ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Kāzu drudzis



Šovakar braucu uz Las Caletas bildēt šī gada pēdējās kāzas. Mana darbadiena sāksies ar ierašanos pēdējā ar auto sasniedzamajā pludmalē - Boca de Tomatlan, noķerot ūdenstaksi un ar to joņojot uz kāzām. Visi saka, ka tur ir daudz delfīnu, muļķības. Es neesmu nevienu delfīnu visā savā ūdenstakšu vēsturē redzējusi, vienus vienīgus vaļus, lidojošās zivis un rajas.
Krišs šodien būs otrais fotogrāfs, viņš kopā ar līgavaini ieradīsies Las Caletas ar katamarānu.
Vispār šī ir mana pati nemīļākā kāzu rīkošanas vieta - džungļi nozīmē to, ka vienīgais apgaismojums naktī būs sveces, ugunskuri un lāpas. Bildēšanu tas padara nepanesamu, jo ir tik sasodīti tumšs, ka fotoaparāts mulst un nespēj ne asumu iestādīt.
Krāmēju savas izejamās/darba kleitas (vienmēr viena lieka, ja nu iesēžos slapjumā, uzraujos uz kāda auga vai aplej kāds oficiants vai viesis) un žakete atpakaļceļam. Pēc kāzām ar darbinieku laivu pa tumsu dragāsim atpakaļ uz Boca. Evakuācija no darba vietas naktī notiek tādā ātrumā, it kā būtu paziņots, ka pludmalē tūdaļ ietrieksies meteorīts. Un tad vēl stunda pa serpentīnu atpakaļceļā, kad nogurums ir tāds, ka ne spēka papļurksēt.

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Kolēģi

Meksikāņiem patīk rakstīt nepazīstamiem cilvēkiem Facebook čatā. Šodien, piemēram man raksta kāds puisis, izrādās fotogrāfs no Gvadalaharas, liels manu darbu fans (lasi: nupat atradu, nolēmu uzrakstīt).

Ātri iečekoju viņa albumiņu, nu tā - salauztie vagoni ar dramatiskām puskailām meitenēm.

Šis: es ceru, ka kādreiz varēsim veidot kopīgus projektus (lasi: Tev nav kāds klients kam varu pieslēgties?)
Es: ja Dievs gribēs. (Esmu izcili pieklājīga)
Šis: Visus manus darbus var apskatīt galerijās.
Es: Redzēju. (Nepieklājīga, pareizi būtu: que bonito.)
Šis: kā tev šķiet.
Es: Ļoti atšķirīgi no maniem darbien, bet labi. (Bez "bet labi" būtu ļoti nepieklājīgi)
Šis: janvārī veidošu projektu atšķirīgu no saviem šābrīža darbiem.
muy conceptual, manejando la seminotica
manejar elementos que tengan un discurso para el subconciente
dandole fuerza a la imagen
 Burtisks tulkojums:
ļoti konceptuāls, izmantojot seminotiku (pieļauju, ka domāta semiotika) 
izmantojot elementus kuriem būtu zemapziņas diskurss 
piešķirot attēlam spēku. 
Protams, beigās tiek piemetināts, ka viņam būtu liels gods, ja es apskatītu rezultātu. Ceru, ka šo lasa Līga un locās smieklu lēkmē, jo viņai vēl dažus mēnešus atpakaļ tika piedāvāts filmēties konceptuālā kinolentē, kura stāstītu par viņas dzīvi, un, iespējams tiktu izrādītu Berlīnes kinofestivālā, Kannās, un citur, hahaha.

Kāzu īpašie akcenti

Nu, piemēram, šodien precējās itālis ar meksikānieti, iepazinušies Facebook. Līgavaiņa radi, protams, melnā. Mamma kā no Fellini filmām.

Līgava ar mani jau stundu bija noskraidījusi pa pludmali, kad tika paziņots, ka svētajam tēvam jānomazgājas un kāds ir izsaukts izgludināt viņa kreklu. Pēc pārdesmit minūtēm viņš ieradās: žakete, veste un kaklasaite ar saspraužamo adatu, aproču pogas un.... visvisādi gadžeti. Iphone, IPad, IPod, Nikon kamera. Mācītājs veiksmīgi lika mūziku ceremonijas laikā.  Laulāja ilgi un pamatīgi:
Vispirms līgavas tēvs nodeva līgavu līgavainim,
tad visi par viņiem aizlūdza,
tad mācītājs deva dažus padomus,
tad viņi deva zvērestus,
tad teica jāvārdu,
tad kāds uzdāvināja bībeli; tā tika arī nosvētīta,
tad viņiem aplika valgus,
tad vīrs deva līgavai laimes kapeiciņas (lai uzticīgi saimnieko bez naudas šķiešanas),
tad notika sveču ceremonija (līgava un līgavainis iededz katrs savu sveci, mācītājs tās nodzēš ar domu ka šo savienību tikai Dievs var šķirt)
tad valgus vecāki noņēma
tad ēda pirmo svēto vakarēdienu
tad sabučojās
un rīsiem pār galvu švīkstot manījās ārā.
Ceremonijai bija jāsākas 5.00, tā sākās 5.20, bet beidzās 6.30.
70 viesu vidū bija apmēram 20 bērnu. Tie tad nu 2h sevi izklaidēja kā nu prazdami.
Fotogrāfu ap līgavaiņiem bija vairāk kā viesu, kuri bija izvēlējušies sēdēt.
Bet savādāk jau skaisti - mīl viens otru, sader labi, vismaz tā gribas ticēt.

pirmdiena, 2010. gada 27. decembris

Kriša GAISMA

Krišs iestādījis ābeli, skatīsimies kādus augļus nesīs.
Šeit var nopirkt fontu GAISMA.
Linku pieliku arī tepat pie Vietnēm, ja nu ir interese.

Bīstamākā Ziemassvētku daļa

Pēc mūsu deviņu/desmit ēdienu Ziemassvētku vakariņām (kā nu skaita) ledusskapī ir šis tas palicis. Rosola spainis, liela torte, daži litri saldējuma, uzkodas. Sēžam pie datora, spēlējam tenisu un virinām ledusskapja durvis. Izpildām dieatologu ietekumu ēst nepārtraukti, nelielām porcijām.

svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Lietuviešu sekssimbols


Valdas Karklelis
Cargado por marceliuke. - Ver más videos de comedia.
Šito savā viesošanās reizē mūsu mājās ieviesa Ieva. Ļoti laba ballīšu mūzika.

sestdiena, 2010. gada 25. decembris

Piņatas un kartupeļa saulīte ir viens un tas pats


Pagatavojām ne tikai rosolu, bet pat tā versijas. Galdā cēlām arī pildītas olas, cieti kūpinātu desu, rupjmaizi, šprotes un mārrutkus (paldies ciemiņiem par pievedumu!) Uz terases servējām deviņus ēdienus, tai skaitā Cecīlijas dāvātu pīrāgu ar ciedru riekstiem.
Ciemojās kāzu fotogrāfe Karla, videogrāfs Daniels un Toms. Krišs cepa siermaizes un izgatavoja kartupeļa saulīti. Skaidrojām Karlai un Danielam latviešu tradīcijas. Papardes zieda meklēšana un bluķa vilkšana, kailo skrējiens Jāņu rītā jau bija pietiekami sarežģīti stāsti, puzurus pietrūka pacietība aprakstīt. Uzdāvinājām kartiņas ar Rīgas panorāmu. Sanāca tāds kā kultūru apmaiņas vakars. Apmaiņas ietvaros uzzinājām, ka tos ko mēs saucam par amerikāņu kalniņiem, Meksikā sauc par krievu kalniņiem. Jau atkal neviens nevēlas uzņemties atbildību.

Gaišus un siltus!

Ērmīgs datums

Pirms 2011. gadiem piedzima Kristus bērniņš. Diez vai viņam savas dzīves laikā prātā pavīdēja doma, ka atzīmējot šo datumu Meksikā visu dienu nevarēs iekļūt WalMart stāvvietā, lidostās žāvādamies, ar somām apkrāvušies plūsmām vien skries dažādu rasu cilvēki. Ka ķīniešu ēstuves īpašnieki pa visu ielu kliegs Feliz Navidad! un autobusos būs jāstāv kājās, jo lielu sēdvietu daļu aizņems dāvanas bērniem, trīsritenīši tai skaitā. Mēs savā mājā esam uzstādījuši baltu plastmasas egli, kura nāk no tālās Ķīnas un dažas piņatas, taisītas pēc pasūtījuma tepat Pitillal. Tas pat mums pirms pāris gadiem prātā nevarēja ienākt, kur nu vēl Kristus bērniņam.

piektdiena, 2010. gada 24. decembris

Smalki dabi

Krišs šodien noslēdza līgumu ar fontu tirgotājiem par sava fonta pārdošanu. Toms jau vairākas nedēļas slēdz līgumu par sapņu darbu ar sapņu samaksu. Tā tikai es rosos ap kāzām un ģimeņu fotosesijām pludmalē.

Paralēli esmu sākusi apmācīt Pjēru par labo roku un asistentu fotosesijās. Nākamajā gadā esmu stingri nosolījusies pievērsties fotogrāfijai tā, lai būtu ko likt pie sienām. Bet pagaidām domāju ko lai pabāž zem mūsu baltās plastmasas egles. Toms negrib dāvanas, bet rosolu un pildītas olas. Ir pataupītas šprotes, cieti žāvēta desa un piparkūkas. Sliktā ziņa ir tā, ka sakarā ar sauļuguņa slimību visur jādodas ar autobusu. Varu derēt, ka rītdien pēc divu stundu garās tenisa nodarbības visi būs sarkaniem vaigiem, nokusuši. Jācer, ka vismaz rosola plāns tiks realizēts.

Tā ir, mana mīla

Vakar pēc tam, kad biju apēdusi suši uz krīta un apmeklējusi Poļinu (plāno aizvērt savu salonu), devos apraudzīt 2012. gada aprīļa jauno pāri centrā. Atpakaļceļā sauļuguns sāka dūmot. Kad pagāzēju - vairāk, kad izslēdzu - mazāk. Nelaime, ka tas notika sastrēgumstundas laikā tieši iepretim katedrālei. Tikko izlēdzu motoru, visi pīpina un pārstāj būt iejūtīgi. Ietvju malas augstas, ielas - šauras, kur aizbēgt nav. Ieraugu maksas stāvvietu, nolieku vājinieku un zvanos apkārt. Pēc mirkļa eļļainā tērpā sauļuguni glābj Toņo. Apskata eļļas, tausta izpūtēju, man sīki un smalki izstāsta, kas tas varētu būt, kas tas noteikti nav un ko varētu darīt. Izturas kā džentelmenis, uz maniem es nezinu, nereaģē. Pēc mirkļa Toņo aizbrauc sauļuguni uz  savu garāžu. Jūtos tikpat iejūtīgi aprūpēta kā pie jebkura daktera. Un, jā, iedodu Toņo mašīnu ar visām atslēgām un dokumentiem, īsti nezinot kur tā Toņo garāža ir. Meksikā tas ir tikpat kā mašīnu uzdāvināt. Bet es uzticos Toņo (pa daļai tādēļ, ka viņam ir tik jauka sieva).
Jau bija tumšs, kad ielēcu taksī un devos mājās.
"Vai zini, kur ir Montessori skola?" jautāju taksistam.
"Jā, skaistā".
"Cik noplēsīsi?"
"Vien 50 peso, dārgā".
Neko daudz jau nerunājām, bet sarunas laikā izrādījās, ka šī taksista spēcīgā puse ir katra teikuma beigās iemest pa kādai frāzei meitenei. Katru reizi savādākai. Tā ir, mana mīla.

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Pasaules gals

Ziņa par to, ka miris Skype, ir gluži kā palikt bez elpas. Iegāju Skype.com un ieraudzīju šādu banneri. Neviena paskaidrojuma, kāpēc tā.

trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Mazais Džeimss atgriežas

Īss atstāts - pagājušajā gadā par manu asistentu uz īsu laiku kļuva anglis Džeimss, kurš bija atbraucis strādāt brīvprātīgo darbu - audzēt krokodilēnus. Kad krokodilēni nomira, Džeimss atrada jaunu nodarbošanos - apgūt fotogrāfiju un palīdzēt man fotosesijās.

Džeimss uz divām nedēļām atkal ir ieradies Vajartā. Pieaudzis. Kļuvis par jūrnieku. Joprojām ir iemīlējies savā Meksikas audžumammā. Vēloties atgriezties katru gadu, lai apraudzītu savu Meksikas ģimeni. Viņš esot ļoti ilgojies pēc futbola mačiem zvejnieku ciemos, pēc dančiem un ballēm, pēc gulēšanas dārza mājā bez stikliem un durvīm, pēc bērnu bara pagalmā, pēc sirsnīgas Meksikas dzīves. Klausoties viņa stāstos par jūru un nesasniedzamu mīlestību, atskāršu, ka iepriekš biju pārliecināta, ka šādi cilvēki ir vien grāmatās.

Pirmā dzeramnauda

Var saprast ģimeni, kura uz vairākām dienām noīrējusi māju Punta Mitā par apmēram 10.000 USD diennaktī un grib tajā nofotogrāfēties. Cilvēku daudz (piecpadsmit bērnu plus pieaugušie), pusotras stundas laikā pagūstam tos nofotogrāfēt, saule riet. Pēc mirkļa man pasniedz saujā ievīstītu dolāru čupu, kuru tērzējot tā arī īsti nesaskaitu. Tā mēs saņēmām pirmo dzeramnaudu mūžā, apmēram USD 100.

otrdiena, 2010. gada 21. decembris

Īsumā pēdējais mēnesis

Viss sākās oktobrī, kad ar prieku sagaidījām kāzu sezonu. Kāzas pēc kāzām, saderināšanās fotosesijas pēc citām fotosesijām. Ritenis iegriezās tiktāl, ka ar šausmām gaidījām nākamās kāzas, saderināšanās fotosesijas vairs neuzskatot par nopietnu darbu. Pēcapstrādes darbi neiesprūda, jo Toms čakli strādāja kamēr es organizēju veļas fotosesiju.
Kaut kad pa vidu ieradās draugi no Latvijas un Krišs vairāk kā nedēļu noslimoja. Pēc tam atbrauca Ieva un sākās veļas fotosesija. Kad beidzās veļas fotosesija, aizbraucām uz Maskotu un Tekilas pilsētu. Vakar pārbraucām, šodien aizbrauca Ieva.

Šis mēnesis bija skaists un traks. Ne rakstīšanai, ne tenisam neatlika laika. Šodien mūsu dzīve izbrīnīta atgriežas mājā zem koka. Es ar prieku to sagaidu un mazliet skumstu pēc latviešiem, ģimenes. Visvairāk par visu vēlētos sabužināt čirku galvas Latvijā. Ak, Ziemassvētku nostaļģija.

sestdiena, 2010. gada 18. decembris

Puspieci, divi, sešpadsmit, vienpadsmit

Šobrīd ir pulkstens puspieci naktī, mēs izsūtām divas maketa versijas, kuras no plus sešpadsmit grādu aukstās Vajartas ceļo uz mīnus vienpadsmit grādu auksto Latviju. Tā vietā lai ar vērienu un Ievu (ielūgumi netrūka) ballētos pēc pabeigtas fotosesijas, mēs sēžam, lasām bildes un maketējam. Ir pilnīgi skaidrs, ka brīvas izvēles apstākļos mēs izvēlētos ciešu miegu.

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Nekas nav neiespējams

Pat intensīvākajai fotosesijai pienāk gals. Var paēst pat slēgtā mūsu rajona restorānā. Ir iespējams pārtraukt skatīties filmu "Rudo y Cursi" bezspēka dēļ.

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Fotosesijas piezīmes

Naktī pamodos ar aukstiem sviedriem uz pieres. Panikas lēkme. Tik ilgi sapņots, tik ilgi gatavota sesija, te nu tā teju ir klāt. Kā lai sev iegalvo, ka viss izdosies lieliski?
Esmu atskārtusi, ka izdevušai fotosesijai nepietiek vien ar izstrādātām noskaņu tāfelēm, aksesuāru grēdām, talantīgiem modeļiem un brīnišķīgiem tērpiem. Pilnībai izdodas pietuvoties vien tad, ja iesaistīts viens nieks brīnuma. Tā ir dāvana, kura var nākt un var neatnākt.
Šobrīd blakus datorā lejuplādējas pirmās dienas rezultāts. Fotogrāfējot sajūta bija viegla un azarts - milzīgs. Kamēr skatos kā strīpiņa iet, jau atkal piezogas panika, grūti iedomāties kāds izskatīsies gala produkts.

pirmdiena, 2010. gada 13. decembris

Steiga

Vakar uzbraucām kalnā, San Sebastian, lai atvilktu elpu. Agaves zaļo, pār kalniem riet saule, Halisko ir tik skaists, ka acīs sariešas asaras. Pa vidu starp Meksiku un Latviju pa pieputinātām lidostām ceļo latvieši, no manas ģimenes man un no manis manai ģimenei dāvanas vezdami. Manā ledusskapī atkal ir piparkūkas, mārrutki, cietā desa un Krišs priecājas par tējas krājumiem.

Starp kāzām beidzot arī nopietna fotosesija. Ir balti kaķi, moderni dzīvokļi, piņatas (Ziemassvētku zvaigznes) un modeles. Viss balts un sniegots, rītdien sāksim sajust ziemas elpu Vajartā.

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Kultūras troksnis

Asptrādāju bildes piecpadsmitgadu jubilārei no Pasaules gaismas un parālēli klausos šīs sezonas grāvējus. Manā galvā ir tāds kultūru troksnis, ka vairs nedzirdu savas domas. Vāveres ritenis, kurā esmu šonedēļ, arī nepalīdz. Gribas pasūdzēties vai atgulties baseina krastā palmu ēnā.
Tā vietā pūtinot acis atvēru TVnet un konstatēju, ka Pasaules gaisma nav vienīgā, kas piesauc pasaules galu.

piektdiena, 2010. gada 3. decembris

Pasaules gaisma

Meitenes XV gadu svinību mise izrādījās baznīcā La Luz del Mundo. Laimīgā kārtā līdzi bija lakats, kas izrādījās absoluti nepieciešams.
Kopsavilkums šīs baznīcas vēsturei - tās radītāji dzīvo tepat aiz kalna Gvadalaharā, tēvs un dēls. Viens no viņiem bija cieši pārliecināts, ka ir Kristus īstenais apustulis. Kopš Kristus pēdējā apustuļa nāves un viņa iecelšanas par apustuli nav bijis īstas pestīšanas. Pasaulei būs gals, tas ir skaidrs, vienīgie paglābtie būs šās baznīcas piederīgie. Baznīca aizliedz sievietēm nēsāt bikses un griezt matus vai krāsoties.
Ēnu uz baznīcas vadību met apsūdzības sieviešu izvarošanā, naudas izkrāpšanā  un neadekvāti izšķērdīgas dzīvesveida piekopšanā (Zoo Teksasā), nodokļu nemaksāšanā, masu pašnāvību plānošanā.
Sievietes un vīrieši sēž pretējās galvenās ejas pusēs. Baznīca stāvgrūdām pilna ar bērniem un grūtniecēm, vīrieši - ievērojamā mazākumā. Pēc apģērba un izturēšanās spriežot, šī ir trūcīgu ļaužu baznīca. Prom ejot visiem tika piekodināts svētdien atnest ziedojumus, jo telefons, īre un elektrība jāmaksā. Tad visi nodziedāja dziesmu, kuras vienīgie vārdi bija vairākus desmitus reižu atkārtotā frāze "es strādāju tam kungam", vēl nofotogrāfējāmies mācītājmājā un devāmies uz svētku dārzu baudīt pieklusinātu ballīti.







ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Viesu istaba

Sakarā ar gaidāmo viesu uzplūdumu, Krišs šodien izkrāsoja viesu guļamistabu Rosa Mexicano. Tonis kā attēlā redzamajai bugambīlijai, tikai drusku, drusku maigāks. Bildes apsolu tad, kad tā būs izdekorēta ar kukurūzas ziediem un krāsainiem koka rāmīšiem, ziliem aizkariem un skārda lampiņu. Que bonito!

Starp citu, bet patiešām starp citu. Toms arī sāka trenēties tenisā. Kāpēc es to pieminu? Jo Aramaras sētas izlases mačos (piedalījās Eva, Krišs, Toms) viņš šodien izrādījās neapstrīdams līderis. Ko mēs darījām tos divus mēnešus, ka Toms mūs vienā nedēļā apsteidza?!

trešdiena, 2010. gada 1. decembris

pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

Pasākumu profesijas

Viens no visienesīgakajiem Puertovajartas darbiem neeksistē Google un Facebook profesiju izvēlnēs - pasākumu organizatori. Es pazīstu tikai vienu pasākumu organizatoru vīrieti, pārējās ir dāmas, tā ap 30-40 bez vai jau ar izaugušiem bērniem. Steidzīgas, vienmēr ar degunu Blackberry čatojot vai ar mobilo telefonu piespiestu pie vaiga dzenot vagas šurpu turpu. Par viena pasākuma rīkošanu (piemēram - kāzām) pasākuma ogranizators saņem līdz Ls 1000 no jaunā pāra un 10-15% komisijās no produktu un pakalpojumu piegādātājiem. Ja izdodas kādus pakalpojumus (piemēram, mēbeļu īri) sniegt pašam, iestājas leiputrija.

Lielisks bizness ir mēbeļu, dekorāciju un telšu īre. Piemēram, jaunā pāra galda īre pagājušajās kāzās izmaksāja Ls 100. Par to jau grēdu skaiduplašu var nopirkt.

Ziedu dekorācijas prasa talantu, bet pazīstu tikai vienu ģeniālu ziedu kārtotāju. Viņš negribīgi un sūdzoties par nabadzību, pieņem pasūtījumu sākot no Ls 2000. Pārējie pasūta ziedus no Gvadalaharas vairumtirdzniecības bāzēm, tās saliek stikla kolbās un sataisa bumbas, izmētā ziedlapas un kārtībā. Vienā dienā tā var nopelnīt sākot no Ls 200.

Vajartas klasiskās mūzikas čīgātāji ir atsevišķa lieta. Bez bērnu mūzikas skolas diploma un uzskaņotas vijoles var nopelnīt ap Ls 50 stundā. Mariači orķestri maksā apmēram USD 40 par dziesmu. Meksikāņi viņus grib redzēt ierodamies divpadsmitos naktī kopā ar tako. Tad nu liek spēlēt visas mīļākās dziesmas un neģīmī paši velk līdzi, ceļ nost šiem cepures un visādi citādi nabadziņiem krīt uz nerviem. Būt par mariači ir izdevīgi - manās šās sezonas 20 kāzās apmēram pusē bija mariači un nekad nesatiku vienu orķestri divreiz.

Par pirotehniķiem un pirotehniku neko nerakstīšu. Sagaidīšu pirmo nopietno negadījum, tad. Un tādam ir jānāk, jo pirotehnnikas statīvi tiek atslieti pret palmām, raķešu trubas ieraktas turpat pie galdiņiem un ierobežojumi drošības labad nepastāv vispār.

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Epifānijas

Pret prožektoru bildējot, pamanīju, ka mariači no mutes nāk garaiņi. No aukstuma (!!)
Pludmalē, meklējot kadru, atkāpos un iebļāvos - uzminu sakaltušam jūras ezim. Labi, ka adatu neierāvu. Tagad piekliboju.
Visi 120 kāzu viesu šķīvji un glāzes tika nomazgāti pusspainī ūdens. Brīnos tādēļ, ka ēdināja viens no vispopulārākajiem gurmet izbraukumu ēdinātājiem.
Kriša izglābtais un podā pārstādītais mango savam saimniekam par prieku dzen brīnišķīgu lapiņu.

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Negadījuma protokols

Kāzu ceremonijas laikā pie altāra pieskāros milzu liliju vāzei, tā bīstami sasvērās, es to satvēru un nostabilizēju. Šī manevra laikā aiz inerces strauji sašūpojās un no rokas nospruka uz tās uzvērtais maisiņš ar maiņas objektīvu (105mm, 2.8, Nikkor). Negadījumā cietis objektīva gredzens. Nav bojāts ne trešās personas īpašums, ne arī trešās personas.

Meksikāņa gods

Šīvakara kāzas bija neierastas - precējās izglītota amerikāniete ar puisi no vienkāršas meksikāņu ģimenes. Baznīcā līgavas ģimene mēģināja izturēties toleranti pret līgavaiņa ģimeni - tēvu rūtainā kreklā un ne pirmā svaiguma džinsās, māti vienkārši ģērbtu un sandalēs. Viena baznīcas puse izskatījās kā no žurnāla (kā nu ne, ģērba Poļina), bet otra kā no Pitillal - meksikāņu strādnieku šķira ar neskaitāmām māsām un brāļiem. Līgavainim ir 20 tantes un onkuļi, katram ir vidēji pa 4-7 bērniem. Izskatījās, ka ieradusies bija lielākā daļa, mazākajam pāris mēnešu. Līgavas tēvs cēli staigāja pamīšus ar video un foto kameru, mamma lasīja psalmus un visādi piedalījās ceremonijā, bet ejas otrajā pusē klusi un pazemīgi sēdēja līgavaiņa vecāki.

Situācijas svara kausi sasvērās uz otru pusi vakarā, kad uz Kvāles upes salas restorānā kāzu viesus sagaidīja mariači. Kad jau atkal tika nospēlēts obligātais repertuārs "La Bamba", "Guadalajara, Guadalajara" un citi gabali, kurus gaida tūrists, redzot mariači orķestri, līgavaiņa tēvs par 100 peso nopirka dziesmu, kuru pats izpildīja. Dziesma bija par meksikāņa godu; par to, ka ne viens vien miljonārs vēlētos tādu dzīvi kāda ir viņam. Kvēli vicinot rokā Corona pudeli, viņš pārliecināja visus, ka ir laimīgs, priekšnesums tika sveikts ar kvēliem aplausiem.
Pēcāk izrādījās, ka Amerikas radiem pat fotogrāfēties grupās šķiet eksotiski, bet līgavaiņa tēvs kā pirmās dejas laikā ar mammu uzkāpa uz deju grīdas, tā arī nenokāpa. Viņš prot ar mariači dziedāt, savu sievu izdancināt un alus pudeli rokā noturēt (arī tostu laikā, kad visiem tika ieliets dzirkstošs vīns). Viktors teiktu, ka tas ir vīrietis, kurš spēj pats pie sevis pievilkties.

Līgavaiņa brāļuks (apmēram piecgadnieks) arī saņēmās dūšu uzlūgt līgavu. Ar cieņu un nopietnu skatienu viņš vadīja lielo, balto sievieti pa deju grīdu. Tā aug laimīgi vīrieši, es domāju.

pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Kāzu maizes garoza

Tagad, kad nofotogrāfētas 22 kāzas (šodien bildējamas 23., atkal Andale), sāku saprast, kādēļ visi saka, ka kāzu fotogrāfa darbs ir smags. Fotogrāfēt nav smagi. Līdz ceremonijas beigām fotogrāfēt ir pat patīkami un interesanti. Kaut kā var pārdzīvot arī grupu fotogrāfijas, sevišķi meksikāņu kāzās, viņiem sastāties un smaidīt ir asinīs. Tad visi dodas iedzert kokteili un drīz pēc tam pavakariņo. Šis ir viens no maniem mīļākajiem brīžiem, jo pēc tam, kad apkalpoti viesi, baro darbiniekus. Pagājušajā un aizpagājušajā nedēļā pie katliem bija Vajartas visslavenākais pavārs Thierry Bluet; zem viņa goda ir darbiniekiem dot sliktāk servētu ēdienu kā viesiem.
Tad pirmais valsis (grūti, bet joprojām patīkami un interesanti), salūts - ļoti grūti, sevišķi maza budžeta kāzās, jo ilgst tikai 1-2 minūtes un visi grūstīdamies saskrien virsū jaunajam pārim. Šajā brīdī no mūsu maiņas sākuma ir pagājušas apmēram 4-5 stundas un palikušas tikpat. Esam apmierināti, neesam noguruši, viss kārtībā.
Tad sākas dejas. Meksikāņi kāzās dejo kā traki, neaicināmi, zāles grīda stāvgrūdām, ja nepietiek vietas tur (kā, piemēram, vakardienas kāzās), tad dejo brīvākajās vietās starp galdiem. Dejo arī vecmāmiņas un vectētiņi, par mammām un tētiem nerunājot. Pie galdiem sēžot nepaliek neviens, arī grūtnieces un klibie ne. Dejo skaisti, dažādas dejas dažādos soļos. Kad uzliek rančeras, tad vispār ir ko redzēt. Bet fotogrāfa lāsts ir tas, ka tagad gan visi grib piestāties klāt jaunajam pārim un nofotogrāfēties. Atlikušās stundas paiet fotogrāfējot aizvien jautrākās pozās aizvien sarkanākiem deguniem sastājušos svinību viesus līdz līgava vai nu met pušķi un līgavainis - saucamo prievīti, vai arī sagriež torti. Tā nu vakars paiet pušķi un torti gaidot.

Amerikāņi fotogrāfam maksā pa stundām, tāpēc nav jāgaida torte, bet plkst. 11. Laiks pēc vakariņām sastingst - amerikāņi nedejo, bet ākstās uz deju grīdas, dzer ātri, bieži nenovalda smalko robežu un grib kādam pa visu varu iet virsū. Un te nu pa rokai esam mēs. Nekas briesmīgs līdz šim nav noticis, vien Toms apliets ar kādu lipīgu šķidrumu, man uzrodas pa kādam pielūdzējam vai vismaz kādam, ar kuru jārunā. Atšķirībā no Latvijas šeit reti kāds vēlas apspriest foto tehniku un apstrādes iespējas, biežāk mūsu izcelsmi, klimatu Latvijā un izteikt komplimentus.

Pirms kāpšanas mašīnā - crosscheck, un tad kluss mājupceļš. Nav spēka ne paļurkstēt.

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

Diena, kad zvanīja telefons

Braucām sauļugunī pa piecu topju ielu, kad biju spiesta taustīties pa Oahakas maisiņu, lai atrastu kur zvana telefons. Kāda patīkama sievietes balss stādījās priekšā, ka zvana no žurnāla Quien, vai es zinot tādu. VAI ES ZINOT TĀDU?  Kurš gan nezina tādu, ja vien ir bijis Meksikā? Esot noskatījuši mūsu darbus internetā, gribot, lai es nosedzam Vajartas pasākumus. Norunājām īsi par honorāriem un tikšanos nākasvētdien.

Vēl īsti nebiju paguvusi nodejot prieka deju, kad atkal zvanīja telefons. Šoreiz biju ceļā kopā ar kāzu organizatori pie histēriju pārnēsājošās līgavas, kura pilnīgā tumsā vēlējās apskatīt (nekavējoties!!!) fotosesiju vietas. Tātad, zvana telefons no tādas viesnīcas Grand Velas, vēlas  piedāvāt mūsu pakalpojumus savām līgavām. Jāpiebilst, ka es jau pasen plānoju sarunāt tikšanos ar turienes kāzu organizatoriem, lai atrādītu darbus.
Jē, jē, jē.



Jē.

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Trīs darījumu kultūras atšķirības

Plāni
Ja Meksikā kāds no rīta zvana, grib steidzami tikšanos, kuras laikā stāsta par milzu projektiem ar slavenām zvaigznēm, TV programmām, žurnāliem, zināmām markām, tad nav ko brīnīties. Tas ir parasts gadījums, ka kādam ir tik lieli sapņi, ka ir grūti nepadalīties ar citiem. Vēlamā rīcība - uzklausīt, priecāties, papildināt. Nekādā gadījumā - rādīt pārsteigtu un neticīgu seju. Ja Latvijā kādam ko jautā par plāniem, pieklājīgi ir piekāpties izvairīgās atbildes priekšā, ka plāni ir, bet pagaidām nav nekas skaidrs, līdz ar to komentāru nebūs. Jo izvairīgāka atbilde, jo vairāk tas liecina par to, ka plāni ir lieli un svarīgi.

Termiņi
Meksikā klients drīkst kavēt, viņš visticamāk arī kavēs un sagaidīs, ka arī citi kavē. Termiņš ir datums, kuru var pārcelt līdz nākamās sezonas svētkiem (parasti - Ziemassvētki-Lieldienas, Lieldienas-sezonas sākums (oktobris), sezonas sākums-Ziemassvētki) Latvijā klients drīkst kavēt, bet pēc tam izpildītājam jāskrien divtik ātri, lai kompensētu kavēšanos, jo termiņš ir termiņš. Vēlamā rīcība Meksikā - aukstasinīgi gaidīt, ziņu par termiņu pabīdīšanos uztvert ar mierīgu sapratni. Nekādā gadījumā - steidzināt, tas ir nepieklājīgi. Latvijā, ja kavējas klients, pieņemts regulāri atgādināt par kavējumu, vēlams gatavot dažādus risinājumus termiņu iespēšanai tad, kad mirstamstrīpa ir tepat degungalā.

Ja vēlies ko panākt
Meksikā nav jēgas zvanīt, tas ir dārgi, visticamāk, ka vienīgais sarunu biedrs būs dzelzs balss, kurai atstātos ziņojumus neviens neklausās, jo par to atkal jāmaksā. Vēl sliktāk, ja tiek sazvanīta sekretāre - tām šeit tiek maksāts par zvanu un ziņu apturēšanu, sevišķi gadījumā, ja priekšnieks ir vīrietis, bet ieinteresētā puse - sieviete. Sarunāt tikšanos var pēc nedēļas, turklāt tā noteiktās dienas rītā tiks pārcelta vēl par nedēļu un tā tik daudz nedēļu no vietas, kamēr tikšanās lūdzējs atmetīs ar roku. Man patīk ierasties bez brīdinājuma, lai lūgtu nozīmēt tikšanos. Parasti nolemj, ka ērtāk ir uzklausīt uzreiz. Daudz var panākt ar epastiem. Visiem ir Blackberry vai Iphone, atbildēs vai nu uzreiz, vai arī skaidrs, ka jāiet tikties.
Latvijā vislabāk ir zvanīt. Uz epastiem atbild reti, ar kavēšanos un raksta visu citu, tikai ne atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Tikšanās tiek uztverta kā galējā komunikācijas forma, kad viss cits nav palīdzējis.

Cik maksā kāzas?

Kāzas, kurās strādāju aizpagājušonedēļ (ar mariači un dziedošo 350-galvaino publiku) izmaksāja Ls 12 000 (cenā nav iekļauta viesu ierašanās notikumu vietā un izmitināšana, tērpi, gredzeni).
Kāzas, kurās strādāju šonedēļ (tās, uz kurām mācītājs un laulātājs nokavējās par trim stundām, bet bija salīdzinoši nelielas - 130 cilvēku) maksāja Ls 15 000. Ziedu dekorācijas vien - Ls 2000, bet bija to vērts, es jums saku!
Foto top, šonedēļ publicēsim.

otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Jaunais piecsimtnieks

Vienā pusē viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem Diego Riviera, otrā - viņa slavenā sieva Frīda Kalo. Apmēram Ls 20. Esmu sajūsmā.

pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

Pēkšņi atcerējos

Katram meksikānim ir divi uzvārdi - viens mammas, otrs tēva. Turklāt precoties tos parasti nemaina. Dažkārt otro uzvārdu lieto saīsinātu. Piemēram, Toma draugs, nākamais Vajartas mērs uz "Puerto Vallarta Querida" albuma vāka norāda, ka autors un dziesmas izpildītājs ir Antonio Lugo Mor. (Morales), bet mans muguras ārsts uz sava kabineta plāksnes dižojas kā Gvadalaharas universitāti absolvējušais doctor  Hdez. (Hernandez).

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

14 stundu kāzas

Krišs teica, ka ir paēdis un mani nesaprot, es viņam atbildēju, ka pati sevi sen nesaprotu. Jebkuru darbu 14 stundas bez pārtraukuma darīt ir smagi, bet fotogrāfēt - ai... nu ko tur. Labi, ka mums ir lielo fotosesiju rūdījums, pretējā gadījumā vai nu karoti noliktu vai arī pekas atstieptu.

Sagruvušā tilta dēļ kāzas aizkavējās 2,5 stundas. Tiesnesis stāvēja sastrēgumā, tādēļ nebija, kas laulā. Viņam nebija iespējas izkāpt no mašīnas un tālāk doties kājām kā man pagājušonedēļ.

Mūsu kolēģi videogrāfi ar trim kamerām, četru cilvēku sastāvā šīs kāzas neuztvēra kā sevis cienīgu izaicinājumu. Pastāstījuši Tomam, ka par viņiem interesējas lielas filmu studijas no Losandželosas (neatceros, kas tieši - XX Century Fox vai kas līdzīgs), viņi apcerīgi sēdēja ar aliņiem rokās, gumijas klikatām kājās. Vakarā viņus pieķērām vienam otru intervējot, kad gājām prom, viens no viņiem bija galvā uzlicis līgavas meitas vainadziņu, bet otra soļi bija smagi un nevarīgi. Tikai dažus īsus mirkļus atceramies redzējuši viņus filmējam jauno pāri. Nespējam vien sagaidīt nofilmēto samontētu solītajā 30 minūšu filmā.

Toties līgavas radi šodien nopirka dažas no mūsu bildēm, ar kurām bija izdekorēta ieeja viesnīcā. Sen nebiju redzējusi savas bildes lielas un pie sienas, nu gluži kā izstādē. Pēc tam cita bildēšana.

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Toms jaunās mājās

Apbraucām apkārt tenisa laukumam un aizvedām Tomu uz viņa jaunajām mājām. Tagad Toms dzīvo dzīvoklī ar skatu uz kalniem. Skaisti. Parīt kāzas, vēl vienas kāzu bildes palikušas nesagatavotas, ar jūsu atļauju atgriežos pie darba.

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Pēc tiesībām

Šorīt ar Poļinu ielēcām zilajā vabolē un gaišajiem matiem pa atvērtajiem logiem vējā plīvojot, aizlaidām uz blakus štata ceļu policiju. Uz blakus štatu tādēļ, ka Vajartā esot rindas, viss ļoti stingri, esot pat jākārto teorētiskais eksāmens un braukšana. Najaritā viss esot vienkāršāk.

Mazpilsētas iepirkšanās centrā ierīkotais policijas birojs ir diezgan patukšs. Noskaidrojam cenu - Ls 20, nepieciešamos dokumentus - pase, FM3 un dzīvesvietas pieraksts (sarunāju ar Araseli, lai nogalvo, ka dzīvoju viņas mājā Buserijās). Būšot jāraksta arī teorētiskais eksāmens. Poļina mani brīdināja, ka pirms tā uzliks kaseti, lai noklausāmies teoriju un vēlāk atbildam uz jautājumiem. Bet ūsainais policists, noskaidrojis, ka drusku protu spāniski, mani nomierināja, ka eksāmenu palīdzēs uzrakstīt. Vai būs arī jābrauc, viņam jautāju. "Es Tev uzticos", viņš man atbildēja.

Eh, būtu bijis FM3 līdzi, jau šobrīd varētu lielīties ar Meksikas tiesībām.

Luksus dzīve

Man ļoti patika vieta, kur fotogrāfēju iepriekšējās kāzas - villu komplekss netālu no Lakruzas. Izskatījās dārgi - villa piekļāvusies kalnu grēdai, tajā iekļuvu no kalna virsotnes, ieejot caur auto stāvvietu. Tad izvēlējos - lifts vai trepes? trepes un kāpu lejā pa apzaļumotām terasēm līdz nonācu kādus trīs, četrus līmeņus zemāk līdz ieejai mājā. Māja ir atturīgi majestātiska, vēl pāris līmeņus zemāk baseins un stiklota viesistaba, kam apkārt dažādos līmeņos pie kalna piekļāvušās guļamistabas ar terasēm no kurām paveras skats uz Banderas līci.
Šodien aizbraucu pakaļ naudai, vārds pa vārdam ar consierge, izrādās, ja izskatās dārgi, ir arī dārgi. Viena nakts villā maksā 2500-4000 USD. Un tādu villu tur ir 58!
Atpakaļceļā iebraucām Buserijās paēst pusdienas. Pusdienu piedāvājumā (2.40) šodien bija zupa un arbūzu dzēriens. Kad tika servēta zupa, patiešām abstulbu - jā, jūs saskatiet pareizi - tajā peld vesels krabis. Tā ir mana daļa no Vajartas luksusa dzīves.

svētdiena, 2010. gada 7. novembris

Sastrēgums

Pēc pusotras stundas pavadīšanas sastrēgumā pirms sabrukušā tilta, izkāpu no mašīnas un raitā solī apgāju apmēram vēl kilometru garo sastrēgumu. Dievs uzklausīja manas lūgšanas - pie uzbrauktuves man uzpīpināja kāda mašīna un piedāvāja palīdzību. Kāzu fotosesijas sākumu tādēļ nokavēju tikai stundu, kas salīdzinājumā ar Krišu, kas ieradās vēl pēc stundas, ir labs rādītājs.

Galu galā viss beidzās labi - kāzas nofotogrāfētas, pāris un mammas apmierinātas.

sestdiena, 2010. gada 6. novembris

Cits līmenis

Šovakar bija pirmās Andale pakas kāzas ar Paulīnu, manu Gvadalaharas draudzeni un kāzu rīkotāju. Pēc amerikāņu smagsvara kāzām gluži kā kontrastduša.
Līgava kā skaista princese ar gaisīgu Madeirā pirktu kleitu, līgavainis no Gvatemalas, 300 viesu (12 tantes un onkuļi no vienas, bet 10 no otras puses, ar ģimenēm un vēl daži tuvākie radi). Rotājumos tūkstošiem dažādu orhideju un tulpju, neprātīgi labi un daudz dejojoša publika, izsmalcinātas manieres un ēdiens. Mīlestība gaisā un pilnīga nodošanās ģimenes viesībām.
Paulīnas līdzstrādnieces mani mierināja, ka šīs vēl nav nekādas augstās kāzas. Īsti smalkas kāzas būšot nākamnedēļ, uz kurām ieradīsies arī gubernators.
Pēc gourmet vakariņām un diskotēkas ap vieniem naktī ieradās mariači un tika servēti tako. Māsa kāpa uz skatuves un dziedāja, tekilas glāze rokās, bet acīs asaras. Mūsu ciema tūristu izlutinātie mariači mēģināja atspēlēt svarīgākos gabalus, bet ģimene sasēdās apkārt skatuvei un pieprasīja pavisam vienkāršas dziesmas par Halisko skaistumu, sieviešu kaislībām un naksnīgām debesīm.

ceturtdiena, 2010. gada 4. novembris

Kam amerikāņu sapnis, kam murgs


Vakar atgriezos Las Caletas pludmalē, kur kāds pāris ar astoņiem viesiem piepildīja savu sapni - apprecēties okeāna krastā. Turpat, kur ved tūres ar kuģīšiem un gar krastu kā klimpiņas okeāna viļņos šūpojas peldvestēs tērpti tūristi, bet garām laiku pa laikam aizsoļo par indiāņiem ietērpti aktieri.

Kad iegāju bungalo, jautāju sievietei pie spoguļa, kur lai meklē līgavu. Man vajadzēja valdīt par savu sejas izteiksmi, kad viņa atbildēja, ka pati vien esot. Drīz parādījās arī stipri vecāks, bet miesasbūvē līdzīgs līgavainis, viņa padsmitgadīgais dēls, kurš izskatās, sasniegs vēl iespaidīgākus miesas apjomus. Dziļi sirdī es zināju, ka reiz man nāksies fotogrāfēt smagsvara kāzas, bet situāciju tas nekādi neatviegloja.

Un viņu dzīve ir grūta. Kalnā uzkāpt ir KalnĀ UuuZkāaapt..., divi trepju pakāpieni ir divreiz grūtāk pārvarami kā viens trepju pakāpiens. Uz tuvējajām 30m attālumā atrodošajām klintīm puse no viesiem negribēja doties... attāluma dēļ. Galu galā glīti nofotogrāfēju kāzas, kāzu organizatore mani uzsēdināja uz kāda tūres katamarāna un stundu devos tieši uz mūsu ielas galā atrodošo ostu.

Uz katamarāna bijām apmēram simts cilvēku, atvērts bārs (dzer cik lien), dīdžejs un animatori. Animatori ir kādi 3-4 jaunieši, kuri izskatās gluži kā parasti tūres apmeklētāji, bet viņu darbs ir iekustināt publiku. Dīdžejs sāka ar drošo dziesmu (ieliku, lai nu jums arī tiek), kura spēj satrakot jebkuru amerikāni. Pavisam drīz viss kuģis - jauns vai vecs leca dejas, skrēja  virtenēs, māja ar rokām un dziedāja līdzi. Kad mani sazvanīja Krišs, nācās atzīties, ka esmu ellē. Šādos brīžos man vajadzētu nevis patverties telefona spēlītē, bet fotogrāfēt. Aizvien vairāk cienu meksikāņus, kuriem ikdienā nākas izklaidēt amerikāņu tūristus. Viņus var viegli atpazīt citu meksikāņu vidū - ar balto cilvēku viņi runā kā ar garā vāju.

otrdiena, 2010. gada 2. novembris

Globalizācija

Vēl nesen savu modes izsalkušo skatienu nācās veldzēt Briseles un Rīgas veikalos.  Vakar pa ceļam mājup no kāzu Expo Gvadalaharā izkāpu pāris pieturas pirms autoostas, lai pārbaudītu Gvadalaharas Galerijas. Pat Klaipēdas Acropolis ir nenozīmīga bode. Bez Hugo Boss un MaxMara, Zegna veikaliem atradu arī japāņu dizaineru, franču kosmētikas, rokām darinātas šokolādes un visus citus iespējamos zināmo zīmolu veikalus. Daži zīmoli trūkst Spicē, daži zīmoli trūkst Galerijās, bet kopumā meksikāņi mani pārsteidz - izskatās, ka trīs dienu garās brīvdienas teju visi bija nolēmuši pavadīt šajā lielveikalu kompleksā - Gvadalaharas ielās mašīnu tikpat kā neredz, bet šeit stāvvieta stāvgrūdām pilna, pie restorānu ieejām rindas, ģimenes pārvietojas ķekariem vien - tumši mati, papīra maisiņi, augstpapēžu platformenes un ultra garas mākslīgās skropstas ir šīs sezonas musthave. Es ar savām palienētajām džinsām, dzelteno bītleni un kedām izskatījos kā lauku rads.
Sašļuku un devos uz savu autobusu. Četras stundas; kāds atvieglojums - iekāpu sauļugunī un gumijas klikatās.

piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

Kāzas

Nevar visu laiku stāstīt kā mēs strādājam un neko nerādīt. Šeit pāris no šā mēneša kāzām. Ik pa laikam galvā pazib doma, ka varbūt jāsaņemas un jāpiedāvā arī latviešiem precēties paradīzē.
Mersedesa un Luīzs


Patrīcija un Kurts



Bolīvieši Lidija un Kristians 

ceturtdiena, 2010. gada 28. oktobris

Šajā karstumā ir grūti saglabāt vēsu glavu

Par cik šujjmašīnām var nopirkt sievieti Latvijā? Meksikā par trim, no kurām sākumā iedod vienu un tad skatās kā būs. Pagaidām darījums nav noticis, ar interesi sekoju notikumu attīstībai, ik pa laikam vēloties kaut laikus būtu blociņā ierakstījusi visu darbojošo personu vārdus un to attiecības stāsta sākumā. Tagad notikumu virpulī ir ierauta bagātākā Vajartas ģimene, to konkurenti nekustamā īpašuma jomā un kādas prieka mājas saimniece. Fonā tiek rīkotas kāzas.
Pa vidu kā kaķis apkārt staigā modes skašu organizētājs ar zaļām kontaktlēcām, stāstīdams par savām īpašajām spējām paredzēt nākotni. Viņš redzot dzimstam bērniņu.
Mans topošais klients zog manas esošā klienta bildes un rada ērmīgas kolāžas kādā Windows programmā. Kad es saku, ka ar viņu nestrādāšu, viņš apraujas un gluži kā mammai lūdzas lai nedusmojos. Toties paģēr, ka reklāmas kapmaņas budžets gadam jāsastāda nepilnas diennakts laikā.

Pēdējās nedēļas laikā jau trešais jaunais pāris apindējas ar viss iekļauts viesnīcas ēdienu. Esmu pārliecināta, ka ēst pie jebkuras tantes uz ielas ir daudz drošāk kā viss iekļauts viesnīcā.

Mājās pārnācu pagalam izvesta no pacietības. Aizdevāmies uz okeānu, atpakaļceļā nopirkām visādus našķus, tai skaitā trīs dažādu veidu cepumus. Palīdzēja.

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

Tenisa atskaites punkts

Šodien ar Krišu pirmo reizi Grasiela mūs atstāja tenisa laukumā vienus. Tālāk kauns stāstīt. Pēc pusstundas satumsa un mēs taustījāmies pēc bumbiņām.
Starp citu, ledusskapī brīnišķīgs rosols, uzlabots ar halapeņo.

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Ražo kāzas

Šovakar bijām lielākās Vajartas tūrisma nozares firmas viņu piektajās šīsnedēļas rīkotajās kāzās Las Caletas pludmalē. Izrādās, ka arī kāzas var ražot - visas saldas un vienādas.
Kāzu iznākums bija īss - pāris dejas un pēc tām visi taustījās sveču gaismā pēc mantām. Nez kādēļ atcerējos bērnībā skaitīto pantiņu - salaveci, ko tu kasies; atdod dāvanas un lasies!
Kāzu ministrs (laulātājs) pie vakariņu galda mums vien ar Tomu atklāja, ka mēness nav tas par ko izliekas. Viņš ar savām rokām esot uzņēmis apmēram 1000 fotogrāfiju, kas pierāda, ka mēness ir krāsains, uz tā nav krāteru, bet gan augstceltnes un trubas. 

Pēc maiņas pa pilnmēness taku laidām uz tuvāko pie ceļa atrodošos pludmali Boca de Tomatlan. Laiva ceļu zināja, dragājām uz nebēdu, jo visi oficianti gribēja mājās. Man mazliet bija bail, bet citādi ļoti izklaidējoši.

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Aizņemtība

Apskatījos kalendāru: no pagājušās nedēļas līdz decembra vidum katras nedēļas nogalē mums ir kāzas. Kaut kas traks cik ļoti gribas strādāt, gribas pelnīt, pa vidu kaut ko jaunu atklāt. 
Naktīs sedzamies ar segu, ventilatori izslēgti. Nelīst, viss saziedējis. Jogurtaaugļu kokā (guanabana) ienākušies jogurtaugļi, kokā rosās visa veidā dzīvā radība - žurkas, sikspārņi, oposumi, milzu iguanas un melnie papagaiļi.
Sācies trakais mandarīnu laiks. 

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

Izalkums

Vakardien nekustamo īpašumu tirgonis, bet šodien Poļina mēģināja ar švunku ieraut izsalkuma radītos sapņos. Liela reklāma virs ceļa, rokas spiešana zvaigznēm, daudz naudas, mašīnas, klientu un varas.
Pa vidu nez kā pārdevām manam pirmajam Meksikas klientam Mexkode vēl 30 Poļinas kolekcijas apģērbus, tagad kopā sanāk 199. Aizsūtījām epastus visiem Mehiko apmeklētajiem veikaliem, atbildes protams, nekādas. Pie vakariņu galda atdevām līgavai disku un albumu ar bildēm.
Visas šīs darbības pavada mans Mehiko klepus, patiešām nesaprotu kā tādu var noķert vienā dienā.

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

Meitenes Mehiko

Manas jaunās kediņas tenisam. Šorīt izmēģināju, noberza kājas, spēlēju zeķēs.

Nemaz tik auksti nebija - nezināma īpašnieka bikses, kuras uzgājām lielajā skapī, Poļinas jaka un džemperis, jauna soma (Ls 4) un Līgas kurpes (nav iekļuvušas kadrā).
Brokastis Kondesas ceptuves kafejnīcā. Kapučīno, tiramisū, eklērs un divi dažādi salāti - no abām Ls 6.50. Laipna garāmgājēja foto.
Atrādu veikalam Poļinas kolekciju. Pirmā attieksme - nē, mums neko nevajag, bet, kad ierauga bildes, sāk interesēties par cenām un piegādes noteikumiem. Ar karti un Līgu apmeklējām 12 veikalus trijos dažādos pilsētas rajonos - Kondesā, Polanko un Zona Rosa. Nekāda konkrēta iznākuma vēl nav, bet labi iesākts.
Pēdējais vakars Mehiko - trīs latviešu meitenes Kondesas Thai restorāna terasē. No kreisās - Līga, es, Sanda. Foto - kāds no trim mūs apkalpojošajiem oficiantiem.

Pārējās bildes - Līga Runģe

Neparasts taksis Mehiko

To, ka Mehiko braukt ar taksi ir labi un lēti, biju pārbaudījusi iepriekš. Tagad takši nokrāsoti sarkanā un zeltā, ar enģeļa statujām. Aizmugurējos pasažiera logos ielīmēti A4 formāta sertifikāti ar vadītāja foto, svītru kodu, čipu un visu iespējamo informāciju, asins grupu tai skaitā. Kad iesēdos pie Līgas Kondesas dzīvokļa durvīm noķertajā taksī, sajutu ko savādu. Aplaidusi acis apkārt, ievēroju vairākas neparastas lietas.

Pirmkārt salonā nebija neviena krusta, nevienas dievmātes, pat ne bārkstis, kas šūpojas, krāsainu krēsla pārvalku arī ne. Neviena rotājuma, viss salons kā no fabrikas - melns un spodrs. Uz rokas bremzes uzvērts tualetes rullis, kas lieku reizi uzsvēra vadītāja apsēstību ar tīrību, ne skaisto.

Otrkārt salonā valdīja klusums. Uzmetu acis panelim, lai pārbaudītu vai nav nozagts atskaņotājs. Atskaņotājs savā vietā, bet kluss kā kaps. Vadītājs uzklausīja manu vēlmi doties uz lidostu, ar žestu parādīja, ka ieslēdzis pareizo tarifu un uzsāka ceļu. Neviena jautājuma no kurienes esmu, uz kurieni dodos un kādēļ tik labi runāju spāniski. Nekā.

Treškārt taksistam bija zelta krāsas brilles, gari pirksti un kaut kādā veidā man šķita, ka gudra galva. Aplūkoju attēlu sertifikātā, no tā manī raudzījās apaļš un omulīgs tipisks meksikāņu taksists. Ne vēsts no vīrieša priekšējā sēdeklī. Pārbaudīju vēlreiz. Nē, noteikti nav īstais.
Sāku nopietni apsvērt tehniku, kā visātrāk izkāpt kādā krustojumā. No vienas puses - nekā kur vainot šoferi nav. Bet no otras puses, situācija ir tik dīvaina, ka nepielāgojas nekādiem skaidrojumiem.

Šķiet, šoferis juta manas bažas un ieslēdza radio, no kura izvijās brīnišķīgākā džeza mūzika kādu vien atceros dzirdējusi. Rietēja saule, ietinot Mehiko satiksmes haosu sarkanā gaismā. Šoferis ar inteliģentu profilu, mierīgi klausoties džezu, brauca pa pretējo sabiedriskā transporta joslu kvartāliem vien. Lēni un papīpinot šķērsojām tos krustojumus, kuros bija sarkanā gaisma, filigrāni apbraucām mums pretīm braucošos trolejbusus. Nez kādēļ mani tas nomierināja, turklāt mēs ātri tuvojāmies galamērķim - mums pretīm lidojošās lidmašīnas kļuva aizvien lielākas.
Tikai tad, kad pie lidostas pasniedzos, lai samaksātu par braucienu (mēs bijām škērsojuši Mehiko sastrēgumstundā 20minūtēs par Ls 2), viņš atgriezās un uzsmaidīja. Šis nenoliedzami bija viens no izskatīgākajiem taksistiem kāds jebkad redzēts, un protams, ne vēsts no sertifikāta īpašnieka.

pirmdiena, 2010. gada 18. oktobris

Mehiko pašķiras

Kāzu izstādei bija nepieciešama tikai viena, nevis divas dienas kā iepriekš plānoju. Svētdien Līga aizgāja strādāt, mājās paliku viena. Dzīvoklis atrodas Condesa rajonā, kas ir viens no neapšaubāmi skaistākajiem Mehiko rajoniem. Mazliet, pavisam mazliet līdzīgs Barselonai - ielu kafejnīcas un mazi restorāni, dizaina veikali un velosipēdisti, milzumdaudz cilvēku ar suņiem, parki un strūklakas, viss zaļš un svētdienīgs.

Mēģinu izgudrot plānu kā pārdot Poļinas kolekciju. Vispirms - kā atrast veikalus? Mēģināju internetā, bez rezultātiem. Iet ar kājām un meklēt? Mehiko? Hahaha!

Bet Mehiko manā priekšā pašķīrās kā sapņu mežs. Iegāju pirmajā dizaina veikalā un ieraudzīju, ka Condesa, Polanco un centrā ir dizaina nedēļa. Ir izdotas kartes, katram rajonam sava. Peņēmu kartes, atzīmēju interesējošos dizaina veikalus un centrus, sāku iet. Vēl ne ar vienu veikalu gan runājusi neesmu, jo svētdienā teju visi bija slēgti. Šorīt saliku kolekcijas paraugus, katalogu un rajonu kartes Oahakas mākslinieku darinātā maisiņā. Esmu gatava doties.

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Lielā pilsēta

Kā dzīvesvietu Mehiko nerekomendēju. Dzeltenie mākoņi virs pilsētas ir nopietnā piesārņojuma ilustrācija. Šeit ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk lēna satiksme. Drošības jautājums, par kuru neaizmirst ne mirkli. Klimats (naktis jau tagad ir ledainas!) Tas noteikti neatbilst  kvalitatīvās dzīvesvietas aprakstam. Bet mani valdzina Mehiko. Tās valdzinājums ir savāds. Spēcīga tagadnes izjūta, precīzs situācijas zīmējums. Sausais pēcpusdienas vējš un rozā saule, putekļu iekrāsotās nokvēpušās pilsētas detaļas. Betona, vadu un armatūras džungļi. Zemu virs debesskrāpjiem lidojošas lidmašīnas. Nekad nenoklustoša dunoņa. Mehiko mani nogurdina un nosaldē, sausais gaiss vienā mirklī padara lūpas jēlas, deguns asiņo.
Bet neskatoties ne uz ko es esmu līdz ausīm Mehiko.

sestdiena, 2010. gada 16. oktobris

Iekost lielajā ābolā

Pa ceļam no kāzām iebraucām autoostā un nopirkām man biļeti rītdienas reisam uz Mehiko. Apmeklēšu kāzu izstādi Pasaules tirdzniecības centrā. Tajā pat Pasaules tirdzniecības centrā pie kura vairāk kā pirms gada dzīvoju. Satikšu Līgu. Mēģināšu pārdot Poļinas kolekciju. Pēc visas dienas garumā bildētajām kāzām esmu pagalam nogurusi. Ar pēdējiem spēkiem atradu pasi. Jākārto soma vai jāguļ? Tāds ir jautājums.

Kādreiz sapņoju nevalkāt ziemas drēbes, tikai vieglas vasaras kleitiņas. Mehiko +10. Manā skapī nav ne džinsu un ne džempera, par ziemas jaku nerunājot. Biezākais apģērba gabals - divkāršas trikotāžas kombenzons līdz celim, ar štripiņām. Zvanu Poļinai, viņa rok savu skapi, bet neko biezāku kā vilnas lakatu tur neatceras ielikusi. Vienīgie slēgtie apavi - ļoti senas kedas. Man nav ko vilkt ieguvis jaunu jēgu.

trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

Mulsums, izmisums

Kad Meksikā saplīst kāda smalka tehnika, atliek tikai uztraukties un matus plēst. Kriša dators, piemēram, pagājušogad. Mana kamera, piemēram, vakar. Tā vietā lai sūtītu to uz labošanu Mehiko, mēs visi lasām internetā diskusijas. Tagad gaidu kad modīsies Briāna ielas fotomeistars, lai viņu sīki iztincinātu.

Jaunie objektīvi darbojas nevainojami, vecie rāda kļūdu fEE. Turklāt tikko uzliek objektīvu, nerāda; sāk ziņot par kļūdu tūliņ pēc tam, kad novieto horizontāli. Dažkārt izdodas pat nospiest vienu kadru kad sākas vecie niķi.

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Kāzu sezonas sākums

Pilsētā sākusies kāzu sezona. Pludmalē pievakarēs šur tur uguņo. Gvadalaharas kāzu rīkotāji apmeklē viesnīcas un apdara pirmskāzu darbus. Pilsētā redzami grimmēti pāri fotogrāfējoties pirms/pēckāzu fotosesijās. Manas līgavas cauru dienu raksta un noskaidro pēdējos jautājumus. Izsūtu apstiprinājumu epastus (vieta, laiki, cenas, maksājumi, failu iesniegšanas datumi, papildus pakalpojumi). Saņemu dīvainus jautājumus, kas liek aizdomāties par to, cik ļoti relatīvs jēdziens ir pašsaprotama lieta.

Šodien arī mēs  kāzu organizatores pieskarīti joņojām pa pludmali ar jauno pāri. Pēc tam vakariņojām - Kriša gatavots kuskuss ar kotletēm uz mūsu terases tika novērtēts kā eksotisks un ļoti gards.

Amerikas līgavu portālā esam esam pieminēti ar labu vārdu. Lielākais mūsu pluss līgavu skatījumā ir komunikācijas ātrums (viņi atbildēja uz epastu dienas laikā!) Mūsu studijas mājaslapu apmeklējums aug un aug. Šonedēļ teju katru dienu ir pa fotosesijai. Brīvajos brīžos neatlaidīgi strādājam pie sava vārda un atpazīstamības, rītdien atkal dosimies viesnīcu kāzu organizatoru apmeklējumos. Lūdzu turiet īkšķus par to, lai notiek FourSeasons plānotā tikšanās ar viņu kāzu organizatori. Viņa jau vairāk kā desmit gadus strādā ar diviem kāzu fotogrāfiem (tēvu un meitu) un atsakās ko šajā kārtībā mainīt. Bet parādīt un apskatīt bildes jau vienmēr var, vai ne?

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Poļina atgriežas

Šodien Poļinai izdevās pārdot 1/3 no plānotā kolekcijas apjoma (100gb.) diviem veikaliem Vajartā. Blakus pilsētā Gvadalaharā ir 4 miljoni iedzīvotāju, kopā ar piepilsētām divtik. Pasūtījumu pieņemšanas laiks vēl ir desmit dienu. Turu īkšķus un prātoju kā viņai varu palīdzēt.

piektdiena, 2010. gada 8. oktobris

Gluži kā diriģents

Fotogrāfēt modeles ir kā diriģēt skaņdarbu. Var gadīties, ka skaņdarbs labs, orķestris izcils, bet diriģents nolaiž valdziņu. Var gadīties, ka ar pavisam nepieredzējušu modeli, viņai iedvešot rezultāta garšu, var labi nospēlēt nelielu etīdi. Modelei ļauju eksperimentēt. Tas piespiež domāt un nekļūt par marioneti. Viņa ir jauka un patīkama kanādiete ar āfrikāņu asinīm.

Visu portfolio var skatīt šeit.
Nobeigumā atgriezāmies pie sākuma tēmas un to atrisinājām sev par prieku - rītu sākām peldinot modeli, bet pēc darba pamirkām visi.
Vajarta aizvien vairāk atgādina paradīzi. Nelīst.

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Poļinas krīze

Poļina vairs vispār neprecas. Ir slima. Atbraukusi mamma, kura visu laiku klaigā. Kolekciju neviens vēl nav nopircis. Dzīvotgriba pametusi.

Ir cilvēki, kuriem klājas vēl sliktāk. Poļinas bijušajam mīļotajam bankrots - visas mašīnas atņēmis līzings, veikalu aizvēruši parādu piedzinēji un mēbeles aizveduši. Pilnai nelaimei pietrūka tikai bagātajai sievai viņu patriekt (ar pārliecību saku, ka viņš to sen bija pelnījis). Viņa tā arī izdarīja. Izskatās, ka pilsētā būs par vienu jokstiņu mazāk, jo cilvēki saka, ka palikt Vajartā viņam būšot neiespējami.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

Vajartas jaunumi

Šodien kāds četrus metrus garš krokodils apēda trīsdesmit trīs gadus vecu zvejnieku Tomātu līcī.
Pie sabrukušā tilta pār Amekas upi ir atvests ceļamkrāns un uzlikts plakāts, ka šeit, pateicoties valdībai, notiek tilta remonts.
Man ir jauna kliente/es, kurai izskatās, ka pieder augstas klases prieka māja.

sestdiena, 2010. gada 2. oktobris

Poļinas modes


Galu galā ātri bet skaisti sanāca Poļinas Ziemassvētku kolekcijas katalogs. Vakar nobildējām pirmās šās sezonas kāzas, sākusies darbu junda.

piektdiena, 2010. gada 1. oktobris

Mans pilsoņa pienākums

Pavasarī mēs gan sarakstījāmies ar Cimdara kungu un izskatījās, ka viens no Latvijas vēlēšanu iecirkņiem atradīsies zem palmas. Bet tad izrādījās, ka ieguldāmais laiks un līdzekļi (jābrauc uz Vašingtonu parādīt pasi) ir pārāk lieli, un tā nu Meksikas latvieši nevēlēs.

Tādēļ es lūdzu, lai kāds manā vietā aiziet un nobalso par Vienotību. Lūdzu.

p.s. Krišs izlasīja augstākrakstīto un palūdza lai par viņu arī nobalso par Vienotību. Lūdzu.

ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

Laika steigšanās noslēpums ir atklāts

Meksikas zinātnieki pēc teju divu gadu ilgiem pētījumiem ir nākuši uz pēdām fenomenālam atklājumam, kas atrisinās laika steigšanās mīklu. Izrādās, ka laika steigšanās ir cieši saistīta ar darba daudzumu. Jo vairāk darba, jo mazāk laika, vēsta atziņa, kuru savā divu gadu ilgajā dzīvē Meksikā novērojuši Kristians un Eva Šici.

Kad viņi ieradās Meksikā, laiks šķita stāvam uz vietas. Dažas dienas Gvadalaharā vai Mehiko bija vērā ņemams laika nogrieznis. Otrajā gadā, kad darbi sāka nākt viens pēc otra, brīnišķīgā lēnā laika plūduma ilūzija bija galā. Un tā šodiena, kad ir nobildēti 14 Poļinas jaunās kolekcijas komplekti, pieņemti 5 pasūtījumi, atdoti dokumenti Kriša un Toma darba atļaujām, ir paskrējusi nemanot. Ir pusdeviņi, jāzvana amerikāņu līgavai, bet patiešām, patiešām nāk miegs, nav laika un daudz patīkamāk būtu mazliet kādas interneta lapas apskatīt.

trešdiena, 2010. gada 29. septembris

Santas oža

Šovakar atkal satikām Araseli. Viņas acis spīd kā pusnakts zvaigzes. Džonītis gribot kādudien apskatīties manas fotogrāfijas. Izskatās, ka Santa vēl pirms mums saoda pareizi to, kas notiek mūsu acu priekšā. Pam, pam, pa-pā, pam, pam, pa-pā!

otrdiena, 2010. gada 28. septembris

Atklāsme

Šodien es pēkšņi sapratu, ka nav tāda lieta kā vistas tako.
Vakarnakt atbrauca Poļinas mamma. Rītdien fotogrāfējam Poļinas jauno kolekciju, kura vēl šodien top. Rīt no rīta tikšot pabeigta.
Līgavas mani padarīs traku, bet lai piepil vēl mazliet un es būšu gatava garam ierakstam šajā sakarā.

El infierno

Nupat caur lielveikalu pārnācu mājās. Un labi, ka caur lielveikalu, jo tiku pārpilnības un gaismas apžilbināta, bet vēderā mierinoši iegūlās ābols. Ja būtu rakstījusi tieši pēc filmas "El infierno" (Elle) noskatīšanās, tad diez kas vispār dienasgrāmatā darītos.
Tēma vienkārša: Vardarbība! Narkotikas! Meksika pārvēršas ellē!
The Internet Movie Database ir iedevusi deviņas no desmit zvaigznēm. Nez kādēļ tā ir arī komēdija. To rāda Meksikas divsimtgades sakarā. 
Skatījos un brīnījos. Nezinu nevienu tautu (izņemot krievus un dažus Balkānos), kur būt bandītam, šaut un nogalināt būtu tik jautri un pacilājoši. Visi smejas, tiek grieztas galvas, mēles, ausis, cirsti pirksti, turklāt diezgan reālistiskā manierē. Zāle smejas. Jo pazīst citātus, es pieņemu. Iespējams, mājās lamājas līdzīgi.
Tēma - kā brālis iet brāli atriebt, iestājoties kartelī. Ka visi, kas grib dzīvot labi Meksikā, ir spiesti pelnīt ellē. Ka visi, arī mācītājs un mērs, un skola ir pateicīgi krustēvam. Ka brālis pret brāli, ģimene pret ģimeni ir jautri un izklaidējoši. 
Meksikā ir pavisam citas attiecības ar nāvi, tas ir vienkārši veids kā nomirt. Nomirt stāvus ir cienījami. Ar automātu rokās - varonīgi. Vienīgais grāmatu skapis visā filmā ir krusttēvam. Labais varonis - vienkāršs, bet labs puika, nupat atgriezies no peļņas ASV. Araseli noslaucīja asaru. Filma bija laba, apskatiet treileri. 
Saskaņā ar Wikipedia datiem 2006. gadā šajā karā gāja bojā 62, 2007. gadā - 2837, 2008. gadā - 6844, 2009. gadā 9635, bet 2010. gadā - 8032 cilvēki. 

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Pie palmas

Santa reiz trāpīgi atzīmēja, ka Araseli ir gluži kā liela palma pie kuras visi var pavēnī patverties. Mūsu kundze kopš pavasara dzīvoja Gvadalaharā, bet nu atgriezusies Vajartā, dzīvo vecajā labajā namiņā Buseriju klāsterī, nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem un tikusi pie jauna džonīša.
Šodienu pavadījām pie baseina. Pāri kalniem dārdēdams nāca negaiss un šķita, ka tūdaļ sāksies tāds pats negaiss kā pagājušajā naktī, kad daži spērieni nāca reizē ar gaismu. Pēcāk lietum smīlājot (ļoti reta parādība Vajartā, jo parasti gāž tropiskas lietusgāzes vai arī spīd saule) slīpējām promenādi un paguvām uz svētdienas vakara misi. Tādām manuprāt būtu jābūt svētdienām.

piektdiena, 2010. gada 24. septembris

Bumbiņas

Sakarā ar lietusgāzēm Graciela atcēla rītdienas tenisa nodarbību. Skumstu. Rītos, kad jāiet tenisu spēlēt, ir cita celšanās. Vai nav trakums? Esmu atklājusi jaunu aizraušanos.

Lauma aiz kadra

ceturtdiena, 2010. gada 23. septembris

Poļinas sakarā

Poļina vairs neprecas. Tagad viņa veido savu apģērbu līniju pārdošanai pilsētas veikalos.

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

Biju pie ausu ārsta

Pāris dienas atpakaļ noņēmu no ausīm austiņas un sapratu, ka viena vairs lāga nedzird. Vakar saspēlējos tenisu un kļuva vēl sliktāk. Zinot, ka tropos ar iekaisumiem ļoti jāuzmanās, ātri pierakstījos pie LOR. Jau latviski ir grūti izskaidrot kā tad tā auss jūtas, kur nu vēl spāniski. Ņēmu Krišu līdzi.

San Javier slimnīca mani iepriekšējo reizi nosita ar augstajām cenām, tādēļ šoreiz izvēlējos slimnīcu CMQ, kas orientējas nevis uz ārzemniekiem, bet uz turīgiem meksikāņiem. Pierakstījos vakar septiņos, vizīte bija šodien desmitos rītā. Slimnīca jauna, visa vienos stiklos, ausu nodaļā sekretāre uzreiz mūs ieved pie daktera. Ārsts visus jautājumus pārformulēja dažādos veidos un uzdeva divreiz, šķiet nodrošinoties pret to, lai kaut ko līdz galam nesapratusi viņam atbildu jā, jā. Tad ieaicināja blakuskabinetā, kur ar zondi (attēlu skatījāmies uz liela TV) izskatīja abas ausis un degunu, komentējot ko mēs redzam, kas ir labi un kas ne tik labi.

Vēl sekoja smalka iztincināšana, iztaustīšana, un mēs devāmies atpakaļ pie galda, uz kura stāvēja auss modelītis un portatīvais dators ar uzskates materiāliem. Nekad iepriekš pie ārsta neesmu uzzinājusi tik daudz. Tagad saprotu auss uzbūvi, skaņas nonākšanu līdz smadzenēm. Ir skaidrs kāpēc ārsts izslēdz vienas slimības, bet pieļauj citas. Kas man ir jādara, no kā jāizvairās, kā iespējams es jutīšos un ko vēl var iesākt lietas labā. Nevaru iedomāties ko vēl derētu noskaidrot.

Pēc ārsta devos nopirkt zāles. Vienas ražo Roche - Ls 8, otras cita laba zāļu firma - Ls 12. Koš pagājušās vasaras slimošanas zinu, ka ir vērts pameklēt katrai zālei savu Meksikā ražotu ģeneriķi. Apstaigājām divas aptiekas un nopirkām tās pašas zāles tajās pašās devās attiecīgi par Ls 0.8 un Ls 1.80. Ārsta konsultācija - Ls 20.

Tā skaņa ar kuru bumbiņa trāpa raketē... pak!

Teniss man iepatikās uzreiz. Man patīk kā mākslīgā zāle pieskaras kedām. Man patīk kā Graciela mūs liela par necilajiem (pasaules tenisa kontekstā) panākumiem. Visvairāk man patīk tā skaņa ar kuru bumbiņa iesitas tīklā pak un pēc tam otrs pak laukumā. Dažus otros pak nedzirdējām, tās bumbiņas Gracielai nāksies meklēt blakus pagalmos. Toms līks aiz smiekliem ar teleobjektīvu pa savas guļamistabas logu fotogrāfēja. Gaidu trešdienu, kad atkal būs nodarbība.
p.s. Salīdzināju savas un Gulbja bildes. Jāģērbj tomēr sarkans krekliņš.

pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Zilās sienas

Esam tikuši pie savām tirkīzzilajām sienām Meksikā. Trīs reizes pārkrāsojām istabu, jo pirmās divas kārtas pat mums šķita kliedzošas. Toms teica, ka mušas sprāgšot, es nespēju mierīgi diendusu pagulēt. Nopirkām kvalitatīvāku krāsu, tikpat košu, un rūpīgi nokrāsojām trešo reizi. Piekārām rozā aizkarus un atzinām par labu esam. Bildes būs tad, kad nokrāsosim palodzes ultramarīna krāsā.

Ar vieglu paniku gaidu rītdienas tenisa nodarbību. Pēdējā laikā esmu tikai sēdējusi pie datora (dažkārt aplūkojot Gulbja fotogrāfijas)/gulējusi siestu/ceļojusi kādā transporta līdzeklī. Neesmu pārliecināta, ka varu aizskriet pakaļ bumbiņai, turklāt vicinoties ar raketi... hahahā. Nav smieklīgi.

svētdiena, 2010. gada 19. septembris

Ziņas un manieres

Viendien pamanīju, ka apollo.lv nopublicējis Scanpix/Reuters foto no svētku gājiena Meksikā un pielicis apmēram šādu virsrakstu: Savdabīgi armijas formastērpi. 
Rakstu redaktoram vēstuli:
"Sveiks, Voldemār!
Šodien ziņās lasu, ka Meksikas armijā iet meitenes brunčos, tā nav.
Meitenes, kuras redzamas attēlā, ir stilizētas Adelitas - varones revolucionāres, ar armiju tam nav nekāda sakara, vairāk ar folkloru un 100 gadus seniem notikumiem, kad indiāņu meitenes tautastērpos ņēma rokās plintes un gāja aizstāvēt valsti."

Nākamās dienas vakarā izbrīnīta ieraudzīju, ka raksts izlabots.  Kas mani izbrīnīja? 
Ka no Apollo nesaņēmu garu pateicības pilnu vēstuli par to cik esmu gudra un apķērīga, bet viņi vienkārši izlaboja rakstu. Meksikā būtu noticis otrādi - vēstuli es būtu saņēmusi, pieklājības mežģīņu pilnu, bet raksts visticamāk izlabots nebūtu. 
Nu un tad vēl, protams, joks ar komentāriem. Pirmais komentārs: Leišu maršs.

sestdiena, 2010. gada 18. septembris

Teniss

Sakarā ar pieaugošajiem sirdsapziņas pārmetumiem stūķējot mutē tako, un Ernesta Gulbja teju nepieklājīgo izskatīgumu, pirmo reizi mūžā paļāvos aiz loga tīrītāja aizspraustai reklāmai un devos sarunāt sev tenisa nodarbības.

Pēdējo reizi mēģinājām ar sportu nodarboties kopā ar Ievu, bet ūdensaerobikā gandrīz aiz smiekliem noslīkām. Tad bija mēģinājums peldēt, bet interesantāk izrādījās pirtī noklausīties svešinieku sarunas. Sabojājām muguras svaru zālēs, tam sekoja pikants muguras ārsta apmeklējums. Tie ir visi manas sporta karjeras lielākie sasniegumi.

Pirmdien 11.00 no rīta došos aiz savas mājas uz tenisa kortiem, kur man kāda argentīniete mācīs pareizi raketi turēt un pa bumbiņu sist. Ja izdosies pierunāt līdzi arī Krišu, sanāks vesela komanda.

ceturtdiena, 2010. gada 16. septembris

Viva Mexico!

Mans pienākums ir ziņot, ka vakardien apritēja Meksikas neatkarības 200 gadi. Pēc pāris mēnešiem tiks svinēta arī revolūcijas simtgade, tā kā ālēšanās iemesls ir nopietns. Google ierakstiet Bicentenario - redzēsiet paši savām acīm!

Vakarā posāmies uz Vajartas centrālo laukumu, lai klausītos zvana ieskandinātā mēra brīvības saucienu "VIVA MEXICO!" un atbildētu ar to pašu.
Viss gan izvērtās savādāk. Žurnālā bija rakstīts, ka brīvības sauciens būs 23.00, mēs ieradāmies (satiksme kā zvejnieksvētkos pie estrādes) 21.50, lai pa daudzstāvu stāvvietas logu noskatītos uguņošanu. Spiedāmies uz mēra balkonu tieši pret spalvu - pēc uguņošanas visi gribēja mājās, bet palikušie lēni šūpojās salsas ritmos. Jāsaka, ka arī atnākušo bija ļoti daudz, manuprāt pilnīgi visa Vajarta, tās apkārtne un viesi. Bija karsti. Kad nonācām pie mēra balkona, varēja redzēt, ka mēra kabinetā noris svinības un viesi pa pāriem vien iznāk nofotogrāfēties ar zvanu, kas ieskandināja neatkarības disvsimtgadi. Izrādījās, ka viss jau ir noticis - pasākums ir noticis no 22.00-22.45.
Cilvēki tikai devās prom. Vilšanās liela. Kas atlika? Ņēmām sauļuguni un devāmies mājās tā arī brīvības saucienu nedzirdējuši. Šorīt mazliet kauns, jo arī parādi nogulējām.
Šeit saite uz prezidenta Kalderona neatkarības saucienu nevis galvaspilsētā, bet vietā kur tas pirms diviem simtiem gadu notika - Dolores Hidalgo.
El presidente Calderón grita '¡Viva México!' donde inició la Independencia - Bravo México - CNNMéxico.com

otrdiena, 2010. gada 14. septembris

Poļina precas

"Es precos!" priecīgi kliedz klausulē Poļina, "viņš mani dievina, un man viņš patīk!" Kāzas būšot baznīcā, mīlas balodīši aizbrauca uz Gvadalaharu.

pirmdiena, 2010. gada 13. septembris

Facebook Meksikā

Pirms pusotra gada Meksikā konstatēju, ja neesi Facebook, neesi vispār. Pirmkārt, kad esi jauniņais pilsētā, ir kārdinājums sākt visu no jauna un radīt par sevi leģendu, kura nav ne īsta, ne samelota. Otrkārt, būt jauniņam pilsētā nozīmē būt nesaprašanā par to, kas notiek, kas ir svarīgi, kurš ar kuru pinas un tādā garā. Šīm vajadzībām izveidoju lietotāju PhotoShoots Vallarta.

Šodien PhotoShootsVallarta ir 1000 un 1 draugs, lapai PhotoShootsVallarta ir 300 un 3 atzīšanās patikšanā. Jums noteikti tas šķiet daudz, bet kur nu! Maniem draugiem draugu ir vēl vairāk. Antisociālai personai ir ap 300 draugiem (acīmredzot tāda aicina un apstiprina tikai tos, kurus zina ja ne pēc vārda, tad pēc sejas, turklāt pārāk bieži neiziet sabiedrībā). Bet normāla prakse ir aicināt draugos visus draugu draugus, sevišķi tad, ja draugs ir no interesantām aprindām.

Apstiprināt draudzību ar meksikāni nozīmē, ka tūliņ saņemsi apmēram šādu ziņu "paldies, ka apstiprināji mani Facebook, ja vēlies pludmales cepures (nopirkt suni, izīrēt māju, labas tamales vai ko nu), esmu Tavā rīcībā." Pēc tikšanās ar kādu, kuram esi iedevis vizītkarti vai nosaucis vārdu, atliek atvērt datoru un apstiprināt draudzību, tās neapstiprināšana netiks augstu novērtēta. Tavis neesamība Facebook izraisīs izbrīnu un prasīsies pēc paskaidrojuma. 

Par ko raksta Facebook? Pirmkārt par ballītēm, otrkārt liela preci, treškārt izsaka prātulas ar daudzpunktēm galā, lai liktu mīļotajam/tajai aizdomāties. Atsevišķas ziņas tiek publicētas plakāta veidā albumā un tajā tiek atzīmēti visi draugi, lai kāds ziņu nepalaistu garām. Atzīmētie sajūsmā komentē. Fermas, mafijas kari un astoņkāja pareģojumi ir ikdiena. Arī uzņēmumu profilos, arī nopietnu un cienītu uzņēmumu profilos.

Rakstīt gramatiski pareizi ir vecišķi. Modē ir pierakstīt izrunu un lietot verzālos burtus. Que raksta kā KE. Var miksēt un tas pat ir ieteicami. Lūk, raksta mūsu meksikāņu ģimenes izglītotā 19 gadus vecā atvase no lielpilsētas.
La EsspeRaNzZa eSs eL SuueÑoOp DeL hOombRe DeSSpiieRttoO " ActtuUaR esS mi viDa ii mi DeSseOo EsS tRaNsmittirR eL SsentiMieNtoO maSs puROo ii sInceRoo ke PueDa eXIssttiiR '' _n_n_¡¡¡
Spāņu valodas kursos to mācītu rakstīt apmēram šādi: "La esperanza es el sueño del hombre despierto. Actuar es mi vida y mi deseo es trasmitir el sentimiento mas puro y sincero que pueda existir!"

Populārākās fotogrāfijas - es pludmalē (bez jebkādas estētiskās cenzūras), es ar draugiem ballītē (visbiežāk autors ir kluba nolīgts fotogrāfs un bildes atrodas kluba profilā, ar saiti uz svinētāja profilu), pašportreti, kā likums, uzņemti ar telefoniem. 

Facebook ietekme pa īstam atklājās plūdu laikā. Sociālā platforma strādāja apbrīnojami labi, izkonkurējot avīzes un pašvaldību mājaslapas. Facebook neskāra divu štatu mazās kaislības (Najaritas gubernators bija pie nogāztā tilta vienlaikus ar Puertovajartas mēru, bet viņi nesatikās.) Cilvēki publicēja bildes, vāca ziedojumus un ziņoja par jauniem satiksmes apgrūtinājumiem (dažās dienās sagruva apmēram astoņi tilti, dubļu noslīdējumi un ceļu izskalojumi laiku pa laikam apturēja satiksmi uz visām šosejām). Līča uzņēmēji kooperējās, organizējot laivas darbinieku transportam. Pie pāri palikušā tilta tika uzstādīta videokamera, lai  iedzīvotāji var sekot satiksmes intensitātei tiešraidē. Es par to uzzināju Facebook. Un kamēr es rakstu, man ir kļuvis par 5 draugiem vairāk. 
p.s. Jajaja nozīmē hahaha - augšā mans Meksikas Facebook profils šobrīd.