Naktī pamodos ar aukstiem sviedriem uz pieres. Panikas lēkme. Tik ilgi sapņots, tik ilgi gatavota sesija, te nu tā teju ir klāt. Kā lai sev iegalvo, ka viss izdosies lieliski?
Esmu atskārtusi, ka izdevušai fotosesijai nepietiek vien ar izstrādātām noskaņu tāfelēm, aksesuāru grēdām, talantīgiem modeļiem un brīnišķīgiem tērpiem. Pilnībai izdodas pietuvoties vien tad, ja iesaistīts viens nieks brīnuma. Tā ir dāvana, kura var nākt un var neatnākt.
Šobrīd blakus datorā lejuplādējas pirmās dienas rezultāts. Fotogrāfējot sajūta bija viegla un azarts - milzīgs. Kamēr skatos kā strīpiņa iet, jau atkal piezogas panika, grūti iedomāties kāds izskatīsies gala produkts.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
un es domaju,ka man vienigajai bieži uznak panika pirms bildēšanas..
jā, tas brinums ir vajadzigs, dzirkstelite,odziņa
Ierakstīt komentāru