sestdiena, 2009. gada 28. februāris

Cīņa par darbu — pirmā nedēļa

Pirmo reizi mūžā tā pa īstam saprotu, ka tas, ka kaut ko vari un proti, ir mazāk vērts nekā tas, vai atradīsi kādu, kam tas patiešām der un ir nepieciešams.
Trešdien, joprojām ar tirpstošiem pirkstiem, sliktu dūšu, reiboņiem un citām ar augstumu saistītām ligām mēģinu turēties Līgai astē. Pēc tam, kad Līga pārnākusi no Liverpool fotosesijas dienas vidū, mēs dodamies uz aģentūru noskaidrot, kur palikušas jaunās Līgas promo kartes, solītais ledusskapis dzīvoklim un citus niekus. Tad dodamies uz kādas fabrikas biroju tepat netālu — Līga stāsta, ka bijis kastings, cilvēki ļoti pretimnākoši. Varbūt viņiem der stādīt priekšā arī mani. Ierodamies, tiekam noturētas par modelēm, kas ieradušās uz kastingu un pavisam ātri nonākam pie biroja vadības. Fabrikas mākslinieks, apskatījis manu portfolio, to slavē, apsola, ka palīdzēs tikties ar īpašniekiem. Lai atnākot piektdien.
Dodamies mājās, ieejam lielveikalā, sabrūkam gultā, noskatāmies Sekss un lielpilsēta sērijas, viss.
Ceturtdien sākam jau agri. Joprojām šūpojos, augstumslimība atkāpjas ļoti lēni. Vispirms metrobuss, tad divi metro, līdz galam, kāds km ar kājām, nonākam rūpnīcas teritorijā, kurā ražo kurpes. Man pilnīgi neapjēdzami apjomi. Pie ieejas durvīm kremkrāsas Bentley. Apsardze un smalks, milzīgs birojs, sekretāre, palmas un zaļumi, kastinga rīkotājs Fendi brillēs. Aprunājos par darbiem, izrādās, ka šī rūpnīca izdod katalogu 1,5 mēnešos, tādēļ pašai ir divas fotostudijas ar četriem fotogrāfiem, kuri strādā pilnu darba laiku.
Tad dodamies uz kastingu pie fotogrāfa Tito Trueba viņa studijā/privātmājā pavisam netālu no mūsu dzīvokļa. Viss, ko varētu vien vēlēties, — iekšpagalmā studija, saliedēta komanda, laba tehnika, daudz darba, lieliska atmosfēra. Esmu iedvesmota.
Atkal daži metro, pirms iepriekšējā kastinga Corona alus videoreklāmai atlicis mazliet laika. Esam netālu no Ilzes Leduskrastas, nolemjam viņu apciemot fotostudijā. Ārā karsti, studijā ledaini. Izdzeram glāzi ūdens, satiekam un patērzējam arī ar Beatrisi un viņas dēlu fotogrāfu Adrianu.
Pēc kastinga vēl pāris metro, lielveikals, Sekss un lielpilsēta, miegs.
Piektdien tikai viens kastings, tas pats kājām ejamā attālumā. Pa ceļam meklējam dzīvokli, lai steigšus var ierasties Krišs. Video reklāmai nepieciešama sieviete izmeklētāja — Līga filmējas, es tulkoju un beigu beigās arī palīdzu ar tēlošanu kameras priekšā.
Pēc tam apmeklējam ražotnes biroju, ar kuru trešdien bijām norunājuši tikšanos. Sagaida mākslinieks, iedod man divus kontaktus, ar kuriem sazināties pirmdien. Pa ceļam zvana Sarma un lūdz izsūtīt savu portfolio, briest darbs kazino reklāmai.
Vakarā apstaigājam rajonu, apskatām pāris dzīvokļus. Tad lielveikals, Sekss un lielpilsēta, miegs.

trešdiena, 2009. gada 25. februāris

Ierašanās Mehiko

No rīta divas stundas iebraucam Mehiko. Saule, nupat pārkāpusi kalnu bļodai pāri, sākusi spoži un skaisti apspīdēt strādnieku rajonus ar oranžu gaismu. Pilsēta tinas dzeltenīgā smogā. Izkāpjam ziemeļu autoostā, dodamies uz Līgas dzīvokli. Ar vienu metro, ar otru, lielā metrobusu terminālī pārsēžamies uz metrobusu, tad ar taksi. Nepilnās 2h stāvam skaistā rajonā (televīzijas, filmu centri, fotoveikals divos stāvos, tirdzniecības centrs elipses formā) pie balta žoga. Nez no kurienes parādās sargs Pedro ar atslēgām. Cauri iekšpagalmam — strūklaka un kallas, mazi kociņi, nonākam mūsu dzīvojamajā mājā, dzīvoklis ir otrajā stāvā, logi līdz zemei, koka grīdas, mūsu guļamistabā pūkains paklājs, divas gultas. Uz manas gultas Līgas rakstīta mīļa sagaidīšanas vēstule. Tagad jādodas pavadīt Ilonu uz lidostu, protams, caur flīzīšu namiņa kafejnīcu. Vēl kafija lidostas Starbucks, un Ilona lido prom. Sajūta kā pēc labi padarīta darba — Ilona izskatās atpūtusies, bet man ir bijis draugs, kas uzklausa. Tas nav maz.
Tad dodos ar diviem metro un vienu metrobusu mājās — ceļā jūtu, ka augstumslimība atkal nepaies secen. Jau biju sacerējusies. Pēdējiem spēkiem ievelkos dzīvoklī, naktī sākas vemšana, prāts nestrādā, viss sāp.
No rīta ap 11.00 dodamies uz pirmo kastingu. Izkāpjam no metro skaistā dzīvojamajā rajonā, ieejam nelielā, bet kristālu pilnā katedrālītē. Tad kastings. Sēžam un gudrojam, ka es uz visu rindā sēdētāju fona nemaz neesmu zemē metama. Vārds pa vārdam, pierakstos kastinga sarakstā. Filmēšanas laikā patērzējam ar kastinga rīkotāju — aktieri komiķi no Mehiko. Viņš zinot tikai vienu latvieti — Sarmu! Saku, ka viņu pazīstu arī es. Tā nu mēs esam draugi, apmaināmies ar kontaktiem. Izrādās, ka arī Mehiko var būt neliela pilsēta.
Otrs kastings nekustamā īpašuma birojā citā pilsētas daļā. Ar trim metro esam klāt, kavējamies jau pusstundu. Kad ierodamies, foajē sēž modeļu rinda kā no skatloga. Teju visas brazīlietes, teju visu ķermeņos jaušamas naža un botoksa, pieaudzēto nagu, matu, citu uzlabojumu pēdas. Līga izskatās kā trausls enģelītis ar pārāk gudru skatienu. Kastinga rīkotāji ierodas pēc vairāk nekā stundas. Puisis esot sēdējis galda galā, saulesbrillēs. Bezcerīgi, galva mazliet sāp no brazīliešu tirgus.
Tad nu dodamies mājās ar diviem metro, sabrūkam gultās. Viss.

Atpakaļ mājās

Es atvainojos, ka tik ilgi nerakstīju. Nepietika uzmanības, tā tika sadalīta Ilonai, Gunai, Valentīnam, darba meklējumiem. Tas vairs neatkārtosies, apsolu!
Bildes no dienām, kad nebija vēstuļu, var apskatīt šeit.
Īsumā par dienām, kurās ziņu nebija, — ar Ilonu devāmies uz Buserijām, viņa sauļojās, es katru dienu pavadīju stundas, pētot Meksikas grafiskā dizaina tirgu, ievietojot sludinājumus un reklāmu dažādās vietās, un tādā garā. Kopīgi gatavojām ēst. Ilona, Guna un Valentīns ar Odriju dzīvoja dažas mājiņas tālāk mūsu dižpudurī.
Mūsu namiņā ievācās mūmijas — divas dāmas cienījamā vecumā, Araseli bijušā vīra radinieces. Tā nu namiņā dzīvojam 6 cilvēki (!!!) — divi tantuki, kuri cauru dienu pļāpā, mēs ar Krišu, aizņēmuši visu dzīvojamo istabu ar datoriem, un Mario, kuram nav ļauts parādīties mūmijām (viņš ierodas, kad mūmijas jau guļ un dodas prom, kad mūmijas jau aizgājušas). Vispār vecenītes var izvest no pacietības, viņas kopā rada nepārtrauktu murdoņu, jau no 6 rītā ieslēdz televizoru un runā, un smejas virsū seriālam. Tad viņas dodas lejā paēst — tā kā vienai no viņām ārsts spiež nomest 15 kg, tad tas vien ir cirks, jo viņa ēd tikai dārzeņu zupu un zāles, un žēlojas. Tad viņas kopā ar Araseli dodas pie ārsta, un ir miers kādu laiku. Tad viņas ir atpakaļ, atkal dārzeņu zupa, žēlošanās, televizors, kuram runāt pa virsu. Šādos apstākļos sakoncentrēties un strādāt ir ja ne grūti, tad neiespējami.
Izlēmu doties uz Mehiko pie Līgas/Martas. Nav citu iespēju, kā tikt pie darba. Vismaz pilsēta liela, iespēju daudz. Līga ir sarunājusi man vietu savā modeļu dzīvoklītī par 800 peso nedēļā — ap Ls 30. Krišu nevaru paņemt līdzi — nav kur dzīvot. Dodoties projām, atvadu vakariņu laikā visus pārsteidzu ar asarām. Kļuvis grūti būt projām no vīra, bez mājām. Sākt jau atkal visu no gala.

svētdiena, 2009. gada 15. februāris

Mehiko pilsēta

Astoņi cilvēki lidmašīnā ir no Latvijas — Ilze un Ervīns Palmbahi, kuri, izkāpuši no lidmašīnas, ātri pārsēžas autobusā uz Pueblu. Lasu viņu vēstules. Viņi apmierināti ceļo pa dienvidiem. Viss garšo, visu slavē. Pirmo reizi Meksikā, izvēlējušies pasmagu, bet ārkārtīgi skaistu maršrutu un tiek galā pašu spēkiem.
Guna, Valentīns un Odrija. Odrijai visi meksikāņi lidmašīnā dzied dziesmiņas. Viņu reiss uz Puertovajartu atcelts, Gunai glāžainas acis un noguruma pēdējā stadija. Tomēr naktī viņi ar citu reisu nonāk Puertovajartā, Krišs sagaida.
Mēs, trīs dāmas, Līga (kura tagad kļūst par Martu), Ilona, kura visur dodas līdzi un nemaz nepretojas, kā arī es, iekarojam Mehiko.
Paliekam trīs dienas — pirmajā rītā jau 10.00 Marta dodas uz pirmo tikšanos modeļu aģentūrā. Šefa nav, bet visiem viņa ļoti patīk. Otrajā tikšanās 14.00 jau citā aģentūrā šefs ir, viņa viņu maigiem cimdiem savaņģo, visu sarunā, izstāsta, ka būs jādod darbs. Piemin arī pirmo aģentūru, kurā varētu būt darbs, šis sarosās: darbs būšot, pirmais kastings jau tajā pašā vakarā 18.oo. Līgai tiek piešķirta telefona karte, Mehiko karte (pabiezs sējums plānām lapām), modeles dzīvoklis, sākot ar pirmdienu.
Otrajā dienā Līgai ir pirmais mazais darbiņš — kad viņa ierodas, pie aģentūras durvīm viņu sagaida šoferis. Tiek iedots kastingu saraksts trešajai dienai. Viens no tiem — alus Sol reklāmai (!!!). Vispār viņai būtu jāraksta dienasgrāmata, ne man.
Vakarā visas dodamies ciemā pie Beatrises — Latvijas goda konsules Meksikā — uz viņas dēla fotostudiju smalkā un ārkārtīgi skaistā rajonā. Fotostudijā satiekam Ilzi Leduskrastu — viņa arī ir šeit! Iztērzējamies, dodamies mājās paziņot Krišam, ka būsim mājās tikai pēc dienas. Krišs uztraukts, visi neatkarīgie eksperti, piemēram, Araseli, Mario, mūsu dārznieks, viņu lutina ar stāstiem par Mehiko. Parastais stāstu komponents ir laupīšana gaišā dienas laikā un citas līdzīgas šausmas. Guna mani pamatīgi sabar.
Ceturtdienas rītā tiekamies ar Sarmu Fogeli — latvieti, kura strādā televīzijā un šeit pavadījusi visu savu dzīvi pēc studijām Pēterburgā. Ilgi brokastojam zilo flīžu namiņā, stāstām un klausāmies dzīvesstāstus. Sarma prot stāstīt par Meksiku un meksikāņiem tik krāšņi, jūtos kā noskatījusies garu un interesantu filmu.
Pēc brokastīm uzbraucam Latīņamerikas tornī, tad savācam mantas, nopērkam biļetes līdz Puertovajartai. Aizdodamies līdz Gvadalupes katedrālei, paēdam, 19.00 vakarā apmierinātas sēžamies autobusā, lai 8.00 no rīta izkāptu PV. Pirmajā saulītē redzu uz perona Krišu un Mario, kuri ar kafijām rokās mūs sagaida.

sestdiena, 2009. gada 7. februāris

Atpakaļ

Man mājas ir tur, kur ir mans vīrs. Tagad tā ir Meksika. Rītdien ir pēdējā diena Latvijā, dodos mājās.
Šprotes, šokolāde, Latviju rakstu grāmata nopirkta. Gaidiet vēstules no Meksikas!