otrdiena, 2013. gada 25. jūnijs

Ko Tomam atvest no Latvijas

Krišam vienmēr patīk izdarīt pasūtījumus no Latvijas, viņš ir dabūjis šurp ne tikai savu kaķi un šmorējamo pīli, bet arī gumijas logu aizlīmēšanai, upeņu stādus un dažādus nažus un katlus.

Nolēmu sagatavot sarakstu ar lietām, kuras Krišs min, ka Tomam vajadzētu šoreiz atvest no Latvijas. Te tikai dažas idejas:
  • labo zviedru mēbeļu sūcināmo eļļu
  • siera nazi no Francijas
  • labas tomātu sēklas
  • mērkrūzi ar dažādu pārtikas produktu mēru atzīmēm
  • kādas četras loksnītes 18mm saplākšņa
  • silikona līmes šauteni vairs nevajagot, to atradām otrajā lielākajā visuma centrā - Home Depot.
  • izkapts
  • zaļā beramā jasmīnu tēja.
Toms atveda siera nazi. Krišs bija laimīgs!

ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Grūtnieces pienākumi

Bijusī kaimiņiene Cecīlija, kuras bildei par vardarbību ģimenē reiz pozējām, mūs uzaicināja ciemos, sakot, ka gribot redzēt kā punčuks aug. Cik mīļi, nodomāju. Turklāt apmeklēt veco māju, paēst Cecīlijas gatavotas pusdienas (viņa vienmēr viesus uzņem dārzā, servējot ne mazāk kā trīs pašas gatavotus ēdienus), apskatīties vai jaunā mango raža jau ienākusies, ir pavisam vilinoši.
Uzcepām keksiņus, aplējām ar šokolādes glazūru un braucām ciemā. 

Cecīlija mūs sagaida gleznojamtērpā - tādā kā naktskreklā, kam pa virsu uzvilkts krāsu notašķīts priekšauts. Vispirms sasveicinās ar Krišu, tad nobučo mani. Un tad ķēras pie punčuka raudzīšanas. Esmu pieradusi, ka meksikāņiem patīk noglāstīt grūtnieces vēderu, bet Cecīlija viņu ne tikai noglāsta, bet gluži kā ar roku iemēra. Un tad vēlreiz, un tad vēl vienu reizi. Tad mani pagriež, lai redzētu, kā izskatos no sāna. "Vēders, ir pavisam mazs," viņa teju vai vīlusies nosaka. "Jā, pārāk liels nav, bet šobrīd strauji aug," viņai stāstu. "Tev aug tikai vēders," viņa saka jau priecīgāk. "Pēc pāris mēnešiem Tev būs jau pavisam smuks puncis, turklāt pati būsi tieva," nu jau Cecīlija atkad izskatās pavisam priecīga. Es arī par to nopriecājos. "Tava seja ir tāda kā garāka, stūraināka palikusi!" Atzīstos, ka pirmajos grūtniecības mēnešos nokritos svarā, tāpēc arī seja tāda šaurāka. Par to māksliniece izskatās apmierināta un aicina mūs pie virtuves letes, vārīšot tēju.

Nekādu vakariņu! Apēdam galabilņu saimnieces cepta lazdu riekstu pīrāga atlikuma, ķeramies pie mūsu keksiņiem. Un te saruna ievirzās jaunā gultnē. Izrādās, ka Cecīlija iet uz veidošanas nodarbībām Kvāles upes mākslinieku darbnīcās. Labi padodoties, ļoti patīkot. Izvelk fotogrāfiju, lai parādītu skulptūras sižetu. Tas ir... grūtnieces pliknis! Kā mums patīkot. Ļoti skaists, jāatzīst. Cik žēl, ka viņa esot uzņēmusi tikai no viena rakursa, būtu zinājusi, ka veidos skulptūru, būtu nobildējusi no visām pusēm. Bet kā lai tagad zina, kā mugura izskatās...

Es nezinu, kā tas iespējams, bet pēc mirkļa es dzirdu sevi apsolot pozēt Cecīlijai. Un vēl vairāk - atzīstoties, ka mani vienmēr ir patikušas skulptūras un piesakoties vasarā doties kopā uz veidošanas nodarbībām.

Ar prieku un bailēm gaidu 1. jūliju - dienu, kad nobildēšu savas pēdējās kāzas un būšu brīva teju no visiem darbiem līdz pat bērna piedzimšanai oktobrī. Tas būs garākais laiks bez darba manā dzīvē pēc skolas beigšanas, tāpēc esmu sākusi jau laikus visu ko ieplānot.

Un mani plāni vairojas ne dienām, bet stundām. Jogas nodarbības divas reizes nedēļā, arī peldēšana, garas pastaigas. Jauno vecāku, dzemdību sagatavošanās kursi un nepieciešamāko lietu iepirkšana. Baby shower - bērna sagaidīšanas svētki pirms tas ieradies pasaulē - arī ir svarīga un nopietni plānojama lieta. Portfolio atjaunošana, mājaslapu savešana kārtībā. Fotogrāfiju nodarbību pasniegšana. Jaunu fotoapstrādes triku apgūšana. Spāņu valodas uzlabošana (sevišķi rakstības). Gleznošana blakus vīram uz jumta terases. Nu šim sarakstam pievienojušās arī veidošanas nodarbības. Un...njā, pozēšana Cecīlijas skulptūrai. Haha!

otrdiena, 2013. gada 11. jūnijs

Leila.

Katru reizi, kad sastopos ar Meksikas banku darbību, teju ar aizkustinājuma asarām atceros Hanzanet, par Swedbankas internetbanku pat nerunāsim.

Problēma: pēkšņi neakceptē manu Meksikas kredītkarti. Ieeju internetbankā, apskatos ka atlikums ir apmēram Ls 200 (kas pārskatā atzīmēts kā -200, jo banka ir parādā man, nevis es bankai), meklēju tālruņa numuru pa kuru šo mistēriju atrisināt.

Tādi ir vairāki. Deviņi (!) bezmaksas telefona numuri. Pēc izslēgšanas metodes izvēlos manuprāt visticamāko. "Sveicināti. Paldies, ka piezvanījāt bankai. Izvēlieties sarunas tēmu: karšu zādzības pieteikums, spiediet zvaigznīte, kredīta pieteikumi, spiediet viens..." Noklausos vairākas apdrošināšanas un vieglas dzīves reklāmas, turklāt arī pāris reizes pilnu izvēli (vairāk kā 9 punkti), lai noskaidrotu, kas būtu vistuvākā tēma kredītkaršu problēmu risinājumiem.

Spiežu viens, jo tā ir vienīgā izvēle, kas kaut attāli ir saistīta ar kredītkartēm.
"Lai palīdzētu jūs apkalpot, lūdzu ievadiet savu kredītkartes numuru". Ievadu.
"Jūsu atlikums ir Ls 200, minimālais mēneša maksājums ir 0, minimālais mēneša apgrozījums - Ls 16". Nezināju, ka tāds ir, būs jāņem vērā.
"Lūdzu, izvēlieties nākamo soli: kredītlīnijas palielināšana, spiediet taustiņu viens, speciālie piedāvājumi, spiediet taustiņu divi."
Spiežu viens.
"Diemžēl šis pakalpojums šobrīd nav pieejams, pīpīpīpī."

Ir pagājušas 15 minūtes.

Zvanu uz otro visiespējamāko numuru. "Sveicināti. Paldies, ka piezvanījāt bankai. Lūdzu, izvēlieties sarunas valodu". Ja man ir jāizvēlas kādā valodā vēlaties sazināties ar pakalpojumu sniedzēju, tad vienmēr atbilde ir - angļu. Mazāk rindu (parasti to nav vispār), uzmanīgāka apkalpošana un lēnāka runa. Visi operatori ir aizņemti, tādēļ man jāklausās uz rinķi vien Kleptona Leilas pirmās divas taktis.

Kad ir pagājušas 20 minūtes un bankas darbalaiks beidzies, nolieku klausuli.

Nolemju tomēr piezvanīt otrreiz uz otru visiespējamāko numuru un izvēlēties spāņu valodu. Apmēram 15 minūtes Leilas un atbild Rikardo. Nekad dzīvē neesmu saskārusies ne ar vienu cilvēku, kas varētu bērt tekstus tādā ātrumā. Rikardo, lūdzu izskaidrojiet, es nesaprotu. Viņš lēni un uzsvērti ber to pašu tekstu it kā diktējot diktātu. Cik tālu spēju izlobīt, manuprāt vispār ne par lietu. Nu jau uztājīgāk pajautāju Rikardo, kāpēc mana karte nestrādā? "Tā ir bloķēta." Kādēļ tā ir bloķēta? "Jūs variet piezvanīt uz numuru..." - Rikardo meklē un pēc brīža atrod pirmo manis mēģināto bezmaksas numuru un nosauc arī īsceļu, lai nav jāmaldās izvēlnēs - 1-2-1-4. Pasakos. "Vai jūs lūdzu atbildētu uz pāris jautājumiem, lai banka varētu novērtēt manu darbu?" Atvainojos, ka šoreiz ne, jo nav gudri nokaitinātiem klientiem lūgt atsauksmi.

Ir pagājušas vēl 20 minūtes.

Zvanu uz pirmo numuru un klusībā lūdzos šodien vairs nedzirdēt Leilu. Spiežu īsceļu, tad kartes numuru un atkal klausos Leilu. Sāku brīnīties kā man šī dziesma vispār kādreiz varēja patikt. Atbild Jolanda. Viņai jautāju, kādēļ mana karte ir bloķēta. Viņa klikšķina (fonā baiss troksnis), klikšķina, pajautā manu mājas adresi un kādi bija pēdējie darījumi ar karti. Tos nosaucu, viņa klikšķina vēl un paziņo, ka viss kārtībā. Jautāju, kāda bija problēma. Viņa atbild, ka bija neliela problēma, bet tagad viss ir kārtībā. Bet tomēr, kāda bija problēma? "Es jau jums teicu, Evas jaunkundz, tā bija NELIELA problēma, bet tagad viss kārtībā". Arī Jolanda lūdz mani atbildēt uz pāris jautājumiem, lai novērtētu viņas darbu. Piekrītu. Skan... Leila... un tad dzelzs balss man lūdz novērtēt no 0 līdz 10 savu pieredzi saziņā ar banku. Novērtēju ar nulli. Tad man jautā, vai es ietektu draugiem. Tas jau kļūst smieklīgi. Nenovēlu arī ienaidniekiem. Spiežu viens. Vai tālruņa operatore ir varējusi atrisināt manu problēmu. Ja jā - viens, ja ne - divi. Labi, viens. Paldies, tas arī viss. Interesanti, ko no šīs aptaujas vēlējās noskaidrot un noskaidroja tās autori?

Kopumā pa tālruni ir norunāta vairāk nekā stunda. Paldies dievam, ka mums ir mājas telefons - no mobilajiem tālruņiem šāda saruna būtu maksājusi apmēram Ls 16-20. Šo skarbo patiesību atklāju pagājušajā gadā, kad apmēram stundu maldījos, lai aktivizētu internetbankas kalkulatoru (turklāt to darīju reizes trīs, jo tas nesinhronizējās ar manu kontu, pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma bija jāgaida 20 minūtes, lai varētu mēģināt vēlreiz). Ja nelielā problēma būtu gadījusies Eiropā, vairāk kā stundu klausīties Leilu varētu izrādīties dārgāk kā nopirkt disku ar Kleptona autogrāfu.

No rīta tīrās sakritības dēļ sazvanījām Swedbankas internetbanku. Nenoklausījāmies nevienu reklāmu. Ar operatoru mūs savienoja nepilnā minūtē, meitene bija konstruktīva un iecietīga. Mūsu samilzušās problēmas atrisināja ātri, par ko viņai vienmēr būsim pateicīgi. Starp citu, kas sacerējis Swedbank gaidām-mūziku? Neatceros kā tā skan, bet šodien man tā patīk stipri labāk par Leilu.

piektdiena, 2013. gada 7. jūnijs

Uguņošana

Naktī pamodos no skaļām tādām kā sniega šļūpēšanas skaņām, ārā uguņoja. Vēl lēcas neielikusi pieskrēju pie balkona loga, un secināju, ka tas nav zibens, lai arī līst. Gaismas stabs pāri ielai ir pārvērties dzirksteļojošā eglītē.

Ieliku kontaktlēcas, bet uguņošana bija rimusi. Tagad viss rajons, cik tālu vien redzams, grima tumsā.

Atgriezos gultā, karstums, smacīgi. Ventilators negriežas. Tikai tad sapratu, ka nodedzis mūsu rajona elektrības transformators.

Vakardien nolikām dzeramā ūdens atvešanu uz rītdienu. Vakar vakarā neatradu lādētāju telefonam, arī to nolēmu pielādēt no rīta. Tomam jādod mašīna, lai brauc uz kāzām, bet tas nav iespējams - mums ir elektriskie vārti, kuri tik labi aizbloķējas, ka nekādi nav atbloķējami. Internets nestrādā.

Ap 11 rītā ieradās brigāde, parosījās, parosījās un pazuda tālumā. Vēl pēc pāris stundām parādījās gaisma. Krīze beidzās.

Vajartā liela daļa elektrības vadu iet pa gaisu. Katrs, kam vajag kaut ko pievienot, nenovienojot veco, piemet vadu pie staba. Tādēļ stabi atgādina eglītes. Ar pirmo lietu tad nu viss, kas var, saiet uz īso. Mūsu vecās mājas priekšā atrodošais stabs tika bojāts vai katrā lietusgāzē.

Lietussezona sākusies. Dārzs priecīgs, bet es biju aizmirsusi, ka šīs sezonas neatņemama sastāvdaļa ir elektrības padeves pārrāvumi.