Vakar pēc tam, kad biju apēdusi suši uz krīta un apmeklējusi Poļinu (plāno aizvērt savu salonu), devos apraudzīt 2012. gada aprīļa jauno pāri centrā. Atpakaļceļā sauļuguns sāka dūmot. Kad pagāzēju - vairāk, kad izslēdzu - mazāk. Nelaime, ka tas notika sastrēgumstundas laikā tieši iepretim katedrālei. Tikko izlēdzu motoru, visi pīpina un pārstāj būt iejūtīgi. Ietvju malas augstas, ielas - šauras, kur aizbēgt nav. Ieraugu maksas stāvvietu, nolieku vājinieku un zvanos apkārt. Pēc mirkļa eļļainā tērpā sauļuguni glābj Toņo. Apskata eļļas, tausta izpūtēju, man sīki un smalki izstāsta, kas tas varētu būt, kas tas noteikti nav un ko varētu darīt. Izturas kā džentelmenis, uz maniem es nezinu, nereaģē. Pēc mirkļa Toņo aizbrauc sauļuguni uz savu garāžu. Jūtos tikpat iejūtīgi aprūpēta kā pie jebkura daktera. Un, jā, iedodu Toņo mašīnu ar visām atslēgām un dokumentiem, īsti nezinot kur tā Toņo garāža ir. Meksikā tas ir tikpat kā mašīnu uzdāvināt. Bet es uzticos Toņo (pa daļai tādēļ, ka viņam ir tik jauka sieva).
Jau bija tumšs, kad ielēcu taksī un devos mājās.
"Vai zini, kur ir Montessori skola?" jautāju taksistam.
"Jā, skaistā".
"Cik noplēsīsi?"
"Vien 50 peso, dārgā".
Neko daudz jau nerunājām, bet sarunas laikā izrādījās, ka šī taksista spēcīgā puse ir katra teikuma beigās iemest pa kādai frāzei meitenei. Katru reizi savādākai. Tā ir, mana mīla.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru