Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
ceturtdiena, 2009. gada 31. decembris
Enģeļiem ir tik dažādas sejas
Šī ir mūsu kaimiņiene māksliniece Cecīlija, iepriekšējos ierakstos saukta par raganu. Nofotogrāfēju viņu izstādes katalogam. Un tieši ar viņu mēs vēlamies būt kopā gadu mijā pludmalē ar vīnu un sieru, skatoties uguņošanā.
trešdiena, 2009. gada 30. decembris
Kaķis.
Kaut kas traks, cik viens kaķis vienā pasaules malā var būt līdzīgs otram kaķim otrā pasaules malā. Maksimiljams ir ļoti līdzīgs Maksim. Tie paši niķi, tikai sportiskākā korpusā. Esmu atmetusi ideju, ka mēs viņu pievācām, skaidri redzams, ka viņš ir mūs kolonizējis.
Atkal viss no gala
Kā sākt virzīt savu vārdu tirgū ir jautājums, kas man jāatrisina. Ir nedēļa kopš aģentūrai teicu nē. Un es jūtu atšķirību - strādāt sev ir gluži kā lidot. Tā pati vieta, citas iespējas.
Šodien biju pie krievu modelētājas un viņai tiek būvētas trepes uz otro stāvu (vai nav zīmīgi?). Pēcpusdienā satikos ar šejienes smalko aprindas hronikas interneta žurnālu, strādāšu viņiem. Vakariņojām ar vizāžisti no Portlendas, strādāsim kopā. Man šķiet, ka šādi rosoties nav iespējams palikt bešā. Un es rosīšos vēl un rosīšos kā traka. Jūs redzēsiet.
otrdiena, 2009. gada 29. decembris
Kaķis. Kaķis.
Šodien apstaigājām rajonu un izlīmējām sludinājumus par atrasto kaķi. Kaķi ir uzzīmējis Krišs. Vienkāršu, bet ļoti atpazīstamu. Klusībā turu īkšķus kaut neviens neatsauktos, jo kaķis ir gudrs, ar labām manierēm un viņam piemīt visas labākās Makša rakstura iezīmes. Tā kā pēc kaķbarības nav bijis laika aiziet, tad viņš ar patiku ēd no Ziemassvētkiem pārpalikušo šķinķi, krējumu, bet tualeti ierīkojis banāna pavēnī.
pirmdiena, 2009. gada 28. decembris
Maksis atgriežas
No Soriannas Krišs ar Kristoferu atnāca ar žurku lamatām. Lamatas daudz ņaud, ēd krējumu, murrā, ir okupējušas manu klaviatūru. Ieliku Facebook ziņu, rītdien pieliksim sludinājumus rajona veikaliņos. Bet kamēr mēs tā cīnamies, kaķis ir diezgan iejuties.
Konfrontējām uz terases ar žurkām, bet viņš piemiga Kriša klēpī un palaida garām brīdi, kuru gaidīja žurkas, lai ātri pa ķieģeļa sienu notītos naktī. Mūsu viedoklis - īsts meksikāņu kaķis. Krišam, protams, alerģiskas iesnas un viss pārējais. Bet es jau šobrīd esmu sākusi skumt par to, ka viņš jāatdod īstajiem saimniekiem.
svētdiena, 2009. gada 27. decembris
Pārgājiens pretī pavasarim
Izkāpām no autobusa Bokadetomatlan (Boca de Tomatlan). Vispirms nogājām gar Trakā Augustīna māju, kurā dzīvojām dažas dienas 2001. gada novembrī, apbrīnojot Banderas līča ikdienu - lidojošās zivis, pelikānu kāšus, bēgot no krabjiem un iemēģinot roku lielo garneļu dedzināšanā uz grila.
Mūsu mērķis bija mazās Banderas līča pludmales, uz kurām nav izbūvēti ceļi, tām var piebraukt tikai ar laivu.
Gājām pa džungļainu taku, kura vijās augšā un lejā, ar kāpnēm un bez tām, gar līčiem, mazām klinšu ieskautām pludmalītēm. Lielajā pludmalē, kuru sasniedzām pēc vairāk kā stundas ilgas kāpelēšanas, bija sabraukušas teju visas Vajartas laivas. Pludmales restorāns pie restorāna, cilvēks pie cilvēka. Izdzērām glāzi auksta alus, noskaidrojām ka ceļš atpakaļ (apmēram 3km ar laivu) - maksā 50 peso no cilvēka (Ls 2), noskurinājāmies un ātri kāpām atpakaļ.
Norietēja saule, jau tumsa, kad sasniedzām Tomatlan upes tiltu, pirms doties uz pieturu sēdējām un skatījāmies kā izdziest pēdējais oranžais atspulgs. Šodien no šī skata izveidota kartiņa, kuru nosūtīt visiem šejienes sadarbības partneriem. Mazliet sāp ceļi, bet savādāk esam ļoti atpūtušies.
piektdiena, 2009. gada 25. decembris
Pēc astoņiem vakarā gatavojam deviņus ēdienus. Ziemassvētku ēdienus.
Ģimene Latvijā kameras priekšā plātās ar piparkūkām un karstvīnu, beidzot man patiešām kaut kā ļoti pietrūkst. Pie brokastgalda uzskaitām šeit neiespējamos Ziemassvētku ēdienus:
- piparkūkas (puskaraļvalsti par jebkuru piparkūku!)
- pelēkie zirņi ar speķi (nav ne pelēku zirņu, ne speķa)
- štovēti kāposti (nav skābētu kāpostu)
- bukstiņputra (nav grūbu un miežu putraimu)
Ir saulē nogatavojušies milzu mandarīni un Maijas vecmāmiņas sūtīti mārrutki, mmm.
Katrs izvēlamies savu Ziemassvētku ēdienu. Es - rosolu, Kristofers - siera salātus, Krišs gatavos piparkūku mīklu.
Tad dodamies uz zoodārzu ar burkāniem žirafes barot.
Atpakaļceļā riet saule, ļaužu bari dziesmas dziedādami soļo no mājas uz māju rādot Betlēmes brīnumu kūtiņā. Visapkārt šauj raķetes, bērni sit ar nūjām piņatas - tādas kā milzu krepapīru rotātas un saldumiem pildītas zvaigznes. Skan Ziemassvētku korāļi - ātri un jautri, zvana zvani. Uz ielu stūriem pārdod rūķu cepures, palmas un Betlēmes zvaigznes.
Dažas minūtes pāri astoņiem esam pie Sorianas (mana mīļākā lielveikala). Abstulbstam. Ir 8:05; un no veikala var iziet, bet tajā vairs nevar ieiet. Skrienam uz Wallmart, kurš ir slavens ar savu nejauko izturēšanos pret darbiniekiem, tas pats. Visapkārt izmisuši cilvēki, sevišķi mēs, jo mums ir tukši vēderi un tāds pat ledusskapis. Pavīd ideja skriet uz OXXO (Narvesen idejiskais brālis), bet tas ir pārāk šausmīgi.
Vaļā ir Gvadalaharas farmācija, uz ielas atrodam vienus dārzeņu ratus, blakus takērijā izdiņģējam ķiploku, piemājas šnabenē nopērkam kārbu ar speciālo Ziemassvētku alu Noche Buena.
Izkrāmējot pirkumus no maisiem klusībā sevi slavējam par attapību, bet tad man teju sejā ielec žurka, kura arī pārbīstas un aizkrīt aiz plīts. Pēc mirkļa vēl viena izskrien pa odu tīklā izgrauzto caurumu. Kristofers mēģina jautājumu risināt, aizmetot šņorus aiz plīts pa kuru nabadzītei izlīst, bet kad tā izlien, tā paslēpjas zem ledusskapja.
Visiem Ziemassvētku stāstiem ir labas beigas - mēs pagatavojām deviņus ēdienus, iztriecām žurkas, bet pēc tam, kad aizgājām gulēt, žurkas atgriezās un našķojās līdz rīta gaismai.
Ir arī sliktā ziņa - kaimiņš savam puikam uzdāvinājis elektrisko ģitāru. Tā skan kā šķībi tīģera kliedzieni džungļu naktī. Ceru, ka viņš drīz iemācīsies to uzskaņot.
ceturtdiena, 2009. gada 24. decembris
Saulriets pie okeāna
Milzu saule izspraucas caur plānu mākoņa maliņu un dekoratīvi iekrīt jūrā. Mēs trijatā mola galā malkojam alu. Pa labi no manis lēkā zēns, kurš atdarina savu tēvu, viņš ķer zivis. Harpūna iestutēta starp akmeņiem, tiek lietota tikai lai uz tās kāta uzvērtu auklas spoli. Kad apjautājos par krabjiem, viņš ātri vienu noķer un man rāda kā tas kož. Tepat uz akmeņiem trīcot pārģērbjas Kristofera paziņa no Gvadalaharas. Viņš par 400 peso raundā (Ls 16) boksējas Ikstapā.
Ik pa laikam uz mola uznāk pa tūristu grupiņai - pa kādam amerikānim, pa kādam japānim, pa kādam krievam - ostā piestājuši trīs prāmji vienlaikus. Uz pretējā mola trenējas pāris netalantīgi trompetisti, droši vien būs izdzīti no mājām.
Atpakaļceļā noskatāmies ziloņu parādē - tie tiek vesti uz platformām cauri visai pilsētai cirka reklāmas kampaņas ietavaros.
Pie blakus mājas stāv piepūsta mikipele un pie loga izžauts salavecis, cauru dienu mirdz bagātīgi rotāta egle. Mūsu kaimiņš nodarbojas ar ātru naudas aizdošanu.
Foto: Kristofers Šics
pirmdiena, 2009. gada 21. decembris
Pirmdiena, pati sev kungs
Kurpju kataloga epopeja nav beigusies. Taisni vai jābrīnas, cik daudz spēka cilvēki var ieguldīt, lai visas bildes novestu līdz sev vien zināmiem kanoniem. Rezultāts vairs neatgādina ticamu situāciju dabā, bet tam nav nozīmes. Tam, ka tas izskatās neglīti, arī ne.
Grāmatvedībai jābūt kārtībā - debesīm jābūt zilām, biksēm bez krunkām (pat sēžot), ādas struktūru redzēt nedrīkst. Photoshop ir gluži kā ātrums - tais aizrauj. Un ir tik viegli pazaudēt piesardzību un realitātes sajūtu.
svētdiena, 2009. gada 20. decembris
Pirmā brīvības pilnā diena
Es gulēju ilgi. Pa daļai tādēļ, ka Kristofers mums iedāvināja savu guļammmaisu, pa daļai tādēļ, ka esmu līdz nāvei nogurusi. Tad tīrījām māju. Sakārtojām veļasdienas maisus un tad ieradās koku cirtēji. Pa starpām kurpju kataloga dizainere stāsta, ka iesniegtie faili neesot korekti, lai gaidot viņas komentārus.
Esam nupat pārradušies ar Ričardu, Kristoferu un Krišu no Baltās Dzērves pludmalēm. Peldēties nevarēja, jo katrs vilnis krita kā flīģelis pie kājām. Smags un augsts. Un es sēdēju baltajās no Kankunas atvestajās smiltīs un domāju, ko es varu mācīties, vai es mācīšos un ko es darīšu ar savu brīvību.
sestdiena, 2009. gada 19. decembris
Koks
Neatkarības diena
Dažkārt ir labi, ja tev ir ietekmīgi nelabvēļi. Vakardien, kad piedāvājām Facetas, ka gribam strādāt neatkarīgi, Karmena jau pacēla uzacis (un es nodomāju, ka tagad sāksies). Bet nekā. Pepe, kurš pēdējā laikā mēģina uzmesties par visdirektorīgāko no direktoriem, šoreiz sadzirdēja svētku zvanus savā galvā. Viņš priecīgi sauca, ka protams, protams, tas būtu lieliski visām pusēm. Tik priecīgi un izjusti, ka Karmenai nekas cits neatlika kā piekrist.
Tā nu mēs vakar uz Mārča terases, veroties Banderas līča ugunīs, svinējām katrs savus svētkus - mēs ar Krišu neatkarības atgūšanu no Facetas, Kristofers - vārda dienu, Marko - FM3 saņemšanu, bet Mārcis - FM3 saņešanai nepieciešamo dokumentu apstiprināšanu par derīgiem.
Tagad sāksies jauni, mani patstāvīgie darba meklējumi. Es jūtos tik viegla un apmierināta kā neatceros kad.
ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris
Maiji ceļ
trešdiena, 2009. gada 16. decembris
Atraugas
Vakar kā filmā par Bondu (Džeimsu Bondu) ar Tomu tikāmies pie lielveikala, lai viņam atdotu atstarotāju, dāvanas, nopirktu biļetes un iesēdinātu taksī. Šodien viņš ziņo no Mehiko, ka savā istabā tvarsta skorpionu.
Rīta pusē lidmašīnā iesēdinājām Maiju, viņas vasara ziemas vidū ir beigusies - rītdien viņa izkāps Rīgas lidostā, vienlaikus piedzīvojot 8 stundu un 42 grādu temperatūras starpību.
Visu dienu kārtoju kurpju fotosesijas bildes, klausījos/Skype lasīju Karmenas pushistēriskajā vaimanāšanā par to, kā klients zvana, visu grib redzēt, bet es kavējos. Lai dodot visas bildes kādas ir, lai paši izvēlas. 10 stundu laikā nofotogrāfēti 36 apģērbu komplekti, katrs no tiem gan stāvus gan sēdus, daži no tiem dažādās vidēs. Kā lai ko tādu rāda cilvēkiem nesašķirotu? Sēžu un spītīgi atlasu, piekadrēju bildes.
Tā nu ir daudz laika domāt. Mēģinu saprast, ko man šī fotosesija ir iemācījusi. Atklāju, ka lai arī kāda steiga un psiholoģisks diskomforts, traucējošs projekta vadītājs un neiedomājami idiotiski kanoni, tomēr bildes ir normālas, dažas pat tīri tā neko. Tad ko no tā var mācīties?
Vēl gribas apsēsties pie okeāna un skatīties kā lēni planē pelikāni. Nedomāt neko, nesteigties nekur un ilgi, ilgi klusēt.
Fotosesijas rezultātus var apskatīt šeit.
otrdiena, 2009. gada 15. decembris
Profesija, māksla un pārsteigumi
Visneticamākie kurpju fotosesijas scenāriji nekādi netuvojās Meksikas kurpju kataloga fotosesijas dienā piedzīvotajam.
Pirmā kadra laikā es biju pārliecināta, ka jāizsauc taksis un jādodas prom. Bet es paliku kopā ar Kristoferu un Tomu apmēram 10 stundas 33 grādu karstumā uz steķa klausoties un skatoties viena cilvēka izrādē. (Karmena ierādīja pozas un vietas, steidzināja, runāja par modi un klientiem, pa starpām baroja bērnu). Es tiku spiesta gulēt uz zemes un fotogrāfēt modeļus ar uz augšu pavērstu kameru tā, lai tie izskatās kā stabi ar mazām galvām, kuri iestājas mākslīgi atbrīvotās pozās un koķetē ar kameru. Es mēģināju iebilst, pamatot, iedvesmot, pārliecināt. Bet beigu beigās ar varu tiku piespiesta nofotogrāfēt savu cieņu aizskarošas fotogrāfijas.
Vienu dienu man stipri sāpēja kājas un acis, tad sirds. Es nespēju saprast, ko no tā visa var mācīties.
Bet tad es pabeidzu citu, savu pirmo pašrocīgi Meksikā sarīkoto, fotosesiju un sapratu, ka apkārt ir daudz draugu, skaistu vietu un viss ir iespējams.
Izrādās, ka man nepatīk ballītes uz kurām tieku aicināta. Būs jārīko sava ballīte.
Foto: Kristofers Šics. Eva mācās fotogrāfēt.
sestdiena, 2009. gada 12. decembris
Pa vidu sprādzieniem
Esmu pamodusies naktī un nespēju sevi pierunāt doties gulēt. Pēc vakardienas mierīgās un konstruktīvās pašu fotosesijas būs jāpiedzīvo rītdienas Facetu kurpju kataloga fotosesija. Karmena jau piezvanīja un noprasīja, vai viss kārtībā, baterijas pielādētas un zibspuldzes sakrautas čupā. Kautri iebildu, ka nav gan, jo zibspuldzes nelietošu, viņa jau atkal uztraucās.
Visu nakti manā prātā konstruējās aizvien neticamāki iespējamie kurpju fotosesijas sižeti - ne tieši ko bildēšu, bet kā pārliecināšu komandu klausīt, Karmenai uzticēties un vēl pati nesajukšu prātā. Pēc fotosesijas esmu apņēmusies ar viņu aprunāties par savām un viņas interesēm, man šķiet, ar līdzsvaru nav lāgā un jau sen.
Bet mums patiešām ir ļoti laba komanda, par to pārliecinājos vakar. Tikām tricināti dažādos veidos - bija zemestrīce, pēkšņi netikām pie naudas, aizmirsu fotosesijas plānu apmēram stundas attālumā no fotosesijas vietas, Krišam mēlē iekoda spindzele, policistam devām kukuli tāpēc, ka viņš tā gribēja, bet mums nebija spēka pretoties. Naktī, uz terases ēdot ceptas olas ar kesadijām un uzdzerot laimūdeni ar ledu, pie galda valdīja patīkama gaisotne un gaumīgi joki.
Starp citu, ir Gvadalupes diena - visu nakti šauj raķetes, skan zvani, ielās gājieni.
piektdiena, 2009. gada 11. decembris
Atteikumi un palīdzība
Gatavojamies fotosesijai. Jūtos kā Odrija, kura jau ir liela un pati grib staigāt pati, bet joprojām klūp un krīt, un negribot, bet akceptē mammas roku. Tā man iet ar pirmo sevis vadīto milzu fotosesiju Meksikā.
Runāju vienā laidā pa telefonu: te angliski, te latviski, te krieviski, bet galvenokārt spāniski. Interesanti, kā gan jutās Bābeles tornis?
Fotosesijas vieta izrādās tieši tāda, kādu mēs ar Tomu bijām to iedomājušies iepriekš. Modele ieradusies, uz zemes guļ rūpīgi sapakoti saiņi ar produktiem, aksesuāriem, fototehniku, atstarotājiem un tīrīšanas līdzekļiem. Rītdien būs fotosesija.
svētdiena, 2009. gada 6. decembris
Kastings
Šodien bija kastings vīriešu modeļiem. Kristofera portfolio tika noraidīts, tā vietā man tika atsūtīti uz kastingu šādi brašuļi. Starp citu, pēdējais no viņiem nekā cita nedarot, kā vienīgi par modeli strādājot, bet naudu saņemot no sava kazino Las Vegasā.
sestdiena, 2009. gada 5. decembris
Mans lielpilsētas brālis
Nofotogrāfētas promenādes skulptūras, apmeklētas vairākas iespējamās fotosesijas vietas, lielveikalā atrasts modelis, īss kastings veļas modelēm, ieniegti piedējie darbi jaunajam žurnāla numuram. Līdz aismakušām balsīm piediskutēta terase.
Ir ieradies mans brālis no lielpilsētas (Mehiko).
Ak jā, un to žurku Kristofers un Krišs ir piebarojuši. Viņa vairs nebaidās kāpt uz terases jumta un švitināt asti tieši virs mūsu deguniem. Vakar viņa no galda nocēla un uz jumta uztūcīja veselu tostadu.
Ir ieradies mans brālis no lielpilsētas (Mehiko).
Ak jā, un to žurku Kristofers un Krišs ir piebarojuši. Viņa vairs nebaidās kāpt uz terases jumta un švitināt asti tieši virs mūsu deguniem. Vakar viņa no galda nocēla un uz jumta uztūcīja veselu tostadu.
trešdiena, 2009. gada 2. decembris
Gads Meksikā
Gvadalaharā latviešu kāzās netālu no vietas, kur nakšņojām pirmajā naktī Gvadalaharā pagājušogad, nosvinējām savu pirmo pavadīto gadu Meksikā.
Atceroties tās dienas, es daudz domāju par Pēteri un Aiju, kuri mums toreiz bija blakus. Mana mūža sarežģītākajās dienās sniegto stipro un mierīgo drauga plecu. Kaut kur dziļi sirdī tika saukauts eiropiešu mājas bērns, lai dotu vietu trauslam pasaules pilsonim. Hahahā!
Un es joprojām vēlos tikai vienu - spēt būt Meksikai tikpat noderīgai kāda tā ir man. Atrast vietu, nolikt somu un nebeigt brīnīties.
Zirgs, suns, govs, tope, bedre, autobuss, nogruvums
Pāri kalniem uz Gvadalaharu dodamies desmitos rītā: es, Krišs, Kristofers un Nissan Tsuru. Mums jābūt 16.00 svētku dārzā Eden, kurā Irēna (latviete, angļu valodas skolotāja) un Oskars (meksikāņu armijas pilots) svin kāzas.
15.30 esam uz Gvadalaharas robežas. Lai arī Mario apgalvo, ka no Puertovajartas var atbraukt 3-4h stundās, esam braukuši 5.5h. Tsuru kalnā negrib iet, uz serpentīna govis un topes.
Gvadalaharā netālu no notikuma vietas apmaldāmies. Strauji braukalējam pa vārdā nosauktām, bet nenoasfaltētām ielām. Gar sliedēm, dzīves pabērniem, noliktavām un graustiem. Izlecu no mašīnas un kādam puisim ar asarām acīs stāstu, ka sākas kāzas, esmu fotogrāfe, bet nespēju atrast adresi. Viņš kāpj mašīnā un, pa priekšu braukdams, rāda ceļu.
Kāzas ir skaistas un pāra mīlestības pilnas. Līgava staro un izskatās pēc pasaku princeses iznesīga meksikāņa skavās. Esam lūgti viesi, sēžam kopā ar ģimeni, mielojamies, fotogrāfējam un lieliski pavadām laiku.
Nākamajā rītā mums pievienojas Mārcis. Esam tieši paguvuši ar domkratu izcelt riteni no bederes, lai dotos uz modeļu aģentūru. Es - skatīties meitenes, Mārcis un Kristofers - pieteikties par modeļiem. Pēc stundas esam nākamajā aģentūrā - priekšnieks treniņtērpā, visos stūros viņa būvēti 3D puzzle arhitektūras pieminekļi, pie mājas BMW kabriolets, meitenes vienā silikonā. Nākamajā aģentūrā jau zina par pārējām aģentūrām, kurās esam ciemojušies. Gvadalahara izrādās neliela pilsēta.
Bet tas vēl nav viss - pēc tam, kad par spīti govīm, suņiem un zirgiem uz ceļa, topēm, kalnu nogruvumiem, esam iekrituši pa durvīm savā Puertovajartas mājā, zvana aģentūras Facetas īpašniece. Esot mēģinājusi mani visu dienu sazvanīt. Kādēļ es viņai neteicu, ka braucu uz Gvadalaharu modeles meklēt, viņa taču būtu palīdzējusi...
Meksika nav nemaz tik liela un katrs solis ir pamanīts.
Abonēt:
Ziņas (Atom)