Sanblasa

Pēc balles mūsu galdniekam bija grūtāk kā citus rītus, tādēļ nedēļas nogales izbraukuma sākumu nesteidzinājām. Ap vieniem, paēduši, sakārtojuši mājas, devāmies uz Sanblasu — esot ļoti skaista pilsēta. Bet ne jau skaistuma dēļ te kāds gatavojās plēsties divas stundas vienā virzienā. Sanblasā stāvgrūdām vien ir zivis, krabji, astoņkāji, kalmāri, austeres, lobsteri, garneles, garneles! Turklāt par zvejnieku mazpilsētas cenām.
Izbraucām serpentīnus, līdz sākās šejienes augļu ieleja — gar ceļa malu pieputējušās teltīs ķekariem vien karājās mazie banāni, lielie banāni, ananasi, mango un jaki (izskatās pēc milzu lapseņu pūzņiem, garšas ziņā kaut kas starp mango, banānu un vēl kaut ko ļoti garšīgu), kā arī kaut kāds izcili neglīts auglis, baltu, caurspīdīgu vidu, kuru nevar transportēt — tas izšķīst rokās, tiiik garšīgs!
Piestājām pie krokodilu upes, kurā bija pilns ar baltiem putniem, melniem putniem, kā arī flamingo.
Iebraucām Sanblasa caur lielu, baltu betona arku. Tā kā bija svētdienas pēcpusdiena, pilsētas paskats tāds paplucis — visi veikali ciet, vējš lapiņas dzenā. Baltas vienstāva vai divstāvu betona mājas, pārsvarā ļoti pieticīgas, daļa — nabadzīgas. Viscēlākā celtņu grupa pilsētā ar svaigi balti krāsotu betona žogu — 5. armijas daļa, tai seko benzīntanks, baznīca. Gar okeāna krastu, kas pēc smilšu, ūdens krāsas un viļņiem izskatās uz mata pēc Pāvilostas, saceltas prāvas, vēja papluinītas palapas. Palapās — restorāni, restorānos — visi iepriekš aprakstītie jūras iedzīvotāji par ļoti pieņemamām cenām. Paēdām, noelsāmies vien. Aizstaigājām līdz mola galam (vēl vienam Pāvilostas līdziniekam), sapratām, ka smilšu blusas mūs apēdīs, sēdāmies mašīnā un braucām mājās. Pa ceļam uz atvadām vēl nopirkām četrus lielus lobsterus šīsdienas vakariņām, kuras būs sevišķas ar to, ka tās būs manas pēdējās Meksikas vakariņas pirms Latvijas apciemojuma.
Visas aviobiļetes sakārtotas, potenciālais somas saturs uzlikts uz gultas, staigāju apkārt, prātodama, ko lai vēl aizved uz Latviju. Iešu kādas čiles nopikt.