svētdiena, 2013. gada 29. septembris

Pirmās pašu audzētās papaijas

Zaļās papaijas salātu recepte: sūtiet vīru uz dārzu pēc pirmās papaijas, to sarīvējiet, pievienojiet sarkanu čili piparu, samīciet ar nedaudz sojas mērces, pievienojiet laima sulu, riekstus un mazliet tomātus! Tik garšīgi!

otrdiena, 2013. gada 17. septembris

Vai nedzīvojam sapnī?

Mana pēdējā fotosesija bija tikai aizvakar - nobildēju kādu privātmāju.
Mūsu draugi mūs lutina ar avakado, gurķiem un laimu no pašu dārziem. Tūliņ, tūliņ savā dārzā varēsim ievākt papaijas.
Rīta peldei okeānā pievienojās delfīni. Vasara nav pārāk karsta. Viss ir brīnišķīgi, patiešām!

otrdiena, 2013. gada 10. septembris

Pa tabletītei vien

Līdz 40. gadiem grūtniecēm ASV tika veikti rentgeni. To pārtrauca, kad pierādīja saistību ar vēža gadījumu pieaugumu bērniem. 60. gados rīta sliktumiem izrakstīja Thalidomide. Dzima bērni bez rokām. Sekoja skandāls, zāles pārstāja ražot.
Šobrīd, ja esi grūtniece, uz Tava nakstkapīša stāv vismaz trīs dažādas vitamīnu un minerālvielu pudelītes. Laiku pa laikam uztaisa pa kādai ultrasonogrāfijai. Dzemdībās visticamāk par nepieciešamu uzskatīs stimulāciju (ar oxytocin) un pēc tam atsāpināšanu. Iespējams, ka jūs abi saņemsiet narkozi, ja ārsti izlems par labu ķeizaram. Bērns dzims vieglā skurbulī, lai arī grūtniecības laikā ne dzēri, ne lietoji narkotikas.
Autisms un hiperaktivitāte ASV ir kļuvusi teju par epidēmiju. Ārkārtīgi lielai daļai zīdaiņu ir alerģijas. Bērni dzimst milzīgi. Atbildība tiek novelta uz vecākiem - pārtiku, gēniem, pat domām. Bet varbūt tam tomēr ir arī saistība ar to kā mainījusies grūtnieču aprūpe un dzemdību medicinizēšana?


Noskatījos divas filmas par dzimšanu - Abbi Epstein "Business of Being Born" un "Pirmais kliedziens" (Gilles de Maistre "Le Premier Cri"). 
Turklāt ziņās raksta, ka dzemdību stimulēšana iespējams izraisa autismu.


trešdiena, 2013. gada 28. augusts

Kalnos vēsāk

Kristiana Šica skicēts San Sebastian Quiosco.
Vajartā ir pats karstākais laiks (+33 dienā, +25 naktī). Naktī guļu ar slapju lakatu (paldies par dalīšanos Argentīnas gudrībās, Santa!)

Stundas brauciens, un esam 2km augstāk kalnos bijušo sudrabraktuvju ciematiņā San Sebastian - pueblo magico. Apskatījām viesnīcas - lai arī vieta ne lielāka par Pāvilostu, bet atrast var visu ko - pamesto raktuvju haciendu, kas šobrīd ir muzejs un arī viesnīca bez elektrības par Ls 20 naktī no deguna. Jaunu haciendu Ķirsona stilā Ls 100 naktī par istabiņu (iekļauta pudele vīna), guļbalķu mājeles un pavisam vienkāršu 200 gadu vecu viesnīcu ar augstiem griestiem un skaistu iekšpagalmu par Ls 5 pieaugušajam, kuru izvēlējāmies mēs.
Kristiana Šica skicēta mūsu viesnīca "Hotel del Puente".
 Prieki beidzās pēc stundas, kas kalnu ielejā iekrita mākonis un tur arī palika. Pēkšņi viss sametās drūmās krāsās, teju Latvija novembrī. Vakariņās ejot, bijām uztuntuļojuši visas iespējamās kārtas. Lija. Tad gāza. Tad atkal lija. Kļuva aizvien drēgnāks.

Toties restorāniņos garšīgi lauku labumi - vietējie kompoti un gotiņkonfektes, kafija un saldi grauzdētā kukurūza, dažādi cepumi. Tie koki, kas nav avakado, visticamāk ir apelsīni. Banāni un zemenes, mājas iegrimušas rožu krūmos.

Vakarā atklājās, ka mūsu istabiņā ož pēc pelējuma. Kad tā padomā, pēc pelējuma oda it viss. Pa pakšķiem pil ūdens. Guļam zem divām pūkainām segām.

No rīta brokastojot, Kriša māmiņa priecājas, ka saulītē atsiluši nejūtīgie pirksti. Krišs skicē centriņā, es rakstu. Vēlāk atkal ēdam un ejam ap laukumu, tad sāk apmākties un līt, nākamajā dienā tas pats. Svētdien vēl nebija pēcpusdiena, kad vienbalsīgi nolēmām doties mājās. Vajartā joprojām karsts un saulains, un tagad mēs zinām, ka tas mums der vairāk kā spirgtais kalnu gaiss. Ak jā, nu te nu gan jūs smiesieties - dienās San Sebastian bija +24, naktīs +18 grādu. Taisni apbrīnojami, cik šaurs ir cilvēka komforta koridors.

trešdiena, 2013. gada 14. augusts

Dabiski dot gaismu nav vienkārši

Spāniski vārds parto (dzemdības) nācis no latīņu vārda partus - dot gaismu. Dar la luz (dot gaismu) joprojām plaši izmanto, arī sarunvalodā. Aktīvo dzemdēšanu apzīmē ar jēdzienu - trabajo del parto - gaismas došanas darbs.
Spāņu vārdam embarazada (grūtniece) nav sakara ar grūtībām, baraca portugāļu valodā nozīmē saite. Grūtniece Meksikā nevar būt resna, viņa ir pansona, kas nāk no vārda pansa - vēders un izskaņas -ona, kuru izmanto lai uzsvērtu lielumu, ievērojamību. Turklāt grūtniecībai tiek piedēvēts maģisks stāvoklis - visi cenšas tai tuvoties, jo sieviete šajā laikā izstarojot īpašu auru.

Vakar mēs, trīs pansonas no jogas nodarbībām, satikāmies kafejnīcā uz tasi tējas. Izrādījās, ka neviena no mums negrib tēju, visas gribam frapuccino (kafija, saldējums, putkrējums, šokolāde) un tortes gabalu. Nopriecājušās, ka esam māsas noziegumā, ķērāmies klāt. Un tā nu vārds pa vārdam.

Pirmkārt jāizstāsta, kādēļ mēs iepazināmies. Jogas nodarbībās esam sešas līdz astoņas pansonas, no kurām mēs trīs esam pārliecinātas, ka vēlamies dabiskas dzemdības. Sauciet to par parto respetado (cienītām dzemdībām) vai Lamaze filosofiju, bet skaidrs ir viens - gribam dot gaismu brīdī, kad bērns izvēlas nākt pasaulē, saņemot nepārtrauktu atbalstu, ar brīvību kustēties, ieņemt ērtāko pozu sev, nevis mediķiem, nebūt šķirtām no bērna. Turklāt nevēlamies rutīnas medicīniskas iejaukšanās, kuras diktē slimnīcas politika.

Izklausās vienkārši kā sviestmaizīte, vai ne? Nē, patiesībā mēs esam trīs revolucionāres. Trīs mammas, kas iet pret pastāvošo kārtību un manu draudzeņu gadījumā arī pret tradīciju.

A vīrs padzirdējis, ka viņa vēlas dabīgas dzemdības, esot nobrīnījies kas tas ir. Noklausījies izskaidrojumu, viņš pārlicis prātā visu draugu un radu pēdējā laikā dzimušos bērnus, un konstatējis, ka nevienu tādu gadījumu nezina. Kāpēc A grib atkal visu sarežģīt, iet grūtāko ceļu? Lai taču dzemdē kā visas - ar ķeizaru, viņš bijis patiesi izbrīnīts. Kad A izstāstījusi visus par un pret, vīrs piekritis - lai nu būtu pa viņas prātam, bet uzsvēris, ka gadījumā, ja A izlemtu, ka vēlas ķeirzargriezienu, viņi to varētu atļauties.

B vīru sagatavojusi, informējot soli pa solim. Viņš piekrīt dabiskām dzemdībām, bet diezko neraujas tādās piedalīties. Ģimenes dzemdības ir pēdējo gadu tendence, tradīcijas nav. Daudz sliktāk ir ar B ģimeni. Tēvs būs strikti pret. Vajadzētu pārvilināt mammu (kurai pašai ir 6 dabiski dzimuši bērni) savā pusē, bet diez vai tas būs iespējams. Pārējie bērni viņai jau dāvājuši mazbērnus, visus kā viens - ķeizarus. Ģimenē valda uzskats, ka ķeizargrieziens ir visdrošākais bērna laišanas veids pasaulē, un ka ģimenes sievietes ir pelnījušas to labāko - nesāpīgu un drošu veidu kā tikt pie bērna privātslimnīcas apstākļos.

A pie savas ginekoloģes aizgājusi ar sagatavotu dzemdību plānu (visbiežāk dzemdības noris tā paša ārsta uzraudzībā, kas konsultējis grūtniecības laikā). Ārste pajautājusi: "Un kas notiks, ja Tavas dzemdības ilgs 18 stundas? Es taču nevaru pamest savu privātpraksi tik ilgi, turklāt man ir jāmaksā arī par pārējā medicīniskā personāla laiku!"
Ārste savā kalendārā atzīmējusi, ka dzemdības plānotas 21. decembrī. A pārliecināta, ka nešaubīgi datums ir starp 28. decembri un 4. janvāri. Bet tas ir Ziemassvētku brīvdienu laiks! Ārste jau šobrīd plāno atvaļinājumu, un A dzemdības tam jāpakārto.

Meksikā ir visaugstākais ķeizargriezienu skaits pasaulē. Es domāju, ka tas saistīts ar seriālu kultūru - tur parasti grūtniecei noiet ūdeņi, tad viņu ātri rauj uz slimnīcu, kur viņa baisi kliedz un dažkārt zaudē prātu vai atmiņu. Otrkārt ginekologs ir izteikta vīriešu profesija, un viņi ir viskaislīgākie ķeizargriezienu aizstāvji. Pastāv uzskats, ka dabiskas dzemdības ir necilvēcīgi sāpīgs un nedrošs pasākums. Par dabiskām dzemdībām nav nekādas informācijas, ar tām aiz pārliecības šobrīd aizraujas hipiji, hipsteri un jogi. Un protams, piespiedu kārtā valsts slimnīcu pacientes, jo tur ķeizargriezienus praktizē tikai galējas nepieciešamības gadījumos.

Dzemdības, tāpat kā kāzas, ir brīnišķīgs bizness. Privātslimnīcā dabiskas dzemdības maksā apmēram Ls 550, iekļauts šajā cenā nav teju nekas. Ķeizargrieziens maksā apmēram divreiz vairāk, iekļauta ir nakts palātā. Bet joks ir tāds, ka pat tad, ja ierodies slimnīcā uz dabiskām dzemdībām, darba gaitā dakteris par vajadzīgām uzskata vēl dažādas manipulācijas. Bieži beigu beigās izrādās, ka dabiski tomēr nevarēs, un būs vien jāgriež. Dzemdētāja ir nevarīga, tētis pārbijies - neviens nav noskaņots ne riskēt, ne strīdēties; rēķins aug.

Tā nu ir - visvienkāršākās lietas dažkārt ir visgrūtāk iegūstamas. Dažkārt es jūtos kā mazs bērns, kas nesaprot, kādēļ pieaugušo pasaule ir tik sarežģīta un kādēļ pašas dabiskākās lietas ir tik neaizsniedzamas.

otrdiena, 2013. gada 13. augusts

Sēņu lasīšana Meksikā

Ja kādam meksikānim saki, ka dosies sēņot, viņš priecājas līdzi. Ja papildini, ka lasīsi ēdamās sēnes, viņa acīs ir kaut kas starp intrigu, neizpratni un vilšanos. Jūs jau arī noteikti esat dzirdējuši par Meksikas maģiskajām sēnēm, bet tās mūs šoreiz pilnīgi neinteresē.  Sēņosim latviešu gaumē. Meksikāņi ēdamu sēņu vākšanu novērtē kā gauži eksotisku nodarbi. Mēs zinām gaileņu un beku vietas San Sebastian (stundas brauciena attālumā, bet jau 1400 m virs jūras līmeņa). Lai arī ir lietus sezonas vidus, meži tomēr tādi pasausi, tāpēc nolemjam uzbraukt augstākajā blakus kalnā (Buffa 2400 m). Tur tiekam pie dažām bekām, bet galenes neredz. Šķiet, ka nav bijusi īstā lietus un saules attiecība.

Kaut gan patiešām sēņo tikai Krišs, bet pārējie bezcerīgi blandās, diena ir izdevusies visiem - esam kaut uz mirkli izbēguši no Vallartas tveices (katru dienu +33, naktīs +25). Daži no mums pat pamanās nosalt. Vai nav laime? Rītdien gatavosim sēņu risotto.




piektdiena, 2013. gada 9. augusts

Baby Shower

Es pieļauju, ka ne visi zina un man ir jāpaskaidro. Baby Shower ir svētki, kad tiek sagaidīts bērniņš vēl pirms viņa ierašanās. Grūtnieces draudzenes sanāk kopā un apdāvina gaidāmo mazulīti, dalās ar bērnu audzināšanas gudrībām un spēlē spēles.
Nekad nebiju iedomājusies, ka man tādi svētki būs, bet Yunuen un Grētele, pat Žeņa nelikās mierā. Man nekas nebūšot jādara, vien jāsaņem viesi. Par visu parūpēšoties viņas. Yuni par spēlēm, Lizette - dekorācijām, Žeņa par ielūgumiem un dāvanu sarakstu. Es cepšu kūkas un gatavošu saldumu galdu.

trešdiena, 2013. gada 7. augusts

Dzimšanas diena

Bija karsta diena. Neko īsti negribējās darīt. Nevienam.
Nopirkām visuma centrā "Costco" tiramisū un mellenes, uzkāpām uz jumta nosvinēt. Labi un rāmi pasēdējām.




Šodien sūdzības vienādas

Šodien +32 grādi.
"Cik karsti!" Rucavā. "Que calor!" Puerto Vallarta.

ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Remontēju karjeru

Un tā jau teju trīs nedēļas nefotogrāfēju. Izbaudu katru dienu, guļot siestu un gatavojot saldumus. Iemācījos iegūt īstu itāļu mājas saldējumu. Eju uz jogu. Peldos gan okeānā, gan baseinā. Šķiroju ģimenes albumus. Pieteicos Meksikas modernās mākslas fotokonkursā. Domāju. Rakstu.

Un mazpamazītēm sāk vietās nostāties labais un sliktais. Tiek nolikti malā mēsli un uz darbavirsmas krājas dārgumi. Pirmais solis - beidzot radīju savu kāzu bilžu portfolio.

ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs

Laikakmens

1. jūlijā nofotogrāfēju savas pēdējās kāzas pirms bērna piedzimšanas un konstatēju, ka būtu patiešām izmisusi, ja tās nebūtu pēdējās. 12 stundas darba ar paprāvu punčuku, kas laiku pa laikam nikni spārdās, sevišķi, ja tuvojos tumbām no kurām nāk bezgaumīgs elles troksnis, un kāzu viesiem, kas blakus stāvot rāmi aizsmēķē, bija pasmagi. Bet bildes izcilas - skaista līgava, mīlošs līgavainis un pilnīgi ķerti kāzu viesi, dejas lietū!

Nebija jau tā, ka es atteicu nākamās kāzas, šosezon tādu vairs nav, jāgaida līdz rudenim. Pagaidām sēžu pie bilžu apstrādes un ar saviļņojumu gaidu brīdi, kad vairs nebūs nevienas neapstrādātas kāzu bildes. Es domāju, tā diena sakritīs ar Līgas un viņas ģimenes ierašanos Vajartā, ar ko arī sāksies mūsu rāmais atvaļinājums.

otrdiena, 2013. gada 25. jūnijs

Ko Tomam atvest no Latvijas

Krišam vienmēr patīk izdarīt pasūtījumus no Latvijas, viņš ir dabūjis šurp ne tikai savu kaķi un šmorējamo pīli, bet arī gumijas logu aizlīmēšanai, upeņu stādus un dažādus nažus un katlus.

Nolēmu sagatavot sarakstu ar lietām, kuras Krišs min, ka Tomam vajadzētu šoreiz atvest no Latvijas. Te tikai dažas idejas:
  • labo zviedru mēbeļu sūcināmo eļļu
  • siera nazi no Francijas
  • labas tomātu sēklas
  • mērkrūzi ar dažādu pārtikas produktu mēru atzīmēm
  • kādas četras loksnītes 18mm saplākšņa
  • silikona līmes šauteni vairs nevajagot, to atradām otrajā lielākajā visuma centrā - Home Depot.
  • izkapts
  • zaļā beramā jasmīnu tēja.
Toms atveda siera nazi. Krišs bija laimīgs!

ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Grūtnieces pienākumi

Bijusī kaimiņiene Cecīlija, kuras bildei par vardarbību ģimenē reiz pozējām, mūs uzaicināja ciemos, sakot, ka gribot redzēt kā punčuks aug. Cik mīļi, nodomāju. Turklāt apmeklēt veco māju, paēst Cecīlijas gatavotas pusdienas (viņa vienmēr viesus uzņem dārzā, servējot ne mazāk kā trīs pašas gatavotus ēdienus), apskatīties vai jaunā mango raža jau ienākusies, ir pavisam vilinoši.
Uzcepām keksiņus, aplējām ar šokolādes glazūru un braucām ciemā. 

Cecīlija mūs sagaida gleznojamtērpā - tādā kā naktskreklā, kam pa virsu uzvilkts krāsu notašķīts priekšauts. Vispirms sasveicinās ar Krišu, tad nobučo mani. Un tad ķēras pie punčuka raudzīšanas. Esmu pieradusi, ka meksikāņiem patīk noglāstīt grūtnieces vēderu, bet Cecīlija viņu ne tikai noglāsta, bet gluži kā ar roku iemēra. Un tad vēlreiz, un tad vēl vienu reizi. Tad mani pagriež, lai redzētu, kā izskatos no sāna. "Vēders, ir pavisam mazs," viņa teju vai vīlusies nosaka. "Jā, pārāk liels nav, bet šobrīd strauji aug," viņai stāstu. "Tev aug tikai vēders," viņa saka jau priecīgāk. "Pēc pāris mēnešiem Tev būs jau pavisam smuks puncis, turklāt pati būsi tieva," nu jau Cecīlija atkad izskatās pavisam priecīga. Es arī par to nopriecājos. "Tava seja ir tāda kā garāka, stūraināka palikusi!" Atzīstos, ka pirmajos grūtniecības mēnešos nokritos svarā, tāpēc arī seja tāda šaurāka. Par to māksliniece izskatās apmierināta un aicina mūs pie virtuves letes, vārīšot tēju.

Nekādu vakariņu! Apēdam galabilņu saimnieces cepta lazdu riekstu pīrāga atlikuma, ķeramies pie mūsu keksiņiem. Un te saruna ievirzās jaunā gultnē. Izrādās, ka Cecīlija iet uz veidošanas nodarbībām Kvāles upes mākslinieku darbnīcās. Labi padodoties, ļoti patīkot. Izvelk fotogrāfiju, lai parādītu skulptūras sižetu. Tas ir... grūtnieces pliknis! Kā mums patīkot. Ļoti skaists, jāatzīst. Cik žēl, ka viņa esot uzņēmusi tikai no viena rakursa, būtu zinājusi, ka veidos skulptūru, būtu nobildējusi no visām pusēm. Bet kā lai tagad zina, kā mugura izskatās...

Es nezinu, kā tas iespējams, bet pēc mirkļa es dzirdu sevi apsolot pozēt Cecīlijai. Un vēl vairāk - atzīstoties, ka mani vienmēr ir patikušas skulptūras un piesakoties vasarā doties kopā uz veidošanas nodarbībām.

Ar prieku un bailēm gaidu 1. jūliju - dienu, kad nobildēšu savas pēdējās kāzas un būšu brīva teju no visiem darbiem līdz pat bērna piedzimšanai oktobrī. Tas būs garākais laiks bez darba manā dzīvē pēc skolas beigšanas, tāpēc esmu sākusi jau laikus visu ko ieplānot.

Un mani plāni vairojas ne dienām, bet stundām. Jogas nodarbības divas reizes nedēļā, arī peldēšana, garas pastaigas. Jauno vecāku, dzemdību sagatavošanās kursi un nepieciešamāko lietu iepirkšana. Baby shower - bērna sagaidīšanas svētki pirms tas ieradies pasaulē - arī ir svarīga un nopietni plānojama lieta. Portfolio atjaunošana, mājaslapu savešana kārtībā. Fotogrāfiju nodarbību pasniegšana. Jaunu fotoapstrādes triku apgūšana. Spāņu valodas uzlabošana (sevišķi rakstības). Gleznošana blakus vīram uz jumta terases. Nu šim sarakstam pievienojušās arī veidošanas nodarbības. Un...njā, pozēšana Cecīlijas skulptūrai. Haha!

otrdiena, 2013. gada 11. jūnijs

Leila.

Katru reizi, kad sastopos ar Meksikas banku darbību, teju ar aizkustinājuma asarām atceros Hanzanet, par Swedbankas internetbanku pat nerunāsim.

Problēma: pēkšņi neakceptē manu Meksikas kredītkarti. Ieeju internetbankā, apskatos ka atlikums ir apmēram Ls 200 (kas pārskatā atzīmēts kā -200, jo banka ir parādā man, nevis es bankai), meklēju tālruņa numuru pa kuru šo mistēriju atrisināt.

Tādi ir vairāki. Deviņi (!) bezmaksas telefona numuri. Pēc izslēgšanas metodes izvēlos manuprāt visticamāko. "Sveicināti. Paldies, ka piezvanījāt bankai. Izvēlieties sarunas tēmu: karšu zādzības pieteikums, spiediet zvaigznīte, kredīta pieteikumi, spiediet viens..." Noklausos vairākas apdrošināšanas un vieglas dzīves reklāmas, turklāt arī pāris reizes pilnu izvēli (vairāk kā 9 punkti), lai noskaidrotu, kas būtu vistuvākā tēma kredītkaršu problēmu risinājumiem.

Spiežu viens, jo tā ir vienīgā izvēle, kas kaut attāli ir saistīta ar kredītkartēm.
"Lai palīdzētu jūs apkalpot, lūdzu ievadiet savu kredītkartes numuru". Ievadu.
"Jūsu atlikums ir Ls 200, minimālais mēneša maksājums ir 0, minimālais mēneša apgrozījums - Ls 16". Nezināju, ka tāds ir, būs jāņem vērā.
"Lūdzu, izvēlieties nākamo soli: kredītlīnijas palielināšana, spiediet taustiņu viens, speciālie piedāvājumi, spiediet taustiņu divi."
Spiežu viens.
"Diemžēl šis pakalpojums šobrīd nav pieejams, pīpīpīpī."

Ir pagājušas 15 minūtes.

Zvanu uz otro visiespējamāko numuru. "Sveicināti. Paldies, ka piezvanījāt bankai. Lūdzu, izvēlieties sarunas valodu". Ja man ir jāizvēlas kādā valodā vēlaties sazināties ar pakalpojumu sniedzēju, tad vienmēr atbilde ir - angļu. Mazāk rindu (parasti to nav vispār), uzmanīgāka apkalpošana un lēnāka runa. Visi operatori ir aizņemti, tādēļ man jāklausās uz rinķi vien Kleptona Leilas pirmās divas taktis.

Kad ir pagājušas 20 minūtes un bankas darbalaiks beidzies, nolieku klausuli.

Nolemju tomēr piezvanīt otrreiz uz otru visiespējamāko numuru un izvēlēties spāņu valodu. Apmēram 15 minūtes Leilas un atbild Rikardo. Nekad dzīvē neesmu saskārusies ne ar vienu cilvēku, kas varētu bērt tekstus tādā ātrumā. Rikardo, lūdzu izskaidrojiet, es nesaprotu. Viņš lēni un uzsvērti ber to pašu tekstu it kā diktējot diktātu. Cik tālu spēju izlobīt, manuprāt vispār ne par lietu. Nu jau uztājīgāk pajautāju Rikardo, kāpēc mana karte nestrādā? "Tā ir bloķēta." Kādēļ tā ir bloķēta? "Jūs variet piezvanīt uz numuru..." - Rikardo meklē un pēc brīža atrod pirmo manis mēģināto bezmaksas numuru un nosauc arī īsceļu, lai nav jāmaldās izvēlnēs - 1-2-1-4. Pasakos. "Vai jūs lūdzu atbildētu uz pāris jautājumiem, lai banka varētu novērtēt manu darbu?" Atvainojos, ka šoreiz ne, jo nav gudri nokaitinātiem klientiem lūgt atsauksmi.

Ir pagājušas vēl 20 minūtes.

Zvanu uz pirmo numuru un klusībā lūdzos šodien vairs nedzirdēt Leilu. Spiežu īsceļu, tad kartes numuru un atkal klausos Leilu. Sāku brīnīties kā man šī dziesma vispār kādreiz varēja patikt. Atbild Jolanda. Viņai jautāju, kādēļ mana karte ir bloķēta. Viņa klikšķina (fonā baiss troksnis), klikšķina, pajautā manu mājas adresi un kādi bija pēdējie darījumi ar karti. Tos nosaucu, viņa klikšķina vēl un paziņo, ka viss kārtībā. Jautāju, kāda bija problēma. Viņa atbild, ka bija neliela problēma, bet tagad viss ir kārtībā. Bet tomēr, kāda bija problēma? "Es jau jums teicu, Evas jaunkundz, tā bija NELIELA problēma, bet tagad viss kārtībā". Arī Jolanda lūdz mani atbildēt uz pāris jautājumiem, lai novērtētu viņas darbu. Piekrītu. Skan... Leila... un tad dzelzs balss man lūdz novērtēt no 0 līdz 10 savu pieredzi saziņā ar banku. Novērtēju ar nulli. Tad man jautā, vai es ietektu draugiem. Tas jau kļūst smieklīgi. Nenovēlu arī ienaidniekiem. Spiežu viens. Vai tālruņa operatore ir varējusi atrisināt manu problēmu. Ja jā - viens, ja ne - divi. Labi, viens. Paldies, tas arī viss. Interesanti, ko no šīs aptaujas vēlējās noskaidrot un noskaidroja tās autori?

Kopumā pa tālruni ir norunāta vairāk nekā stunda. Paldies dievam, ka mums ir mājas telefons - no mobilajiem tālruņiem šāda saruna būtu maksājusi apmēram Ls 16-20. Šo skarbo patiesību atklāju pagājušajā gadā, kad apmēram stundu maldījos, lai aktivizētu internetbankas kalkulatoru (turklāt to darīju reizes trīs, jo tas nesinhronizējās ar manu kontu, pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma bija jāgaida 20 minūtes, lai varētu mēģināt vēlreiz). Ja nelielā problēma būtu gadījusies Eiropā, vairāk kā stundu klausīties Leilu varētu izrādīties dārgāk kā nopirkt disku ar Kleptona autogrāfu.

No rīta tīrās sakritības dēļ sazvanījām Swedbankas internetbanku. Nenoklausījāmies nevienu reklāmu. Ar operatoru mūs savienoja nepilnā minūtē, meitene bija konstruktīva un iecietīga. Mūsu samilzušās problēmas atrisināja ātri, par ko viņai vienmēr būsim pateicīgi. Starp citu, kas sacerējis Swedbank gaidām-mūziku? Neatceros kā tā skan, bet šodien man tā patīk stipri labāk par Leilu.

piektdiena, 2013. gada 7. jūnijs

Uguņošana

Naktī pamodos no skaļām tādām kā sniega šļūpēšanas skaņām, ārā uguņoja. Vēl lēcas neielikusi pieskrēju pie balkona loga, un secināju, ka tas nav zibens, lai arī līst. Gaismas stabs pāri ielai ir pārvērties dzirksteļojošā eglītē.

Ieliku kontaktlēcas, bet uguņošana bija rimusi. Tagad viss rajons, cik tālu vien redzams, grima tumsā.

Atgriezos gultā, karstums, smacīgi. Ventilators negriežas. Tikai tad sapratu, ka nodedzis mūsu rajona elektrības transformators.

Vakardien nolikām dzeramā ūdens atvešanu uz rītdienu. Vakar vakarā neatradu lādētāju telefonam, arī to nolēmu pielādēt no rīta. Tomam jādod mašīna, lai brauc uz kāzām, bet tas nav iespējams - mums ir elektriskie vārti, kuri tik labi aizbloķējas, ka nekādi nav atbloķējami. Internets nestrādā.

Ap 11 rītā ieradās brigāde, parosījās, parosījās un pazuda tālumā. Vēl pēc pāris stundām parādījās gaisma. Krīze beidzās.

Vajartā liela daļa elektrības vadu iet pa gaisu. Katrs, kam vajag kaut ko pievienot, nenovienojot veco, piemet vadu pie staba. Tādēļ stabi atgādina eglītes. Ar pirmo lietu tad nu viss, kas var, saiet uz īso. Mūsu vecās mājas priekšā atrodošais stabs tika bojāts vai katrā lietusgāzē.

Lietussezona sākusies. Dārzs priecīgs, bet es biju aizmirsusi, ka šīs sezonas neatņemama sastāvdaļa ir elektrības padeves pārrāvumi.

otrdiena, 2013. gada 21. maijs

Puika

Un te nu ir redzams manas ilgās klusēšanas iemesls. Oktobra vidū mēs gaidām puiku. Pirmoreiz dienasgrāmatas rakstīšanas vēsturē man trūkst vārdu, teikumi nenāk. Bet gan jau drīz. 

otrdiena, 2013. gada 7. maijs

Mana mamma dibina Zaķa mūzikas skoliņu Liepājā

Ar milzīgu lepnumu paziņoju, ka mana mamma ir uzsākusi patiešām savu lietu - Liepājā atvērusi Zaķa mūzikas skoliņu. Es skaidri atceros, kā telefona sarunā pirms vairākiem gadiem dzirdēju mammas balsi tik priecīgu - viņa sāka strādāt Yamaha programmā vismazākajiem bērniņiem. Tā sākās viņas aizraušanās ar pavisam mazu bērnu mūzikas izglītību.
Sekoja neskaitāmas mācības un kursi, Orfa metožu apgūšana, dalība grāmatu izstrādē, un nu beidzot šogad, balstoties uz milzīgo pieredzi, viņa izstrādāja savu mūzikas programmu bērniem no 6 mēnešu līdz 4 gadu vecumam. Krišs uzzīmēja zaķi, es pielieku roku reklāmā, un mēs no visas sirds novēlam daudz muzikālu liepājnieku Zaķa mūzikas skoliņā!
Pirmā Zaķa mūzikas skoliņas reklāma.

piektdiena, 2013. gada 29. marts

Lai tad iet viens stāstiņš no kāzām!

Dodoties uz kāzām, puspajokam viens otram novēlam: "Kaut līgava būtu skaista, bet līgavainis - bagāts" un klusībā ceram, ka 12h laikā atradīsies pusstunda, lai apsēstos. Lai arī mūsu līgumā ir paredzēts, ka garajās kāzās fotogrāfi ir jābaro, ne vienmēr tas norit kā cerēts - dažkārt divpadsmitos naktī mūs var atrast, sēžot kaktā un skumji stumjot sevī apkaltušus hamburgerus. Mēs dodam priekšroku mazām kāzām- vairāk kā 100 meksikāņu viesu nozīmē nākamo dienu pavadīt gultā. Vaidot.

Vakar ieradāmies viesnīcā un konstatējam, ka esam ieradušies uz fotogrāfa sapni: līgava skaista kā lelle, 20 viesu, viena ceremonija turpat pludmalē, trīs stundas paredzētas sagatavošanās bildēm. Smaidīgi un ārkārtīgi jauki filipīnieši.
Līgava pajautāja vai neesam izsalkuši. Pierre atzina, ka varētu ko apēst, bet nezināja ko tieši. Pēc brīža room service mums klāja galdu ar visiem ēdieniem, kas līgavaiņiem bija ēdienkartē garšojuši. Papusdienojām. Papļāpājām.

Četros visas vieses ieradās divstāvu numuriņā pucēties. Līgavainis atsūtīja līgavai dāvanu Dolce Gabbana kārbiņā, kurā izrādījās auskari. Kāda no viesēm iesaucās; "Kas tie par iniciāļiem?" Kāda cita attrauca: "Zīmols taču". Bet tie nebija vienīgie iniciāļi - iniciāļi rotāja arī līgavaiņa pēc pasūtījuma šūto uzvalku ar visskaistāko zīda oderi, krekla manšetes un apročpogas. Līgavas māsa man skaidroja, ka viņa ir totāls māsas pretstats - imigrantu tiesību aktīviste, kura pirmo reizi ir pieczvaigžņu kūrortā. "Tur, aiz kalna droši vien cilvēkiem nav ko ēst", viņa uztraucās, stumjot mutē frī kartupeļus, kam sekoja picas šķēle. Aiz kalna cilvēki trūkuma dēļ ēd svaigas zivis un dārzeņus, nodomāju.

Piecos devāmies uz ceremoniju pludmalē. Sajūta kā cepeškrāsnī - smiltīs cauri sandalēm karst pēdas, saule žilbina, aparāta ekrānā neko redzēt nevar. Sviedriem līstot nāca līgavainis, pat Pierre ar somām ēnā izskatījās saguris. Laulātāja apsolīja, ka ceremonija būšot īsa, un viņa savu vārdu turēja - 15 minūtēs viss bija galā. Tad turpat grupas bildes, visi lec, jaunais pāris bučojas, okeāns samērcē līgavas kleitu, drīz esam galā arī ar oficiālo daļu.

Kokteiļstunda uz terases blakus baseinam bija klusa un saulaina līdz no numuriņa pārģērbušies vieglākās drēbēs atgriezās jaunlaulātie. Tad viesi apskrēja ap bāru un, priecīgi kliegdami, pasūtīja shots for everyone. Saskandināja, nofotogrāfējās, iedzēra. Tad padejoja (kāds uzlika šābrīža klubu grāvējus), tad paskatījās kā stikla meistars darina piemiņas dāvaniņas, tad kādam iešāvās atkal prātā doties pie bāra, visiem pa čarkai, tosts, bilde. Un nākamais. Un nākamais. Vakariņas bija galdā, ēdiens nomainīja ēdienu, bet karstākais punkts joprojām bija pie bāra, kur aizvien biežāk un jautrāk viesi pasūtīja šotus. Pie galdiņiem sēdēja vien vecāki. Dažkārt dzirdēju - shot! shot! shot! un nezināju, vai tas domāts, ka man jāiet bildēt, vai tas domāts, ka visiem jāiet iedzert. Lai arī parasti vakariņu laiks ir mierīgākais brīdis fotogrāfa darba dienā, man bija jācīnās ar dilemmām - vai klausīt tiem, kas stāv pie bāra un grib lai viņus fotogrāfē saskandinot, pārīšus dejojot, vai līgavas māsu, kura ir pierunājusi līgavaiņus, lai viņu paceļ un vicina gaisā kā supermenu.

Dekorācijas bija izīrētas no citām kāzām, kuras līgava bija ieraudzījusi mūsu bildēs Style Me Pretty blogā. Tās uzstādīja omulīgi apaļīgs vīrs dzeltenā T-kreklā. Mēs to zinām, jo tad, kad ieradāmies uz kokteiļa stundu, viņš joprojām kāra aizkarus. Cik stundas ir nepieciešamas ābolītim lai piekārtu 12 šauru aizkaru sloksnes pie koka rāmja? Tieši trīs. Pusotru kokteiļa stundu un pusotru vakariņu stundu tips dzeltenajā uz trepēm bija dekorāciju nagla. Tikko savas darbības viņš bija beidzis, tieši deviņos vakarā, atbrauca brigāde un sāka dekorācijas - sofas, kokteiļgaldus un pieminētās aizkaru stalažas vākt nost. Viesi bija aizkavējušies ar desertu, bet tas netraucēja krāvējiem neuzkrītoši no viena gala visu nest prom.

Pusdeviņos beidzot tika uzstādīta trīsstāvu torte sagriešanai. Līgavainis un līgava smaidot kamerā, rūpīgi grieza gabaliņu tortes, ar kuru pēc tradīcijas vienam otru ir jāpabaro. Viss gāja gludi un likās, ka tortes griešana ir galā, kad līgavainis noteica: "Vēl viena lieta.." un iesmērēja torti līgavas sejā. Līgava sagrāba sauju tieši no tortes vidus un mēģināja atbildēt. Neizdevās. Tad atskrēja līgavas māsa (aktīviste) abās saujās sagrāba torti un pēc tam līgavaiņa galvu. Īsu mirkli līgavainis izskatījās kā sniegavīrs. Tortes augšējais stāvs bija iznīcināts, visapkārt mētājās tortes gabali. Līgavaiņa mamma mēģināja mani pierunāt pārpalikušo torti vest mājās, bet es - pieklājīgi atteikties.

Te kādam ienāca prātā spoža doma: līgavainim jālec baseinā. Labākie draugi nolēma pievienoties un drīz ar milzu šļakstu visi bija baseinā. Viņiem pievienojās arī līgavas māsa. Tad viņi izkāpa un iedzēra pa graķītim. Tad ielēca atkal. Tad atkal pa čarkai. 

Šajā laikā Pierre jau otro reizi atgriezās no pastaigas. Viņš jau pēc ceremonijas atzinās, ka ir saindējies. Nupat pievēmis krūmus, kurpes, bijis tualetē vēl pāris reizes, viņš džentelmeniski piedāvājās pabildēt kamēr es atpūtīšos. 

Bet viesības bija izgājušas ārpus rāmjiem - uz galda stāvēja neskarti deserti, dekorācijas tika montētas nost, bārs slēgts, bet viesi, sagrābuši pudeles, dzēra no kakliņa. Līgava vairākas reizes mikrofonā atkārtoja, ka laiks doties uz ugunskura vietu, bet viņā neviens neklausījās. Tā nu mēs ar Pierre, līgavu un viņas draudzeni devāmies pludmalē ugunskuru meklēt. 

Pludmalē joprojām bija tumšs - viesnīcas strādnieki bija nolēmuši iedegt ugunskuru tad, kad ieradīsies viesi. Viesi nevarēja ierasties, jo nespēja atrast ugunskura vietu. Mēs ar Pierre gulējām uz pludmales zviļņiem. Pēc laba laika viņi nāca, ugunskurs tika iedegts ar kārtīgu benzīna kannu. Daži gulēja uz zviļņiem. Daži dedzināja marshmallow uz kociņiem. Viesiem bija noliktas dāvanas - smalkas plānvilnas seģenītes un saldumu kārbas. Apkārt lāpas. Skaisti.

Līgavaiņa tēvs paziņoja, ka visi turpmāk dzers ūdeni. Līgavainis gribēja nofotogrāfēties ar viesiem. Viņu pārsvarā turēja divas meitenes. Neskatoties uz to, ka viesi bija nopietnā kunga prātā, viņi kļuva aizvien jaukāki un jautrāki. Līgavas māsa mums simto reizi jautāja, vai esam dzēruši, ēduši, vai mums nav izsalkuma. Man radās aizdomas, ka viņai ir ieķērusies plate. Dzert un ēst mums tika piedāvāts vairāk reižu kā visās šā gada kāzās kopā ņemot. Pierre laiku pa laikam kāds pasauca malā, lai slepus piedāvātu graķīti (mēs kāzās principiāli nedzeram ne grama). 

Tad kāds nolēma nofotogrāfēties pie piņatas. Sākumā tāpat, tad it kā sistu tai ar dūri. Piņata nokrita zemē un saplīsa. Draudzene mēģināja turēt piņatu pie striķa (laikam gaidīja, ka vai nu tā tur pieaugs vai nu neviens viņu nepamanīs piņatu turam). Līgavaiņa tēvs iekliedzās, ka piņata vēl nav galā un ar ieskrējienu metās tai virsū, to satvēra un palecoties mēģināja triekt pret koka rāmi, netrāpīja un kā nopļauts nokrita smiltīs. Kad viņš piecēlās, vēl kāda ideja bija paguvusi ienākt viņa darbīgajā prātā - jālec pāri ugunskuram! Par laimi, neviens nepieteicās lēkt līdzi, līgavainis nolēma ar tēvu nobildēties un šī ideja tika aizmirsta.
 
Tad ieradās ugunsdejotāja un visi sajūsmā kliedza visus vārdus kādus zināja spāniski. Lielākoties brīdinot ugunsdejotājus par karstumu un nodarbes bīstamību. Līgavas māsa kliedza: "Ciudad! Ciudad!" (pilsēta! pilsēta!), "Cuidado! Cuidado!" (uzmanīgi, uzmanīgi!) vietā. 

Pusvienpadsmitos vakarā sākās uguņošana. Nolikām līgavaini peldbiksēs ar līgavu priekšplānā un nobildējām, skatoties raķetes virs okeāna. Kad pievilku bildi tuvāk, izrādījās, ka viņam uz biksēm ir smilšu nospiedums sirds firmā.

piektdiena, 2013. gada 22. marts

Sirmā pēcgarša

Kādu dienu Ilze Lasmane-Broze pieteicās būt par draugu Facebook, tā es sāku sekot līdzi Mārtiņa Sirmā ceļojumam pa Meksiku.  

Skatoties bildes, ar prieku secināju, ka Sirmais un komanda droši min prom no tūristu takām un bauda īstas lietas visatbilstošākajās vietās. Pēc Mehiko tirgus apmeklējuma manī viesās dziļa cieņa pret filmēšanas grupu - tur neesam uzdrošinājušies spert kāju - tas ir pārāk milzīgs.
Nopriecājos, ka Vaira un Migels viņus uzņem Gvadalaharā, izrāda Ahihiku un Tekilu. Kur nu vēl lieliskāki un zinošāki ceļabiedri! Nejauši satikti cilvēki Verakruzā filmēšanas komandu ieaicina savā rančo un cienā ar lauku labumiem. Vienvārdsakot - diezgan īsā laika posmā Sirmais paguva paveikt apbrīnojami daudz - nonākt īstajās vietās, lai nobaudītu vistradicionālākos ēdienus un dzērienus. Facebook publicētās aizkadru bildes bija traki krāšņas un solīja fantastisku raidījumu.

Vakar vienos dienā pēc Meksikas laika LTV mājaslapā skatījāmies raidījuma "Sirmais. Kulta ēdieni. Takos" tiešraidi. Ļoti ilgi valdīja klusums, līdz manuprāt tā bija Kriša māmiņa, kura to pārtrauca, iesaukdamās: "Vai viņam viss nepatīk vai kas?" Patiešām, izteiksmīgi Meksikas kadri mijās ar Sirmā šķobīšanos un distancētiem komentāriem, kuros meksikāņi ir "viņi" un pārsvarā viss ir bezgaršīgs, dīvains, garšīgs vai nekāds.

Šoreiz nav runa par to, ko neizdarīja Sirmais - manuprāt neizskaidroja laba tako gatavošanas brīnumu un to tūkstoš veidus, katru ar savu vārdu (eh, mani vismīļākie, par vieniem no vissmalkākajiem uzskatītiem zilās kukurūzas tako netika pieminēti vispār). Skatītājs uzzināja, ka Sirmais uzdrošinās ēst acis, pautus un smadzenes, kas, protams, ir varonīgi, bet nav ļoti populāri. Godīgi sakot skatītājs neuzzināja teju neko par tako ēšanas un ļoti maz par tako gatavošanas tradīcijām. Bet visu jau tādā ātrumā nevar, turklāt varbūt latviešu skatītājs nemaz negrib iedziļināties tako niansēs.

Man bija mazliet kauns skatīties kā brīnišķīgi saplānotā un visādi citādi lieliskā ceļojumā dodas ņerga no Rīgas. Mazliet vīpsnājot par ēdieniem, zīmīgi smaidot kamerā, it kā dalītos ar vien sev un skatītājam zināmā smiekliņā par to, kas notiek apkārt, plēšot jokus (tie bija joki vai nē?), radot sajūtu, ka visi ir gatavojušies ceļojumam, bet vismazāk - raidījuma vadītājs. Kas par dzērienu ir me..mezkals? Kāpēc virtuves strādniekiem ir aizsegtas mutes (tāpēc, lai neuzklepotu/neuzšķaudītu ēdienam). Es neesmu redzējusi meksikāni, kas ar pirkstiem, kurā ir gredzens, čamdītu ēdienu, kuru pasniegs citam. Sirmais to dara tuvplānā. Spļaudās un runā ar pilnu muti arī. Lai nu.

Visvairāk man sāp sirds par meksikāņiem kadrā - viņi izskatās samulsuši. Jūs domājat, tas tādēļ ka filmē, bet tā tas diez vai būs. Meksikāņiem asinīs ir filmēties un bildēties, ticiet man, es zinu ko runāju. Viņi ir samulsuši no manieru trūkuma. Sirmais kadrā jūtas nepiespiesti un bravūrīgi, ignorants pret apkārtējiem. Meksikā nav pieņemts dāmas gados žmiegt pie sirds, senjoras sniegs draugam vaigu skūpstam, ja uzkatīs to par vajadzīgu. Es šad un tad nošausminos par amerikāņu tūristu necienīgu ālēšanos meksikāņu priekšā, bet Sirmais viņus pārspēja vienā rāvienā. 

Dodoties uz citu valsti, ir pavisam viegli iemācīties manieres - to dara tā - pārkāpjot valsts robežu, pieņemot kultūru un cienot cilvēkus. Nevadoties pēc stereotipiem, bet atklājot ko jaunu. Turklāt savus atklājumus mēģinot izskaidrot ar vēsturi un ģeogrāfiskām, kultūras īpatnībām. Te noder lasīšana un sarunas ar vietējiem.

Ierosinu noskatīties Stīvena Fraja (Stephen Fry) sērijas par Ameriku. Viņš tajās iepazīstas ar visādiem dīvaiņiem un parādībām, izmēģina dažādus arodus un garšo ēdienus. Ne vienmēr par visu Frajs ir sajūsmā, bet viņš savu viedokli spēj parādīt pavisam viegli un neaizvainojoši, kā džentelmenis. Visi viņa satiktie cilvēki ir atplaukuši un izrāda visu ko vien zina un māk. Tāds pavisam uzskatāms pretstats Sirmajam. 

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

Spirāle

Ideja, ka dzīve iet gluži kā par spirāli, man nav tukši vārdi. Esmu pārliecināta, ka līdzīgā locī, tikai citā līmenī esmu jau bijusi. Vai esmu ko mācījusies? Noteikti. Vai šīs zināšanas lietoju? Diez vai.
Dzīve un situācijas ir ļoti līdzīgas kā četrus gadus atpakaļ, tikai fonā cits kontinents un citas dekorācijas. Un vēl mūsu virzienā dodas Ilona un Guna, un ir tāds kā deja vu. Vakar noklausījos TED runas kā sevi mainīt uz augšu, šodien izdarīju savu vislielāko ziedojumu savai bijušajai klientei, noskatījos filmu Pī dzīve par cīņu ar sevi.

Es šobrīd esmu cīņā ar sevi, stiprākā kā parasti. Vismaz vienu no apņemšanām īstenoju - strādāt katru darbu kā pēdējo - pavisam mazu un citkārt domājami garlaicīgu darbu nobildēju 120% režīmā. Atpakaļceļā jutos tik uzlādēta, ka skaļā balsī dziedāju līdzi Prāta Vētras diskam. Tagad pavisam droši zinu, ka sevi atdot un ceļā nežēlot ir pilnvērtīgas dzīves atslēga. Es mēģinu savu dzīvi tieši ar šo atslēgu slēgt.