Ceļojums

Krišs rūpīgi sapako manas ceļojuma somas, kāpjam autobusā un dodamies uz lidostu.
Ieslēdzu hronometru.
45 min. — izkāpju pie lidostas. Šis ir lēnākā brauciena rekords! Araseli arī ieradusies atvadīties, gaidīšot.
1h — lidostā reģistrējos, tiek atvērtas un pārbaudītas somas, kuras plānoju nodot bagāžā. Svīstu aukstus sviedrus, domās atvados no visiem kaltētajiem pipariem, bet neticamā kārtā tie netiek pamanīti, lai arī veido ievērojamu somas satura daļu. Atvadāmies ar Krišu, kaut kas traks, neapraudos.
2h — esmu izlidojusi no Puertovajartas lidostas zemo cenu aviolīnijas Mexicana lidmašīnā. Pārsteidzoši! Tikai nedaudz dārgāk par autobusu, bet viss jauns, daudz vietas starp baltajiem ādas sēdekļiem, dzērieni un našķis bez maksas.
3:15 — pēc skaistākā lidojuma jebkad (okeāns, tad Andu kalni, ezeru ieleja, visbeidzot Mehiko) izkāpju Mehiko lidostā, sekoju zīmēm, ļoti naskā solī dodos pakaļ bagāžai.
3:30 — atrodu bagāžas telpu, diemžēl neīsto — esmu aizšāvusies nepareizajā virzienā: pie starptautisko lidojumu bagāžas. Visi rāda ar pirkstu, ka jādodas atpakaļ.
3:45 – nonāku sākumpunktā, pirksti joprojām rāda aizvien tālāk atpakaļ. Elsdama, pūzdama skrienu.
4:00 noskrējusies, teju ar asarām acīs, atrodu savas somas vientuļas uz stāvošas lentes. Izeju galvenajā ejā, saprotu, ka tagad jādodas atpakaļ līdz „F” gaitenim. Es stāvu pie gaiteņa „A”. Tā kā manas bagāžas somas rokturis ir pagalam, somu ar otru somu virsū nevis velku kā visi normāli ceļotāji, bet stumju. Plecos mugursoma, uzspodrinātā marmora grīda slīd kā traka, es noteikti izskatos pēc trešās šķiras komēdiju varones, strauji un saraustīti streipuļoju, ik pa laikam sakārtojot somas. Atsaku vairākus bagāžas stūmēju piedāvājumus, jo tepat netālu jau redzams gaitenis „D”. Kad nonāku pie „D”, saprotu, ka „E” un „F” atrodas citā spārnā, turpinu klumburēt vēlamajā virzienā.
4:20 Iestājos KLM reģistrācijas rindā.
5:45 iekāpju lidmašīnā, iepazīstos ar savu ceļabiedru, filipīnieti, kurš Meksikā strādā uz naftas platformas, starp citu, kopā ar kādu latvieti, kurš arī esot šajā lidmašīnā.
5:55 izlasu avīzē Linkolna citātu, ka vienīgais no kā vajadzētu patiešām baidīties, ir bailes (tas Obamas inaugurācijas sakarā). Apņemos nebaidīties.
6:00 platām acīm raugos pa logu uz Mehiko nakts gaismās. Nekādi nevaru saprast, kā var būt tik liela pilsēta, ka pārlidot tai pāri vien ir pasākums. Patērzējam ar filipīnieti par Meksikāņu darba tikumu, mēģinām gulēt.
15:10 Pilots meistarīgs! Lai arī iepriekš brīdināja, ka naktī būšot spēcīgas turbulences, no kurām mēģināšot izvairīties, tās bija mazākā kratīšana kādu nācies piedzīvot. Aizdomājusies par dažādām ar dzīves jēgu un ritmu saistītām lietām, palaižu garām nosēšanās brīdi Amsterdamas lidostā.
15.12 sazvanu Gunu, gribu dzirdēt un patiešām saprast, ka esmu uz Eiropas zemes. Neticu savām acīm, ka nekur nemētājas papīri. Nesaprotu, kā krekls ar 50% atlaidi var maksāt vairāk nekā 1500 peso.
18:00 pamostos, ieeju tualetē un spogulī izpētu fotosomas nospiedumu uz vaiga. Zvana Toms, piedāvā vakariņās vistu, lai būtu pavisam kā mājās, pasūtu arī makaronus. Saņemu iekāpšanas pasi.
20:00 palūgusi Starbucks karstu ūdeni (Aijas ievazāts niķis), ieviešos ērtā atpūtas stūrī, izņemu vēl Meksikas lielveikalā pirktas austiņas un galetes, ar baudu rakstu savu dienasgrāmatu. Drīz jādodas meklēt eja. Norādēs rakstīts, ka tā ir 22 minūšu gājiena attālumā.
Baidos, kā Aijai vestais spogulis būs ceļojumu pārdzīvojis. Spogulis skaists — tā rāmis sastāv no mazām, dzeltenām apgleznotām flīzītēm, kuras kopā tur spožs bleķa rāmis ar musturiem. Vēl baidos, ka Aija vispirms izlasīs šo blogu un tikai tad saņems spoguli, jo tas bija liels noslēpums.
22:00 sēžu pie vārtiem uz lidojumu. Esam daudzi, daži ir latvieši, spriežu pēc deguniem. Visiem acīs nogurums, neviens nerunā, runā tikai pamatīgi sadzērušos krievu strādnieku bars: plēš padumjus jokus, čupojas, baidos, ka viņi arī būs Rīgas lidojumā.
22:20 atveras vārti, ejam uz lidojumu, visi sakāpj autobusā, kas vedīs uz lidmašīnu. Stjuarte izskrien, visus aicina atpakaļ, reiss atlikts, kad būs, neviens nezina. Man sākas izmisums — auksti, nogurums, viss sāp, par grūtu.
23:00 lidojam, nupat ir atkal tā stadija, ka stāvus guļu. Aizmiegu, atspiedusies ar pieri pret lidmašīnas loga rāmi, bez fotosomas roktura nospieduma uz vaiga dabonu vēl vienu rievi pierē.
25:00 ierodos, mazliet izbrīnīta saņemu savu somas — tās arī tomēr pamanījušās atceļot —, uzvelku zābakus, priecīgi pa telefonu pačaloju ar Ievu un mazliet sanervozējusies izeju zālē. Toms un Guna paslēpušies aiz kolonas, izlec tikai tad, kad es jau esmu nobrīnījusies par šādu radinieku kavēšanos. Braucam uz Blaumaņa ielu, saklājam gultu, bet nu miegs ir prom, un ilgi pļāpājam pie karsta ūdens tases. Nevaru vien apklust, ierosinu doties gulēt ap trijiem naktī, kad Toms jau acīm redzami sāk klanīties.
Desmitos rītā pamostos no ūdens šalkoņas, ir patumšs, zila debess, mēģinu atcerēties, kurā pludmales krogū esmu aizmigusi. Lēnām atceros par Latviju, ziemu, un saprotu, ka tas nav strauts, bet Toms dušā. Sākas Rīgas dzīve.