Pēc Kriša dzimšanas dienas ballītes gulēts ļoti maz, no rīta izveļos no gultas un sazinos ar Rīgu, mazliet pastrādāju, un tad ir klāt laiks manai pirmajai fotosesijai Meksikā — 1o.oo pēc šejienes laika. Nekas dižs — daudzdzīvokļu ēkas fasāde un interjers, bet tomēr.
Kā algots slepkava pirms pasūtījuma izpildes izkrāmēju visu līdzpaņemto fototehniku uz galda, pārcilāju katru priekšmetu, pārbaudu, rūpīgi visu sakrāmēju divās somās, ieskrienu dušā, steigšus pārģērbjos. Kavējos jau desmit minūtes, nesakarīgi skraidu pa māju, Krišs ielej eļļu ugunī, pavēstot, ka es taisoties kā veca meita uz pažarnieku balli.
Araseli mani aizved pie Māras, kur es ātri pārkāpju Stīva mašīnā un mēs dodamies uz Los Flamingos — vēl vienu milzu rajonu ar daudziem neglītiem un dažiem glītiem tā saucamajiem jaunajiem projektiem.
Piebraucam pie palmu ieskautas jaunbūves, bet pārdošanas birojā neviena nav. Sazvanām biroja vadītāju, un mūsu aizdomas ir pareizas — viņš ir nolēmis pēc brīvdienām mazliet atpūsties. Varēsim fotografēt rītdien, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru