pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

Kultūras atšķirības

Liza nupat teātra kritikas krustuguņu vidū mani izlaida vārtu priekšā no mašīnas. Bet es jums nestāstīšu par to, ka labajā pusē sēdošā vagīnas monologu aktrise ir tagad redzama seriālā, ne arī to, ka kreisajā pusē sēdošā aktrise ir baigā kundzīte, turklāt viņai par spēlēšanu teātrī daudz vairāk piestāv grozīties Canal 11.

Mani daudz vairāk pārsteidza mašīnu rinda pie teātra durvīm - tur iekārtota aptekšņautostāvvieta (valet parking). Pie bāra rindā nav jāstāv, turpu šurpu pa stāvajām trepēm tajā, ko jūs Latvijā saucat par parteri, bizo oficianti ar paplātēm un ēdienkartēm. Krēsli un vispār zāle ir līdzīga Forum Cinemas lielajai zālei, ja vien tajā saiet 1000 cilvēku, jo tieši tik daudz ir Puertovajartas teātrī sēdvietu. Pie katra krēsla ir vieta dzērienam un popkornam, un es neredzēju pārāk daudz šo vietu tukšu. Pie ieejas durvīm stāv meitene ar pārsietu banti gluži kā skaistumkaralienei, dala Maxwell žurnālus.

Pēc izrādes, kad iznācām uz ielas, likās, ka ir lijis. Nupat, nupat jau arī būtu jāsākas lietus sezonai. Pilsēta gaida.

svētdiena, 2010. gada 30. maijs

Mango

Krišs ir mūsu mango lielākais patērētājs: viņš tos gan nolasa, gan apēd. Nu, piemēram, kaut vai tagad - dvielītis uz ceļiem, nazis rokās, rokas līdz elkoņiem notecējušas ar mango sulu. Krišs izvārīja mango čutneju, tika arī Cecīlijai un Poļinai, bet mēs paši jau vairākas dienas ēdam rīsus ar mango. Es laiku pa laikam pagatavoju mango dzērienu no sakultiem mango mīkstumiem. Bet mango no koka tikai turpina krist un krist. Ledusskapis pilns, taka uz mājiņu arī. It kā ar to vēl nebūtu gana, jau otro dienu turpat atrodam arī pārgatavojušos guanabana augļus.

sestdiena, 2010. gada 29. maijs

Gatavojoties nedēļas nogalei

Šodien saņēmu divus ielūgumus diezgan amizantiem pasākumiem nedēļas nogalē - rītdien ar Poļinu iesim uz skaistuma konkursu (Poļina būs žūrijā), bet parīt ar Lizu no Maxwell dosimies uz Vajartas teātra izrādi "Vagīnas monologi".
Hahahā! Nespēju noturēties.

otrdiena, 2010. gada 25. maijs

Ceļotāji - varoņi




Es nespēju noticēt laimei, kad mums pēc vairāku stundu četrrocīga darba izdevās mammai ar Viktoru sakombinēt aviobiļetes uz Meksiku. Vēl iepriekšējā vakarā ar grozu braukājot ap šprotu un mārrutku stendu Maximā, man tā šķita patīkama nerealitāte. Mēnesis pagājis, pēc maniem aprēķiniem tieši šobrīd Rīgas lidostā nosēžas lidmašīna ar mūsu ģimenes varonīgajiem ceļotājiem. Esiet sveicināti mājās!
Bildes:
Tuksnesī meklējot kaktusus podiem un ceļu uz ātrgaitas šoseju Queretaro virzienā.
Pēc tam, kad veco fotoaparātu jūra paņēma (tagad Klusajā okeānā ir par 7 megapikseļiem vairāk), mammai tika jauns un rozā - rezultāti - apmēram 12GB fotogrāfiju.
Pirms un pēc.

pirmdiena, 2010. gada 24. maijs

Sirdsapziņa

Pamodos un nodomāju, ka nelietīgā kārtā no mūsu ceļojuma esmu blogā vien pēcgaršu nopublicējusi. Bet maršruts bija skaists un ļoti ieteicams.

Pirmā nakts Tequila - domāju, ka jebkādi paskaidrojumi lieki. Apciemojām Cuervo fabriku un vēlāk dziļi iegrimām fabrikas veikalā. Nopirkām ne tikai klunkšķošo, bet arī agavju sīrupu un Odrijai lelli.
Nākamajā vakarā pēc pagara pārbrauciena iekritām nelielā Leonas viesnīcā bez logiem. No rīta vēl nepabrokastojuši šturmējām ādas lielveikalus, jo tas ir vienīgais iemesls kādēļ uzturēties fabriku pilsētā, kur pat gaiss smaržo pēc ādas.

Otrdien brokastojām Guanajuato - sudraba pilsētā, kurai ielu tīkls ir pazemē, bet augšā krāsainas mājiņas izoderējušas kalnu bļodas iekšpusi. Vakaru pavadījām pie milzu sudrabrača kājām skatu laukumā no augšas vērojot kā iedegas pilsētas ugunis. No rīta vēl mamma ieguva pati savu uz pirksta nēsājamu kolibri, kas viņu vienmēr vedīs mājās.

Trešdien pusdienojām Dolores Hidalgo, bet pēc tam apmeklējām Azulejos Talavera Vazquez, kurā pirms vairākiem gadiem nopirkām keramiku savai vannasistabai. Acis ņirbēja, visu gribēja, bet samierinājāmies ar dažiem pusdienu šķīvjiem un bļodiņām. Naktī staigājām San Miguel de Allende ielās, nakti sagaidījām uz savas viesnīcas jumta.

Ceturtdien no rīta cauri neceļiem devāmies meklēt pamestu raktuvju pilsētiņu tuksnesī Pozos, kurā ir bijuši 80 000, bet šobrīd dzīvo apmēram 2000 iedzīvotāju. Šis vienbalsīgi tika nominēts par brauciena skaistāko piedzīvojumu. Vakarā sasniedzām ceļamērķi - Queretaro (džinsu un tekstila fabriku pilsēta, Krišs ieguva smalkas kokvilnas bikses ar strīpiņām par Ls 10), no kura mamma un Viktors ar šobrīd ar autobusu dodas uz Mexico lidostu, lai turpinātu ceļu uz pavasara pārņemto Latviju.

Atgriešanās


11 stundās pieveicām ceļu atpakaļ no Keretaro līdz Vajartai. Tik tālu mēs visas nedēļas garumā pa gabaliņam vien, iegriežoties pilsētā pēc pilsētas bijām nonākuši ceļojot kopā ar mammu un Viktoru. Kā kādreiz, braucot uz Pāvilostu, pirmās jūrmalas pļavas redzot, salēcās sirds, tā tagad salecas ieraugot palmu alejas. Vēl agrāk, jau Maskotā dzerot kafiju, es jūtos kā atgriežoties mājās. Un pirms Gvadalaharas šķērsojot Halisko robežu ar lepnumu es jūtos kā šejieniete. Kadiķu vietā acis apmīļo kaktusu audzes.
Uz mūsu māju ir jābrien cauri mango kaudzēm. Oposumi nespēj apēst, skolēni no blakus skolas arī ne. Krišs izvārīja mango čutneju, kuru liksim pie zivju un garneļu pusdienām.

ceturtdiena, 2010. gada 20. maijs

Esam Guanajuato


Pec Tekilas un Gvadalaharas, Leonas esam Gvanahuato. Jau atkal guļam pie tantes Mirušo suņu ielā, viņas vīrs vairs nedzer vakaros, viņš jau no rīta viegli saguris pa māju rinķo ar pudeli alus un sūdzas, ka sieva liek cepumus cept. Tagad esam pēc pēcpusdienas snaudas atgriezušies krāsainajās ieliņās. Man viss patīk, manai mammai viss patīk, visiem viss patīk. Nu, tas jau arī bija mērķis!

pirmdiena, 2010. gada 17. maijs

Krāšņas dienas

Acis atvēru zem moskītu tīkla džungļu vidū ekoviesnīcā. Drīz fotogrāfēju jogas meistaru, kurš patiešām teju lidoja. Stunda laivā, un Puerto Vallartas Starbucks tikos ar regeja dziedoni, kurš vēlas kopumā izmainīt tēlu, starp citu, ir arī pilots. Tad ar mammu San Angel kafejnīcā (pasaules boutique viesnīcu grāmatā viena no divām pieminētajām viesnīcām Meksikā) mēģinājām noteikt šīs vietas attālumu no paradīzes. Šobrīd pārskatu epastus, jau atkal man ir līgava, kura vēlas vislielāko kāzu fotogrāfijas pakalpojumu paku Andale Grand. Dažkārt domāju, kādēļ Andalei Grand nav vēl lielāka. Man ir pietrūcis izdomas to padarīt patiešām iespaidīgu. Ko lai izgudro - fotogrāfe vēderdejotāja stāvot uz rokām aizvērtām acīm fotogrāfēs, lietojot tikai domu spēku???

Rīt vēl pavisam maza fotosesija, tikšanās ar Letīciju un tad ar ģimeni dodamies ceļā uz Guanajuato, San Miguel de Allende, Queretaro un Tequila.

Fotosesijas rezultāts (pagalam neapstrādāts, tikai ātrā atlase ieskatam) apskatāms šeit.

piektdiena, 2010. gada 14. maijs

Sapņu darbs

Ar nepacietību sēžam un gaidām, kad mums atbrauks pakaļ Xinalani viesnīcas arhitekts, lai mūs vestu uz mūsu sapņu darbu paradīzes pludmalēs - trīs dienas eko viesnīcā ar ēdināšanu.

Poļinas dienaskārtība

Šodien ar Poļinu braucām pie klienta. To atstāstīt nemaz nevar, bet centīšos. Poļina runā vienā laidā, un vārdu straumes šobrīd nes viņas radošo krīzi, mammu, kura grib braukt ciemos, mīļoto itāli, kurš nebrauc, vaboli, kurai nodedzis motors, datoru, kuram nodegusi mātes plate, Tomu, kuram noteikti jākļūst par modeli, bijušo vīru ar rožu pušķi mātes dienā, jaunos kaimiņus, kuri ievākušies biroja telpā blakus studijai: striptīza dejotāju apmācību klubu (viss ļoti askētiski: baltas sienas, spoguļi no grīdas līdz griestiem, sešas stangas un ļoooti labs kondicionieris).

ceturtdiena, 2010. gada 13. maijs

Briest klients


Apskatīju mājaslapu, biju mēma. Dziedonis vēlas gan jaunas bildes, gan grafisko stilu. Viņa gaumes paraugu variet aplūkot augstāk. Vai mēs to spēsim, nenomirstot no smieklu lēkmēm?

trešdiena, 2010. gada 12. maijs

Revolūcija

Par attieksmi Letīcijas birojā neesmu sajūsmā. Lai arī aģentūra smalka, tomēr deķis nepārtraukti tiek vilkts uz savu pusi. Turklāt visa ņemšanās notiek cēlā un mātišķā mierā.
Sāku rakstīt vēstules. Neatbild.
Vienā no vēstulēm jautāju, vai varu izdzēst pie manis atrodošos viņu vainas dēļ atrodošos failus (kas stāv jau trešo mēnesi). Atbildi nesagaidīju. Pietrūka vietas datorā - izdzēsu. Šodien Letīcija atzinās, ka ir pazaudējusi manis ierakstītos diskus. Vienu gan nesaprotu - kā var pēc trim mēnešiem sākt meklēt failus! Mēs līgavām bildes atdodam 3-5 darba dienās.

Pēc pagājušā gada pieredzes Facetas zinu, ka meksikāņa darba devējs uz galvas kāpšanas disciplīnā mēru nejūt. Šodien, sēžot pretīm Letīcijai, ieelpoju skaitot līdz astoņi, izelpoju skaitot līdz četri. Palīdzēja. Saglabāju mieru un cieņu pat tad, kad Letīcija skaidroja, ka no manām vēstulēm neko nesaprot. Joprojām smaidīju kad man uzbruka kāpēc esmu palikusi kāzās ilgāk. Vienvārdsakot pamanījos ieturēt lielākas pauzes kā Letīcija, startējot cēluma un mātišķuma konkursā, ieguvu pirmo vietu (elpošanas dēļ taču).
Nākamnedēļ pirmdien 10.30 norunājām tikšanos. Es būšu precīzi 10.30, atzīmēju (zemteksts, kuru viņa sadzirdēja - Letīcij, tu uz pēdējām trim tikšanām neatnāci).
Izgāju no biroja ar atkarotu cieņu un 2000 peso.

pirmdiena, 2010. gada 10. maijs

Talants



Iedzimtībai liels spēks. Mana mamma ar sarkano fotoaparātu pāris nedēļu laikā ir nofotogrāfējusi vairāk kā gada laikā mēs ar Tomu kopā ņemot.
Foto autori: augšā Toms Čirkšis, lejā - mamma Dagmāra

svētdiena, 2010. gada 9. maijs

Mammas atziņas


Meksiku skatos mammas acīm. Viņa savukārt katras dienas piedzīvojumus vēl gluži karstus publicē draugu galerijās. Pirms mirkļa lasīju Rīgas laiku un aplam samudžinājos dzīves jēgas meklējumos man svešu cilvēku acīm, bet tad pārlasīju komentārus mammas Draugu galerijā. "Viss ir forši!" raksta pēdējais komentētājs. Varbūt nav nekādas jēgas meklēt jēgu, ja viss ir forši? Jo viss ir forši, es jums galvoju.

Izklaidība

Ir grūti pateikt, cik tālu mana izklaidība mani novedīs. Nepietiek ar to, ka atmiņas karti atstāju līgavas gultā un vēl pirms viesi pārradās no dzīrēm, no mājas to izlaupīju (ar visām kāzu bildēm, kuras domāju esam pazaudējusi). Šodien papildus pateicības un talanta slavināšanas pilniem teikumiem saņēmu arī lūgumu visur izmainīt līgavaiņa vārdu no Brians uz Brendons, pardon, Brendans.

Tātad, dāmas un kungi - šeit var apskatīt Erinas un Brendana kāzu bildes!

ceturtdiena, 2010. gada 6. maijs

Mūsu pilsētas mērs


Šodien Facebook saņēmu ieteikumu kļūt par mūsu pilsētas mēra draugu. Nolēmu piekrist, bet saņēmu šādu atbildi. To sauc par popularitāti!

Kanādieši

Vakar nobildēju savas pirmās kanādiešu kāzas. Kultūras atšķirības nekādas - gaumīgi joki, vīns pareizās glāzēs, pieklājīga izturēšanās, atturīga uzmanība - viss gluži kā Grantu dārza svētkos. Šodien pārskatu bildes un prātoju kā lai sevi parāda Kanādas pāriem.
Amerikāņi kontekstā izskatās ļoti vienkārši un pat parupji (tas nemaz neattiecas uz ņujorkiešiem), meksikāņi - skaļi un delverīgi. Es jūtos komfortabli strādājot ar kanādiešiem.

trešdiena, 2010. gada 5. maijs

Trīs dienas Meksikā




Mammas izglītojošā un izklaides programma - Ciemos pie ģimenes Meksikā sit augstu vilni. Te Toms nobildē kāzas, te atkal es, te atkal mēs abi, bet tad visi kopā iesēžamies mašīnā un uz trim dienām aizlaižam kalnos vulkānu skatīties.

Pa ceļam iebraucām apskatīties vietu Boca de Iguanas, kur pirms gadiem deviņiem tumsā pludmalē ar Arturu un Zani tītaru plosījām. Apstājamies pie tās pašas viesnīcas, viss tāds glīts un sakopts, pa labi krokodili... KROKODILI!!!, pludmale ar spēcīgām atstraumēm, viss krasts nosēts ar neveiksmīgiem peldētājiem veltītiem krustiņiem. Labi, ka mēs to visu neredzējām tonakt, kad četratā gluži vai aiztaustījāmies līdz pludmalei, kur meitenes plosīja gaļu no tītara kauliem kamēr puiši okeānā tapa gluži slapji un dažs labs krabju sakosts.

Kolimas vulkāna galā ir ledājs, tas ir diezgan darbīgs: reižu pa reizei izpūš dūmu mutulīti. Pilsētiņā tieši tam blakus svinēja Krusta dienu - visi skolasbērni pārģērbti par indiāņiem un dejo pie baznīcas. Mūsu zilā mašīna bija gana tīra un spīdīga, lai to apsēstu ķemmēties un posties kāras indiānietes.
Atpakaļceļā izgulējāmies šoferu viesnīcā, bet šodienu pavadījām fotosesiju vietas nolūkojot un sarunājot. Būs ļoti smuki.