otrdiena, 2009. gada 28. aprīlis

Visas nelaimes

Kaut kas traks, vēl zemestrīce Mehiko, it kā ar gripu nebūtu gana! Mums, laukos dzīvojot, protams, kaut vai hni, bet vispār es nevēlētos būt Meksikas prezidents. Puertovajartā slēgti restorāni un bāri, ielas patukšas. Satikām cilvēku ar zilu masku uz deguna. Iepirkāmies zivju tirgotavā, pagatavojām huachinango asā mango mērcē. Tagad spaidām klaviatūras, gaidām vakaru, kad kļūs vēsāks un ieradīsies Darba Prieks.
Vismaz Santa nav nobijusies, raksta, ka braukšot šurp. Alise šorīt 9.oo izlidoja no Meksikas šito trakumu pārlaist Londonā. Meksika lūdz Eiropu neaizvērt robežas un nepārtraukt starptautiskos lidojumus. Kā mana mamma bērnībā teica: "Kas iekšā, tas iekšā, kas ārā, tas ārā."

svētdiena, 2009. gada 26. aprīlis

Gripas laiks

Pamatīga jezga sacelta gripas sakarā. TV ziņās un avīzēs to vien ziņo. Amerikāņi, protams, sacēluši milzīgu brēku. Brīnās, kāpēc Meksikā nomiris 81 cilvēks, bet viņiem — neviens. Tas esot noteikti skaidrojams ar to, ka Meksikai neesot medicīnas aprūpe kārtībā. Vienīgais padoms, ko jāievēro, — nebučoties sasveicinoties un atvadoties (bet tas gan visiem ir asinīs!), mazgāt rokas, neapmeklēt slēgtas sabiedriskas telpas. Vienīgās zāles ir antivīrusa tabletes, kuras jāiedzer, ja pamanīti pirmie simptomi. Bet īstenībā tā esot gripa kā gripa, nekas sevišķs — ja ārstējoties, varot viegli izārstēties.
Ar mums viss kārtībā, sēžam savā namiņā pie okeāna, strādājam, vienīgā sabiedriskā vieta, kuru apmeklējam, ir Oxxo . Apsolāmies tur ne ar vienu nebučoties un rokas mazgāt kārtīgi.

Lieldienas atgriežas

Dienaskārtībā cūku gripas jautājums. Mums sākusies paranoja. Vakardien viena no veikala īpašniecēm izskatījās drudžaina un punķaina. Vakarā, lai nomierinātu nervus, aizgājām uz aptieku noskaidrot, kādas zāles jādzer profilaksei. Mūsu ciema aptiekāres visiem jautātājiem ir iemācītas izdalīt zilas sejas maskas. Mēs samulsām un tādas nepaņēmām, kas tad mums uzšķaudīs — papaija un kolibri, vai?
Krišs atcerējās, ka viņam māmiņa vienmēr mācījusi gripas epidēmijas laikā ēst ķiplokus un alveju. Tā nu vakariņās graužu tostadu ar čili-ķiploku mērci un uzdzeru balodīti (tekilu ar sprite). Nupat Krišs ienāca ar burku mango medus: garšo jokaini, bet labi.
Mehiko nav joki — tiek ziņots par vairāk nekā 1000 saslimušajiem un nu jau 81 mirušo. Lielā pilsēta nedēļas nogalē ir teju izmirusi — iedzīvotāji nopietni ņēmuši ieteikumus neiziet no mājām. Kafejnīcām, taksistiem un ielu tirgotājiem nav darba. Es jūtos izbrīnīta un pateicīga par to, ka mūsu dzīve jau atkal iekārtota tā, ka esam īstajā laikā īstajā vietā, vai šajā gadījumā īstajā laikā ārpus neīstās vietas. Gvadalaharā izziņotas universitātes un pilsētas administrācijas brīvdienas līdz trešdienai. Domāju, ka viņi nu mājās nesēdēs un jau rītdien Buseriju pludmalē atgriezīsies Lieldienu burzma.

sestdiena, 2009. gada 25. aprīlis

Un es teikšu — 2009. gada 24. aprīlī...



...Meksikā atvērām "Lamatu" filiāli. Fotostudija gan ir celtniecības stadijā, pabeigta tā būs pēc mēneša, bet vienošanās ar "Facetām" ir noslīpēta un abu pušu apstiprināta. Vienošanos panākt palīdzēja mana neakurātā attieksme pret cipariem — biju iekopējusi nepareizu skaitli, un aizkaulējām to līdz pareizam. Trešdien parakstām līgumu, ceturtdien pirmā fotosesija, bet vispār jauno dzīvi sākam pirmdien.
Fotogrāfijās: Eva ar Noe apskata studiju.
Apģērbu atlase veikala Mexkode fotosesijai.

ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis

Zoe

Te nu ir mana vienu dienu pabijusī asistente. Karmena šodien piezvanīja un sacīja, ka grib, lai Zoe ir nevis mana, bet viņas vīra asistente. Nu, nezinu, man būtu bailes.
Visa ģimene ir aizbraukusi uz Gvadalaharu. Mēs ar Krišu baudām klusumu un to, ka varam beidzot strādāt netraucēti. Varbūt tomēr der jauno mājvietu meklēt intensīvāk. Te jau nav ne vainas, bet strādāt teju neiespējami — viss bars visu laiku joņo ap galdu.


trešdiena, 2009. gada 22. aprīlis

Lēnām mainos

No apmulsušas eiropietes lēnām pārvēršos vietējo darījumu haizivī. Šodien ar modeļu aģentūru divas stundas spriedām par finansēm. Spīdoši, ar šarmu un smaidu aizstāvēju savas pozīcijas (spāņu valodā!). Krišs saka, ka viņam manas runas atgādina "12 krēslu" epizodi, kur Lielais Kombinators ierodas Vasjuku šaha klubā. Vienā brīdī attapos, kad jau ieskicēju Puertovajartu par visas Meksikas nākotnes foto centru. Toties man ir piešķirta asistente Zoe — visskaistākā meitene Puertovajartā: kanēļkrāsas āda, proporcionāli veidota, slaida, gara, milzīgām acīm, garām skropstām. Drīzumā sagaidiet fotogrāfijas!
Atceļā no aģentūras iemetu aci autoskolā. Tom, te nu Tev būs atbilde uz mūžīgo jautājumu: "Kad beidzot noliksi tiesības?" Pēc nedēļas! Katru dienu no pirmdienas līdz sestdienai jāiet vienu stundu braukt ar auto, 4h teorija (kopā maksā Ls 32), tiesības var nolikt nākamajā dienā, 15 min. braucot ar auto, 3 min. atbildot uz 10 jautājumiem (Ls 20). Man tikai vēl jāiegūst FM3 — darba atļauja, bez tās tiesības nedodot.

otrdiena, 2009. gada 21. aprīlis

Atgriešanās Vajartā

Vajarta mūs sagaidīja atplestām rokām — Karmena (modeļu aģentūras Facetas īpašniece) bija sarīkojusi tikšanos ar veikala Mexkode īpašniecēm — trīs māsām, kuras lielveikalā Liverpool ierīkojušas ārkārtīgi smalku sešu Meksikas dizaineru apģērbu veikalu. Kaut ko līdzīgu veikala "LAPA" konceptam Rīgā, tikai Vajartā un lielveikalā.
Sarunājām fotosesiju sešām stila fotogrāfijām, teju apstiprinājām modeli, piektdien tikšanās komplektu atlasei, nākamceturtdien fotosesija. Sapņu klients! Kaut Ilona (Pagrode) būtu šeit...
Atpakaļceļā sapratu, ka vakarnakt strīda laikā ar šoferi un dispečeri taksometrā esmu aizmirsusi ādas somu ar fotoaparāta lādētāju (!!!). Piestājām taksometru stāvvietā un jautājām pēc šefa. Pēc īsa samulsuma brīža tāds arī pieteicās. Tad nu noturēju runu par to, kādēļ tūristi nevēlas izmantot viņu pakalpojumus, jo visi baidās no cenām — šeit taksometros nav ne skaitītāju, ne cenu lapas. Cenu pasaka, skatoties acīs. Un tā var būt dažāda. Ap divdesmit taksometristu klausījās runu, kas solīja vairāk darba, ja tiks nodrošināts pakalpojuma caurspīdīgums. Daži smīnēja, daži kurnēja, šefs solījās ieteikumus ņemt vērā. Ceru, ka vismaz kāds no viņiem mazliet padomās, pirms atkal āzēs pasažierus.

pirmdiena, 2009. gada 20. aprīlis

Zaķu papus

Sestdien tika atteikta mūsu svētdienas fotosesija, savukārt atgādināts, ka uz norunāto tikšanos pirmdien ir jābūt noteikti; tajā pašā sarunā otrdienas pēcpusdienā tika nolikta tikšanās sakarā ar fotostudijas izveidi Vajartā. Pēc īsas aritmētikas ap plkst. 15.15 secinājām, ka vienīgā iespēja ir izbraukt nekavējoties, lai atgrieztos pirmdien. Pretējā gadījumā zaudējam darba nedēļu. 16.00 izbraucām no Puertovajartas.
Un tā esam atpakaļ. Šajās 38h
  • ēdām tikai švamjainu autobusa maizi un divas reizes viduvējus tako Gvadalaharā;
  • savācām visas savas mantas Mehiko, visu savu iedzīvi;
  • kaut kur pa vidu maketējām un uz Latviju sūtījām failus;
  • braucām un braucām, aptuveni 26h kopskaitā ar lielajiem autobusiem, kādu 2h ar vietējas nozīmes autobusiem, 0,5h ar Araseli mašīnu, 1h ar 2 takšiem.
Darījām lietas, kuras nekad iepriekš nebija darītas:
  • kaulējāmies ar nesējiem par dzeramnaudām, dažus lūgumus nevietā ignorējām vispār;
  • es izlamāju rācijā taksometru stacijas Buserijas vadītāju;
  • lūdzām autoostā kādai sievietei no viņas portatīvā datora nosūtīt failus;
  • dzīvokļa īpašnieku par mūsu aizbraukšanu informējām brīdī, kad krāvām taksī mantas.
Krišs tikai nesa un nesa paunas, es sargāju iedzīvi un riktēju lietas. Lai nu kā, ir septiņi rītā, un visa mūsu iedzīve ir vienuviet uz Buseriju namiņa grīdas. Mati jau divas dienas nesukāti, pēc manis raud duša, bet spilvens ir kārdinošāks. Nebeidzamais pārbrauciens ir beidzies.

sestdiena, 2009. gada 18. aprīlis

Par mironi runājot...

Šodien vietējais fotogrāfs piedāvāja iztīrīt namiņu no miroņa enerģijām. Izturējāmies rezervēti. Tad viņš uzaicināja uzpīpēt salviju. Esot laba, no Sanluisas Potosi.
Pie mūsu namiņa atstutēts sasistais spogulis. Nupat patiešām kļūst spokaini.

Ģimenes sievietes

No kreisās: Araseli Fernandesa — mūsu mājiņas saimniece, nekustamā īpašuma speciāliste, četru bērnu māte. Dienu kā aizgājusi no darba birojā.
Blakus viņai Klaudija Fernandesa — Araseli mirušā brāļa sieva, piecu bērnu māte. Nodarbošanās: ielu tirdzniecība, pārdod svarīgu zīmolu apģērbus.
Tālāk: Džovanna Fernandesa — Araseli meita, Aleksas māte. Dzīvo Gvadalaharā, veterinārārste.
Blakus viņai labajā malā Klaudijas Fernandesas meita Stefānija. Ne nodarbošanās, ne ģimenes stāvoklis nav zināms, patīk melns apģērbs ar pērlītēm.

piektdiena, 2009. gada 17. aprīlis

Trauslā robeža

Araseli kādas 10 reizes mums šodien pajautāja, vai baidāmies no miroņa. Viņa vispār nebaidoties. Nemaz nebaidoties. Patiešām nebaidoties. Pat tik, cik melns aiz naga, ne. Neskatoties uz to, šodien mūsu namiņš tika izziņots izīrēšanā. Araseli jau sen esot plānojusi pārvākties uz Marinu (vissmalkāko Puertovajartas rajonu). Vienojāmies, ka varam ko meklēt īrēšanai kopā.
Tuvojas klusā sezona, tūristu ir par 15% mazāk nekā citus gadus, īres cenas strauji krīt un turpina kristies. Tagad džipā var dzirdēt šādas sarunas (kuras norit vai nu franču valodas mācību lekciju, vai nu peruāņu flautu pavadītu Dieva dziesmu fonā): "Kas jums liktos labāk — skats uz golfa laukumu vai jahtu ostu?" "Man tomēr villa labāk patika par māju." "Galvenais, lai būtu terase." (Tas, protams, Krišs.) "Šajās mājās ir ļoti skaista peldbaseina zona!" Mūsu izvēle šobrīd svārstās starp Pelikānu aleju (villa, zemi griesti, bet labs peldbaseins, lieliska terase ar āra virtuvi) un māju ar izeju uz golfa laukumu (divi stāvi, koka logi ar slīpētiem stikliem, āra virtuve, pirmā stāva terase un otrā stāvā balkons, nav baseina (!!!)). Es zinu, ka izklausāmies pēc izvirtušiem bagātniekiem, bet fakts ir, ka šādas villas īre trijatā ir lētāka nekā istabas īre Mehiko un vienāda ar dzīvoklīša īri Vajartā.
Krišs mēģina saregulēt meksikāņu attiecības ar mirušo kolumbieti. Sasistais spogulis ir iznests ārā, gaidām Araseli, lai varam iedegt sveces un mielot mirušā dvēseli ar tekilu. Izrādās, ka šajā noslēpumainajā nāvē bijis iesaistīts kokaīns un heroīns, bet spokošanās notiek tādēļ, ka mirušais nav apbedīts, jo pēc tā morgā neviens nav pieteicies. Kaut kad dienas vidū tika nopietni apspriests jautājums, kādu raganu jāsauc — vietējo indiāņu vai kolumbiešu izcelsmes. Blakus mājas nekustamā īpašuma vērtība ir nenosakāma. Ja kāds to nopirks/izīrēs, tad jārēķinās, ka ne apteksni, ne dārznieku neizdosies sarunāt un visi kaimiņi, garām ejot, mājai ieinteresēti skatīsies logos. Trakākais, ka man šķiet, arī mūsu mājas izīrēšanas iespējas ir minimālas.
Bāra īpašnieks, kurš interesējās par fotosesiju, uz tikšanos neieradās. Modeļu aģentūra vēl nekādu atbildi nedeva. Toties parīt fotosesija vietējai popgrupai. Esmu nolēmusi citēt Bītlus.

ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis

Sasistais spogulis un dvēsele bez miera

Vakardien noturēju spīdošu projekta prezentāciju spāņu valodā. (Spāņu valoda laiku pa laiku mijās ar angļu valodu un latvisku "kā nu bija" Kriša virzienā.) Domāju, ka izklausījos jocīgāk nekā Slakteris visiem zināmajā video. Modeļu aģentūra bija iespaidota.
Naktī apkrita un saplīsa mūsu guļamistabas lielais spogulis. Troksnis bija apdullinošs. Krišs domāja, ka blakus mājai uzkritis betons, bet es visu vainu novēlu uz zemestrīci. Uztraucāmies, ko teiks Araseli, bet izrādās, ka mēs nemaz šajā notikumā neesam iesaistīti. Vakarnakt tieši tajā laikā pie Klaudijas esot atnācis mūsu blakusmājas mironis un nostājies blakus, pēc tam dvēsele klauvējusies arī pie loga. Un mums saplīsis spogulis. Viss skaidrs.
Mūsu istabas durvis stāv aizslēgtas, jo ir ieradusies Alma uzkopt māju. Alma par šo atgadījumu nedrīkst uzzināt. Klaudija nobijusies kā diegs. Izskatās, ka sasistais spogulis būs sliktāk glabātais notikums šajā mājā, jo apkārt staigā mazā Aleksa un par visu dzīvi interesējas. Viņa savus novērojumus nevar paturēt pie sevis, sen zināma lieta. Piemēram, kad dienas vidū joprojām nesukājusies klabinu datora klaviatūru, viņa viszinīgi secina, ka man patīk mazgāties vakaros.
Paradokss: mūsu apkopēju sauc Alma, un arī mironis sarunās tiek dēvēts par almu (alma dvēsele). Nupat Klaudija teica Krišam: "Alma pārbīda visus priekšmetus mūsu mājās." Man nākas mirkli domāt, lai saprastu, par ko ir runa — dvēseli vai apkopēju —, jo par par abām tēmām Klaudija runā čukstus.

otrdiena, 2009. gada 14. aprīlis

Šņākdama vien brāžas Vajartas dzīve

Vajartā lietas iet griezdamās — modeļu aģentūra visu grib, klienti aiz katra stūra (par tādiem tiek daudz stāstīts).
Tika arī ierādīta man vieta fotostudijai, sliktais no Bonda ar arhitektūru lepotos. Tad ēdam itāļu restorānā, maksā mums.
Jaunākais joks mūsmājās: no lielajiem serveriem šņākdams vien brāžas Vajartas internets.

pirmdiena, 2009. gada 13. aprīlis

Kas ir svētki?

Mūsu pludmalē alus un klauni, meitenes bikini. Jau atkal vēlos atpakaļ uz lielo pilsētu. Pietrūkst kultūras un vēsas katedrāles. Ģimene mirkst baseinā katru dienu, mēs neesam vēl saņēmušies pievienoties. Krišs ar sarkanu flomasteru apzīmēja olas — man ar kaķi (ak, Maksīti, melno deguntiņu!), Aleksai ar oposumu (to lielo žurku, kas krūmos dzīvo), Araseli ar haizivi un pašam ar krokodilu. Visi nobrīnījās par mūsu vēlmi olas nekavējoties sasist, bet darīja kā likts.
Tualetē slīcinājām ap 10 cm garu tarakānu, viens tāds pirms pāris dienām esot atrasts arī mūsu istabā. Es nekliedzu, jo bija agrs.

sestdiena, 2009. gada 11. aprīlis

Lieldienu ieskaņa



Es pieņemu, ka mūspusē Lieldienas ir tik jocīgas tādēļ, ka tās sagaidām pludmales kūrortā. Pirmkārt, mūs ir apsēdušas meksikāņu ģimenes, kuras, tāpat kā Ziemassvētkos, visas ar leduskastēm, pludmales krēsliem, saulessargiem, mariači un citiem dziedoņiem, daži arī ar zvejas piederumiem un ugunskuriem, ir izvākušās savas dienas vadīt pludmalē. Telcel pilsētiņai ir uzsaucis autobusu ar skaņas sistēmu un milzu ekrānu. Buserijas dārd.
Astoņjoslu šoseja vakaros nekust, sastrēgums ir teju līdz Vajartai. Ielu tirdzniecība ir pārņēmusi visu galveno laukumu pa perimetru un nupat ielauzusies arī tuvējās šķērsielās. Pat pie mūsu nomaļās autopieturas stāv rateļi ar saldējumu.
Vakardien klusuma (un klientu) meklējumos devos uz Sajulitu. Īsi pirms saullēkta rietošais pilnmēness rotaļājās ar palmu siluetiem. Pludmalē pirmie saules stari apmirdzēja pilsētiņu no 500 teltīm. Visi tie, kuriem nebija iespēja apmeklēt Vudstoku attaisnojošu iemeslu dēļ, bija sarīkojuši to šeit. Mēsli un stihiskas tualetes draiski sadzīvo ar zaļo domāšanu un jogu uz paģirām. Vietējie iedzīvotāji — angliski runājošs baltais pārītis — pārdeva mājās cepto cepumu grozus ar ananāsiem un zemeņu zapti (Ls 0,40 gab.) pie sava mājas žoga.
Kad ap 11.00 devāmies atpakaļ, pilsētas meksikāņi devās Krusta ceļā, kas sākās pie pludmales, bet beidzās autobusu galapunktā.
Vietējais fotogrāfs uz tikšanos neieradās, ir pazudusi gan restorāna īpašniece, gan viņas grafiskais dizaineris.

ceturtdiena, 2009. gada 9. aprīlis

Sastrādātais

Te nu vakardienas fotosesijas rezultāti. Sazvanīju restorāna saimnieci, manu godīgi nopelnīto naudu viņa šodien samaksāt nevar, lai nāku rītdien (kaut kad uz vakara pusi). Mani grib satikt kāds vietējais fotogrāfs, arī rītdien. Saņēmu no drukātavas 200 pastkartes, 20 letter izmēra kartes un 120 vizītkartes.
Visu dienu nostrādājām, vakarā Puertovajartā sarijāmies tako.


trešdiena, 2009. gada 8. aprīlis

Uguņošana


Laipni lūdzam uz uguņošanu mūžīgo svētku pilsētā! Jāsagaida, kad reizē būs lietus ar vēju, un īssavienojums garantēts.
Foto: Kristians Šics "Kas skaitītāja viņā pusē"

Sol


Katra meksikāņa dzīvē pienāk brīdis, kad viņš iegūst savu pirmo ledus kasti. Pateicoties alus Sol akcijai, mans vīrs ir ticis pie mazas, dzeltenas, mīkstas leduskastes. Lai nu kā, bet tā ir pirmā leduskaste viņa mūžā, kuru lepni uzcelt uz pleca, vedot ģimeni uz pludmali.
Bet attēlā jūs redzat lampu, kuru apsēdušas mušas.

Garšīgas fotosesijas recepte



Vispirms kārtīgi paēdiet visu, ar ko restorāna saimnieki cienā. Tad ejiet dārzā, iekārtojiet pavēni, iepazīstieties ar dārznieku un izdzertiet kapučino. Tad aiciniet saimnieces skaisto meitu, lai patur atstarotāju, bet to pēc tam, kad viņa jūs ar skūteri ir atvedusi no auduma veikala ar izvēlētu raupjāko galdauta drēbi. Pārtraukumos ēdiet saldējumu un gaiņājiet 18 kaķus, kuri dzīvo dārzā un tā vien skatās uz pastu ar garnelēm, bet nesmādē arī maizes groziņu. Īsi pirms saulrieta aiciniet saimnieci ar abām meitām, strādājiet, kaitējoties ar vīna piegādātāju. Saulrietā pagaiņājiet tūristus, lai varat slīdošā gaismā nofotografēt restorāna fasādi ar skrejošu bērniņu priekšplānā. Tad dodieties iekšā, mazgājiet rokas, izdzeriet ūdeni un sviniet labi pavadītu dienu.

otrdiena, 2009. gada 7. aprīlis

Mirušā cilvēka māja un 16h darba

Blakus mājā pakāries kolumbietis. Visa iela ož pēc spēcīgām smaržām — kopēji mēģinājuši iznīdēt nedēļu veca līķa smaku. Tagad mums ir nopietnas problēmas: apkopēja Alma nenāk pie mums ne sitama, jo bail. Pēc divām nedēļām visādu atrunu ieradās kopā ar veselu indiāņu cilti, kas, cītīgi beržot māju, visas kā viena uztraucās. Krišs solījās viņas sargāt cik spēka, tad nu mazliet nomierinājās un pat atvēra ārdurvis. Aleksa vakaros raud, un durvis vaļā nedrīkst vērt, jo mirušais nākšot vietu meklēt. Mierinājām, ka tam tic tikai vecas sievas, bet jaukties meksikāņu un mirušo attiecībās nav ieteicams. Ienāku klusiņām istabā un saku Klaudijai: "Čau!" — viņa gandrīz samaņu zaudē, jo tieši tobrīd esot domājusi par mirušo. Kāpēc par viņu jādomā pat veļu žaujot, nav ne jausmas. Klaudiju vismaz attaisnoju, jo viņa pāris reižu bija ar kaimiņu kādu vārdu pārmijusi — atšķirībā no pārējiem vaimanātājiem.
Mēs ar Māru kustinām cik spēka www.PhotoShootsVallarta.com. Rītdien fotosesija itāļu restorāniņam ar vislieliskāko saimnieci, kāda vien redzēta. Viņa smejas, atmetot galvu, un virtuve spīd un laistās. Šodien nostrādājām 16 stundas, nupat ir spēku izsīkuma otrā pakāpe — bezmiegs. Toties rezultāti ir, un tie ir taustāmi, spēcīgākas motivācijas jau nevar būt.

pirmdiena, 2009. gada 6. aprīlis

Pārlaimīgie klienti


Vakardien aizsļojām uz Nuevavajartu, uz kuru pa lielceļu jābrauc vairāk nekā 20 minūtes. Ar kājām izrādījās tikpat. Mūsu sasirgušie klienti nāca no mums atvadīties, tā nu atvadījāmies tako restorānā astoņi cilvēki — mēs abi, viņi abi, Araseli ar jauno draugu Ēriku, Aleksa un Klaudija. Smējāmies kā kutināti, jo Klaudija visus apkalpotājus sauca par dakterīšiem (tako iestāde pieder dakterim) un jautāja, ko viņi viņai varētu izrakstīt.
Mūsu pirmie klienti ir pārlaimīgi, atvadu vēstulē viņi raksta, ka bija bauda ar mums būt kopā gan kā ar darba partneriem, gan kā ar gidiem, gan kā ar draugiem. Tālāk viņi raksta, ka ir apskurbuši no laimes un sūta sveicienus.
Šodien ar kājām soļojām pa Nuevavajartu, skatījāmies villas (80% betona šausmas), viesnīcas (80% kūrorta biedus). Pludmale stāvgrūdām pilna ar meksikāņu ģimenēm, kas priecīgas ar visām leduskastēm, saulessargiem, pārtikas krājumiem pulkiem vien vada dienas, vārtoties smiltīs. Populāra ir mētāšanās ar dubļiem.
Tad satikām Māru, pakalām biznesa plānus, bet tagad es steigšus rakstu šīs rindas, jo Krišs ir pagatavojis vakariņas korejiešu gaumē un visi vēlas ēst.

piektdiena, 2009. gada 3. aprīlis

Puķu veikala svētki


Šodien jutos pilnīgi salauzta. Vakardien mazliet ar rosīšanos esam pāršāvuši pār strīpu. Mani modeļi nolikušies slimi, nezinu, vai no saules vai pārtikas, bet abiem drudzis.
Krišs ar Araseli aizdevās uz pilsētu, bet es sāku kalt savu jauno plānu, kā pelnīt daudz, fotografējot tuvējās pludmalēs. Izgatavoju mazu mājaslapu, pieliku skaitītāju, Facebook izveidoju profilu. Kliedzu Visumā par sevi, cik nu spēka.
Pēcpusdienā zvanīja Araseli, viņai esot ielūgums uz ziedu veikala atvēršanu. Attēlā redzams mācītājs, kurš iesvēta katru milzīgā veikala kaktu. Tā nu mēs pasēdējām, es pašreklāmas nolūkos sabildēju, tagad izsūtīšu galeriju visai čupiņai iegūto vizītkaršu.
Zvanīja Karmena no Facetas, būšos jābildē kaut kāda reklāma. Nedēļas nogalei plānu nav, ceru, ka izdosies sev sazvejot kādu fotoklientu.

ceturtdiena, 2009. gada 2. aprīlis

Zelta dzīsla



Piecos no rīta modāmies, lai pussešos klumburētu, apkārušies kā Ziemassvētku eglītes, autopieturas virzienā. Krišs, iebraucot Nuevavajartā, šķārdās kā traks — viņu patiešām iespaido arhitektūra. Šitā būve esot radusies, kad Tadžmahals sagrēkojis ar Maskavas universitāti. Bet ko lai dara, mūsu klientiem patīk uzturēties viesnīcā ar piecām zvaigznēm, kurās "viss iekļauts".
Pludmalē "we did amazing stuff*", pēc tam pie baseina "real cute**" vaļi garlaikoti peldēja garām, bet pirmo reizi Meksikā un vispār, jāatzīst, mūžā redzēju delfīnus.
Tad pienāca ātrs gals fotosesijai, kura sākās tik daudzsološi, — mūs iztrieca apsardze, jo mums nav aproču un varam vēl apēst vai apskatīt ko tādu, kas nepienākas. Bet īsi pirms tam pie manis vēl paguva pienākt puisis, kurš gribēja visu to pašu, un manis nosauktā cena — USD 500 — viņu vispār neuztrauca.
Bet tas nekas.
Pirms šīs fotosesijas zināju skaidri: ja kāds interesēsies, tad darīšu vēl tā un daudz. Tagad sarēķināju, ka normālai dzīvei, uzturot vīru, man nākas strādāt 4 dienas mēnesī.
Diena bija laba, no bildēm nemaz nav kauns, turklāt tagad mums ir draugi Čikāgā un fotosomas priekškabatā pirmie mūžā skaidrā naudā nopelnītie amerikāņu dolāri, bet uz tiem jau visa pasaule turoties.
* mēs izdarījām lieliskas lietas
** patiešām jauki

trešdiena, 2009. gada 1. aprīlis

Viss ir iespējams

Puertovajartas modeļu aģentūras īpašniece man lūdza, vai varētu bildēt stila lapas žurnālam Maxwell. Manuprāt, žurnālam, kuram uz vāka atrasties piekritis pats Leonardo di Kaprio, būtu grēks atteikt.
Mana modele, kurai rītdien ir fotosesija, savā viesnīcas istabas gultā izlika visas savas drēbes, pilnīgi jaunas, ar birciņām klāt. Viņa tik daudz gaida no šīs fotosesijas! Rītdien sāksim strādāt no sešiem rītā.
Un vispār, viss ir iespējams. Gaidiet ziņas no manas pirmās fotosesijas Meksikā. Pirmās īstās fotosesijas: par kuru maksā, ir klients un modes.