Rīgas dzīve

Dienās visas stundas dalās divās daļās — viena daļa tā, kurās es domāju par fotosesiju, otra daļa — tās, kuru laikā es satieku visus, kurus vien vēlos satikt.
Šovakar devos pie Gunas un Valentīna, pa ceļam ieskriedama Elvi. Lūk, ko cilvēks nopērk, kad vēlas uzēst visus tos Latvijas našķus, kuri Meksikā kaut mirkli pietrūkuši. Tikpat labi tās varētu būt studenta pusdienas.

Ceļojums

Krišs rūpīgi sapako manas ceļojuma somas, kāpjam autobusā un dodamies uz lidostu.
Ieslēdzu hronometru.
45 min. — izkāpju pie lidostas. Šis ir lēnākā brauciena rekords! Araseli arī ieradusies atvadīties, gaidīšot.
1h — lidostā reģistrējos, tiek atvērtas un pārbaudītas somas, kuras plānoju nodot bagāžā. Svīstu aukstus sviedrus, domās atvados no visiem kaltētajiem pipariem, bet neticamā kārtā tie netiek pamanīti, lai arī veido ievērojamu somas satura daļu. Atvadāmies ar Krišu, kaut kas traks, neapraudos.
2h — esmu izlidojusi no Puertovajartas lidostas zemo cenu aviolīnijas Mexicana lidmašīnā. Pārsteidzoši! Tikai nedaudz dārgāk par autobusu, bet viss jauns, daudz vietas starp baltajiem ādas sēdekļiem, dzērieni un našķis bez maksas.
3:15 — pēc skaistākā lidojuma jebkad (okeāns, tad Andu kalni, ezeru ieleja, visbeidzot Mehiko) izkāpju Mehiko lidostā, sekoju zīmēm, ļoti naskā solī dodos pakaļ bagāžai.
3:30 — atrodu bagāžas telpu, diemžēl neīsto — esmu aizšāvusies nepareizajā virzienā: pie starptautisko lidojumu bagāžas. Visi rāda ar pirkstu, ka jādodas atpakaļ.
3:45 – nonāku sākumpunktā, pirksti joprojām rāda aizvien tālāk atpakaļ. Elsdama, pūzdama skrienu.
4:00 noskrējusies, teju ar asarām acīs, atrodu savas somas vientuļas uz stāvošas lentes. Izeju galvenajā ejā, saprotu, ka tagad jādodas atpakaļ līdz „F” gaitenim. Es stāvu pie gaiteņa „A”. Tā kā manas bagāžas somas rokturis ir pagalam, somu ar otru somu virsū nevis velku kā visi normāli ceļotāji, bet stumju. Plecos mugursoma, uzspodrinātā marmora grīda slīd kā traka, es noteikti izskatos pēc trešās šķiras komēdiju varones, strauji un saraustīti streipuļoju, ik pa laikam sakārtojot somas. Atsaku vairākus bagāžas stūmēju piedāvājumus, jo tepat netālu jau redzams gaitenis „D”. Kad nonāku pie „D”, saprotu, ka „E” un „F” atrodas citā spārnā, turpinu klumburēt vēlamajā virzienā.
4:20 Iestājos KLM reģistrācijas rindā.
5:45 iekāpju lidmašīnā, iepazīstos ar savu ceļabiedru, filipīnieti, kurš Meksikā strādā uz naftas platformas, starp citu, kopā ar kādu latvieti, kurš arī esot šajā lidmašīnā.
5:55 izlasu avīzē Linkolna citātu, ka vienīgais no kā vajadzētu patiešām baidīties, ir bailes (tas Obamas inaugurācijas sakarā). Apņemos nebaidīties.
6:00 platām acīm raugos pa logu uz Mehiko nakts gaismās. Nekādi nevaru saprast, kā var būt tik liela pilsēta, ka pārlidot tai pāri vien ir pasākums. Patērzējam ar filipīnieti par Meksikāņu darba tikumu, mēģinām gulēt.
15:10 Pilots meistarīgs! Lai arī iepriekš brīdināja, ka naktī būšot spēcīgas turbulences, no kurām mēģināšot izvairīties, tās bija mazākā kratīšana kādu nācies piedzīvot. Aizdomājusies par dažādām ar dzīves jēgu un ritmu saistītām lietām, palaižu garām nosēšanās brīdi Amsterdamas lidostā.
15.12 sazvanu Gunu, gribu dzirdēt un patiešām saprast, ka esmu uz Eiropas zemes. Neticu savām acīm, ka nekur nemētājas papīri. Nesaprotu, kā krekls ar 50% atlaidi var maksāt vairāk nekā 1500 peso.
18:00 pamostos, ieeju tualetē un spogulī izpētu fotosomas nospiedumu uz vaiga. Zvana Toms, piedāvā vakariņās vistu, lai būtu pavisam kā mājās, pasūtu arī makaronus. Saņemu iekāpšanas pasi.
20:00 palūgusi Starbucks karstu ūdeni (Aijas ievazāts niķis), ieviešos ērtā atpūtas stūrī, izņemu vēl Meksikas lielveikalā pirktas austiņas un galetes, ar baudu rakstu savu dienasgrāmatu. Drīz jādodas meklēt eja. Norādēs rakstīts, ka tā ir 22 minūšu gājiena attālumā.
Baidos, kā Aijai vestais spogulis būs ceļojumu pārdzīvojis. Spogulis skaists — tā rāmis sastāv no mazām, dzeltenām apgleznotām flīzītēm, kuras kopā tur spožs bleķa rāmis ar musturiem. Vēl baidos, ka Aija vispirms izlasīs šo blogu un tikai tad saņems spoguli, jo tas bija liels noslēpums.
22:00 sēžu pie vārtiem uz lidojumu. Esam daudzi, daži ir latvieši, spriežu pēc deguniem. Visiem acīs nogurums, neviens nerunā, runā tikai pamatīgi sadzērušos krievu strādnieku bars: plēš padumjus jokus, čupojas, baidos, ka viņi arī būs Rīgas lidojumā.
22:20 atveras vārti, ejam uz lidojumu, visi sakāpj autobusā, kas vedīs uz lidmašīnu. Stjuarte izskrien, visus aicina atpakaļ, reiss atlikts, kad būs, neviens nezina. Man sākas izmisums — auksti, nogurums, viss sāp, par grūtu.
23:00 lidojam, nupat ir atkal tā stadija, ka stāvus guļu. Aizmiegu, atspiedusies ar pieri pret lidmašīnas loga rāmi, bez fotosomas roktura nospieduma uz vaiga dabonu vēl vienu rievi pierē.
25:00 ierodos, mazliet izbrīnīta saņemu savu somas — tās arī tomēr pamanījušās atceļot —, uzvelku zābakus, priecīgi pa telefonu pačaloju ar Ievu un mazliet sanervozējusies izeju zālē. Toms un Guna paslēpušies aiz kolonas, izlec tikai tad, kad es jau esmu nobrīnījusies par šādu radinieku kavēšanos. Braucam uz Blaumaņa ielu, saklājam gultu, bet nu miegs ir prom, un ilgi pļāpājam pie karsta ūdens tases. Nevaru vien apklust, ierosinu doties gulēt ap trijiem naktī, kad Toms jau acīm redzami sāk klanīties.
Desmitos rītā pamostos no ūdens šalkoņas, ir patumšs, zila debess, mēģinu atcerēties, kurā pludmales krogū esmu aizmigusi. Lēnām atceros par Latviju, ziemu, un saprotu, ka tas nav strauts, bet Toms dušā. Sākas Rīgas dzīve.

Uz atvadām

Skanēja džezs, mēs ēdām lobsterus un dzērām baltvīnu, trūka tikai sveču gaismas — atvadu vakariņas bija karaliskas. Ēdam mājās, darām to kopīgi un svinīgi. Esam iemācījuši Araseli un Mario dažus vārdus latviski, izskatās, ka viņi mācīšanos sāk uztvert aizvien nopietnāk — motivācija ir spēja vajadzīgajā brīdī to izmantot koda vietā (abi strādā ar nekustamajiem īpašumiem).
No rīta sāpēja galva neproporcionāli vienai izdzertajai vīna glāzei, skumjas mijās ar niknumu un bezpalīdzību. Iedzēru pretsāpju ripu, nopirku biļetes atpakaļceļam (9. februārī), ielaidu mājkalpotāju, kura izgludinās visu Araseli garderobi.
Aizgājām uz centru — vispār nav īstais laiks Buseriju iemītniekam dauzīties apkārt — šonedēļ visu nedēļu ir šīs baznīcas svētā aizstāvja svētki. Šaurās, neasfaltētās ieliņas piebāztas ar apputējušām atrakcijām, teltīs pārdod dažādas noderīgas lietas. Ir arī veiklības spēles un loterijas — laimestos ir našķu un saimniecības preču pilni spaiņi. Piemēram, vienā tādā spainī ir cūku ādas, čipsi, balodīši (pazīstams arī kā popkorns), čili mērce un kāda limpene. Mīksto mantiņu nav.
Veikalos stāv izrotātas ziedojumu kārbiņas ar pavisam jaunu meiteņu bildēm, cik es saprotu, tiek aicināts ar naudu balsot par ciema karalieni. Pa vienai vien baznīcas dārzā naktīs un dienās tiek izšautas raķetes. Jau kuro nakti raķešu un zaļumbaļļu dēļ saraustīts miegs.
Ciema centrālajā ielā turpu šurpu ģimeņu ielenkumā staigā 7-9 gadu vecas meitenes tādos kā mini līgavas tērpos — šodien bijusi pirmā komūnija. Baznīcai pretī ir jūras dzīvnieku ēstuve, ēdu pēdējās pusdienas pirms ceļojuma un skatos, kā ģimenes sastājas grupu fotogrāfijām.

Sanblasa

Pēc balles mūsu galdniekam bija grūtāk kā citus rītus, tādēļ nedēļas nogales izbraukuma sākumu nesteidzinājām. Ap vieniem, paēduši, sakārtojuši mājas, devāmies uz Sanblasu — esot ļoti skaista pilsēta. Bet ne jau skaistuma dēļ te kāds gatavojās plēsties divas stundas vienā virzienā. Sanblasā stāvgrūdām vien ir zivis, krabji, astoņkāji, kalmāri, austeres, lobsteri, garneles, garneles! Turklāt par zvejnieku mazpilsētas cenām.
Izbraucām serpentīnus, līdz sākās šejienes augļu ieleja — gar ceļa malu pieputējušās teltīs ķekariem vien karājās mazie banāni, lielie banāni, ananasi, mango un jaki (izskatās pēc milzu lapseņu pūzņiem, garšas ziņā kaut kas starp mango, banānu un vēl kaut ko ļoti garšīgu), kā arī kaut kāds izcili neglīts auglis, baltu, caurspīdīgu vidu, kuru nevar transportēt — tas izšķīst rokās, tiiik garšīgs!
Piestājām pie krokodilu upes, kurā bija pilns ar baltiem putniem, melniem putniem, kā arī flamingo.
Iebraucām Sanblasa caur lielu, baltu betona arku. Tā kā bija svētdienas pēcpusdiena, pilsētas paskats tāds paplucis — visi veikali ciet, vējš lapiņas dzenā. Baltas vienstāva vai divstāvu betona mājas, pārsvarā ļoti pieticīgas, daļa — nabadzīgas. Viscēlākā celtņu grupa pilsētā ar svaigi balti krāsotu betona žogu — 5. armijas daļa, tai seko benzīntanks, baznīca. Gar okeāna krastu, kas pēc smilšu, ūdens krāsas un viļņiem izskatās uz mata pēc Pāvilostas, saceltas prāvas, vēja papluinītas palapas. Palapās — restorāni, restorānos — visi iepriekš aprakstītie jūras iedzīvotāji par ļoti pieņemamām cenām. Paēdām, noelsāmies vien. Aizstaigājām līdz mola galam (vēl vienam Pāvilostas līdziniekam), sapratām, ka smilšu blusas mūs apēdīs, sēdāmies mašīnā un braucām mājās. Pa ceļam uz atvadām vēl nopirkām četrus lielus lobsterus šīsdienas vakariņām, kuras būs sevišķas ar to, ka tās būs manas pēdējās Meksikas vakariņas pirms Latvijas apciemojuma.
Visas aviobiļetes sakārtotas, potenciālais somas saturs uzlikts uz gultas, staigāju apkārt, prātodama, ko lai vēl aizved uz Latviju. Iešu kādas čiles nopikt.

Galdnieku ballīte

Joprojām nav izdevies nopirkt biļetes uz Mehiko. Mexicana mājaslapai ir atsevišķa sadaļa ārzemju kredītkartēm: kad esi izvēlējies lidojumu, ievadījis visu maksājumu infomāciju, nospied APSTIPRINĀT, nonāc atpakaļ pirmajā lapā. Tas aizvaino, nudien. Īpaši tādēļ, ka viņi šo lapas kļūmi zina — to apjēdzu, atceroties sarunu ar biļešu kases darbinieku. Bet citādi jau nebūs neviena, kas biļeti biļešu kasēs par pamatīgo uzcenojumu gribēs pirkt. Araseli nopirks ar savu Meksikā izdoto karti, atdošu naudu.
KLM nav iesūtījis nomainīto biļeti epastā.
Pedro nav atdevis naudu (pirmdien atdošot). Citu žēlabu nav.
Vakardien piedāvājāmies Araseli nobildēt viņas dzīvokli BayView (turpat, kur pavadījām dienu pie baseina). Pirms tam ieskrējām Araseli līdzi samaksāt par mašīnu līzinga maksājumu. Pēc ilgām pūlēm atradām bankas filiāli, kura strādā sestdienās, stāvgrūdām pilnu, Araseli rindā nostāvēja apmēram stundu. Izrādās, ka internetbankas pakalpojumi netiek piedāvāti, bet telefonbankas pakalpojumi ir nepopulāri. Lai maksātu, nauda tiek izņemta no bankomāta, jo bankā tiekot pieņemta tikai skaidra nauda vai čeki.
Nofotografējām dzīvokli, nopeldējāmies baseinā, paēdām, līdz zvanīja Araseli draugs un aicināja mūs uz pludmales ballīti dažus soļus tālāk pludmalē. Galdnieku uzņēmums bija kopīgi devies zvejot, tagad diezgan sareibuši sēdēja pie ugunskura, ēda svaigu seviči (ā, cik garšīgu un asu!), sprieda par mākslu, biznesu, nabadzību, bagātību, mīlestību un draudzību, kā arī dzīves jēgu. Krišs tika apsēsts, visi gribēja draudzēties. Mēs, meitenes, sēdējām maliņā uz akmeņiem un pieskatījām, lai nebrauc dzērumā, nelien okeānā un vispār lai viss tā labi. Ballīte beidzās ap vieniem naktī smalkajā BayView dzīvoklī. Krišs esot iemācījies teikumā iepīt "ragulops" vai "āzis". Es tajā laikā jau gulēju.

Pēdējā nedēļas nogale pirms izbraukšanas

No tikšanās ar Facetas modeļu aģentūras īpašniekiem vakarnakt pārradāmies vēlu un ļoti apmierināti. 45 minūtes no Puertovajartas kratījāmies skaļā autobusā, tad Meskalesā pārkāpām taksī.
Rīga jau modās, un 9.00 pēc Eiropas, bet 1.00 pēc šejienes laika zvanīju uz Amsterdamu, lai nomainītu atpakaļbraukšanas datumu savām aviobiļetēm.
Vakardien vairākas stundas biju pavadījusi, spaidot KLM mājas lapas pogas. Reģistrējos kā biežais lidotājs, saņēmu lietotāja vārdu, kas sastāv no 11 cipariem, paroli, tad reģistrēju jaunu paroli, tad ievadīju dažādus sevi raksturojošus datus, tad atvērās klientu lapa, kurā KLM apgalvoja, cik svarīga esmu, kā viņi priecājas mani redzēt uz klāja, cik daudz jūdžu esmu sakrājusi, cik no tām ir sevišķās jūdzes un cik — parastās, ko varu ar tām iesākt gan uz zemes, gan debesīs. Saskaitīju vienpadsmit nozīmīgas sadaļas, nav brīnums, ka vietu, kur mainīt atpakaļlidojuma datumu, atradu pacietības mēra beigu sākumā. Saskaitos ne pa jokam, kad konstatēju, ka manam biļešu veidam internetā šī funkcija pagaidām nav iespējama. Caur Skype sazvanīju Amsterdamu (Rīgas biļešu kases strādā divas stundas rītā un divas vakarā, cita tālruņa nav), pieklājīga jaunkundze ar maigu akcentu aptuveni 15 minūtes nodarbojās ar datumu nomaiņu biļetei. Tas maksātu aptuveni Ls 15, ja lietotu tālruni, caur Skype — nepilnus 2 USD.
Šodien gandrīz stundu pavadīju aviosabiedrības Mexicana mājas lapā, mēģinot rezervēt lidojumu no Puertovajartas uz Mehiko. Kad teju svinēju uzvaru pār šo ķēpu, lapa mani izmeta sākuma punktā un nebija pierunājama atgriezties pie rūpīgi savadītās informācijas. Šņākdama iemetu peli kaktā, aizbraucu uz lidostu nopirkt biļeti kasē. Cena par trešdaļu augstāka. Tagad atkal mēģinu saņemties, lai uzsāktu cīņu ar interneta lapu.
Mulsinoši, vēl par agru, nav ilgu pēc mājām, bet jau otrdien dodos ceļā. Šodien pēcpusdienu pavadīju, klīstot pa Puertovajartu, meklējot mīļas dāvaniņas.
Tad sēdējām okeāna krastā un raudzījāmies, kā milzu saules ripa lēni ieslīd starp kalnu un kuģi līcī, līdz paliek tikai maza svītriņa, kuru sķērsot pelikānu kāsim.
Ir skumji doties garā ceļā vienai, neticami tik ilgi šķirties no Kriša, kā arī bailes no aukstuma.
Pirmajās nedēļās jokojām par šejienes ziemu — ziemas klikatām, Māras silto jaku ar pūkaino apkaklīti, cimdiem un cepurēm. Naktīs gulējām, ieslēguši ventilatoru, zem plāna paladziņa. Tagad ventilators ieslēgts netiek, bet palagam pāri pārsedzu Araseli pūkaino segu. Vakaros tinos lakatos un esmu iedzīvojusies pat dekoratīvā klepū. Ko iesākt +2, nav ne jausmas.
Ā, un galvenais — pēc vairāku dienu pūlēm Krišam izdevās nobildēt savu kolibri. Papaija gandrīz noziedējusi, dekoratīvās nātres nav tik interesantas — kolibri iegriežas tikai uz dažām sekundēm, pagalam iztrūcinot Krišu, kuram cauru dienu uz galda stāv sagatavots fotoaparāts.

Rosīšanās

Tagad nu visu laiku šiverējam. Vakardien bijām ciemā pie šejienes lielākās modeļu aģentūras, ceturtdien dosimies ar viņu priekšnieci vakariņās. Kaļam plānus un rīkojamies.
Meksikāņi, skatoties mūsu darbus, aiz sajūsmas elš un pūš. Tā nav tikai pieklājība, viņiem patiešām patīk!

Šīs Māras bildes visus paralizē, kad nonāk līdz šīm bildēm, meksikāņi aiz skaistuma abstulbst.




Kriša Meksikas kinofestivālam uzzīmēto plakātu ar ērgli — ērgli ar kinolenti knābī — viens puisis plāno sev uztetovēt.


Tā nu rosāmies. Rādām visiem, kas gatavi skatīties, savus darbus, gaidām pirmos nopietnos pasūtījumus.

Dzēlējrajas uzbrukums

Nu, re — pirmā fotosesija ir galā, tā patiešām notika, visu nofotografējām. Telpās dienas laikā zibspuldzi nevajag: ISO 250, slēdzis 160, F8.
Mazliet atpūšamies, ap pieciem dodamies peldēt un skatīties, kā saule kalnos kritīs.
Nosūkstos, ka auksti un vispār negribu līst okeānā, bet Krišs visādi argumentē, ka Rīgas līcī tik silts ūdens ir ļoti reti un peldēt vispār ir labi. Kamēr tā, soli pa solim okeānā brizdami, tērzējam, Krišam īkšķī iedzeļ raja.
Domājam, ka tas ir krabis, jo sajūta esot, it kā kāds ar plaķenēm īkšķi saspiestu. Stundu pastaigājam, plānojot, ko lai ēd vakariņās, bet īkšķis tik kļūst lielāks un sarkanāks. Kad nonākam pie aptiekas, īkšķis jau kļuvis drusku violetīgs. Atrādam aptiekāram un kādam vīriņam, kurš tērpies baltā halātā un izrādās blakus durvīs praktizējošs ārsts.
Viņš klusi un mierīgi secina, ka tā būs raja. Aizved mūs pie sevis uz medpunktu, dezinficē brūci, izraksta antibiotikas un pretsāpju līdzekli. Ārsta vizīte maksā Ls 1, zāles Ls 1,45.
Okeānā jāiet kājas šļūkājot, tad rajas aizbēg. Rādās, ka Krišs būs nabadzīti pieminis.

Araseli darba diena

Piedāvājos palīdzēt Araseli uzbūvēt bezmaksas mājaslapu — gluži kā šo — māju un dzīvokļu atrādīšanai klientiem. Dodos līdzi Araseli uz nekustamo īpašumu biroju, kas atrodas Marina ostas promenādē, tikai durvis to šķir no smalkiem restorāniem, jahtām un gājēju ielas. Tik smalki, ka galva reibst. Attēlā Araseli, ienākot birojā.
Kad ap 11.00 ierodamies, birojā šiverē tikai sekretārs Andrea no Buenosairesas. Viņš saka nevis puerto vajarta, bet puerta važarta. Baltas granīta sienas, stikla starpsienas, balti ādas dīvāni, kluss džezs, nevienas liekas lietas. Mēs ar Araseli sēžam pie granīta letes uz augstiem krēsliem biroja centrālajā daļā. Es gatavoju mājas lapu, Araseli apgūst savu jauno portatīvo datoru, gardi smejas par epastā iesūtītajiem jokiem.
Mazliet vēlāk par 12.00 ierodas šī biroja īpašnieki — laulāts pāris no ASV. Viņa — psihoterapeite sirmiem, gariem, astē saņemtiem matiem, viņš — nekustamo īpašumu un investīciju grands, tā vēsta gaumīgi ierāmētais žurnāla raksts pie sienas. Ar abiem iepazīstos, pārrunājam mājas lapu lietas — varbūt šai dāmai arī tāda būs nepieciešama savai praksei ar egrāmatām un ežurnāliem. "Vai jūs ziniet, kas tas ir?" — viņa jautā, iecietīgi pacēlusi uzacis.
Abi katrs savā kabinetā aiz stikla sienas iegrimst portatīvajā datorā. Redzu, ka viņa zem galda izpilda vingrinājumus kājām, kamēr viņš vienojas ar kādu mākslas kuratoru par darbu apskati. Ieeju tualetē — virs poda karājas tīkama eļļas glezniņa.
Austiņas uzlikusi, runāju ar Gunu. Gandrīz visi vīrieši, kas pasoļo garām mūsu birojam, skatās un atskatās. Izskatās, ka Andream tas nepatīk, bet Araseli jau kuro reizi man stāsta, ka es šejienes vīriešiem liekos ļoti skaista un mani varētu izprecināt bagātam (žests) vīram.
Tagad, kad vairākas dienas uz pilsētu dodos viena, to, ka vīriešiem patīku, man neļauj aizmirst ne brīdi. Skatās un atskatās teju visi, mazliet palīdz un rūpējas, un, protams, mēģina uzsākt sarunu. Nekas nepatīkams jau tas nav, jāpierod.
Ap diviem dodamies pusdienās uz blakus šķērsielā esošo ekonomisko restorānu. Tad Araseli apmeklē otrus savus sadarbības partnerus — nekustamo īpašumu biroju dažas durvis tālāk. Pēc izmēra un izvietojuma ļoti līdzīgs iepriekšējam, taču ar reklāmām aizlīmētiem logiem, dzeltenām, krāsotām betona sienām, hlora smaku un aizvēsturiskām biroja mēbelēm. Araseli patērzē, tad sēžamies mašīnā un dodamies turpat aiz stūra uz Araseli administrēšanā nodoto dzīvokli BayView. Lai arī apkārtne ir sakopta, palmas laistās, puķes zied, baseins tīrs un apsardze stingra, no iekšpuses šī 2001. gadā celtā 16 stāvu dzīvojamā ēka izskatās novecojusi. Plastmasa, kas lietota rāmjiem, ir dzeltena un cietusi no saules, betons gaida kādu, kas to pārkrāsotu, margas aprūsējušas. Atstājam kalponei atvilktnē naudu, pasēžam uz balkona, paveramies okeānā, tad izlemjam doties samaksāt par gāzi. Ir jau 16.00, vairāk šodien nestrādāsim, Araseli vēl dosies uz izīrējamo dzīvokli mazliet pasnaust, lai 19.00 dotos uz randiņu, bet es atpakaļ uz Buserijām pie Kriša. Kolibri viņu esot apsēdis! Lidinoties visu laiku no ziedošās papaijas uz ziedošajām dekoratīvajām nātrēm nu gluži kā tāda sūdu muša (citāts).

3 kukurūzas vālīšu* frizūra

Kad ieradāmies, domājām, ka iesim pie smalkākā Puertovajartas friziera, kuru ieteica Māra, un tā būs Kriša dzimšanas dienas dāvana, bet nesaņēmāmies. Tas vilkās tik ilgi, līdz Kriša nervi neizturēja, un vakardien, pēc Office Depot (liela, milzīga kancelejas preču veikala) apmeklēšanas, mēs tāpat vien aizstaigājām uz Puertovajartas centru (4km), lai nofotografētu, kā saule līcī krīt. Ejot garām kādai oranžas gaismas pielietai frizētavai, romantiska impulsa vadīta, ieteicu Krišam tūliņ nogriezt matus.
Cena apmierināja (Ls 1,40), rindas nebija, Krišs sēdās krēslā. Es, savukārt, palūgusi atļauju fotografēt (vietējiem šis paradums šķiet dīvains), dokumentēju notiekošo. Vispirms friziere samitrināja matus ar pulverizatoru, to pašu, ar ko apsmidzina istabas augus vai gludināmo veļu, tad sāka ar kancelejas preču veikalā nopirktām šķērēm griezt. Kādās desmit minūtēs frizūra bija gatava. Nepārliecinoši iebildu, ka aizmugurē griezums šķībs, friziere paskatījās, bet nesaprata. Tāds ne pārāk akurāts tas izskatās viscaur, man patīk. Laikus atturējām frizieri no želejas lietošanas kāres un aizmuguri izlēmām aplīdzināt paši.

*) Viena kukurūzas vālīte ar laimu, sviestu un čili — 45 sant.

Stundas un naudas

Sapratu savu kļūdu — ir muļķīgi kur doties un mēģināt rosīties, nezinot vietējās biznesa ieražas. Ievācu informāciju par laiku, kad ir visdrošāk satikt meksikāni darba vietā.
Vismazākā iespēja satikt kādu birojā ir piektdienās un ceturtdienās, jo daudzi sāk nedēļas nogali jau trešdien. Drošāk doties rīta pusē, jo pēc pusdienām daļa neatgriežas darbā. Pēc svētkiem parasti visi atpūšoties vienu vai divas dienas.
Īsumā — meksikāņi patiešām ir darbā pirmdien un otrdien pirmajā dienas pusē, ja vien tās neiekrīt pēc svētkiem.
Otrdien aizbraucu uz nekustamā īpašuma biroju pirms pusdienām, puisi satiku, viņš, sūdzoties par to, ka ļoti gribas ēst, tomēr atrada iespēju neskriet pusdienās (11:30), bet man atļaut nofotografēt objektu.

Gvadalaharas istabas īpašnieks spānis ar diviem cigāriem ir atgriezies no brīvdienām, bet joprojām neatdod drošības naudu. Zvanīju jau 4. janvārī, kad viņa izpalīgs paņēma Araseli konta numuru, un teica, ka pirmdien señor Pedro naudu ieskaitīšot. Pirmdien izdevās sazvanīt Pedro, kurš gaidīja meitu Soņu no brīvdienām, viņai iedošot naudu, un viņa ieskaitīšot. Šodien sazvanīju, viņš paziņoja, ka nauda būs piektdien, tad es teicu, ka tas neder, jo nauda bija jāatdod jau pirmdien, viņš paziņoja, ka naudas nav, es esot teikusi, ka palikšot daudzus mēnešus, beigās, nobrēcies, ka naudas arī nebūs, nometa klausuli.
Sazvanīju Alehandro kolēģi Anhelo, lūdzu, lai sazvana Pedro. Pedro teica Anhelo, ka es esot visu samelojusi, jo esot nelietīga mele; ka viņam nav nekādas darīšanas ar maniem un Soņas slēgtiem līgumiem, lai zvana viņai un ka Anhelo ir izspiedējs un nodarbojas ar naudas izspiešanu, vai vispār viņš zinot, ar ko runājot, cik ietekmīgs viņš esot, un tādā garā. Pamatīgi izkliedzies, nometis klausuli.
Bēdīgi rakstīju Araseli, ka naudu neatdod, lai arī ir parakstīts līgums. Tagad, jau vakarā, Araseli atsūtīja īsziņu, ka 14. datumā nauda būšot. Kā viņai ir izdevies vienoties, nezinu.

Pirmā fotosesija Meksikā

Pēc Kriša dzimšanas dienas ballītes gulēts ļoti maz, no rīta izveļos no gultas un sazinos ar Rīgu, mazliet pastrādāju, un tad ir klāt laiks manai pirmajai fotosesijai Meksikā — 1o.oo pēc šejienes laika. Nekas dižs — daudzdzīvokļu ēkas fasāde un interjers, bet tomēr.
Kā algots slepkava pirms pasūtījuma izpildes izkrāmēju visu līdzpaņemto fototehniku uz galda, pārcilāju katru priekšmetu, pārbaudu, rūpīgi visu sakrāmēju divās somās, ieskrienu dušā, steigšus pārģērbjos. Kavējos jau desmit minūtes, nesakarīgi skraidu pa māju, Krišs ielej eļļu ugunī, pavēstot, ka es taisoties kā veca meita uz pažarnieku balli.
Araseli mani aizved pie Māras, kur es ātri pārkāpju Stīva mašīnā un mēs dodamies uz Los Flamingos — vēl vienu milzu rajonu ar daudziem neglītiem un dažiem glītiem tā saucamajiem jaunajiem projektiem.
Piebraucam pie palmu ieskautas jaunbūves, bet pārdošanas birojā neviena nav. Sazvanām biroja vadītāju, un mūsu aizdomas ir pareizas — viņš ir nolēmis pēc brīvdienām mazliet atpūsties. Varēsim fotografēt rītdien, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

Diena, kuru pavadījām pie baseina

Martas ūdenstvertne ir kārtībā. Svētdiena atkal izsludināta par dienu pie baseina, un mēs ar prieku pievienojāmies ģimenei.
No ģimenes šeit ir palikusi vairs Araseli, viņas māsa Marta un mazā Aleksa, kurai izkritušā zoba vietā jau parādījies jauns.
Vispirms aizbraucam uz mūsu miestiņa tirgu — Aleksa savai tantei Martai ir smalki izdīkusi jaunas klikatiņas. Sarkanās ir par lielu, bet Aleksai patīk krāsa; dzeltenās der, tām ir ļoti skaista bizbizmārīte uz štripiņas. Tiek nopirktas abas. Krišs pārvar sevi, izkāpj no señor kurpēm un pieskaņotas krāsas zeķēm, nopērk par dažiem latiem nezināmas izcelsmes un materiāla klikatas.
Piebraucam pie astoņām astoņpadsmitstāvīgām ēkām, pie vārtiem Araseli mums izdala gumijas aproces ar Bayview logo, tikai ar tādām varam iekļūt apartamentiem piegulošajā teritorijā. Līdzpaņemtos labumus no bagāžnieka salādējam iepirkumu ratiņos un caur daudzdzīvokļu mājas foajē (strūklakas, atpūtas dīvāni, neliels dārzs ar ūdenskritumu) nonākam okeāna pusē. Krišs beidzot kā īsts Meksikas vīrietis ir ticis pie savas ledus kastes, kuru lepni uzcelt uz pleca, kamēr mēs visas tipinām blakus, apkrāvušās ar dažādiem maisiņiem. Baseins izlokās kā gara, plata upe daudzdzīvokļu ēku (īre maksā ap 200-400 dolārus diennaktī) priekšā, no okeāna mūs šķir mākslīga pludmale un žogs, kuru drošībnieki uzmana, lai teritorijā neklejotu saldējumu, krellīšu, cepuru un citu nepieciešamo lietu tirgotāji. Izvēlamies savu palmu, atrodam krēslus un galdu. Tad ielienam baseinā un mirkstam vairākas stundas, līdz saule sāk rietēt. Baseinā kļuvis siltāk nekā laukā, nosaluši izlienam no ūdens, pārģērbjamies un iepazīstamies ar ledus kastes un maisiņu saturu. Meksikāņi nopietni izturas pret ēdienreizēm — Marta ir sagatavojusi tunča salātus ar asu mērci, tostadām, līdzi ir dažādi našķi un auksti dzērieni. Pat Kriša ledusskapī aizmirstais alus ir paņemts līdzi. Apmierināti noskatāmies saulrietu.
Tad ierodas Araseli (viņa mūs uz laiku bija pametusi, lai iedotu jaunajiem īrniekiem atslēgas) ar Hektoru. Konstatējam, ka varam sākt nelielas svinības par godu Kriša dzimšanas dienai. Hektors Krišam uzdāvina sev pirktu cepuri, Marta glāzīti ar uzrakstu Durango. Mēs apaugam ar mantām, kā nākamreiz pārvāksimies? Vakariņojam līdz vieniem naktī, Krišs visiem pagatavo rīsus ar dažādu dārzeņu mērci kari (līdzpaņemts no Rīgas) un kokosriekstu pienu. Sadalām brālīgi Rīgas Balzama suvenīrpudelīti. Secinām, ka mums ir laimējies, ka satikāmies, un esam liktenim par to ļoti pateicīgi.

Diena, kuru nepavadījām pie baseina

Vakardien lielā ģimene mūs bija ielūgusi atpūsties pie baseina. Tā kā gribējām pastrādāt un arī Martai bija ieradušies strādnieki, kuri uz mājas jumta uzstādīja melno ūdenssildāmo bačuku, nolēmām uz baseinu doties pusdienlaikā.
Teju katru stundu Marta saposusies ienāca, lai paziņotu, ka brigāde (tēvs un dēls, kuram rožukronis kaklā un matos neticami daudz želejas) tūliņ savu darbu beigs. Pussešos nolēmām izklaidēties paši, iet pastaigāt gar okeānu.
Martas strādnieki no jumta priecīgi māja un teica, ka pēc stundas viss būs gatavs, kam Marta joprojām ticēja, un mazliet bēdīgi secināja, ka tad, kad viņa nonāks pie baseina, būs tumšs. Kā varat viegli iedomāties, Marta uz baseinu tā arī neieradās, mēs arī neuzzinājām, vai ūdenstvertne ir uzstādīta un darbojas.
Nogājām gar okeānu apmēram 5km Puntademitas virzienā, pēdējos divus jau pilnīgā tumsā. Spīdēja spožs mēness, tā gaismā manījam prāvus bēgošus krabjus un skaistus gārņus, kuri līdz pat mūsu pienākšanai dažu soļu attālumā nevarēja izšķirties, lidot vai nelidot.
Man sala ceļgali, bija dzestrs. Mēs ar Māru esam pirmās, kuras salst, ietinas šallēs visiem par lielu uzjautrinājumu.
Puertovajartā šobrīd ir ziema. Saulainās dienās (un tādas šeit ir 330 gadā) gaiss sasilst līdz 28-30 grādiem dienā un atdziest līdz 20-23 naktī. Vakardien bija apmācies — debesis klāja plāna mākoņu kārtiņa, un šāda diena tiek ieskaitīta to atlikušo 36 apmākušos skaitā. Bija vējains (2-5m/sek) un tādeļ bija tikai 22-25 grādi dienā, bet pēc saulrieta, manuprāt, bija vairs tikai 18 grādi ar vēju (2-5m/sek).
Naktī izslēdzām ventilatoru un pa virsu palagam es pārsedzu līdzpaņemto kokvilnas segu no Latvijas.

Paula dzimšanas diena

Trijos dienā pie mums iebrāzās Aleksa, lai ieaicinātu uz Paula dzimšanas dienu dažas mājiņas tālāk. Nopirkām mazu kēksu ar apelsīnu krēma virsu un gājām ciemā.
Lielākā daļa ģimenes jau vakar aizbrauca uz Gvadalaharu, tādēļ šodien uz svinībām ieradās vien 22 ģimenes locekļi, 2 draugi no blakus mājas (mēs) un sunītis Pimienta.
Vispirms lielās bļodās tika sabērti čipsi, cūku ādas ar laimu un čili. Tad plastmasas šķīvjos tika servēti (lielākoties, lai bērnus piespiestu paēst) makaroni ar pesto. Galvenais ēdiens bija "čili ūdens" — garneles kopā ar dažādiem čili un sīpoliem, gurķiem aukstā zupā. Ārkārtīgi garšīgi!
Tad aizrunājāmies ar topošajām ģimenes modelēm par fotogrāfiju un teju visa ballīte iebrāzās mūsu mājiņā apskatīties web lapas un katalogus, ierādot labākās aģentūras un svarīgākās šejienes mājas lapas. Pamela ir pabeigusi Gvadalaharas modeļu skolu, varēs man palīdzēt ar padomu un kontaktiem.
Tad sekoja kūkas brīdis, visi dziedāja, "dzimšanas diena Tev, dāvanas man; gribam kūku, gribam kūku", kamēr jubilārs ar pirkstu no virsas nogaršoja (cik es sapratu, pareizi būtu bijis nokosties no visas), bet pēc tam sagrieza un piešķīra katram savu kūkas gabaliņu.
Ballīte beidzās ap 10.oo vakarā, pieaugušie dzēra tekilu ar ledu un kokakolu. Neviens manāmi neiereiba, jo divās dienās izdzertas divas nepilnas pudeles tekilas uz visu pieaugušo baru, kas man liek domāt, ka tajā kokakolā tiek liets niecīgs daudzums tekilas.
Visjocīgākais ir tas, ka Gvadalaharā visa lielā ģimene dzīvo un strādā ārkārtīgi tuvu mūsu izīrētajam dzīvoklītim — viens aiz viena stūra, otrs dažus kvartālus tālāk. Tā tik ir sakritība, sevišķi, ja zina, cik milzīga ir Gvadalahara un cik daudz iespēju ir dzīvot citā rajonā.

Un tā tas notiek

Tas sākās ar mūsu mājas saimnieces Araseli mazmeitu Aleksu (fotogrāfijā redzama viņa tālajā 2008. gada pēdējā dienā pirms vēsturiskā pirmā pienazoba izkrišanas), kuru man palūdza nofotografēt. Aleksa kļuva par mūsu biežu viesi, tāpat kā viņas tante Marta un otra tante, kurai vārdu vēl neatceros, kā arī Rauls, Araseli brālis un viņu dēls, kuram vārdu mēģināšu atcerēties, tad vēl viņu meita Pamela, lai piedod kāds, kuru esmu aizmirsusi, bet kurš regulāri iekursē mūsu virtuvē (aizņemties sāli vai ziepes, izžaut/savākt veļu, iedzert ledustēju vai pamēļot).
Araseli šodien jautāja, vai nevēlamies kopā ar viņu doties uz jūrasmūdžu restorānu pludmalē.
Dažus kilometrus aiz Buserijām ir neliela pludmale Lakrusa (La Cruz de Huanacaxtle), kurā neizprotamu iemeslu dēļ ir ieradušies pilnīgi visi apkārtnes meksikāņi, neviena baltā cilvēka nav, tikai savējie. Atmosfēra kā Zvejnieksvētkos — mašīnas tiek novietotas stadionā, visi stumjas pa mazu ieliņu uz pludmali, saulessargs pie saulessarga, leduskastes, piepūstas kameras, visās malās kūp grili, vīri malko kas nu kuram, sievietes apspriež ēdienu gatavošanu, bērni ņudz. Visiem mutes kust. Ūdenī ir tik daudz cilvēku, ka peldēt diez vai ir iespējams, pārsvarā visi stāv un plunčājas. Nogurušākie turpat uz pludmales krēsliem izguļas.
Zem lielas palapas griežas ventilatori, no mūzikas automāta blēj narkobalādes. Plastmasas galdi, bet restorāns labs un liels, šķīvji — porcelāna. Pie galda ieradāmies pēdējie, izrādās, plānotas nelielas Araseli ģimenes daļas Jaungada dienas pasēdēšana. Kamēr oficianti skraida ar ēdienkartēm, veči dzer līdzatnesto uz galda nolikto tekilu ar kokakolu, ledu un glāzes piespiežot atnest bārmenim, bērni tiek baroti ar mājās uzvārītajiem makaroniem, čipšiem un sūķenēm, bet ko tu 40 cilvēkiem padarīsi.
Pie galda vecākā Araseli māsa tamborē lakatu zelta un sudraba diegiem, viņas vīrs ar kuplām ūsām sēž, stingi skatoties tālumā, viņu bērni un bērnubērni (kopskaitā 21) kursē turpu šurpu — vīri pīpo, malkojot līdzatnesto, bērni mirkst okeānā un dejo pie skaļruņiem. Araseli un 4 no 11 viņas brāļiem un māsām arī ieradušies ar ģimenēm, pārējo trūkst.
Pirmo stundu turēju pavērtu muti, tad attapos un mēģināju fotografēt, tad atmetu ar roku. Visam pa vidu Aleksai izkrita pirmais piena zobs, ar kuru rokā viņa staigāja, visiem demonstrēdama, zvanīja mammai uz viesnīcu "4 Seasons", kurā viņa šobrīd strādā par aukli kādai ģimenei. Pēdējie devāmies mājās un rītdien esam ielūgti uz Araseli brāļadēla 17. dzimšanas dienu dažas mājas tālāk. Būšot garneles un ceptas zivis. Skaisti.

un 8:00 rītā pēc Latvijas laika

Mēs stāvējām kopā ar kāda konduminiuma (daudzdzīvokļu mājas) iemītniekiem pie pludmalē nelikumīgi sakurta milzu ugunskura (policists gan atļāva). Lielākoties amerikāņu pensionāri un kanādiešu ģimenes, tad neliela grupiņa Māras draugu — meksikāņu — un mēs. Uz galda pie peldbaseina stāvēja kūkas un saldumi. Meksikāņi ēda vīnogas — katram mēnesim savu — un, katru apēdot, kaut ko vēlējās. Es arī mēģināju, četras ar grūtībām apēdu — neticami smilšainas, pamērcēju kājas okeānā un likos mierā.
Salūts bija ar lielajām raķetēm, kas abpus līcim atvērās kā ziedi. Mazo apšaužu teju nebija. Mums rokās bija metru gara resna brīnumsvece.

Laimīgu 2009!

Laimīgu Jauno gadu! Mēs Latvijas Jauno gadu sagaidījām pie okeāna, labi izpeldējušies kopā ar pelikāniem un lidojošām zivīm. Lūdzām viesmīlim, lai pasniedz margaritas, un kopā rakstījām vēlēšanās mazajā zaļajā blociņā. Sabučojāmies un mēģinājām iedomāties visus mīļos, vispirms jau Maksīti ar melnu purnu un ilkņiem, kurš tagad noteikti ir pārbijies un viens.
Tad nācām mājās un sākām gatavoties vakara šampanieša ballītei okeāna krastā.