Mēs stāvējām kopā ar kāda konduminiuma (daudzdzīvokļu mājas) iemītniekiem pie pludmalē nelikumīgi sakurta milzu ugunskura (policists gan atļāva). Lielākoties amerikāņu pensionāri un kanādiešu ģimenes, tad neliela grupiņa Māras draugu — meksikāņu — un mēs. Uz galda pie peldbaseina stāvēja kūkas un saldumi. Meksikāņi ēda vīnogas — katram mēnesim savu — un, katru apēdot, kaut ko vēlējās. Es arī mēģināju, četras ar grūtībām apēdu — neticami smilšainas, pamērcēju kājas okeānā un likos mierā.
Salūts bija ar lielajām raķetēm, kas abpus līcim atvērās kā ziedi. Mazo apšaužu teju nebija. Mums rokās bija metru gara resna brīnumsvece.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru