svētdiena, 2010. gada 28. februāris

Kas patīk amerikāņu vecīšiem

Mans klients - bārs Andale nosvinēja savu 30 gadu jubileju. 30 gadus noturēties virs ūdens ar paceltu gavu palīdzējusi Jorge (attēlā) spēja ielīst amerikāņu atpūtnieku ādā. Saprast, ka uz Meksiku brauc dzert lētus kokteiļus (kokteiļos lej šmigu, kuru pārdod plastmasas kanniņās ar rokturi 0.5l - Ls 0.80 mazumtirdzniecības vietās), nevis 100% agaves tekilu.

Amerikāņiem patīk autentiska vieta, tas nozīmē karodziņus pāri ielai, ar olu paliktņiem izsistas sienas, uzrakstus, kuri vēsta, ka dzert ir forši un jāt ar ēzeli arī ir forši.

Vidējais apmeklētāju vecums ir 50++++, ienākumu līmenis ne pārāk augsts, bet regulārs - pensija. Dziesmas - vispopulārākā - Who (the fuck) is Alice? un citas ne mazāk vecas un lecamas meldijas. Pārtika - lēta, bet milzīga - amerikāņi grib ēst daudz, maksāt maz, un viņiem nav ne mazākās nojausmas, kā kam būtu jāgaršo.
Neviens meksikānis šajā krogā nav redzams ne dienas, ne nakts laikā, izņemot, protams, apkalpojošo personālu, kuriem mācīts uzvesties kā pamuļķiem - rāpot pa zemi un švilpt ar švilpi, dīvaini jokot un visādi izdarīties. Pie staba stāv piesiets ēzelītis. Apmēram reizi stundā ar viņu (skaļi švilpjot) tiek jāts cauri pārpildītajam krogam. Nez ko par to teiktu dzīvnieku aizstāvji tajā pašā Amerikā. Ēzelīša žēl.
30 gadu dzimšanas diena tika nosvinēta godam - aizvērta iela kvartāla garumā, izsaukta labākā folkloras grupa valstī, labākais mariači orķestris. Ikviens bija gaidīts, viesi tika mieloti ar bezmaksas alu, tekilu, kokteiļiem un atspirdzinošajiem dzērieniem, visas ielas garumā bija galds ar 100m burritos. Svētku kulminācijā tika sadalīta milzu torte, godīgi sakot 5 milzu tortes. Pēc tam noskatījāmies uguņošanu.
Krišs uz to visu nolūkojās no vīriešu masāžas salona balkona, ko izvēlējos kā labāko pozīciju no kuras var pārredzēt visu ielu. Te jāpiebilst, ka bārs atrodas Olas altas, kas ir slavena ar vienu no lielākajām geju kopienām Meksikā.

Mani šokē, ka šis ir viens no vis-visapmeklētākajiem krogiem Vajartā, to sauc par tradicionālu meksikāņu vietu, bet viss ko es redzu, ir prasts, lēts un negaršīgs.

pirmdiena, 2010. gada 22. februāris

Saules nogurdināta




Pēc trijām nobildētām kāzām divās dienās jūtos kā pēc pārciestas kartupeļu talkas, bet prieks ir liels un pusdienās - garneles aguachile.

Šodien bijām uz valsts charreadu čempionātu, un, ka tā padomā - arī pagājušogad bijām un apmēram tajā pašā vietā sēdējām. Toreiz Araseli man mācīja, ka dāmas čarro pasākumā vienas nepastaigājas. Visiem galvā pirms došanās viņa uzlika cepures, bet ko tas deva - šogad visi izskrējām pliki - bez iedeguma krēma, bez cepurēm, ar plikiem pleciem. Dabūjām sauli trieciendevās. Vienvārdsakot pārkarsām un pārdegām. Bet tā vai tā - visi apmierināti; ceru, ka nākamnedēļ būs arī kāda fotosesija, šitāda izskriešanās ar kamerām rokās ir tieši tas kas pilnai laimei vajadzīgs.

Kā mums iet, var lasīt un skatīties arī Toma blogā.

piektdiena, 2010. gada 19. februāris

Gaušanās un pakšķēšana

Par katru lietus lāsi šeit ziemā būtu jāpriecājas, bet nu šis jau ir pāri mēram: līst gluži kā lietus sezonā, turklāt ir ļoti drēgns. Es sēžu, ievīstījusies guļammaisā un joprojām rakstu vēstules un piedāvāju fotosesijas. Un cilvēki atbild - nupat sarakstos ar visvisvisgribamāko peldkostīmu ražotāju.
Papildinājums: nupat raksta arī cits, ne mazāk gribams peldkostīmu ražotājs, un tas viss no vakar sešiem izsūtītajiem epastiem. Kaut kas ir izdarīts ļoti pareizi. Turiet īkšķus, lūdzu!

trešdiena, 2010. gada 17. februāris

Smalkā robeža


Šodien Stabucks kafejnīcā bija tikšanās ar kādu darba apģērba ražotājfirmas īpašnieku no Tepikas (ļoooti skaista pilsēta - lielceļi un betona džungļi).
Sarunu atklāja klients - iepazīstoties mani pārsteidzot ar enciklopēdijas cienīgām zināšanām par Latviju. Acis iepletusi, klausījos par abām neatkarības atgūšanām, par iedzīvotāju skaitu, Daugavu, valsts ieņēmumiem uz vienu personu pirms un pēc iestāšanās Eiropas savienībā, par krīzi un šābrīža situāciju, klimatu, kaimiņiem un citām niansēm.
Aizmirsu strēbt brūno dzērnienu café americano no papīra glāzītes, uz kuras turētāja ir uzrakstīts, ka saturs ir karsts un tādēļ bīstams.
Mazliet parunājām par katalogu, bet tad atkal par mani. Acīmredzot puisis bija redzējis augstāk pievienoto reklāmu, jo jautāja, vai es matus izlaižu tikai nedēļas nogalēs, kādā krāsā ir manas acis, vai meitenes Latvijā nenēsā stringus (skatoties Laumas kataloga Classic daļu). Pacietīgi atbildēju uz šiem un citiem ne mazāk mulsinošiem jautājumiem.
Paliku nesaprašanā - biju uz randiņu vai tikšanos. Viņa prognozes, ka ar šādām darbaspējām un talantu dažu gadu laikā ar vīru būsim miljonāri, ir ne mazāk mulsinoši klausīties. Pēc tikšanās mazliet pastaigājos, lai nosēstos uz zemes un nākot mājās, šūpoju brūnā šķidruma puspilno, remdeno papīra glāzīti un prātoju, cik tomēr patīkami ir katru dienu brīnīties.
Foto: Nils Vilnis www.vinils.lv

pirmdiena, 2010. gada 15. februāris

Tāls ceļojums, savāda atgriešanās

Zilajā vabolē sēdāmies divas vien ar Poļinas mammu Annu. Poļinas dēlēns šo dienu pavada pie teju šķirtā vīra (arī fotogrāfa), visi latvju vīri - mājās, vērdamies datora ekrānos.
To, ka zaudēju saķeri ar Meksiku un atgriežos Austrumeiropā, pamanīju dienas otrajā pusē, kad man sāka kļūt tīri pieņemami visu dalīt "У нас" (ar to domāta Maskava), "У вас" (ar to domāta Rīga), "У них" (ar to domāta Meksika).
Sēdējām pludmalē un malkojām svaigu kokosriekstu sulu, bet sarunu atskaites punkts atradās okeāna viņā pusē. Runājām par to, par ko sievietes runā, kad paliek vienas - kā strādāts, kur ceļots, kur dzīvots, kā tik nav gājis.
Pēcpusdienā gaidījām mazo Poļinas puiku Janu pie virtuves galda, runājot par siļķu sālīšanu, rosola taisīšanu, dažādas receptes, pārtikas produktu atšķirības pārskatot. Un uz galda - siļķe kažokā.
Pagrieziena punkts ceļojumā bija ģimenes fotogrāfijas - radi, draugi, modesskates, skola, kāzas, dzimšanas dienas. Viss tik tuvs, tik pazīstams. Nu saprotu es Poļinas tēvu labāk (fotogrāfijā vienos tetovējumos puspliks pie virtuves galda ar šnabja pudeli un trim atvērtām konservu burciņām sēžot) kā mūsu kaimiņus, kuri 14. februārī izdekorējuši palmas, atsaukuši mūziķus un pagalmā svin skaistus dārza svētkus.
Atvērt mājas durvis un ieraudzīt Krišu ir atvieglojums. Tāds dīvains vienas dienas ceļojums.

svētdiena, 2010. gada 14. februāris

Pārgājiens gar Pitijalas upi







No rīta triecos ar maciņu caur dārzu pakaļ zemeņu mašīnai. Lielas zemenes no Mičoakanas (tur tagad sezona) pārdod par latu kg. Atpakaļ caur veikalu: maisiņā trīs veidu piens - iebiezinātais ar cukuru, plastmasas pudelītē ar osiņu un nesalds/neskābs krējums.
Pēc nelielas cīņas izvēlamies pārgājiena maršrutu. Tā kā Krišs negrib iet gar okeānu, nolēmjam izpētīt Pitijalas upes krastus. Jo vairāk iekšzemē, jo vairāk graustu un jātnieku.
Karte:
1. mūsu māja
2. veļasmazgātava - nedēļas veļa 10kg par Ls 4 - izmazgāta un izgludināta
3. mandarīni no kravaskastes par Ls 0.40/kg
4. austeres (našķojamies mēs ar Tomu) plastmasas glāzītē uz celma skaldītas 6gb./Ls 0.80
5. stadions, kurā atpūšamies un uzēdam mandarīnus, tūliņ aiz tā uz tilta tapušas Toma un Kriša fotogrāfijas
6. galapunkts - gan zaļajiem autobusiem, gan mūsu ceļojumam. Kristofers dažus soļus pirms atpakaļgriešanās.

piektdiena, 2010. gada 12. februāris

Neparastas aktivitātes

Masveida darbu atrādīšana beidzās komiski - Gmails neparastas aktivitātes dēļ uz 24h bloķēja pastkasti. Toties saņēmu šodien trīs fotosesiju tāmju pieprasījumus, vienu no tiem pat ar modeļiem.
Izdrukāju COSTCO portfolio un devos uz aģentūru Facetas. Karmena tik smaidīga un laipna, sagaida gluži kā tādu sen neredzētu radiņu. Runājot par sen neredzētiem radiem un draugiem - KLM izsludinājusi izpārdošanu Stokholma - Mehiko - Stokholma par Ls 440.

ceturtdiena, 2010. gada 11. februāris

Masveida darbu atrādīšana

Ar savu jauno portfolio mēģinu iepazīstināt visus, kurus vien esmu šogad satikusi Vajartā. Lēni izgaršojot, sūtu vienu epastu pēc otra, pievienojot personiski veltītas detaļas - kur esam tikušies, kādas aizmirstas pateicības, nelielus uzmanības apliecinājumus.

Un tikpat lēni un rūpīgi rakstītas saņemu atbildes - raksta visvissmalkāko restorānu īpašnieks, slavenais pavārs; Four Seasons mārketinga daļa un citi. Nupat nosūtīju vēstuli pilsētas mēram un nolēmu - šodienai pietiks.

Man šķiet amizanti, ka lielākā daļa epastu ir publiskas pastkastītes ar sarežģītiem lietotājvārdiem, kuri sastāv no dažādām burtu, ciparu un strīpiņu kombinācijām. Bet pilsētas sociālās apdrošināšanas vadītājam uz oficiālās vizītkartes ir apmēram šāda epasta adrese (tulkots) maksimals.risks@yahoo.com. Pilsētas mēra man iedotā adrese ir mīļvārdiņš.pv@publiskspasts.com

trešdiena, 2010. gada 10. februāris

Nostaļģija

Nu gan pienākuši laiki! Pēc šašliku vakara mūsu dārzā Poļinas mamma revanšējās ar mājās gatavotiem pelmeņiem un svaigi skābētiem kāpostiem savā mājā. Ar vaskudrānu apklāts galds, pirms katras glāzes tosts. Krišs ar Poļinas mammu diskutēja par Eiropas vēsturi, Latvijas okupāciju/atbrīvošanu, krievu apspriešanu, varoņu aizmiršanu. Vienubrīd zem galda spēru pa Kriša kāju stipri, dažbrīd bakstīju. Kriša skaļā balss dārdēja pa mazās mājiņas virtuvi, Poļinas mammai mazliet spīdīgas acis (dūmi? tekila? asaras?). Domāju, kas tas pieder pie virtuves sarunām un mūs jau drīz, pēc Poļinas atgriešanās, ielūgs atkal.

Vēl nesen es uzjautrinājos par Poļinas napoleonistiskajiem plāniem izveidot savu apģērbu zīmolu, bet tagad mana mute ir ciet - parīt viņa brauc uz Itāliju iepirkt audumu. Un vēl vairāk - mēs ar Krišu abi esam darbos iesaistīti. Diezgan dīvaina komada, nepamatoti ambiciozs projekts. Dažkārt šķiet, ka Poļinai pāris enģeļi iet pa priekšu lietas kārtodami. Ja mums izdosies, es nekad tam nespēšu noticēt.

Apmērm pirms gada bez peso kabatā, bet ar zīdainīti rokās Poļina atklāja savu atlejē. Pagājušajā nedēļā viņa uzklausīja komplimentus par moderno līgavas kleitu Lemmus kāzās. Lemmus ir Puertovajartas lielākā nekustamā īpašuma zivs. Tieši gada laikā viņa ir pieveikusi Puertovajartas virsotnes un nekādi nespēj rimties.

otrdiena, 2010. gada 9. februāris

Toms ieradies

Mūsu terasē atkal rosība: ieradies Toms. Visa diena pagāja apdarot darbus un sakārtojot vadus. Ceru, ka mums visiem Puertovajartā darbs atradīsies.

pirmdiena, 2010. gada 8. februāris

Gaisma ir viss, kas nepieciešams


Nopublicēju ISSU pārskatu par šogad nofotogrāfēto. ISSUU - ideja gluži kā Youtube, nevis video, bet grāmatām. Iesaku parakāties, visādi pasaules brīnumi vienuviet.
Un vēl sirds pilna ar pateicībām klientiem. Aiz katras mana darba stāv kāds, kas man uzticējies. Paldies.

sestdiena, 2010. gada 6. februāris

Māksla un upuri




Nupat pozējam Cecīlijas gleznai par vardarbību ģimenē.
Kāzu rīkotāja Liliana rīko prostitūtu un suteneru ballīti. Dažas minūtes atpakaļ viņa pozēja uz mūsu grīdas ar naudu rokās apskāvusi Kriša kāju. Abos gadījumos ļaunā vīrieša lomu spiests izpildīt Krišs.
Smieklu lēkmju pārtraukumos fotogrāfēja Kristofers, šeit apskatāmas viņa fotogrāfijas.

piektdiena, 2010. gada 5. februāris

Jācienājas!

Mums ir 250 peso dāvanu karte visvisvissmalkākajā restorānā aiz katedrāles (Ls 10)
1000 peso dāvanu čeki Sheraton restorāna (Ls 40; vai par to maz var paēst trijatā?)
vēl kādi 1000 no šīsdienas bildētā restorāna (Meksikas dārgakmens - strādnieku rajonā ieslēpusies hacienda, katru nedēļas nogali dejas un dzīvā mūzika kubiešu izpildījumā.)
Kristoferam ir dāvanu kartes no izklaides centra Nuevoajarta.
Būs jāsāk likt lietā!

ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

Izdevies ļoti smaržīgs


Mans šīsvasaras darbs Latvijā ir vainagojies ar rezultātu - iznācis
Rosme jaunais veļas katalogs "Ceļavēju gaidot".
Vējš mākoņos, pļavās grimstoši miglas vāli.
Sausas šalkas pāršalc meža takas.
Garas pēcpusdienas pastaigas paiet ceļavēju gaidot.
Es nāku no kādas mājas pasaules malā no kuras ir grūti aiziet
un neiespējami atgriezties.

Starp citu, šeit joprojām līst un turpinās līt tuvākās 48h. Mūsu guļamistaba ir pārvērtusies mitrā pagrabā. Stāsta, ka okeānā plosoties vētra.

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

Vētra


Vairāk kā divas dienas līst. Bet tagad ir ziema, sausuma periods! Ir traki drēgni, es staigāju ievīkšķājusies segā.
Vakariņu laikā pēkšņi sacēlās stiprs vējš. Sāka skaļi gāzt lietus, tad vējš iegriezās, iepūta terasē un mūsu puspilnā vīna paka pārlidoja pāri margām Cecīlijas svaigi uzbērtajā dārzā. Kristofers brida līdz ceļiem, palmas pieliekušās rotēja ap savu asi. Mūsu sētas koku zari triecās uz visām pusēm. Zibeņoja.
Šorīt ir uzausis pelēks un drēgns rīts. Izrāpos no diviem guļammaisiem, tagad būtu jādodas uz ielas un jāķeras pie darbiem, bet ārā ir tik tumšs kā filmā Diena pēc rītdienas. Neomulīgi.

pirmdiena, 2010. gada 1. februāris

Laika ziņas īsumā

Visu nakti lija. Vēl vairāk, vakarā virs Banderas līča zibeņoja.
Līdz jūnijam ziemā Meksikā ir sausuma periods, pagājušogad nenolija ne lāses līdz pat 5. jūnijam. Lietus periods bija gauži sauss - lija tikai katru otro, trešo vakaru. Toties sausuma periods vispār nav ne ko sauss - līst teju reizi nedēļā. Pitijalas upe nav izžuvusi. Tā ir pārstājusi iztecēt okeānā, bet joprojām tās gultne ir ūdens putnu paradīze.
Dienās kļuvis siltāks - apmēram +28, bet naktis ir drēgnas - +15-18.
Esmu apsaldējusies. Vecais triks ar saulrieta skatīšanos pludmalē un pēc tam nosalšanu atpakaļceļā izejot caur lielveikalu.