Ar plānas ādas kurpītēm un Maijas lienētā visplānākajā bītlenītē -8 grādu salā teciņus vien pa skrejceļu šļūcu izejas uz pilsētu virzienā. Labi, ka galvā bija uzbāzta iguanas cepure (kuru Valentīns un Guna vienprātībā lūdza mani nevilkt, vismaz Rīgā ne) un rokās bezpirkstu pirkstaiņi.
Naktī tradicionāli modos, lai rītu siļķi un paku saldās kukurūzas. Pēc pusgada pārtraukuma baudīju vannas priekus, bet no rīta modos no Odrijas nepiekāpīgajiem paziņojumiem, ka nekur uz Bērnu Māju neies, jo paliks ar Eviņu.
Plānojam fotosesiju, parīt jau sākam. Mans telefons tas pats 29115694.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
piektdiena, 2012. gada 17. februāris
trešdiena, 2012. gada 1. februāris
Dzīres un dāvanas
Starp fotosesijām, kāzām un bilžu blāķu apstrādes naktīm pēdējos mēnešus esam ciemojušies, iekārtojuši Kriša vecākus uz palikšanu, atpūtušies villās un mazliet ceļojuši. Dzīve ir bijusi tik krāšņa, ka neiespējami bijis piespiesties to aprakstīt.
Nupat pārbraucām no San Pancho pēc vēl vienas fotosesijas un atpūtas villā. Upē ganījās zirgi, kliedza nezināmi putni, garām kāšiem vien lidoja pelikāni, jūrā gāja bruņurupuču mazuļi un garneļu zvejnieki, taisni palmā līda čūska. Gulējām te pie baseina, te uz terases, pastaigājāmies te gar okeānu, te pa ciematiņu.
Mums tika uzdāvināts viens no skaistākajiem saulrietiem kādu esmu redzējusi.
Galva tīra un ļoti radoša, ir daudz spēka, lai brauktu 15. februārī uz Latviju strādāt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)