No tikšanās ar Facetas modeļu aģentūras īpašniekiem vakarnakt pārradāmies vēlu un ļoti apmierināti. 45 minūtes no Puertovajartas kratījāmies skaļā autobusā, tad Meskalesā pārkāpām taksī.
Rīga jau modās, un 9.00 pēc Eiropas, bet 1.00 pēc šejienes laika zvanīju uz Amsterdamu, lai nomainītu atpakaļbraukšanas datumu savām aviobiļetēm.
Vakardien vairākas stundas biju pavadījusi, spaidot KLM mājas lapas pogas. Reģistrējos kā biežais lidotājs, saņēmu lietotāja vārdu, kas sastāv no 11 cipariem, paroli, tad reģistrēju jaunu paroli, tad ievadīju dažādus sevi raksturojošus datus, tad atvērās klientu lapa, kurā KLM apgalvoja, cik svarīga esmu, kā viņi priecājas mani redzēt uz klāja, cik daudz jūdžu esmu sakrājusi, cik no tām ir sevišķās jūdzes un cik — parastās, ko varu ar tām iesākt gan uz zemes, gan debesīs. Saskaitīju vienpadsmit nozīmīgas sadaļas, nav brīnums, ka vietu, kur mainīt atpakaļlidojuma datumu, atradu pacietības mēra beigu sākumā. Saskaitos ne pa jokam, kad konstatēju, ka manam biļešu veidam internetā šī funkcija pagaidām nav iespējama. Caur Skype sazvanīju Amsterdamu (Rīgas biļešu kases strādā divas stundas rītā un divas vakarā, cita tālruņa nav), pieklājīga jaunkundze ar maigu akcentu aptuveni 15 minūtes nodarbojās ar datumu nomaiņu biļetei. Tas maksātu aptuveni Ls 15, ja lietotu tālruni, caur Skype — nepilnus 2 USD.
Šodien gandrīz stundu pavadīju aviosabiedrības Mexicana mājas lapā, mēģinot rezervēt lidojumu no Puertovajartas uz Mehiko. Kad teju svinēju uzvaru pār šo ķēpu, lapa mani izmeta sākuma punktā un nebija pierunājama atgriezties pie rūpīgi savadītās informācijas. Šņākdama iemetu peli kaktā, aizbraucu uz lidostu nopirkt biļeti kasē. Cena par trešdaļu augstāka. Tagad atkal mēģinu saņemties, lai uzsāktu cīņu ar interneta lapu.
Mulsinoši, vēl par agru, nav ilgu pēc mājām, bet jau otrdien dodos ceļā. Šodien pēcpusdienu pavadīju, klīstot pa Puertovajartu, meklējot mīļas dāvaniņas.
Tad sēdējām okeāna krastā un raudzījāmies, kā milzu saules ripa lēni ieslīd starp kalnu un kuģi līcī, līdz paliek tikai maza svītriņa, kuru sķērsot pelikānu kāsim.
Ir skumji doties garā ceļā vienai, neticami tik ilgi šķirties no Kriša, kā arī bailes no aukstuma.
Pirmajās nedēļās jokojām par šejienes ziemu — ziemas klikatām, Māras silto jaku ar pūkaino apkaklīti, cimdiem un cepurēm. Naktīs gulējām, ieslēguši ventilatoru, zem plāna paladziņa. Tagad ventilators ieslēgts netiek, bet palagam pāri pārsedzu Araseli pūkaino segu. Vakaros tinos lakatos un esmu iedzīvojusies pat dekoratīvā klepū. Ko iesākt +2, nav ne jausmas.
Ā, un galvenais — pēc vairāku dienu pūlēm Krišam izdevās nobildēt savu kolibri. Papaija gandrīz noziedējusi, dekoratīvās nātres nav tik interesantas — kolibri iegriežas tikai uz dažām sekundēm, pagalam iztrūcinot Krišu, kuram cauru dienu uz galda stāv sagatavots fotoaparāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru