai zeltaini, vai kalsni, vai man augstāk kā līdz celim. Tie esot kojoti. Palūkojos Google, tiešām Meksikas kojoti ir skaistuļi. Nekad nebiju domājusi, ka skatīšos savas mājas priekšā kojotam acīs un nebaidīšos. To sauc par rūdījumu. 

Bet mani kaimiņi ir vēl rūdītāki kā es. Kokā pakāruši milzu iguanas ar nogrieztām galvām. Lai asins iztek, vakariņām. Pēc tam, kad viņa paša suņi naktī nokoda 40 pīles — viņu otru lielāko ienākumu (pīļu olas lai arī dārgas, pērk labi) — suņus pakāra kokā. Man šķiet, es esmu pieradusi pie dzīvniekiem. Pie cilvēku zvērībām vēl ne.

Tarantula. Skaista, bet izskatās bīstama, lai arī nav. Tomēr drošs paliek drošs noķērām glāzē un pārnesām pāri ceļam.


trešdiena, 2021. gada 10. februāris

2017. gada sapņi un 2021. gada realitāte


Un tad mēs uzbūvējām un ievācāmies Kriša zīmētajā mājā, un nopirkām divus zemes gabalus klāt. Ir pagājuši gandrīz divi vētraini gadi jaunajā mājā, un šeit mūs sasniedza pandēmija. Pāris ierakstus atpakaļ, 2017. gadā es rakstīju epifāniju mājai. Uzmanies ko vēlies Meksikā!  

Ar slīprakstu - 2017. gada sapņi. Pārējais 2021. gada realitāte


Pilošs ūdens, gaismēnās grimstošs dārzs, vai ir iespējams atrisināt Meksikas kolonnu iekšpagalmu metāla konstrukcijās ar ģeometrisku flīžu rakstiem? 

Es zinu, ka ar šo biju domājusi tradicionālu strūklaku trijos stāvos, bet tās mums nav. Mums ir tekošs ūdens grāvī. No tā lej apkārtējos laukus un mums ir sistēma kā ar to neuzkrītoši pildīt zemē ieraktu cisternu. Ir tekoša ūdens skaņa, un tā man patīk.

Gaismēnas met no Kārļa izmesta kauliņa ieaugušās marakujas. Kolonnas ir betona, uz jumta. Iestādītie vīteņi gan nav īsti padevušies.

Soliņi un miera oāzes dārzā, bezdelīgu flīzītes, bet ja nepieciešama atelpa no pārlieka antuanetisma, var patverties industriālā stilā būvētā ēkā - stilkls, ķieģelis un metāla kāpnes, atsegtas komunikācijas. 

Šis ir tieši tā kā rakstīts. Nav ko piebilst. Soliņu dārzā varētu būt vairāk, jo šobrīd ir divi un tie paši uz terases. 

Tas mazliet atgādina vecā fabrikā iekārtotu loftu ar skarbu meksikānisku piesitienu. Un noteikti jau neaizbēgsim no Blaumaņielas dzīvokļa.

Tā ir. Kā naglai uz galvas. Pa daļai tādēļ, ka mēbelēm nepietika naudas un tā nu visas mantas ir uz noliktavām paredzētiem plauktiem. 

Aiz mājas vakaros dramatiski šalc lielais koks, kurā jebkurā laikā var iet pašūpoties. Vai pakāpties augstāk un pasēdēt zarā. Naktī koku var iedegt un tas šķiet kā milzu skulptūra. 

Ir šūpoles, bet neesam koku izgaismojuši. Tas gan ekoloģisku apsvērumu dēļ. Kokā ir ligzdas un bites. Gribam redzēt zvaigznes. Kokā nevar kāpt, jo izrādās ka skorpioniem patīk guamučili.

Es redzu smalkiem vīteņiem noaugušas sienas, bet iekštelpas ēnainas un plašas, mēbeles modernas un minimālistiskas. Skats aizķeras tikai aiz dažiem emocināli nozīmīgiem niekiem, Alises zivju gleznas. 

Smalkos vīteņus ar asarām acīs nācās noplēst no sienām kad tajos atklājām skorpionu ligzdas. Alises zivju gleznas vietā ir Alises gadalaiki. Atceros dienu, kad tās piekārām. Katru reizi ieejot virtuvē mani līdz sirds dziļumiem pāršalc prieks.

Es domāju Alhambra (vannasistaba kā templis ūdenim) un pagalmā Generalife dienvidu puses galerija.

Mūsu augšas vannasistabai nav griestu, un tai ir milzu spogulis. Flīzīšu mozaīkas un pieskaņoti puķpodi. Par mūsu vannasistabu ir mēmi visi mūsu draugi. Uz to tiek vestas ekskursijas. Tā iedvesmo un mulsina kaimiņus, jo viena tās siena ir no caurspīdīgām ķieģeļu mežģīnēm.

Zaigas Gailes mājīgā tīrība (kāpnes, guļamistaba un darbistaba)

Es vairs neatceros ko nozīmē tīrība. Te ir smiltis un vējš, nomesti darbarīki un dažādas saimniecībā iespējams noderīgas lietas. Man šķiet es visu laiku kaut ko mēģinu noridāt. Es ceru, ka jūs šo sauktu par organizētu haosu. Vai Zaigai ir mājīga tīrība? Arī to es nezinu. Neesmu par arhitektūru interesējusies jau septiņus gadus. Man nav laika. 

Gvadalaharas bārs vai aptieka? Virtuvē un dzīvojamajā istabā.

Gan bārs, gan aptieka. Gan virtuvē, gan dzīvojamā istabā. Pēdējo divu gadu laikā mums ir bijušas vairāk slimību un negadījumu kā visā mūsu ģimenes vēsturē. Pēc tam, kad Krišam no jumta uz galvas uzkrita kāpnes, viņu operēja, Kārlis pārgrieza vēnas, mani sakoda savvaļas kaķis un antibiotikas negribēja strādāt, iedzīvojos trauksmes lēkmēs un vēl alerģijas, un vēl vairs neatceros kas. Mums ir trīs kārbas zāļu un plaukts pilns ar alkoholu. Es vēlos kaut nekad nebūtu šīs divas lietas pieminējusi savos sapņos. 

Dārzā Oahakas casa Golondrina kur pie košas sienas var ieramsties ar grāmatu Akapulko krēslā zem augļu koka.

Tieši tā, Akapulko stila dīvāniņš zem ražojošas marakujas. Grāmatas lasa tagad visi, jo jau gadu nav bijis īsti aizņemtības. Puķu podi ir fantastiski, un beidzot dārzs ir sācis uzņemt apgriezienus. Esmu lepna.

Un noteikti terese ēšanai kā lauku mājās Francijā, kuras jumtam pāri veļas un vējā šūpojas vīnstīgas, uz galdauta zīmējot sajauktus rakstus.

Absolūti tā. 

Aiz visu krāsu buganvilijās grimstoša žoga ganās divas cukurvistiņas un viens gailītis.

Buganviliju arka ir ārkārtīgi lepna. Un cukurvistiņu vietā ir 20 dējējas. Šo punktu esam pārspējuši ar uzviju.