- par ģimeni, tik vienotu un nesatricināmu
- par māju, kura joprojām mani saviļņo un sajūsmina
- par cilvēkiem visapkārt. Par bezgalīgo uzticēšanos
- darba uzvarām (par brīnišķīgām kāzām Latvijā, par brīnišķīgām kāzām Francijā un Meksikā, par fotosesiju ar Evu Longoriju, par modes un viesnīcu fotosesijām, īpaši par Hotelito
- par lieliskāko šāgada ballīti
- par ik dienas apgūto
- par spēku, kas man katru dienu liek ticēt brīnumiem.

Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
pirmdiena, 2012. gada 31. decembris
Gads ir zaļš no abiem galiem un pa vidu slapš
Es gribētu pateikties
sestdiena, 2012. gada 22. decembris
Ballītes pēcgarša
Vispār mūsu ģimene ir lieliskākā ballīšu rīkošanas komanda. Es nāku ar vērienu un iniciatīvu, Krišs metodiski paveic smagus un sarežģītus uzdevumus, Kriša māmiņa ir detallista - cilvēks, kas spēj taisīt sarakstus, paredzēt aizķeršanās, bet Toms ierodas un ātri palīdz nokārtot lietas, kad samilzusi situācija.
Ballītei bija jāsākas 6, 6.15 ieradās pirmie viesi no Krievijas (ar paskaidrojumu, ka ierodas starp būšanu laikā un meksikāni). Drīz pēc tam pirmais meksikānis, bet visi pārējie 30 viesi ieradās pēc septiņiem. Bufetes galds bija saklāts dārzā, apkārt tam uz presēta siena ķīpām sēdēja viesi, vidū spēlēja arfists arfu Verakruzas stilā. Dzērām cantaritos (neglazēta māla krūciņās svaigi spiestu četru citrusu sulu ar kanēli, sāls maliņu un sprite). Tequila - pēc vajadzības. Ēdām rosolu (pirmā reize, kad rosols paliek pāri), laša rullīšus (pazuda zibenīgi), karstas siermaizītes (šeit - eksotika, visiem garšoja), krāsnī ceptas kartupeļu pusītes ar rozmarīnu (ballītes grāvējs). Virtuvē mums palīdzēja Faviola - blakus restorāna darbiniece. Uz galdiņiem bija piparkūkas (tā īsti negāja) un mandarīni (neatradu nevienu mandarīna mizu, ar pāris mandarīniem kāds pažonglēja). Ap desmitiem sadedzām brīnumsvecītes (tās šeit ir garas, resnas, deg ilgi) un apsveicām Tomu vārda dienā. Tad mēs ar Fabiolu pasniedzām tikko no krāsns izrautus šokolādes fondantus (paldies, Andžej, tu man palīdzi pelnīt izcilas namamātes kredītpunktus!) un tos pasniedzām ar saldējumu.
Man šķiet, ka šī bija ne tikai skaistākā ballīte kuru esmu sarīkojusi, bet arī skaistākā ballīte kādā esmu bijusi. Mums bija izcils pasaules gals!
Ballītei bija jāsākas 6, 6.15 ieradās pirmie viesi no Krievijas (ar paskaidrojumu, ka ierodas starp būšanu laikā un meksikāni). Drīz pēc tam pirmais meksikānis, bet visi pārējie 30 viesi ieradās pēc septiņiem. Bufetes galds bija saklāts dārzā, apkārt tam uz presēta siena ķīpām sēdēja viesi, vidū spēlēja arfists arfu Verakruzas stilā. Dzērām cantaritos (neglazēta māla krūciņās svaigi spiestu četru citrusu sulu ar kanēli, sāls maliņu un sprite). Tequila - pēc vajadzības. Ēdām rosolu (pirmā reize, kad rosols paliek pāri), laša rullīšus (pazuda zibenīgi), karstas siermaizītes (šeit - eksotika, visiem garšoja), krāsnī ceptas kartupeļu pusītes ar rozmarīnu (ballītes grāvējs). Virtuvē mums palīdzēja Faviola - blakus restorāna darbiniece. Uz galdiņiem bija piparkūkas (tā īsti negāja) un mandarīni (neatradu nevienu mandarīna mizu, ar pāris mandarīniem kāds pažonglēja). Ap desmitiem sadedzām brīnumsvecītes (tās šeit ir garas, resnas, deg ilgi) un apsveicām Tomu vārda dienā. Tad mēs ar Fabiolu pasniedzām tikko no krāsns izrautus šokolādes fondantus (paldies, Andžej, tu man palīdzi pelnīt izcilas namamātes kredītpunktus!) un tos pasniedzām ar saldējumu.
Man šķiet, ka šī bija ne tikai skaistākā ballīte kuru esmu sarīkojusi, bet arī skaistākā ballīte kādā esmu bijusi. Mums bija izcils pasaules gals!
ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris
Kā sabruka Montessori sistēma
Mamma: Odrij! Savācam mantas. Odrija: Es mammu nevākšu, jo es nedaru, ko nedaru, Tu drīksti savākt, ja gribi. Mamma iebilst. Odrija: Mammu, es Mesikā spēlējos un visu izvandīju, Mesikas cilvēks visu savāca, sakārtoja. Ja Tu negribi vākt, tad vienkārši Tev vajag Mesikas cilvēku.
sestdiena, 2012. gada 15. decembris
Atklātības mirklis
Profesijas aizkulises. Un klients sagaida emocionāli piesātinātas fotogrāfijas. Pašai par izbrīnu, es taču spēju tādas sagādāt.
p.s. Un, jā, aiz muguras...
p.s. Un, jā, aiz muguras...
ceturtdiena, 2012. gada 13. decembris
Ielūgums
![]() |
Mūsu māja, foto Edīte Šice |
Izrādās, ka mūsu draugu un paziņu vidū mūsu māju dēvē par casona, castillo, mansion. Esmu nolēmusi nevienam nelikt vilties.
Tātad, piektdien plānoju visus sagaidīt ap saulrietu, tad vedināt cauri mājai uz trešā stāva terasi, kur būs dīvāni, spēlēs arfists tradicionālu Verakruzas mūziku. (Jāpadomā par apgaismojumu, esošais ir ļoti košs). Domāju pasniegt cantaritos - dzērienu, kas var būt gan alkoholisks, gan bezalkoholisks. To pasniedz neglazētās keramikas krūzītēs, tā sastāvā ir Sprite, visādi citrusaugļi, mazliet čili, mazliet ledus un arī kanēlis.
Kamēr viesi klausīsies arfu, pulcēsies (es domāju, ka visi būs ļoti vēlu un visvēlāk ieradīsies Aracelli), dārzā uzstādīsies banda, tiks klāti galdi (jāizīrē krēsli). Ap astoņiem no terases kāpsim lejā, iedegsim dārzā gaismas un ēdīsim:
- rosolu
- šašliku
- krāsnī ceptus kartupelīšus
- salsas
- piparkūkas (šodien sagatavojām mīklu)
- dateles
- šokolānes fondantus (vajag arī šokolādes strūklaku vai nē?)
Gribētos karodziņus pāri ielai, karodziņus uz terases, daudz lapiņu virtenes.
Abonēt:
Ziņas (Atom)