ceturtdiena, 2009. gada 29. oktobris

Maxwell raksta, bildē un publicē






Saule velk ēnu strīpas uz griestiem, smaržo kafija, Mārcis cep omleti. Sākas putnu dziesmām piebļauts rīts.
Tieši 9.45 Mārcis pa ceļam uz sporta zāli mani izvelk no mājas. Pārāk precīzi Meksikai - izbraukšanu uz interviju tupjot uz kāpnītēm pie aģentūras gaidu vairāk kā pusstundu. Kafejnīcā, strebjot katlā vārītu kafiju ar kanēli līdz iegūstu sirdsklauves, gaidām sievieti-personību-politiķi vēl stundu.
Un te nu viņa ir - iedvesmu smēlusies Donatellas Versače sejā, ar dimanta gredzeniem, uzlabotu dibenu, minikleitā un Porshe Cayenne atslēgām Louis Vuitton somiņā. Apmēram sešdesmit gadus veca, dziļām grumbām izvagotu seju, politiķa sieva un trīs bērnu māte, vecmāmiņa un sabiedrības balsts.
Atpakaļceļā no intervijas Liza (Maxwell žurnāliste) iebrauc kostīmu veikalā nopirkt sev pirāta kostīmu Mirušo dienas pastaigai. Ceļā viņa apgalvo, ka ir atkarīga no stresa, es viņu mierinu, lai atslābst, esam taču Meksikā.
Kad ierodamies aģentūrā, visi staigā jauno žurnāla numuru pie krūtīm piespieduši. Pirmajās lappusēs ar neprātīgu smaidu sejā esmu redzama arī es. Tā nu esmu nokļuvusi beidzot Meksikas ilustrēto mediju lapās. Esmu redzama arī fotostudijas reklāmā un milzumdaudz manu bilžu ir žurnāla lappusēs, par dažām no tām man ir prieks. Uz vāka vilcenes skatu lasītājiem raida Šakira.
Pēcpusdienā vannasistabas stūrī Mārcis atradīs pūkainu zirnekli, kādai čūskai dārznieks ar šķērēm nogriezīs galvu, mēs nokavēsim saulrietu, bet pēc tam visu vakaru čakli strādāsim.

otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Latviešu invāzija Meksikā

Uz terases sēž Mārcis. Es ticu, viņš kaļ plānus.
Rīgā pie datora sēž Toms un internetā pērk biļetes lidojumam 10. novembrī Kankuna - Mehiko.
Kaut kur ceļa somās Kristofers stūķē klikatas un peldšortus.
Mēs kļūstam vairāk un gan mēs kaut ko ģeniālu izgudrosim, meksikāņus pārsteigsim un uz zaļa zara nonāksim.

Visskaistākās acis

Odrijai viena tante ir Meksikā, un Meksika atrodas mammas datorā. Kad tante Meksikā parādās datorā, pa klaviatūru ar rokām sist aiz priekiem nav ieteicams, labāk māt "atā" un uzsmaidīt.

svētdiena, 2009. gada 25. oktobris

Mārcis šurp, Granti turp

Pēc tam, kad uz divām stunām miega dēļ pārtraucām Mārtiņa dzimšanas dienas svinības, ieradās Mārcis. Bija jau četri rītā kad atkal sēdējām uz terases, cienājām ceļinieku ar gardumiem.
No rīta nožēloju katra vīna malku kuru baudīju dzimšanas dienā. Mēģināju atkopties peldoties okeānā un pieliekoties ar īpaši asiem tako.
Joki nekādi - sešos vakarā jāstrādā kāzās. Manās vissmalkākajās kāzās ar visnelaimīgāko līgavaini un visapskurbušāko līgavu, līgavas māsu kura bija daudz īstāka fotogrāfe par mani un Mārci, kurš mēģināja pārdzīvot godam savu pirmo dienu Meksikā. Naktī viņu atradām mūsu mašīnā aizmigušu. Bet kāzas patiešām bija labas - viss garšoja, viss patika, pat salūts un dejas.

sestdiena, 2009. gada 24. oktobris

Dūjas, pelikāni un dzīvas zivis

Šodien mēs visu dienu nesvinam Mārtiņa dzimšanas dienu. Man šķiet, ka nesvinam ļoti patīkamā veidā - fotogrāfējot putnus, fotogrāfējoties uz klinšu un ūdenskritumu fona, sarunājot pusdienās zivis no zvejniekiem, kuras pagatavo blakus esošajā restorānā.
Šobrīd saldētavā dzesējas pāris pudeles baltvīna, Krišs gatavo meloni ar parmas šķinķi. Mārcis ar autobusu Gvadalahara - Puertovajarta kratās mūsu virzienā, ieradīsies trijos naktī.
Foto: Ingrīda Grants.
Augšā: Apskatām lielos viļņus nepareizā nogrieziena pludmalē.
Apakšā: Mēs ar Aleksandru novērtējam ūdenskritumus.

piektdiena, 2009. gada 23. oktobris

Puertovajartas mitrais skāviens

Viss ir pielijis un mitrs. Pāri Puertovajartai pāri gājušas orkāna nestas lietusgāzes (par to var lasīt avīzē). Cecīlijas dārzs pārvērties melnā dubļu putrā, okeānā viļņi mazliet augstāki kā parasti. Mūsu matrači un segas pievilguši tik ļoti, ka naktī salu.
Šodien ar Grantiem devāmies uz tuvākajām pludmalēm un netikām skaidrībā kādas ir labākas - ar augstiem viļņiem un vientuļas vai ar ne tik augstiem, klinšu ieskautas. Bet kāds iekšēji man saka, ka nav pareizi oktobra beigās ko tādu rakstīt blogā latviešu valodā. Un kur nu vēl to, ka esam no tām noguruši.

ceturtdiena, 2009. gada 22. oktobris

Vairāk kā 700km

No San Muguel de Allende līdz Puertovajartai vienā dienā. Pa vidu - kalnu ceļi un mākoņu spilveni, piramīdas, pazudušo Kriša tiesību atrašana Guanahuato.
Bet pirms tam - sešās dienās spānisko Meksikas pilsētu rinda. Sākām ar Tekilas pilsētu, kurā pat pamanījāmies nokļūt tekilas tūrē. Kauna lieta, tā īsti pat neiereibām. Naktī kopā ar sētniekiem klaiņoju pa tukšajām ielām un nu man ir Tekilas ainavas.
Zakatekās ieradāmies teātra festivāla pirmajā dienā. Šāva raķetes, līdz trijiem naktī pilsētā trokšņoja kultūra.
Guanahuato mūs sagaidīja ar Servantino svētkiem. Pilsētas ielās stūmās tauta, klauni, izrādes. Mēs ar Krišu naktī attapāmies klausāmies Brāmsa koncertu Guanahuato teātrī, starp klanīšanos miegā guvām izcilu muzikālu baudījumu.
San Miguel de Allende mirkām karstajos avotos, bet pirms tam tikām aplūkoti Doloresas Idalgo pilsētas ielās. Šoreiz mēs bijām lielāks brīnums pilsētai kā pilsēta mums.
Bet nu esam mājās. Skatoties, kā aiz loga mainās Meksikas ainavas, galva izvēdinājās, atpūtās, sarosījās.

sestdiena, 2009. gada 17. oktobris

Ceļojums kravaskastē pa Halisko laukiem

Paklājuši divus matračus, ar Grantiem iekārtojāmies Mario kravaskastē. Leduskaste, alus, uzkodas, paši nosmērējušies līdz ausīm ar pretiedeguma krēmu.
Pēc astoņu stundu kratīšanās, stīviem kauliem un nejūtīgiem dibeniem, izkāpām pie Aleksandras vecāku mājiņas, kas atrodas mazpilsētā tūliņ aiz baznīcas. Nokrāsota traki lillā krāsā, tās priekštelpa un daļa ēdamistabas ir arī veikals. Aleksandras mamma, baroja un baroja: ar rokām taisītas tortijas, milti pašu gatavoti, dažādi iepriekš neēsti augļi no dārza, rīsu saldais, vista čilli mērcē.
Divas dienas Alehandras tēva pavadībā braucām, skatoties apkārtējos kalnus, mazpilsētas.
Iemaldījāmies halapeņo novākšanas laikā uz lauka. Ingrīda sarunāja pāris sēklas halapeņjo.
Tad atkal visu dienu kratījāmies kravaskastē atpakaļ pa citu kalnu ceļu. Ceļošana kravaskastē ir kā brauciens pa upi ar plostu. Milzīgie kaktusi nav aiz stikla - tie ir pavisam tuvu, pavisam īsti.
Bet kamēr mēs dauzījāmies pa pasauli, Banderas līcī rosījās orkāns.

svētdiena, 2009. gada 11. oktobris

Granti ieradušies

Mazliet grīļīgi un bāli no ilgā pārceļojuma (viņi ceļo jau kopš ceturtdienas!) ieradās Granti. Atvedām mājās, pabarojām ar zivīm un garnelēm, nolikām gulēt.
Rīt no rīta kāpsim Mario kravas kastē un brauksim uz pludmalēm, pēc tam - uz Aleksandras dzimto miestu, kurā augot visi pasaules augļi. Sevišķi svarīgā ir Melnā galva, kura ražo tikai dažas nedēļas gadā. Transportēt to nav iespējams, tāpēc par tā garšu klīst vien spilgti nostāsti.

sestdiena, 2009. gada 10. oktobris

Kaut kas traks: 2



Nepietiek ar to, ka šorīt saullēktā bildēju 150 dūjas (skatos un priecājos: laimīgais kalendāra klients!), Krišam nodega video karte. Viss ir sarežģīti. Gvadalaharas oficiālie Mac izplatītāji liek gaidīt 5-7 darba dienas, man bail pat iedomāties, ko tas varētu nozīmēt Meksikā.
Pusdienas laikā jāskrien bildēt 10 puišu portfolio (atnāca gan četri). Slepenajā salonā ne vēsts no konflikta, meistari pieklājīgi, ja ne iztapīgi, datorā vaļā stāv Slazdu mājaslapa.
Kad pēcpusdienā ar Noe nodevām kārtējās žurnāla bildes, es mēģināju sameklēt paskaidrojumus tēzei, kāpēc nepozētas bildes ir labākas par pozētām (jā, bet tomēr, kāpēc?)
Kad beidzot naktī izklumburējam no mājām, lai dotos uz lidostu pēc Grantiem, pie Wallmart mani sazvana Ingrīda - nokavējuši lidmašīnu, gulēs viesnīcā Mehiko vienu kvartālu no lielās katedrāles.
Skumji uz terases mutēs stumjam marinētas garneles un zivi, iztēlojamies, kā viņiem varētu būt lidostā gājis.
Rīt no rīta pie 150 dūjām ņemšu līdzi arī Krišu. Visiem ausis pilnas piestāstītas ar dūju stāstiem, sevišķi tādēļ, ka šīs nes vēstules. Un, kad viņas lido, gaiss šviukst kā kupla kleita.

ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris

Internets lietū


Pēc katras spēcīgas lietusgāzes mēs paliekam bez interneta. Nevarēju saprast, kāpēc. Tad atbrauca montieri un sāka knibināties gar stabu.

Pacietības gals Slepenajā studijā

Jau vairākus mēnešus kā pret sienu runāju par to, ka pēc grimma uzlikšanas (paraugus var redzēt iepriekšējos ierakstos), modeles nepazīstu. Tās pārvēršas vienādās padzīvojušās sievietēs. Acis ir izkrāsotas visās varavīksnes krāsās, mati pilni ar želeju, upures nelaimīgas.
Par grimmu atbild vietējā Secret studio, kura lepojas ar stāstiem par saviem starptautiskajiem klientiem. Visbiežāk gan aiz stikla durvīm redzamas garlaikotas reģistratores un pāris meistari blenžam TV.
Šodien gāju meistariem rādīt modes žurnālus. Kad ierados, bija nokavēts. Meitene izkrāsota kā žogs, mati vienā želejā, ka grab vien. Saku, ka vajadzētu paņemt nost krāsu no acīm un lūpas veidot apjomīgas, bet ne spīdīgas.
Aizeju uz tirgus pēc zivs vakariņām, kad atgriežos, meitene sēž ar līdz degunam nokrāsotu muti. Krišs skaidrā spāņu valodā pavēsta, ka viņa izskatās pēc jenotiņa.
Pēc mirkļa no otras studijas otrā pilsētas galā atdrāžas studijas mākslinieciskais direktors, atstājis klientu pusšminķētu. Manā klātbūtnē zvana aģentūrai un stāsta, ka es viņus apgrūtinot.
Labi, ka neizkāvāmies. Man šķiet, ka esmu iedzīvojusies patiesos ienaidniekos. Ātri gan.

trešdiena, 2009. gada 7. oktobris

Nelaime dārzā

Neskatoties uz iepriekšējām konsultācijām, dārznieks ir izrāvis ar visām zālēm jaka koku. Pats nelaimīgs, sola atnest lielāku. Stāvu, rokas lauzīdama un atcerēdamās kā Santa tepat bedrītē to bakstīja. Eh... tāda ir dzīve.

Bet kā lai jūtas Mario, kuram no mājas nozaga kucēnu???

sestdiena, 2009. gada 3. oktobris

Bārenīši

Mūsu ģimenē priecīgs notikums - dārznieks Francisko apstiprināja, ka tas mazais, burvīgais kociņš ir jaka - pasaules lielāko augļu koks. Santas stādīts pirmajās jūlija dienās (ir fotogrāfijiski pierādījumi). Blakus ir izdīdzis laims. Toms liedzas, neesot viņa.
Tuvojas abu kociņu pirmais sausuma periods - kas viņus laistīs? Mani nabaga bārenīši.

Neprāts




Šodien uz vienu stundu mani nolīga kāda XV gadu svinētāja. Kad ierados fotosesijas vietā, viss bija kā parasti, bet, kad sāku strādāt, situācija mainījās. Vispirms ieradās kāda īgna sieviete ar matugumiju saņemtiem matiem, tad sirms vīrities, kuram pa atvērtā krekla priekšu spraucās ārā cienījāms spalvu mežs (izrādījās - vecāki), viņiem sekoja trīs fotogrāfi.
Kolēģi man neteica ne labdien, ne sveiki, bet sāka no krasta fotogrāfēt jubilāri. Un mirkļos, kad ieskatījos ekrānā, viņi sauca: "Marianna skaties te! Marianna, smaidi!" Pieļauju, ka šodien sniedzu meistarklases.
Marianna nenāk no turīgu ļaužu aprindām, bet viņas mammai patīk rīkot saviem bērniem svētkus. Mariannai ir nopikta kleita un rotas, īsi svārki dejošanai, tāds kā mākslīgo ziedu pušķis, kurpes, uzlikti mākslīgie nagi, vismaz trīs reizes izsaukts stilists, divreiz fotogrāfi pirms svinībām, vienu reizi svinībās, iestudēta dejas horeogrāfija, bet tas vēl nav viss. Viņas mamma šodien izlēma nopirkt pubikāciju žurnālā. Tajā pašā vietā, kur pirms pāris mēnešiem gozējās Andrea no veiksminieku aprindām.

ceturtdiena, 2009. gada 1. oktobris

Tas ir nopietni

"Lamatas un slazdi" meklē fotogrāfu.
Informāciju skatīt šeit !

Portfolio iesūtīšanas termiņš - 15. oktobris.

Kaut kas traks

No aģentūras norāvos, ka visu laiku kavēju. Tā ir tikai taisnība, es patiešām kavēju. Pa pusei tādēļ, ka ir karsts un eju lēnām, pa pusei tādēļ, ka pie datora vienmēr ir interesantāk kā kratīties autobusos. Galvenokārt tāpēc, ka tā es izjūtu Meksikas laiku un situācijas attīstību.
Par žurnāla veidošanu šomēnes atbild Liza (Karmena ir ar tikko dzimušo bērniņu mājās). Liza savu kroņa stundu ņem pagalam nopietni. Pat klientam, kurš nokavēja pusstundu interviju, lika justies neērti. Un man draudēja, ka sūdzēsies Karmenai. Dusmas esmu izsaukusi, jo pusstundu kavēju tikšanos Sheraton. Kad ierados, protams, ēdiens ne tuvu nebija gatavs un fotosesiju gaidīju vēl pusstundu.
Vai tiešām man bija jāsapinas ar vienīgo uzņēmumu pilsētā, kas sajūt sūtību būt punktuāliem un pretējā gadījumā vienam otru strostēt?