Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
sestdiena, 2009. gada 30. maijs
Window shopping
ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs
Dārzs
trešdiena, 2009. gada 27. maijs
Fotosesijas
pirmdiena, 2009. gada 25. maijs
Lielais brauciens
Četras dienas nav gulēts skaistuma miedziņš, mājās esam bijuši tikai tik daudz, lai apkristu un aizmigtu. Pārgurums neļauj pat pirkstus uz klaviatūras novaldīt, notikumu daudz.
ceturtdiena, 2009. gada 21. maijs
Suši un citi smalki restorāni
trešdiena, 2009. gada 20. maijs
Zemestrīce, medūzas un skorpions
otrdiena, 2009. gada 19. maijs
Sutoņa
pirmdiena, 2009. gada 18. maijs
Caur Mājdzīvnieku uz Labo zāli un Ziemassvētkiem
Vakardien noīrējām mašīnu un braucām kalnos uz Sansebastianas ciematu pa Maskotas (Mascota — tulk. mājdzīvnieks) ceļu. Maskota esot Meksikas Šveice — tajā ir koloniālas mājas lieliem iekšpagalmiem, smalkām kafejnīcām, parkiem un baznīcām. Pēc Puertovajartas nepiespiestās okeāna piekrastes dzīves Maskota ir kā nostaļģisks sapnis par īsto Meksiku. Hasiendas saimnieks mums ieteica doties tālāk kalnos uz Jerbabuenu (Yerba Buena — tulk. labā zālīte). Tās centrālais laukums lepojas ar baltu, kalumiem rotātu lapeni un katedrāli - zilu, ar mozaīkā izliktu jumtu. Sēdējām un skatījāmies, kā uzkarsušajā pilsētiņā iet laiks. 20km kalnu ceļš uz Navidadu (Navidad — tulk. Ziemassvētki) bija skaists piedzīvojums — ausis krita ciet, vienā pusē klints, kaktusi, priedes, otrā — krauja un nekas. Sākās zibens un lietus. Uz ceļa sakritušās lapas kļuva slidenas, un mēs nolēmām braucienu uz 20 km attālo kalnu ezeru atlikt.
Toms saka, ka vajadzēja bērnībā vairāk grāmatu lasīt — viss ir tik skaisti, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu.
Atpakaļceļā mums kaut kas iekoda, nolēmām meklēt vulkānus, kurus Krišs atcerējās tepat vien esam. Braucām vēl 40km pa Maskotas ceļu, līdz atradām norādes uz Volcanos. Izrādās, ka nekādu vulkānu vairs nav, tie palikuši tikai pilsētiņas nosaukumā. Paēdām īsti latviskas pusdienas (šmorētu gaļu), devāmies atpakaļceļā. Kalnos rietēja saule, kļuva tumšs, un kādā ceļa līkumā iebraucām mākoņos. Izkāpām skatuvietā, fotografējām, stāstījām jokus, līdz piestāja mašīna ar indiāņu pilnu kravaskasti, kuri izlēkuši visi kā viens nočurāja no kraujas.
Jau dziļā tumsā sasniedzām Puertovajartas nomali. Toms ceļa malā ievēroja čareadas (charreadas) sacensības, kuras arī apmeklējām. Nokavējām autonomas slēgšanu un mašīnu aizvedām atpakaļ tikai šorīt pa ceļam uz Sanpančo pludmalēm. Sanpančo visu dienu šāva raķetes — baznīcas dārzā bija inaugurācija "trešajam vecumam": ekvivalents pensionēšanās ballei. Popgrupa ieraksta pavadījumā dziedāja salsas, señori dejoja. Vakarā iegriezās Araseli ar draugu no Vācijas, kurš meklē iespējas meksikāņiem tirgot iekārtas, ar kurām var ražot plastmasas logus. Tagad sēžam, paēduši garneles, sarkanām sejām, rakstām vēstules, gatavojamies darba nedēļai.
Ieteicamā literatūra — Santas blogs.
piektdiena, 2009. gada 15. maijs
Ja es būtu Darels...
- delfīni noskatījās Mexkode fotosesiju
- pelikāni kāšiem vien mūs lenca Sajulitas ragā
- iguānas tepat gulšņā uz mūsu žoga
- sikspārņi naktīs plivinās ap terasi
- čūska aiz bailēm stāvus uzrāpās uz sienas, Toms leca, es kliedzu
- skudriņas izveidojušas vismaz trīs prāvas kolonijas mūsu dzīvoklī. Šodien indēju ar dihlofosu tik ilgi, līdz Santa paziņoja, ka esmu kukū
- oposums rosās pa mūsu ielai pieguļošajiem džungļiem
- tepat ganās zirgs — gan pa mūsu miskasti, gan pļavā, gan pa blakusmāju smalko zālāju
- dārzā mīt ap desmit dažādu kaķu. Resnākais un pūkainākais, kā arī rudākais pieder mūsu kaimiņienei māksliniecei
- milzu jāņtārpiņi attīsta atzīstamu ātrumu kokos
- mājā dzīvo vairākas ķirzakas, naktī rūpēdamās gan par dziesmām, gan par to, lai mums nekostu dažādi knišļi.
ceturtdiena, 2009. gada 14. maijs
Internets un cirks
Mūsu mājās meksikāņu montieru pāris (vissmieklīgākais montieru pāris, kāds vien redzēts) no staba pāri trīs māju jumtiem ievilka internetu. Tagad mūsu datoros līgani šalko augstākās raudzes Meksikas internets. Stabils un pašiem savs. Pakalpojuma nosaukums "uzņēmuma internets".
trešdiena, 2009. gada 13. maijs
Santas dzimšanas diena
otrdiena, 2009. gada 12. maijs
Dzīve rit uz prieksu
Piezvanīja Alberto uz Telecable, un jau sestdien mums atzvanīja, ka pirmdien tiks ievilkts internets. Internetu gan neievilka, jo kaut kur tālāk tas vads ir pārrauts, rītdien ievilks no jauna internetu no Lielā Staba. Sēžam uz terases, nervozi kūkojam, jo labāk dzīvot bez dušas nekā bez interneta.
Vakardien bijām kalnos uz kādu pavisam vienkāršu vidusmēra indiāņu ciemu. Ciemā viss bija pavisam kā jau parasti — parastas meksikāņu mājiņas ar parastiem meksikāņu šoferiem, kuri dzied, meksikāņu ciematu visiem (kapiem), parastu avāriju — taksis vs pirmais puisis ciemā, parastu autobusa gaidīšanu divas stundas pašā mākoņa vēderā. Mātes dienas svinētāji apkārt kulstījās ar puķēm, bet mēs pavērtu muti dzīvojām šajā pilnīgi paralēlajā pasaulē un vēlējāmies, kaut būtu acis kā videokameras. Pamanījāmies ar Santu pat kapos apraudāties no aizkustinājuma.